Rūta Mežavilka

Izvēle dzirdēt. Stāsts par kādu pasauli.

Man ir smagas pakāpes vājdzirdība kopš zīdaiņa vecuma, iegūta, ārstējot stafilokoku infekciju ar antibiotikām. Šis būs blogs par dažādiem dzirdes problēmu aspektiem manā ikdienas dzīvē, darbā un attiecībās ar sociumu. Iepriekš nekad publiski neesmu pieminējusi savas dzirdes problēmas, vairums manu darba kolēģu un paziņu par to pat nenojauta – un tam bija vairāki iemesli – gan tas, ka nevēlējos tikt ievietota stereotipu rāmjos, gan tas, ka tomēr esmu baidījusies no apkārtējo reakcijas un iespējamu diskrimināciju darba vidē.

Ar šo vēlos vairot izpratni un toleranci sabiedrībā.

Kas un kāpēc

Beidzot, reizi par visām reizēm, esmu nolēmusi izrēķināties ar savu mazo, nejauko noslēpumu – 4. pakāpes vājdzirdību. Ilgus gadus, faktiski kopš brīža, kad apzinājos, ka man tāda ir, esmu to, cik vien iespējams, slēpusi – un veiksmīgi.

Man tā ir kopš zīdaiņa vecuma, kad tika izslimota dzemdību namā iegūta stafilokoka infekcija. Tūlīt no dzemdību nama nokļuvu Bērnu slimnīcā, kur tika laistas darbā smagās antibiotikas.

Iemesli par to nerunāt ir daudz un dažādi – sākot no pusaudža vēlēšanās būt kā visiem, beidzot ar pamatotām bažām par diskrimināciju darba tirgū, un arī protams – nevēlēšanās tikt ievietotā kastītē ar uzrakstu “īpašas vajadzības”.

Jaunībā – vidusskolas laikā, studiju gadu sākumā – šķita, ka viss ir uzvarams un pārvarams. Biju visai ambicioza, arī mani vecāki izvirzīja augstas prasības un ļoti labi, ka tā. Taču laikam ritot, nācās saprast, ka “īpašās vajadzības” jeb ierobežojumi tomēr ir – vispirms tā ir papildu piepūle komunikācijas procesā kā tādā, ļoti lielas problēmas saprast runāto apstākļos, kur ir fona trokšņi, grūtības svešvalodu apguvē. Sākotnēji pat nesapratu, kāpēc tā notiek – kāpēc par spīti piepūlei, dzirdu, ka runā, bet nespēju dzirdēto saprast. Vēlāk, iegūstot informāciju, šis tas kļuva skaidrāks – proti, problēma ir apstāklī, ka zemo frekvenču skaņas dzirdu samērā labi, bet augsto frekvenču man nav gandrīz nemaz, turklāt pārēja no tā ko dzirdu uz to, ko nedzirdu ir ļoti krasa. Taču runātā valoda sastāv no ļoti dažādu augstumu skaņām – patskaņi atrodas zemākās frekvencēs, savukār visaugstāk dzīvojas nebalsīgie līdzskaņi, jo īpaši šņāceņi. Tā nu sanāk, ka dzirdu pamatā tikai patskaņus un dažus balsīgos līdzskaņus, bet tādas skaņas kā s, š, f, h, c, k, p manā pasaulē iztrūkst. Pamēģiniet izlasīt tekstu, kurā iztrūkst šo burtu – to var izdarīt, taču tas prasa papildu piepūli.

Te esmu iecerējusi dalīties informācijā par dažādiem vājdzirdības aspektiem un to, kā tas ietekmē manu ikdienu, darbu un attiecības.

Mīti, stereotipi un mazliet teorijas

Vow, atsaucība pirmajam ierakstam ir negaidīti liela. Biežāk uzdotie jautājumi – ko man darīt, lai tev būtu vieglāk ar mani sarunāties. Bet vispirms nedaudz teorijas. 

Grafiks, kas te redzams, ataino dzirdes zuduma pakāpes. Bēšīgais banānveidīgais laukums ir t.s. runas banāns – tieši tā to arī sauc. Tā ir frekvenču zona, kurā atrodas pārsvarā runā izmantotās skaņas. Šis gan ir angļu valodas paraugs, taču latviešu valodai tas ir diezgan līdzīgs, vien tas, ka angļu valodā ir vairāk f, s, h un th skaņas. Sarkanā mazliet tizlā līnija ir mana audiogramma jeb dzirdes līkne – abām ausīm tā ir stipri līdzīga, lai gan labā auss ir mazliet labāka – tai zudums ir 73, bet kreisajai -76 dB (dzirdes zuduma pakāpes mēra decibelos, resp. cik skaļa ir tā skaņa, kādu cilvēks spēj sadzirdēt. Dzirdes zuduma kopīgo pakāpi izrēķina kā vidējo aritmētisko no šās te līknes) Te var redzēt, ka vienu daļu skaņu dzirdu pavisam normāli, bet otras puses man vienkārši nav. Šī līkne ir visai netipiska, parasti šās līknes ir daudz lēzenākas, ne tik ļoti krasas. Šis ir iemesls, kāpēc man neder lielākā daļa dzirdes aparātu – tāds, kas pastiprina visas skaņas vienādi, nederēs, jo pastiprinās arī zemās skaņas – tās būs pārāk skaļas. Nepieciešams daudzkanālu (vismaz 12, bet labāk 16 vai 20) digitālais, kurš spēj frekvences sadalīt un pastiprināt katru frekvenci atsevišķi. Turklāt aparātam jābūt arī ļoti jaudīgam, jo augsto skaņu man praktiski vairs nav – zem 90 dB iestājas “profound hearing loss” jeb pilnīga nedzirdība.

Vispār, nevajag neko tādu īpašu darīt. Biežāk pieļautā kļūda – kliegt uz vājdzirdīgu cilvēku. Balss pacelšana vai pat kliegšana smagas vājdzirdības gadījumā nepalīdzēs, gluži pretēji, padarīs lietas vēl ļaunākas, jo kliedzot cilvēka lūpu kustības ir citādākas nekā runājot mierīgi, līdz ar to vājdzirdīgajam būs grūtāk vai pat neiespējami nolasīt no lūpām. Vienīgais – svarīgi būtu nopietnas lietas runāt vietās, kur nav fona trokšņa. Es visas svarīgās sarunas cenšos organizēt vietās, kur neskan skaļa mūzika un nav apkārt daudz cilvēku. Vēl svarīgi ir, lai vājdzirdīgais varētu redzēt sarunu biedra seju un muti, tādi aksesuāri kā lielas ūsas un bārda arī var traucēt. Nedusmojieties, ja vājdzirdīgais pārjautā, vienkārši atkārtojiet teikto. Nepazīstamus svešvārdus, uzvārdus un svarīgus skaitļus parasti lūdzu uzrakstīt uz lapiņas – bieži vien pēc dzirdes jaucu jūniju ar jūliju un četri ar seši. Vājdzirdīgais runāto parasti uztver kontekstā, respektīvi, ja no desmit burtiem vārdā dzirdu skaidri kādus piecus sešus, tad no sarunas konteksta un neverbālās informācijas smadzenes piemeklē trūkstošo informāciju.

Par lasīšanu no lūpām – mīts ir tas, ka lasīšana no lūpām nodrošina 100% saprašanu. Tā nav. Daudzas skaņas “izskatās” pilnīgi vienādi, lai gan skan atšķirīgi, piemēram t, c, s ir līdzīgi, arī b un m ir līdzīgi. Lasot no lūpām, iespējams iegūt ap 30 % informācijas – tas nav mans atklājums, to izskaitļojuši amerikāņu zinātnieki. Līdz ar to lasīšana no lūpām ir tikai palīgiespēja, tiesa gan, būtiska, jo ļauj aizpildīt “robu”, ko radījis dzirdes zudums. Kas attiecas uz mani, speciāli lasīt no lūpām nekad neesmu mācījusies un pamatā, šķiet, tomēr balstos uz sadzirdēto. Lasīšana no lūpām prasa ārkārtīgi lielu koncentrēšanos un ir diezgan nogurdinoša. Turklāt, ja jūs skatāties tikai uz sarunbiedra lūpām, jūs palaižat garām, iespējams, citas svarīgas lietas – kā viņš tur rokas, kur skatās u.tml. Tas viss arī sniedz ārkārtīgi daudz informācijas. Nemelojiet vājdzirdīgam cilvēkam – momentā atšifrēs. Pat nemēģiniet. Jo mēs daudz vairāk nekā citi pamanām neverbālos signālus – proti to, ko melis noslēpt nespēj, ja vien nav īpaši trenējies aktiermeistarībā.

