Guna Roze-Tamule: vīrs uzdāvināja dzirdes aparātu

Mana vārdadiena šogad ir īpaša. Jo saņēmu ļoti īpašu dāvanu no vīra - dzirdes aparātiņu. Teiksiet - neseksīgi, neromantiski? Bet es teikšu, ka neatceros citu reizi, kad liekot lietā dāvanu, būtu apraudājusies.

2007.gada septembrī pēc mikroinsulta mana kreisā auss kļuva vājdzirdīga. Skaidri atceros brīdi, kad to piefiksēju. Tolaik aizmigu ar mūziku,- uzliku atskaņotāju izslēgšanās režīmā. Tovakar, pagriežoties uz otriem sāniem - labā auss spilvenā, kreisā uz augšu - es vairs nedzirdēju mūziku. Nemaz. Liku otru ausi spilvenā - dzirdu. ... Tobrīd domāju, ka tas kāds pārpratums, kāds sēra korķis vai tamlīdzīgi. Izrādās - neatgriezeniski. 

---

Dzirdēju un joprojām ar kreiso ausi dzirdu tikai atsevišķas frekvences un pat tās švaki.

Necietu sanāksmes un tusiņus, jo visas skaņas saplūda vienā ķīselī un skanēja kā zem spaiņa. Sarunājoties ar cilvēkiem, vienmēr neuzkrītoši nostājos vai apsēdos ar labo ausi pret sarunas biedru. Ļoti bieži nedzirdēju (nedzirdu), ka man kaut ko saka; ja blakus radio vai tekošs ūdens - vispār nemaz. Koncertos, teātros ik pa laikam aizspiedu degunu un stipri pūtu gaisu laukā - tad mana klapīte uz brīdi atvērās.

Dakteri ieteica operāciju, bet... tad tā klapīte visu laiku būtu vaļā un tas var radīt problēmas ūdenī, liftā, lidmašīnā utt. Turklāt man bail no skalpeļa galvā. Dzirdes aparātiņš manā gadījumā īsti nepalīdzēšot...

Tā esmu nodzīvojusi .... 17 gadus. Dzirde kļūst arvien sliktāka, jo arī jaunāka nekļūstu. Apzinājos, ka nedrīkstu žēloties, jo daudzi dzird nesalīdzināmi sliktāk, es tomēr kaut ko dzirdu... 

Un šorīt vīrs dāvina mazu kastīti, kā atvainodamies, ka gan jau būs bezjēdzīgi, gan jau nenoderēs utt. Ka neesot "no dārgākā gala", bet arī no lētākā ne. Ka vispirms jāsaprot, vai vispār ir jēga, un tad varēs skatīties uz dārgo galu. 

Es pat neminēju, kas ir kastītē, tātad - kaut kāds štruntiņš. Juris aizgāja uz darbu, es metos savos darbos un tikai pēc kādas stundas atsaiņoju dāvanu. Dzirdes aparātiņš? Nu, labi, jāpielaiko. Un es ieliku to sev ausī. Un apraudājos.

Radio skan citādi, kaķu ķepiņas uz grīdas skrapst citādi, izrādās, noliekot priekšmetus uz dažādām virsmām, ir skaņas un katrreiz citādas. Pat slaukot rokas dvielī, izrādās - tas skan. 

Un es viņam uzrakstīju ziņu: "Ak, dies, es dzirdu! 😭😭😭😭"

Protams, vajadzēja uztrāpīt īsto skaļumu; kamēr to nebiju izdarījusi, no katra pieskāriena aparātiņš neganti pīkstēja.

Un tad gāju uz bibliotēku, kur man 10.00 jāuzstājas ar prezentāciju. Eju pa ielu un mani papēdīši uz asfalta skan tikpat sievišķīgi kā kādreiz. Ieeju cilvēku pilnā telpā un vairs nav ķīselis zem spaiņa,- dzirdu, izšķiru balsis, atsevišķas frāzes. Neviens auditorijā nezināja, ka šī man kā jauna dzīve, jaunās dzīves pirmizrāde. 

Tagad braucu vilcienā, un te ir vesela simfonija! Gribas jautāt cilvēkiem: "Jūs arī to visu dzirdat? Vai tiešām arī tam tam un tam ir skaņa?" 🫠 Kāpēc gan lai nebūtu, jo man kā briļļu valkātājai taču nav ienācis prātā jautāt tiem, kam brilles nevajag, vai tiešām viņiem bilde nav izplūdusi, vai tiešām viņi atšķir sejas?

 Pēc stundas baudīšu lekciju un varbūt pat riskēšu nesēdēt otrajā rindā ar labo ausi pret lektoru 🤍

Un varbūt arī manos tekstos beidzot parādīsies skaņas 🥰

Ko gribēju pateikt? To, ka mēs nenovērtējam to, kas mums ir it kā pašsaprotami - ka redzam, dzirdam, varam staigāt...

Un ka man nekad nav bijis vērtīgākas dāvanas,- man ir uzdāvināta dzirde! 

Nevaru pievienot ierakstam attēlu, jo kā lai pievieno skaņas? Priekšmetus, kas, izrādās, skan 🤍💌