Baiba Bicēna
Sadzirdi pasauli!
Iespējams, ka agrā bērnībā dzirdēju pat ļoti labi. Vēlāk šī skaņu pasaule pamazām izgaisa. Tas notika pakāpeniski. Pavisam nepazuda – es turpināju dzirdēt, bet ļoti slikti. Vairs nevarēju sarunāties ar klasesbiedriem un saprast skolotāju sacīto. Tas izraisīja daudzas problēmas. Bet vienmēr esmu gribējusi dzīvot skaņu pasaulē. Un vēlāk – palīdzēt citiem, kas arī to grib. Esmu viena no Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas “Sadzirdi.lv” dibinātājām un valdes locekle.
Rūta Mežavilka
Izvēle dzirdēt. Stāsts par kādu pasauli.
Man ir smagas pakāpes vājdzirdība kopš zīdaiņa vecuma, iegūta, ārstējot stafilokoku infekciju ar antibiotikām. Šis būs blogs par dažādiem dzirdes problēmu aspektiem manā ikdienas dzīvē, darbā un attiecībās ar sociumu. Iepriekš nekad publiski neesmu pieminējusi savas dzirdes problēmas, vairums manu darba kolēģu un paziņu par to pat nenojauta – un tam bija vairāki iemesli – gan tas, ka nevēlējos tikt ievietota stereotipu rāmjos, gan tas, ka tomēr esmu baidījusies no apkārtējo reakcijas un iespējamu diskrimināciju darba vidē.
Ar šo vēlos vairot izpratni un toleranci sabiedrībā.
Māra Ruva
Māra Ruva ir vājdzirdīga kopš zīdaiņa vecuma, taču apveltīta ar īpašām spējām – citu teikto viņa māk nolasīt no lūpām, turklāt arī pati labi runā un ikdienā iztiek bez zīmju valodas. Mārai dzīvē prieku sniedz ne vien sapņu darbs Nacionālajā bibliotēkā, bet arī mīlošs vīrs Andris un dēls Kaspars.
Aizdomas attiecībā uz Māras dzirdi viņas mātei Dzintrai radušās neilgi pēc meitiņas piedzimšanas. Mamma mazulīti saukusi vārdā, stāvot aiz muguras, bet Māra nav reaģējusi. „Mani toreiz izmeklēja LORs, kurš pārbaudīja degunu un kaklu, nevis ausis! Viss bija kārtībā. Gada vecumā izslimoju angīnu, saņēmu penicilīna un streptomicīna potes, par ko tobrīd vēl nezināja, ka tās ir kaitīgas dzirdei. Gada un astoņu mēnešu vecumā nokļuvu Bērnu slimnīcā, kur pirmo reizi pārbaudīja arī ausis un konstatēja ieilgušu vidusauss iekaisumu,” stāsta Māra, piebilstot, ka viņai diagnosticēta „abpusēja sensoneirāla vājdzirdība”, kas ir traucējums iekšējā ausī vai nervu ceļos no iekšējās auss uz smadzenēm, un ko nevar izārstēt.
Gundega Veinberga
Zaudēt dzirdi pieaugušā vecumā
Piedzimu es vesela, noteiktā laikā, pilnīgi normālā padomju
laika ģimenē. Esot bijusi ļoti skaists un omulīgs bērniņš, ar
melniem, lokainiem matiem un lielām acīm. Mammas un tēta darba
kolēģi un draugi esot nākuši speciāli raudzīties uz skaisto mazuli.
Mamma stāsta, ka es esot bijusi mierīgs un paklausīgs bērniņš.
Fotogrāfijās redzu, ka esmu ar lieliem, apaļiem vaidziņiem un
skaistām, lielām acīm. Dzīvojām mazpilsētā, te gāju gan bērnudārzā,
gan skolā, gan mūzikas skolā. Vasaras pavadīju laukos pie
vecmāmiņas, kur iemācījos daudz darbiņus paveikt. Tobrīd gan man
tās likās šausmas un netaisnība. Kamēr citi bērni skraidīja pa
pilsētu, man bija jāravē dārzs, jāgrābj siens, vēlākos gados pat
jāslauc govs.
Skolā man veicās ļoti labi, praktiski visu laiku biju labais skolēns. Mūzikas skolā gan iet man nepatika, bet tā kā biju paklausīga, tad darīju visu, ko liek.
Iluta Bembere
Mans iedvesmas stāsts par vājdzirdību!
Kopš bērnības esmu vājdzirdīga, abās ausīs nēsāju dzirdes aparātus, esmu augusi un dzīvojusi tikai un vienīgi dzirdīgo vidē, zīmju valodu neesmu iemācījusies (lai gan apsveru šādu iespēju – iemācīties). Ļoti daudzi paziņas nemaz nenojauš, nav ievērojuši, ka man vispār kaut kas ausīs ir. Mati ir perfekta rota, vienmēr esmu staigājusi ar izlaistiem matiem un vienmēr kautrējos iziet sabiedrībā ar sasietiem matiem. Tautisko deju koncerti man deva tik lielu adrenalīnu, eiforiju un prieku, ka pamazām veidojās lielāka pašpārliecība iziet sabiedrībā arī ar savāktiem sasietiem matiem.