Vēl viens stereotips ir zīmju valodas lietošana. Kad mācījos Mākslas akadēmijā, man piesēdināja blakus kādu nedzirdīgu meiteni – viņa mācījās citā nodaļā, šķiet, interjeristos vai pedagogos, taču perspektīves lekcija visam pirmajam kursam bija kopīga. Pasniedzējs naivi domāja, ka es, ja jau esmu vājdzirdīga, noteikti zinu zīmju valodu. Bet kā lai es to zinātu, ja manā ģimenē neviens zīmju valodu nelieto un esmu mācījusies “parastajā” skolā. Zīmju valodu lieto nedzirdīgo vidē un tā ir dzimtā valoda cilvēkiem, kas dzimuši nedzirdīgo ģimenēs. Protams, es centos tai meitenei palīdzēt, pierakstot lekcijas – tur gan problēmu ar saprašanu bija visai maz, jo pārsvarā visu pasniedzējs zīmēja uz tāfeles un svarīgākos jēdzienus arī rakstīja klāt. Viņa tika galā, vismaz ar perspektīvi. Vai viņa pabeidza akadēmiju, to gan diemžēl nezinu.

Skola: “parasto” vai “specskolu”?

Bija interesanta saruna ar Delfu žurnālisti Andru Briekmani, un viens no galvenajiem jautājumiem – skolas (rakstu "Pirmās pazūd putnu dziesmas" varat lasīt šeit: https://www.delfi.lv/calis/veseliba/veseli-un-laimigi/pirmas-pazud-putnu-dziesmas-stasts-par-makslinieci-un-dzejnieci-rutu-mezavilku-un-to-ka-sadzivot-ar-vajdzirdibu.d?id=46245453 )

Tātad. Padomju laikā bija pieņemts, ka visi “defektīvie” (jā, bija tāds termins, tagad skan šausmīgi politnekorekti) tiek ievietoti speciālās iestādēs, kas bieži vien ir internātskolas, tālu no mājām un turēti pa gabalu no sabiedrības. Tika pašsaprotami uzskatīts, ka bērnam ar 4. pakāpes vājdzirdību gandrīz vai nav citu izredžu, kā nonākt šādā iestādījumā, un to beidzot, apgūt, piemēram, šuvējas vai galdnieka profesiju – atkarībā no dzimumpiederības. Par tagadējo izglītības sistēmu neizteikšos, neesmu kompetenta, bet es tomēr ceru, ka notiek virzība iekļaujošās izglītības principu ieviešanā – proti, bērns mācās kopā ar pārējiem, adaptējoties sabiedrībā nevis geto starp citiem tādiem pašiem dzīves pabērniem, – un, lai tas varētu notikt, bērnam individuāli tiek sniegta vajadzīgā palīdzība.

Tomēr arī 70. un 80. gados bija uzņēmīgi vecāki, kas nolēma riskēt un sūtīt bērnu “parastajā” skolā. Kad man pienāca laiks izvēlēties skolu, vispirms mana mamma ar bērnu pediatra norīkojumu devās izlūkos uz logopēdisko pamatskolu, taču jautājumi, ko tur uzdeva un dažas citas nianses mammai lika domāt, ka tur piedāvātais vispārējās izglītības līmenis varētu būt nepietiekams. Es taču biju visādi intelektuāli normāli attīstīts, spējīgs bērns, 5 gadu vecumā jau biju iemācījusies lasīt. Tā mani aizveda uz Rīgas 3. vidusskolu, kur pirmajā klasē bija ļoti pretimnākoša klases audzinātāja Krūmiņa. Principā šī skola varēja atteikties ņemt “defektīvo”, taču acīmredzot mamma spēja pārliecināt. Tajā laikā bija tāda ļoti laba lieta kā sagatavošanas klases sešgadīgajiem, kas notika reizi nedēļā vakaros – bija lasīšana un rēķināšana, pa vidu starpbrīdis – bērni varēja pie skolas pierast pamazām, tā ka pirmā klases vairs nešķita traki. Mani nosēdināja pirmajā solā, tieši pie skolotājas galda, un problēmu ar skolotāju teikto nebija. Grūtāk gāja ar iejušanos skolā kā tādā – nebiju gājusi bērnudārzā tikpat kā nemaz, biju diezgan bailīga un atceros, ka man ļoti nepatika lielais troksnis un bļaustīšanās, kas gāja vaļā starpbrīžos. Toreiz klases bija lielas – mūsu pirmajā klasē bija 43 bērni. Otrajā vai trešajā klasē kādu laiku pat viltīgi simulēju temperatūru (termometrs karstā tējā!), lai varētu neiet uz skolu, bet gan palikt mājās un lasīt grāmatas. Socializēšanās nebija viegla, turējos nomaļus, taču pāris draugi klasē man tomēr bija. Gāju arī Pionieru pils zīmēšanas pulciņā. Piektajā klasē sāku mācīties Rozentālskolā – toreiz tajā uzņēma bērnus pēc ceturtās klases, un papildus parastajai vispārizglītojošās skolas programmai mums bija zīmēšanas, gleznošanas un kompozīcijas, vēlāk arī mākslas vēsture. Tur klasē bija 12 bērnu un vide bija daudz mierīgāka. Vispār jāteic, ka mākslinieku vide ir daudz iecietīgāka pret visu veidu “citādajiem”. Laimīgā kārtā šī vecāku ideja bīdīt mani uz mākslas izglītību sakrita ar manis pašas interesēm – zīmēt man gan patika, gan padevās. Kopumā mācījos labi – trijnieku (piecu ballu sistēmā) man nebija. Taču grūti gāja ar valodām – krievu un angļu. Jāņem vērā, ka tajā laikā svešvalodas skolā tika mācītas visai formāli, galvenokārt orientējoties uz rakstītā saprašanu un gramatiku – loģiski, jo dzelzs priekškara laikā saskare ar ārpasauli bija minimāla. Kaut kā vilkos cauri – rakstiskajos pārbaudījumos jau atzīmes bija labas, taču saprast runāto valodu tā arī neiemācījos. Ilgu laiku vainoju sevi, ka neesmu bijusi pietiekami čakla, ka, iespējams, vaina ir manā galvā, iespējams, esmu stulba, man bija gan neērti, gan kauns par savu nespējību – taču vēlāk, kad sāku interesēties un meklēt internetā materiālus par dažādām vājdzirdības izpausmēm, lietas nostājās savās vietās. Ar manu dzirdi, pareizāk sakot, dzirdes atliekām, grūti būtu bijis gaidīt ko citu. Vismaz ne ar tām mācību metodēm. Jo es taču līdz pat 2013. gadam nezināju, ka ar manu dzirdi ir TIK slikti. Bērnībā man tika teikts, ka – jā, tu nedzirdi augstās skaņas, bet visādi citādi viss ir ok. Nu, kaut kādas tur “augstās skaņas” – tas nevar būt nopietni. Taču, aizejot pie dzirdes ārsta un pirmo reizi kopš bērnības uztaisot audiogrammu, pati biju šokā, kad ārste uz izziņas uzšņāpa diagnozi – “smaga vājdzirdība”. Vai jums tas ir no bērnības, viņa tikai līdzjūtīgi apjautājās. Jā, es teicu. Nu tad jūs esat ļoti labi adaptējusies, vairums cilvēki ar šādu dzirdi nespētu sarunāties. Šoks, jā, bet arī atvieglojuma sajūta – ak tad tomēr TĀPĒC. Vaina nav manī, vaina ir manās nomirdinātajās dzirdes šūnās.

Domāju, ka, iespējams, situācija ar svešvalodām būtu labāka, ja es otru valodu būtu apguvusi agrā bērnībā, līdzās dzimtajai un ar vienu no vecākiem runājusi tikai tajā. Izklausās neispējami, bet maza bērna spējas uztvert un mācīties valodu, īpaši 3 līdz 5 gadu vecumā ir ārkārtīgi lielas, un pēc tam nekad dzīvē cilvēks tik ātri un labi mācīties nespēj. Izklausās traki, bet es tomēr gribu ieteikt vājdzirdīgo bērnu vecākiem, īpaši tiem, kam ir “tikai” 3. vājdzirdības pakāpe, mācīt bērnam svešvalodu no 3-5 gadu vecuma. Būs ļoti grūti, bet vēlāk, pieaugušā vecumā tas ir vēl daudz grūtāk.

Atskatoties atpakaļ – jā, vecāku izvēle bija 100% pareiza, pat ja tādēļ man bijuši arī daži labi rūgti brīži. Daļa vecāku varētu izlemt par labu “specskolai” tādēļ, lai bērns atrastos starp sev līdzīgajiem un netiktu psiholoģiski traumēts. Jā, man bija kompleksi, īpaši tajos brīžos, kad nevarēju piedalīties meiteņu sarunās – mazām meitenēm ļoti patīk sačukstēties, bet es čukstus sacīto diemžēl uztvert nespēju. Arī klases vakari un diskotēkas man bija komunikācijas elle – skaļa fona mūzika pilnībā iznīcināja manu spēju piedalīties sarunā. Ar laiku gan iemācījos, kā pati pie sevis to nodēvēju – “peldēt” – proti, vienkārši izlikos, ka saprotu sarunu biedra teikto – īpaši labi “peldēšana” noderēja disenēs iepazīstoties ar puišiem – ik pa brīdim izmetot kādu “hm” un ” ak jā”, kamēr puisis aizrautīgi runāja par sevi, mierīgi varēja atstāt labu iespaidu. Būtībā šāda izlikšanās nav godīga pret sarunubiedru, jo tikai izliekoties, ka saprotu, es it kā atzīstu sarunbiedra teikto par nesvarīgu. Taču jaunietim vēlme nr.1 ir būt sabiedrībā un tusēties, pat ja tas prasa uzspēli.

Vecāku izvēle bija pareiza ne tikai tāpēc, ka “parastās” skolas nodrošināja labāku izglītību un iespēju tikt augstskolā, bet arī tāpēc, ka skola nav tikai mācību programma, bet arī draugi visai dzīvei – tas ir savējo loks, tie ir sakari, kas vēlāk noder, piederība. Taču mācoties “specskolā”. jaunietis tā arī paliek šajā “citādo” geto.

Par izlīšanu no kastēm un skapjiem

Kopš rakstu šo blogu, esmu dzirdējusi diametrāli pretējus viedokļus – gan “nu kam tev to vajadzēja, baidos, ka uz tevi tagad skatīsies šķībi” – gan “o, super, malacis, kāda varonība”. Nejūtos varonīgi, es tiešām domāju, ka tā nav nekāda īpašā varonība – tie ir tikai centieni uzrunāt sabiedrību un aicinājums uz sapratni. No otras puses – katra savas atšķirības no “normālā” atzīšana mazliet tomēr izraisa tādu kā… kā lai to pasaka – “veselās” un “normālās” sabiedrības satraukumu. Krievu valodā ir vārds razdražēņije – ar niknumu sajaukts satraukums, uzbudinājums. Tu taču izskatījies pavisam normāla! Kā tad tā? Tu tiešām izlikies? Varbūt tu nemaz tik slikti nedzirdi? Diemžēl, dzirdu tieši tik slikti, un tam ir medicīnisks apliecinājums dr. Kušķes izmeklējumu izrakstu izskatā. Nesapratne drīzāk ir par tēmu “normāls/nenormāls”. It kā, no vienas puses, kā sabiedrība tiekam mudināti būt politkorekti, toleranti, labprāt ziedojam ziedot.lv projektiem – “cilvēkiem tur”, bet – cik patiesībā gatavi esam ikdienā, katru dienu akceptēt kolēģi, kurš bieži pārjautā (vai nespēj aizskriet no datora līdz printerim stirnas žiglumā, vai vēl kaut kas, piemēram, ēd pusdienas tikai noteiktos pulksteņa laikos un dodas uz tualeti injicēt insulīnu). Jā, es jau labprāt, ja vien tas nesagādās neērtības TIEŠI MAN, tāda varētu būt godīgā atbilde vairumam no mums. kāpēc man ar viņu jākrāmējas, tā jau daudz darba, un nu tas vēl. Es jau labprāt, bet vispār mani tas mulsina, iespējams atbildēs kāds cits. Stāsts varbūt nav tikdaudz par vājdzirdību vai kādiem citiem cilvēka funkcionēšanas ierobežojumiem, cik par citādā uztveri. Bet ir tā – ja sabiedrībā “citādie” – vājdzirdīgie, nedzirdīgie, neredzīgie u.c., nav redzami, neparādās, nav jau no kurienes tai nabaga sabiedrībai mācīties toleranci un izpratni. Visi teksti par integrēšanu paliks deklarāciju līmenī, jo toleranci – īstu toleranci un sapratni – var veicināt tikai individuāla, praktiska pieredze saskarsmē ar citādo. Citādi ir tikai tāds teorētisks vājdzirdīgā tēls – speciālā skolā mācījies cilvēks, kurš strādā par šuvēju, galdnieku vai sētnieku, jocīgi rādās ar rokām un nav zināms, vai ar viņu vispār iespējams sazināties. Mēs neesam citplanētieši (lai gan bieži esmu tā jutusies – kā izlūks no planētas, kur saziņā lieto citu, zemāku skaņas frekvenci, un mana misija ir pielāgoties zemiešu komunikācijai pēc iespējas tā, lai viņi mani neatšifrētu), mēs esam daļa sabiedrības.

Mūzika un vājdzirdība – nesavienojamas lietas?

Absolūts mīts un stereotips. Vājdzirdīgs cilvēks, ja vien viņam vispār ir saglabājusies dzirdes uztvere kaut zemajās frekvencēs, var būt muzikāls. Viņš var gan dziedāt, gan spēlēt mūzikas instrumentu, gan komponēt. Leģendārs ir Bēthovena kurlums, taču jāņem vērā, ka viņš dzirdi zaudēja jau brieduma gados, tā ka īstenībā nekā apbrīnojama apstāklī, ka viņš turpināja komponēt nav – tas ir tikai normāli.

Kāpēc? Tāpēc, ka mūzika arī ir savā ziņā valoda, un tai ir sava rakstība – notis. Līdzīgi kā runātajā valodā ir skaņas un burti, kas veido vārdus un frāzes saskaņā ar gramatikas likumiem, arī mūzikā – vismaz tradicionālajā Eiropas muzikālajā tradīcijā – ir skaņas, kas tiek apzīmētas ar simboliem – notīm – un veido muzikālas frāzes saskaņā ar muzikālās harmonijas likumiem. Šo muzikālo valodu cilvēks var apgūt, pat ja dzirde ir ļoti slikta – un reiz apgūta, valoda dod iespēju smadzenēm domāt tajā – atcerēties un veidot jaunas domas.

Mūsu mājās bija klavieres – mana Omamma tās spēlēja katru dienu. Parasti tad, kad visi bija aizgājuši uz darbu, un komunālajā dzīvoklī nebija neviena, kam tas varētu traucēt – mājās bijām tikai es, jo bērnudārzā negāju, un Omamma, jo bija pensijā. Omammas mīļākie skaņdarbi bija Bēthovena Elīzai, kaut kas no Čaikovska, Gļinkas. Viņa spēlēja savam priekam īpaši neraizējoties par izpildījumu, lēnākā tempā, jo rokas bija artrīta savilktas. Zināju, ka tajā brīdī Omammu traucēt nedrīkst. Protams, tiklīdz varēju aizsniegties, līdu pie klavierēm un kaut ko mēģināju plinkšķināt. Man vislabāk patika zemās skaņas, jo tās bija skaļas. Bet divas augstākās oktāvas nezin kāpēc neskanēja vispār, lai cik enerģiski es centos dauzīt pa taustiņiem – dzirdēju vienīgi koka klaudzoņu. Parasti tad uzreiz ieskrēja kāds no pieaugušajiem – beidz dauzīt klavieres! Tā es sapratu, ka ir kaut kas, ko citi dzird, bet es – nē.

Kad man bija apmēram pieci gadi, tika nolemts, ka man jāmācās klavierspēle. To ieteica arī surdologi no toreizējās 5. bērnu poliklīnikas – jo tādējādi tiekot attīstīti dzirdes centri smadzenēs. Jo vairāk mūzikas, jo labāk. Tā pie mums reizi nedēļā sāka nākt klavierskolotāja. Vajadzēja mācīties gammas, pirkstiņu vingrinājumus, vienkāršus skaņdarbus bērniem – tautasdziesmu apdares u.tml., ko jau nu iesācējiem māca. Tās “nedzirdamās” augšējās oktāvas izspēlēju tīri mehāniski. Jāteic, mācīšanās bija visai klasiska, bez jaunrades elementiem – bet man ļoti patika sacerēt melodijas, nevis drillēt apnicīgās gammas. Kāpēc jāzina gammas, tas netika izskaidrots – jāzina un viss. Tas nu šķita galīgi neinteresanti un sausi. Man arī patika skaņdarbus spēlēt “pa savam”, veidojot tādus akcentus, kā man likās interesanti – bet tas netika atzīts – vajadzēja tikai un vienīgi tā, kā bija “pareizi”. Tāpēc, kad jau sāku mācīties Rozentālskolā, sadumpojos galīgi un klavieru stundas vairs netika ņemtas.

Vēlāk, sešpadsmit gados, pati izdomāju mācīties ģitārspēli. Mans ģitāras skolotājs bija vecāku draugs, pēc izglītības arhitekts, bet pēc aicinājuma – akvareļgleznotājs un mūziķis Vilnis Blažēvičs. Viņš bija mammas draudzenes Ievas Neilandes brālēns, no mātes puses – līvs, taču līvu valodu gan vairs nemācēja. Un – arī viņš bija vājdzirdīgs. Kādā pakāpē, nezinu, šķiet, arī viņš pats to varēja nezināt, taču vājdzirdības dēļ viņš bija, kā pieaugušie teica “mazliet īpatns” – kluss, ierāvies sevī, vecpuisis. “Viņš tāds kautrīgs ir tāpēc, ka slikti dzird, ” runāja pieaugušie, un es sapratu, ka slikti dzirdošam cilvēkam nekas cits neatliek kā kļūt “dīvainam”. Tāpēc vislabāk savu slikto dzirdēšanu neizrādīt. Taču spēlējot ģitāru Vilnis atraisījās. Viņš nedziedāja, vismaz ne publiski, viņam patika spēlēt tautasdziesmu apdares, daudzas no kurām viņš pats bija piemērojis ģitārai. Tīra, klasiskā ģitāras spēle, kā viņš pats mēdza teikt. Tur nu es sāku saprast, kāda jēga ir akordiem, gammām un harmonijām – tie ir mūzikas valodas pamatelementi, struktūru veidojošas vienības. Starp citu, mūzikas kompozīcijai ir ārkārtīgi daudz kopīga ar arhitektūru – arī to man Vilnis iemācīja. Pie Viļņa mācījos apmēram gadu. Kad tuvojās izlaidums un iestājeksāmeni Mākslas akadēmijā, pārtraucu, jo nebija vairs laika. Bet drīz pēc tam Vilnis nomira…

Īpatnējas bija manas attiecības ar skolas kori. Pirmajā klasē visi bērni tika noklaušināti – vajadzēja dziedāt kādu tautasdziesmu – un sadalīti divās daļās – parastajā un “izlases korī”. Es tiku “izlases korī”, par ko ļoti priecājos. Dziedāt man patika, zināju diezgan daudz tautasdziesmu – tās man bija samācījusi otra vecāmamma, mammas mamma. Viņa pati dziedāja sieviešu korī un bija pat piedalījusies Dziesmusvētkos. Atceros, kā gājām pastaigāties pa Ogri, kur viņa toreiz dzīvoja – reizēm mani sūtīja pie viņas padzīvoties – un rāvām vaļā “Strauja, strauja upe” vai ko citu. Melodijas atcerējos perfekti un noturēt balsi pareizi arī nesagādāja grūtības. Problēmas korī sākās pavisam no negaidītas puses – proti, nezināju dziesmām vārdus. Kora skolotāja dziesmu vārdus bērniem mācīja tā, ka nolasīja tos priekšā no lapiņas un lika pantu pa pantam atkārtot. Tā kā stāvēju kādā ceturtajā rindā – koris bija liels – ap simts bērnu no visām pamatskolas klasēm – tad skolotājas teikto skaidri neizšķīru un tikai aptuveni nojautu, par ko tur ir. Izņēmums, protams, bija visiem pazīstamās tautasdziesmas. Skolas aktu zālē akustika bija tāda, ka skaņa it kā izplūda un pa gabalu runātais nebija saprotams. Uzķēru pa kādam vārdam, un tas arī viss. Ja dziesmas vārdus nezināju, vienkārši dūcu līdz un plātīju muti. Un par to mani no kora izslēdza – vismaz es domāju, ka par to, jo tas notika, neko nepaskaidrojot – vienkārši pateica, lai vairs nenāk, un viss. Atceros, ka tas notika tieši pirms skolēnu Dziesmusvētkiem un pārējie klasesbiedri ziņkārīgi jautāja, kāpēc es neeju uz lielajiem mēģinājumiem kopā ar kori, bet gan sēžu klasē. Man nebija, ko teikt. Par laimi, tas jau bija ceturtās klases beigās, kad jau zināju, ka iešu uz Rozentālskolu – tur vajadzēja gatavoties iestājeksāmieniem, konkurss bija liels un jāzīmē bija katru dienu – ko arī labprāt darīju. Kāpēc man neienāca prātā pieiet pie skolotājas un pateikt, ka es nesadzirdu, kad viņa diktē dziesmu vārdus? Godīgi sakot, ar šā brīža saprašanu grūti izskaidrot. Iespējams, baidījos kaut kā izrādīt, ka man ir problēmas. Iespējams, tāpēc, ka 80. gados tā nebija pieņemts.

Bērnībā, kad vēl bija dzīva Omamma, bieži gājām uz koncertiem un operām. Omamma uzskatīja – pat ja es acumirklī ne īpaši saprotu, par ko tās operas ir, tik un tā mūzika atstāj savu labo iespaidu. Tur es viņai tagad pilnībā piekrītu. Operas man patika, protams, labāk, jo tur bija krāšņas dekorācijas, ko pētīt, ar koncertiem filharmonijā bija citādi, jo tur uz skatuves varēja redzēt tikai mūziķus, turklāt daudzas no sarežģītajām pasāžām, īpaši vijoles solo, es vienkārši neuztvēru, jo tas izgāja ārpus manas dzirdamības frekvences.

Vidusskolas laikā man sāka patikt t.s. alternatīvā mūzika – toreiz tie bija The Cure, Smiths, Dead Can Dance, mūsu pašu Ārprāc. Fanot par mainstrīmu mākslas skolā likās “pāķiski”. Mūsējie bija arī Grebenščikovs, Cojs. Tiklīdz parādījās Nirvana, es uzreiz sapratu – o, tas ir man! Akadēmijas laikā sapazinos ar savu toreizējo draugu, kurš bija basģitārists slavenajā underground grupā Skumju akmeņi. Caur viņu iepazinu dažādus alternatīvās mūzikas novirzienus. Tolaik – 90. gadu vidū un beigās internets un torrenti vēl bija kas ļoti ekskluzīvs, un pie ierakstiem parasti tika, mainoties diskiem un pārrakstot kasetes. Love Spirals Downwards, Dreamside, Black Tape For a Blue Girl, Lacrimosa, The Swans – pārsvarā klausījāmies t.s. darkveivu un gotisko mūziku. Vēlāk arī shoegaze, ambientu, dažādus eksperimentālos gabalus. Vienu brīdi man bija visai solīda kasetēs ierakstīta mūzikas kolekcija. Biju muzikāls visēdājs – vienīgais, kas man tiešām nekādā veidā nav paticis nekad – metāls, kantrī un šlāgeri. Šlāgerus un t.s. liepājroku 90. gadu uņģika aprindās nīdām līdz kaucienam un zobu griešanai. Pamazām iemācījos izšķirt, kur skaņdarbā ir basģitāra, kur bungu partija, kur soliņš. Vai es pati būtu varējusi spēlēt grupā? Tomēr – diez vai, jo tas prasīja tomēr lielāku skaņas izšķirspēju, spēju saspēlēties ar grupas biedriem – vismaz, ja gribētu spēlēt daudzmaz profesionālā līmenī.

Akadēmijā, otrajā kursā, mums bija viens absolūti fantastisks priekšmets un pasniedzējs – mūzikas vēsture, kur mācīja Boriss Avramecs. Tas bija fakultatīvais priekšmets, taču auditorija vienmēr bija pārpildīta, studenti sēdēja pat uz palodzēm un grīdas. Viņa iespaidā ieinteresējos par seno un baroka laiku mūziku. Es joprojām uzskatu, ka savā ziņā Eiropas muzikālās domāšanas virsotne ir Johans Sebastians Bahs, pēc viņa nekas cits vairs nav spējīgs tik pilnīgi atklāt pasaules uzbūves pamatus – mūzikas valodā. Beidzot sapratu, kam īsti ir vajadzīgas visas tās gammas, akordi un harmonijas, ko tiku mācījusies tīri mehāniski. Lasot notis, spēju arī iztēloties prātā tās skaņas, ko nedzirdu – es to visu itin kā vizualizēju, un katrai skaņai atbilda sava krāsa. Zemās skaņas – tumšākas, piesātinātākas, augstās – gaišākas, tuvākas tīrai gaismai.

Kad man būs vairāk laiku – droši vien pēc aiziešanas pensijā – ja vien būs iespēja, noteikti atkal spēlēšu klavieres.

Cilvēki ar īpašām vajadzībām un publicitātes diskursi

Varoņi, kas cīņā ar neiedomājamām grūtībām dzīvo “normāli”” vai arī dzīves pabērni, pie kuru nelaimes vainīga neiejūtīgā valsts, skarbais liktenis un sabiedrība – kādus cilvēkus ar īpašām vajadzībām redz sabiedrības spogulis – mediji?

Nav noslēpums, ka mediji, īpaši t.s. “glancis”, par sociāli marginālajām grupām raksta nelabprāt un galvenokārt izceļot gadījumus, kur ir kāds “skandāla un dzeltenuma” elements, turklāt pārsvarā ievietojot šos stāstus vienā no diviem naratīva diskursiem – vienu varētu nosacīti apzīmēt kā “žēlināmgabalu”, kur kāda persona ar īpašām vajadzībām dzīvo nožēlojamos apstākļos, jo “valsts par viņu nerūpējas – fui, ļaunā valsts!”, bet otru – “varoņstāstus”, kuras centrālais tēls, pārvarot neskaitāmus šķēršļus un grūtības, spēj iegūt izglītību, strādā un kopumā sasniedz apmēram tādus pašus dzīves apstākļus kā vidusmēra iedzīvotājs bez invaliditātes. Abi naratīvi savā būtībā ir nepilnīgi un nekādā veidā neaptver visus invaliditātes aspektus – t. sk. invaliditātes skarto indivīdu reālo stāvokli – nodarbinātību, invaliditātes pabalsta esamību vai neesamību, komunikācijas un mācību iespējas utt., kā arī invaliditātes sociālās sekas – resp., ko sabiedrība kopumā zaudē vai iegūst invalīdu integrācijas sakarā.

Jāatceras arī, ka mediji, kas Latvijā ir ārkārtīgi novājināti un ir viena no nedaudzajām nozarēm, kas tā arī nav atkopusies pēc 2009. gada krīzes (par to varat palasīties šeit: https://www.szf.lu.lv/fileadmin/user_upload/szf_faili/Petnieciba/dzive_pec_krizes_rebaltica.pdf Tāpēc skaidrs, ka tie izmisīgi lavierē starp atlikušo reklāmdevēju vēlmēm, īpašnieku politiskajām ambīcijām un to, ko vēlas (vai redaktoriem šķiet, ka vēlas) lasītājs.

Paraugs “varoņstāstam” – https://irliepaja.lv/lv/kultura/zurnals-ir-par-dzejnieci-katrinu-rudziti-asredziga/ . Starp citu, pati Katrīna savā blogā ļoti skeptiski vērtē šo “varonības kultu”, norādot, ka patiesībā tas nav nekas cits kā patiesās problēmas – proti, infrastruktūras nesakārtošana – neredzēšana. Atļaušos citēt Katrīnu: “Manuprāt, ir absurdi, ka mūsdienu situācijā, cilvēks ar redzes traucējumiem, kurš mācās vai strādā, tiek uzskatīts par “varoni” – varonība pēc būtības nozīmē to, ka kāds, kurš ir apveltīts ar īpašu drosmi un citiem talantiem dodas cīnīties ar nezināmām briesmām uz dzīvību un nāvi (es varētu piekrist, ka izglītības sistēma dažkārt tiešām uzbur šādas sajūtas), bet tas nenozīmē, ka tam tā būtu jābūt. Varonības kults Latvijā eksistē tāpēc, ka mēs nespējam sakārtot savu infrastruktūru tā, lai dažādas jomas, tostarp, izglītība būtu pieejamas pēc iespējas visām sabiedrības grupām.” Daži paraugi “žēlināmgabaliem” – https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/visvaris-vairs-neiespej-visu-14082202   https://www.tvnet.lv/5014670/veca-sieviete-viena-un-akla-savas-majas http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/172529/latviesu-rakstniece-cimare-ludz-palidzet-atgut-redzi

“Žēlināmgabalos” tiek uzsvērta invaliditātes skarto cilvēku nevarība, “sistēmas” neiejūtība un likteņa nesaudzība. Cilvēks ar invaliditāti tiek uztverts kā apstākļu un sabiedrības upuris, tā automātiski ievietojot viņu lūdzēja un atkarīgā lomā.

Abi diskursi – “varoņtēls” un “žēlināmgabals” bieži vien pārklājas, jo abiem tiem ir viena kopīga iezīme – uzlūkot cilvēku ar invaliditāti kā kaut ko “citādu”, svešu, marginālu, grūti saprotamu, iespējams, pat bīstamu (ja iet runa par mentālajām slimībām). Un tā nav rakstošo žurnālistu vaina vai problēma, jo viņi jau raksta tikai to, ko iespējams lasītājam “pārdot” (mediju insaideri zina, cik spraigas diskusijas mēdz risināties par vāka sejām – vecai, neglītai un nepopulārai personai nokļūt uz kāda “glanča” vāka ir praktiski neiespējami, jo – nepirks taču).

Tad kādi risinājumi? Domāju, ka tikai viens – mums pašiem, cilvēkiem ar šīm t.s. īpašajām vajadzībām ir jābūt maksimāli aktīviem, jāstāsta, jāstāsta un vēlreiz jāstāsta, kā ir. Bez žēlināšanās, bez pārspīlētā varonības kulta. Jo bieži vien upura loma un nevarība tiek iestāstīta. Rakstiet blogus, rakstiem sociālajos tīklos, stāstiet draugiem, radiem un darba kolēģiem. Vajadzīgi konkrēti stāsti, par konkrētiem cilvēkiem, tas uzrunā. Rakstiet par sevi, mudiniet to darīt citus.

Tāda veida PR nemaksā praktiski neko, bet centīgi darbojoties, būs rezultāti. Tikai ne ātri un ne uzreiz, jo šeit ir darīšana ar ļoti iesīkstējušu priekšstatu sistēmu un ierēdniecību.

Kā vājdzirdīgam tikt pie autovadītāja tiesībām

Vispirms, lai gan daži  nez kādēļ iedomājas, ka ir ierobežojumi, tiesības vadīt auto var iegūt gan vājdzirdīgi, gan pilnīgi nedzirdīgi cilvēki. Dzirdes trūkums nekādi neietekmē spēju braukt ar auto. Iespējams, vēlāk nekā citi sadzirdēšu policijas sirēnas, bet tāpēc jau operatīvajiem transportiem ir sarkanie un zilie uguņi, lai viņus pamanītu. Man ir jautājuši, kā es varot noteikt, vai gadījumā ar auto viss kārtībā, ja nedzirdu nianses motora un riteņu izdotajās skaņās. Nē, dzirde te nav tik svarīga, kā taustes un vibrācijas sajūtas, ko uztveru ar pēcpusi:) Ar auto braucu praktiski diendienā kopš 2003. gada oktobra, kad noliku CSDD eksāmenu – bez nozīmīgām avārijām. Divreiz gan esmu saskrāpējusi bamperi – vienreiz tas notika ne manas vainas dēļ, bet otrreiz nenobremzēju uz slidena ceļa.

Es ļoti vēlējos iemācīties braukt un nopirkt auto, taču ilgi tas palika vien sapņa līmenī, jo nebija liekas naudas. Kad nauda parādījās – biju dabūjusi datorgrafiķes darbu – uzreiz sāku domāt, kā tikt pie braukšanas. Lielākais šķērslis procesā šķita nevis braukšana kā tāda, bet gan – KĀ ES DZIRDĒŠU, ko man saka instruktors. Jo braucot pie stūres, es taču nedrīkstu novērsties no ceļa, lai skatītos uz instruktoru! Manām bažām bija lemts piepildīties – pirmais instruktors, ar kuru man bija darīšana, šo manu problēmu izprast nespēja. Iespējams gan, ka es viņam vienkārši nepatiku, vai arī viņš vispār bija sieviešnīdējs pēc būtības. Visu laiku sajutu, cik ļoti šis cilvēks nervozē un ka viņš domā, es esmu absolūta idiote (vēlreiz atgādinu – vājdzirdīgie “redz” cita cilvēka emocijas daudz labāk nekā dzirdīgie). Man nebija pilnīgi nekādu priekšzināšanu un iemaņu, zināju tikai, ar ko bremze atšķiras no gāzes un sajūga. Taču tā vietā, lai vispirms iemācītu man elementāri ieslēgt motoru un uzsākt braukt uz priekšu ar pirmajiem diviem ātrumiem, instruktors izdzina mani Pārdaugavas ielās. Slapja mugura, trīcošas rokas un kliedzošs instruktors. Manis teikto par to, ka vajag runāt skaļi un skaidri, viņš bija sapratis tā, ka noteikti vajag bļaut pilnā balsī. Pirmā nodarbība beidzās ar asarām, otrā un trešā arī nebija labāka, bet uz ceturto neaizgāju. Arī teorijā ne visai veicās – grupa bija liela (autoskolā “Vanags”) un pieeja visai formāla. T.s. skolas eksāmenu nenoliku. Sapratu, ka jāmeklē citi varianti. Tajā laikā, man par laimi, lietotu auto nolēma iegādāties mana mamma, kurai tiesības bija vēl no veciem padomju laikiem. Savā laikā viņa bija braukusi ar žiguli un, kad vajadzēja tiesības atjaunot, bija to izdarījusi. Sapratu, ka nu man ir izdevība vispirms iemācīties braukt pa laukiem, un tikai tad doties meklēt normālu instruktoru. Pa lauku ceļiem ar mammu braukājām kādas trīs četras nedēļas nogales, tad jau uzdrošinājāmies doties uz Tallinas šosejas Rīgas virzienā. Man bija oficiāla mācību braukšanas atļauja. Tad caur draugiem atradu tiešām labu instruktoru, kuru absolūti nesatrauca tas, ka dažreiz, iespējams, nesadzirdēšu, ko viņš saka. Virzienus, kuros nogriezties, viņš parādīja ar roku, bet pieļautās kļūdas izskaidroja, kad bijām apstājušies stāvvietā. Šoreiz tā bija autoskola “Brīvais auto” – šīs skoliņas šefs bija kaut kāds priekšnieks “Latvijas auto” un pamatnodarbošanās viņiem bija fūru šoferu apmācība, taču bija arī neliela B kategorijas grupiņa – pamatā radu un draugu bērni utt. Tur valdīja ekskluzīva gaisotne – nodarbības notika draudzīgā lokā un visus jautājumus iztirzājām sīki un pēc būtības, turklāt pasniedzējs stāstīja arī daudz ko tādu, ko derīgi zināt, bet kas nav oficiālajās programmās. Skolas eksāmenu un CSDD eksāmenu noliku ar pirmo reizi. Zināju, ka nedrīkstu nenolikt, jo naudas manā budžetā eksāmena pārlikšanai vairs nebija. Mašīna arī jau bija nopirkta, tā ka atlika tikai braukt! Kopumā no pirmās, neveiksmīgās nodarbības līdz veiksmīgajam finālam bija pagājis gads un trīs mēneši.

Auto uzturēšana arī prasīja pārvarēt sevi. Nepieļāvu domu, ka manā vietā uz servisiem un tehniskajām skatēm varētu doties kāds no radiniekiem – es gribēju to darīt pati, taču tad bija nepieciešama komunikācija krievu valodā. Ar manām finansēm un lietoto auto smalkajos servisos nebija ko meklēt, tāpēc pēc draugu un radu ieteikumiem devos uz visādiem maziem servisiņiem, kur pārsvarā strādāja krievu valodā runājošie – valodas un humanitārā izglītība nebija bijusi šo puišu stiprā puse. Tā kā mans auto bija vecs, viesoties servisos iznāca visai bieži. Nācās atkal lauzt sevi un mēģināt runāt, pat ja šķita, ka es to nespēšu. Mana krievu valodas izruna joprojām ir slikta, taču nu es tomēr spēju sarunāties.

Joprojām uzskatu šo par vienu no lielākajām uzvarām savā dzīvē. Kādam liksies smieklīgi, bet man patiešām ilgāku laiku šķita – es to nevarēšu, nespēšu. Izrādījās, ka spēju. Viegli nebija, bet es to izdarīju. Bildē – ar pirmo auto Mazda323. Kaut kad 2006. gadā.

Mazliet no smieklīgā – nauda maciņā vai jauda mašīnai?

Darba diena beigusies, braucam uz māju. Savā prātā apceru domu piestāt Plakanciema tirguslaukumā – ja tur vēl kāds tirgotājs būs palicis tik vēlu un nopirkt kartupeļus – pašiem vēl nav ienākušies – un tāpēc, kad vīrs kaut ko jautā, manas smadzenes automātiski iztulkot to kā – vai nauda maciņā ir? Ir, ir! – es priecīgi atsaucos un pēc sekundes daļas aptveru, ka viņš taču jautāja par mašīnu – manas smadzenes ir ar nelielu novēlošanos izskaitļojušas, ka vīrs šobrīd nez vai interesētos par manu maciņu un kartupeļiem, bet gan par mašīnu, jo iepriekšējā dienā viņš tai bija nomainījis benzīna sūkni – iepriekšējais īsti nevilka un tāpēc bija sajūta, ka mašīnai nav jaudas. Par laimi, nu bija arī jauda!

Lodziņi un mežacūkas

Rīgas Satiksmes klientu apkalpošanas centri (vismaz tas, kurš pie Šmerļa) noteikti ir gatavi atvairīt mežacūku uzbrukumus – aiz bieziem, ar etalonu cenrāžiem nolīmētiem maziem lodziņiem dziļi pustumsā nobarikādējušies to darbinieki. Ja nu kāda cūka izskrien no meža un metas virsū, viņi būs drošībā. Ja pie lodziņa pienāks kāds cilvēks ar dzirdes traucējumiem – kuram ļoti svarīgi ir saskatīt sarunbiedra seju – nu i pofig.

Pirms pāris dienām gadījās sen piemirstā izdevība iemēģināt sabtransa jaukumus, tai skaitā – etalona pirkšanas vingrinājumu pie pretcūku lodziņa. Saliecos, uzmetu kupri, lai caur šaujamlūkas izmēra atveri saskatītu Rīgas Satiksmes darbinieces seju un apjautājos, vai viņa nebūtu tik laipna un nepārdotu man divus etalonus, vienu ar diviem braucieniem, vienu ar vienu braucienu. Laikam arī tai tumsā ieslodzītajai darbiniecei tik sarežģīts jautājums izraisīja komunikācijas stresu, tāpēc bruņulūka tika atvērta un darbiniece pietuvināja seju dienas gaismai: komunikācijas un tirdzniecības process beidzot varēja notikt.

Un tad man tāds neliels retorisks, protams, jautājums – vai Rīgas Satiksme (kā arī visādi kiosku, mazveikalu un benzīntanku) saimnieki ir kaut ko dzirdējuši par vides pielāgošanu arī vājdzirdīgu cilvēku vajadzībām? Nerunāsim par tādām tehnoloģijām kā dzirdes cilpas, bet par pašu pašu elementārāko, ko, manuprāt, iespējams nodrošināt bez milzīgiem izdevumiem – lai apkalpojošā darbinieka seja būtu labi apgaismota un saredzama, un, vēlams, skaņu vilni neaizšķērsotu biezs aizsargstikls. Es te speciāli nepieminu bankas – tur pēdējos gados situācija ir uzlabojusies, vismaz tajās bankās, ar kurām man ir bijusi saskare (DNB, SEB, Swedbank) – darba telpas ir gaišas, un darbinieki nav norobežoti ar skaņu necaurlaidīgiem stikliem. Taču dažas poliklīniku reģistratūras gan vēl mēdz grēkot, gan ne tik ļoti kā cūkubailīgā Rīgas Satiksme un mazie benzīntanki.

Šeit var izlasīt, kāds prasības pret pieejamu vidi paredzētas Latvijas būvnormatīvos:

https://likumi.lv/ta/id/326992-buvju-visparigo-prasibu-buvnormativs-lbn-200-21

3.2. Skaņas, vizuālā un taktilā informācija

50. Personām ar redzes vai dzirdes traucējumiem publiskās būvēs paredz iespēju saņemt nepieciešamo balss, vizuālo (vizuālo trauksmes signālu) un taktilo (taustāmo) informāciju:

50.1. būves ieejas, stāvus un telpas aprīko ar labi uztveramām, kontrastējošām un labi izgaismotām zīmēm un norādēm 1,4 metru augstumā no grīdas līmeņa;

50.2. evakuācijas ceļos durvīm, kā arī grīdām un citām apdares virsmām jābūt savstarpēji kontrastējošām;

50.3. evakuācijas izeju apzīmē ar vizuāliem un taktiliem (sataustāmiem) apzīmējumiem Braila rakstā valsts valodā;

50.4. uz kāpņu margām pie pirmā un pēdējā pakāpiena iestrādā stāva numura taktilo (sataustāmo) apzīmējumu vai numuru Braila rakstā valsts valodā;

50.5. līmeņu maiņu pandusa vai lokālās uzbrauktuves sākumā un beigās, kā arī kāpņu pirmo un pēdējo pakāpienu marķē ar spilgtu kontrastējošu ne mazāk kā 5 cm platu svītru visā kāpņu, pandusa vai lokālās uzbrauktuves platumā vai kāpņu pirmo un pēdējo pakāpienu vai kāpņu laukumiņu marķē ar kontrastējošām krāsām;

50.6. kāpņu sākumā un beigās 0,3–0,5 metrus pirms kāpnēm visā kāpņu platumā izveido 0,4 metrus platu taktilo virsmu, kas brīdina par tuvošanos kāpnēm;

50.7. apkārt pelbaseiniem, kā arī līdz pieejamai ieejai izveido vaduļu sistēmu, kas izteikti kontrastē ar apkārtējo vidi. Ar vizuāliem un taustes kontrastiem atzīmē peldbaseina robežu, sāniem jābūt kontrastējošiem. Prasība neattiecas uz peldbaseiniem viena vai divu dzīvokļu mājās.

51. Mācību telpas, biroja telpas (konferenču, semināru telpas) un plašizklaides telpas (koncertzāles) un citas telpas un zonas, kurās būtiska skaņas uztveršana un saprašana, aprīko ar indukcijas cilpas sistēmu vai citu sistēmu, kas novērš blakus trokšņu iedarbību un nodrošina atskaņošanu personām ar dzirdes traucējumiem. 

Kā redzams tieši par “lodziņiem” nekā nav, lai gan ir vispārīgā frāze par “iespēju saņemt nepieciešamo informāciju”.

Starp citu, šo tēmu – par būvnormatīviem un akustiku varētu izvērst gari un plaši, jo, izrādās, Latvijā par to vispār gandrīz neviens nav dzirdējis un nezina, kas tas ir un ar ko to ēd. Tāpēc ar Sadzirdi.lv un Baibas Bicēnas laipnu atļauju nocitēšu te akustikas speciālista Artura Pērkona vēstuli (Arturs Pērkons Dānijā apguvis arī psihoakustiku, kas palīdz saprast medicīniskos aspektus cilvēka dzirdes īpatnībās):

„Esmu sapratis, ka Latvijā atbildīgām amatpersonās nav zināmi elementāri pamati par cilvēku dzirdi, tāpēc ir grūti ko izmainīt.

Nav noslēpums, ka skaļās telpas skolās (koridori, sporta zāles, arī klases) ir ar neatbilstošiem akustiskajiem parametriem un tādējādi krasi samazina runas saprotamību pat cilvēkiem ar veselu dzirdi, nemaz nerunājot par vājdzirdīgajem.

Lai izkustinātu šo problēmu, nav nepieciešamas izmaiņas likumos, jo tur viss ir paredzēts, taču likumi paši no sevis nedarbojas, ja tos nevēlas iedarbināt.

Man ir akreditētas laboratorijas skaņas spiediena līmeņa un citi mērījumi 3 Rīgas skolās, kas parāda, ka gaiteņos skaņas spiediena līmenis sasniedz 90dBA, kas nozīmē, ka skolotājiem jāstaigā ar ausu aizbāžņiem, bet sporta skolotājiem noteikti ir sabojāta dzirde un balss saites neatbilstoša reverberācijas laika dēļ.

Diemžēl neesmu pratis ieinteresēt atbildīgās amatpersonas Izglītības ministrijā, jo faktiski esmu privātpersona, no kuras var vienkārši atrakstīties/atkratīties.

Mana atziņa – bez aktīvas sabiedriskas organizācijas nepārtrauktas vēršanās pie amatpersonām nekas nemainīsies.

Tā kā esmu Akustikas kursa lektors Mūzikas akadēmijā, man nesagādātu problēmas sagatavot prezentāciju par skolu un publisku ēku akustiku ( ja neskaita problēmu iekļauties atvēlētajā laikā).

Pēc būvniecības likuma, nevieni remontdarbi skolās un esošās publiskās ēkās nedrīkst tik veikti bez saskaņota projekta, uz kuru ir jābūt parakstam ar apliecinājumu, ka projektā viss atbilst spēkā esošiem būvnoteikumiem, tai skaitā Būvakustikas LBN016-11 (no jūlija 016-15).

Kad pajautāju Rīgas būvvaldei, vai iesniegtajos projektos tiek pārbaudīta būvakustikas risinājumu atbilstība, tad atbilde bija – tikai aktu zālēm. Tas nozīmē, ka koridori, valodas mācību klases un sporta zāles neviens nekontrolē, lai gan tām ir reglamentēti parametri.

Kad senāk jautāju toreizējam Ekonomikas ministrijas valsts sekretāram Pūcem, kāpēc nav kontroles, atbilde bija – akustika nav aktuāla.

Es uzskatu, ka tas ir konkrētu cilvēku cilvēktiesību pārkāpums un domāju, ka jāapsver iespēju vērsties Eiropas cilvēktiesību tiesā par masveida vienas grupas vajadzību ignorēšanu.

Mans tālais mērķis ir ieviest Latvijā britu būvnormatīvu principus ( BB93) https://assets.publishing.service.gov.uk/government/uploads/system/uploads/attachment_data/file/400784/BB93_February_2015.pdf

Atliek tikai piekrist un piebilst, ka akustikas problēmas ir ne tikai skolās, bet arī citās sabiedriskajās iestādēs: stacijās, lidostā, autoostā un citur.

Par ikdienas stresu un frustrācijām

Šķiet, pat dzirdes speciālisti nenovērtē apstākli, ka vājdzirdība ir saistīta ar nepārtrauktu spriedzi – dzirdes bojājumu skartajam cilvēkam visa ikdiena ir viens liels izaicinājums. Vai pie tā var pierast? Kā “problēmas eksperte” varu tikai apgalvot – nē, nevar. Protams, var kādā filosofiskā līmenī pieņemt negrozāmo faktu, ka infekcija, antibiotikas vai slikta iedzimtība ir nokāvušas jūsu dzirdes šūnas, – tā es to arī esmu pieņēmusi, kā situāciju, ar kuru man ir jācīnās, – taču ikdiena no filosofiskas pieņemšanas vai nepieņemšanas nemainās – katrs izgājiens sabiedrībā prasa spēku, cīņu un saņemšanos. No malas, diemžēl, neredzamu. Es noteikti būtu daudz sabiedriskāka un vairāk apmeklētu visādus pasākumus, ja nebūtu šīs dzirdes problēmas. Agrāk, jaunībā, es arī gāju, piemēram uz sev mīļajiem dzejas pasākumiem – pat ja neuztvēru vairumu tur lasītā – tik un tā vēlme būt sabiedrībā bija stiprāka. Patlaban tomēr esmu sākusi vienkārši taupīt resursus un nedzīt sevi ārā no vides, kur jūtos droši – proti, mājas un ģimenes.

Vairumam cilvēku nav nekāda priekšstata kā ir zaudēt spēju dzirdēt – kaut arī daļēji. Un par to nevar viņus vainot – jo kā gan lai viņi zinātu.

Viens no iemesliem kāpēc parasti svešiem nesaku, ka slikti dzirdu, ir pārpratums, ka pietiek vienkārši “uzgriezt skaļāk” esošo skaņu, un es sākšu dzirdēt. Tā nenotiks – kliegšana situāciju padara tikai ļaunāku. Kā jau iepriekš rakstīju, zemās skaņas dzirdu gandrīz normāli, taču pie 500 Hz sākas straujš dzirdes līknes kritums un augsto skaņu man praktiski nav – profound hearing loss, izsakoties angliski. Augstāk ievietotajā bildē publicēta mana dzirdes līkne (sarkanā līnija) un t.s. runas banāns – proti, valodas skaņu frekvences.

Tas nozīmē, ka nevaru citu runāto uztvert skaidri, un “pagriežot skaļāk”, viss, ko es dzirdēšu, būs tikai skaļš troksnis, kurā man iztrūkstošās augsto frekvenču skaņas tik un tā nebūs izšķiramas. To visu skaidrot ir ĻOTI apnicīgi – ticiet man, esmu mēģinājusi – un bieži vien cilvēki līdz nākamajai reizei ir atkal visu aizmirsuši. Kā tu vari nedzirdēt, ka tas putns tik skaļi kliedz – to, ka kaimiņos rej suns, taču tu dzirdēji! Jā, bet putna sauciens un suņa riešana “atrodas” ļoti atšķirīgās frekvencēs!

Cita lieta, kas sagādā stresu – nespēja sarunāties trokšņainā vidē. Manā darba vietā bija kondicionieris – bijām to iesaukuši par elles mašīnu, jo tā darbojoties izdod šņācošu troksni, kuru grūti izturēt pat maniem labi dzirdošajiem kolēģiem. Taču mani tā pilnīgi paralizēja, padarot nespējīgu komunicēt. Labi, ka tik karsts, lai būtu nepieciešamība ieslēgt šo agregātu, bija tikai pāris nedēļas gadā.

Dažādu cilvēku balsis uztveru dažādi – vīriešu balsis labāk, jo tās ir zemākas, sieviešu un bērnu – sliktāk, taču ne vienmēr – jebkurš svešāds akcents vai neskaidra izruna var mani izsist no sliedēm. Jebkura saruna ar svešu cilvēku ir izaicinājums, jo īpaši – saruna pa telefonu, jo nekad nevaru zināt iepriekš, kāda būs “sakaru kvalitāte”. Un tas ļoti iedragā pašapziņu, kam savukārt ir tālejošas sekas. Ne tikai tas vien, ka, piemēram, kaut kādās darba intervijās ir grūti sevi pasniegt kā teicamu profesionāli, ja visu laiku baidies, ka dzirde pievils. Bailes un nepārliecinātība iezogas burtiski visās dzīves sfērās; esmu ar to ilgi un grūti cīnījusies, taču, tā kā cēlonis – nespēja pilnvērtīgi uztvert sarunbiedru teikto – nav novērsts, pilnībā atbrīvoties no stresa nav iespējams.

Bieži vien, komunicējot apgrūtinošos apstākļos – kad ir fona trokšņi, sarunbiedra seja slikti redzama u.tml. – ir gadījies, ka pārprotu citu teikto – piemēram, vīrs stāsta man par mūsu suņa izdarībām pagalmā, bet es no konteksta esmu sapratusi, ka viņš runā par kaķi. Kad pārpratums “nāk gaismā”, arvien izjūtu spēju vainas sajūtu, un ir atkal un atkal sev jāsaka, ka tā nav mana vaina, ka nedzirdu. Mūsu kultūrā ir pieņemts pārjautāšanu asociēt ar muļķību un stulbumu (“Viņam viss trīsreiz jāsaka, nesaprot!”), un tas ir iesakņojies ļoti dziļi zemapziņā. Arī vājdzirdīga cilvēka ģimenes locekļiem nebūt nav viegli – katrs šāds pārpratums ir kā nelāgs berzes akmentiņš kopējās komunikācijas gultnē, kas atkal un atkal uzrodas un traucē – un ir vajadzīga liela pacietība, cieņa un mīlestība, lai to pārvarētu. Esmu pateicīga saviem vecākiem un tagad manam dzīvesbiedram, ka viņiem tas ir izdevies.

Taču skaidrot katram pretimnācējam savas dzirdes īpatnības man nav ne laika ne arī tas būtu lietderīgi – tāpēc esmu patiešām labi iemanījusies vienkārši uzminēt, ko citi runā vai – sliktākajā gadījumā – izlikties, ka sekoju sarunai. Šķiet, par to jau rakstīju. Tomēr šāda “komunikācijas politika” tik un tā nes sev līdzi netveramu frustrācijas un nepilnvērtīguma sajūtu, lai cik labi es nebūtu adaptējusies. Esmu ievērojusi – pat ja esmu veiksmīgi spējusi iekļauties sarunā, tik un tā man paiet dažas sekundes desmitdaļas vairāk, kamēr mans “smadzeņu procesors” apstrādā “ienākošo signālu” un “izsniedz” man sarunbiedra teiktā jēgu, un tas savukārt tracina mani pašu gan dažkārt var radīt iespaidu, ka man “lēni pielec”. Tā nav, taču man nemitīgi tomēr ir jāatgādina sev, ka problēma nav vis manī, bet nelaimīgajās dzirdes šūnās. Sen atpakaļ, vidusskolas laikā, man bija puisis – ļoti romantiska pirmā mīlestība ar garām pastaigām, utt. – bet mūsu attiecības izira. Viena no lietām, ko viņš man šķiroties pateica – “tu esi… pārāk inerta”, ar to domājot manu malā stāvēšanu kopīgos tusiņos un faktu, ka pārsvarā klusēju situācijās, kur sarunājās vairāk par 2-3 cilvēkiem. Es nebiju inerta, es vienkārši nedzirdēju un baidījos pateikt kaut ko neadekvātu, par ko citi varētu smieties.

Šķiet, ir tā, ka lūgums atkārtot vai pateikt lēnāk sarunu biedru – īpaši svešus – apmulsina tāpēc, ka tajā brīdī viņi paši pēkšņi sajūt nedrošību par sevis teiktā saprotamību. Cilvēks ir apmulsis, jo it kā viņam tiek pārmests, ka viņš neskaidri vai nesaprotami runā – lai gan tā nav. Šis apmulsums tad arī neapzināti pārvēršas dusmās. Es tādos gadījumos saku – neuztraucieties, jūs runājat labi un skaidri, problēma ir ar manu dzirdi, nevis jūsu izrunu. Tad cilvēks atslābst un nomierinās.

Rezumējot visu iepriekš teikto – nav nekāds brīnums, ka cilvēki ar 3. un 4. pakāpes vājdzirdību – lai gan, tīri “tehniski”, jo īpaši ar dzirdes aparāta palīdzību, viņi tomēr spēj apgūt runas valodu un sazināties balsī – tomēr bieži vien dod priekšroku dzīvei zīmju valodā runājošajā nedzirdīgo kopienā. Nevaram viņiem to pārmest – tas noteikti ir psiholoģiski daudz vieglāk.

Tāpēc, iepazīstoties ar Māru, Baibu un Edīti no Sadzirdi.lv, man ir ārkārtīgi viegli un patīkami ar viņām komunicēt – par spīti tam, ka bieži pārjautājam cita citas teikto – es zinu, ka no malas tas droši vien izskatās smieklīgi – bet man ir viegli tāpēc, ka viņas patiešām ZINA, kā ir.

Vēlreiz – ja jums tiešām šķiet, ka “pie tā iespējams pierast”, un vai tad ir tik grūti šad tad pārjautāt – nopērciet ausu aizbāžņus, un pastaigājiet ar tiem diendienā pāris mēnešus – gan darbā, gan mājās. Pamēģiniet, iespējams, atklāsiet sevī daudzas iepriekš pat nenojaustas īpašības un gribas resursus.

Darbi: izdzīvošanas stratēģijas

Par skolu un studijām jau izpaudos, tagad kārta pašam svarīgākajam – kā atrast darbu, kā komunicēt un strādāt tā, lai apkārtējie pēc iespējas mazāk nojaustu par jūsu dzirdes problēmām.

Studēju skarbajos deviņdesmitajos, kad izdzīvošana nebija metaforisks apzīmējums, bet gan burtiska realitāte. Pati pirmā “haltūra” gan bija vēl rozentālskolas laikos – kādam kooperatīvam, kurš nodarbojās ar poligrāfijas darbiem, vajadzēja glīti mērogā pārzīmēt Latvijas pilsētu ģerboņus. Samaksāja labi, varēju atļauties t.s. komercveikalā nopirkt jaunu džemperi, svārkus un blūzīti! Alelūja! Pēc tam nākamais darbs bija jau Akadēmijas laikā – kādā avīzē uzdūros sludinājumam, ka tiek meklēti ezotēriskās literatūras tulkotāji. Aizrakstīju, man iedeva tulkojamo manuskriptu un pucēju tik vaļā – pārsvarā no krievu, bet bija arī pāris gabalu angļu valodā. Tā nu pāris gadu laikā pārtulkoju kādas – patiešām neatceros – 10 grāmatas par aurām, karmām un tamlīdzīgi. Ar pseidonīmu, protams. Par saturisko pusi neizteikšos, bet valodiski centos nostrādāt pēc labākās sirsapziņas. Šķiet, tas varētu būt bijis piemērots darbs vājdzirdīgam cilvēkam – mājās, nekādu kontakta ar kolektīvu. Tomēr šis darbs izbeidzās – bijām jau pārpludinājuši tirgu ar Lobsangiem Rampām, dziedinātājiem un garīgajiem skolotājiem biezā slānī, tāpēc sāku skatīties pēc kā jauna.

Pa starpām paguvu drusku arī padarboties ar skatlogu noformēšanu – orakāļi jeb līmplēves bija absolūts jaunums, par tādiem ploteriem tikpat kā neviens neko nezināja, tāpēc zīmēju visus uzrakstus ar roku, griezu ar šķērēm un līmēju.

Drīz ieraudzīju kādā avīzē sludinājumu, ka animācijas filmu studija Dauka uzņem mācīties gribētājus animācijas kursos, un sekmīgajiem beidzējiem būšot nodrošināts darbs. Pieteicos un sekoja pāris bezgala interesanti mēneši vakaros braukājot uz Šmerļa kinostudiju, kur tolaik vēl īrēja telpas animatori – paguvu noķert pēdējos vecās kinostudijas gaisotnes mirkļus. Tas viss bija liels eksperiments arī animācijas studijai, taču viņiem bija iecerēts liels sadarbības projekts ar islandiešu režisoru un ar esošajiem kadriem nepietika. Kursus beidzām kaut kad pēc jaunā gada un drīz arī sākām zīmēt islandiešu filmu. Nenopelnīju ļoti daudz, jo nebija vēl pieredzes, toties interesanti bez gala. Biju sajūsmā. Zīmēšana notika mājās – man bija iedota t.s. animācijas planšete, uz kuras nostiprināt papīrus, no divām dienasgaismas spuldzēm un finiera gabala izveidoju gaismaskasti. Katru otro vai trešo dienu sazīmēto vedu uz studiju – tur filmēja t.s. proves. Režisors tad skatījās un ieteica ko labot vai bieži vien arī pieņēma uzreiz. Bet pēc kādiem trim četriem mēnešiem filma bija gatava un šajā darbā iestājās pauze. Varbūt būs jauns projekts, varbūt – nē. Bet šis ir mans pats pats pirmais oficiālais darbs ar līgumu un algas nodokļa grāmatiņu.

Tikmēr jau bija pienākusi vasara un atkal ieraudzīju sludinājumu – šoreiz pie Akadēmijas ziņojumu dēļa – arheoloģijas institūts meklē zīmētāju Melngalvju nama izrakumiem. Alga no 40 līdz 80 latu – 1994. gadā tas bija diezgan labi. Zvanīju, mani uzreiz aicināja atnākt un nolika priekšā kaut kādu priekšmetu – tādu kā durvju kliņķi vai ko tamlīdzīgu, kas jāuzzīmē. Kungs, ar kuru runāju, bija pats Vēstures institūta direktors un izrakumu priekšnieks Andris Caune. Punktīgs, bezgala pedantisks un absolūti pārņemts ar savu darbu. Viņam patika, ka mācos grafikas nodaļā, jo grafiķiem padodoties rasēšana. Tā nu katru rītu deviņos biju klāt “Kaķu mājas” augšstāvā un tad – pēc situācijas – vai nu turpat kabinetā uz vietas zīmēju izraktos priekšmetus vai arī gājām uz Melngalvju nama izrakumu bedri zīmēt uz vietas. Caune bija dāsns – maksāja maksimālos 80 latus, jo institūts bija dabūjis grantu no kādas baltvācu organizācijas. Šis darbs man patiešām ārkārtīgi patika, patika arī visa gaisotne, kas valdīja “Kaķu mājā”. Tiku burtiski akmeni pa akmenim izrāpojusi visu Melngalvju nama pagrabu – īsts šedevrs bija pagraba grīdas – kas bija labi saglabājusies – rasējums mērogā, kur katru akmenīti iekrāsoju atšķirīgā tonī – dolomīts bija pelēks, granīts laikam zils, bet māla ķieģeļi – sarkanīgi. Ļoti labprāt būtu pie arheologiem palikusi, bet vasara līdz ar izrakumiem un baltvāciešu grantu izbeidzās un štata vietas tur vairs nebija.

Dzirde? Ak jā, dzirde. Nevienā no šīm vietām netiku teikusi, ka man būtu kādas problēmas ar dzirdi. Man tas vienkārši neienāca prātā. Šie darbi visi bija mierīgos apstākļos, un dzirde patiešām problēmas nesagādāja.

Piektajā kursā vienu sezonu pastrādāju ceturtdaļslodzi par zīmēšanas skolotāju Amatniecības vidusskolā. Tajā laikā izglītības sistēma vēl nebija pārbirokratizējusies un uz nepilnu slodzi varēja tikt pieņemti arī pēdējo kursu studenti. Šo vietu man piespēlēja kursabiedrene, kura bija secinājusi, ka par tik mazu naudu – 11 latiem ar santīmiem viņa negrib divas dienas nedēļā braukt uz Zolitūdi, lai tur novadītu divreiz pa divām stundām. Tā kā man labāku variantu nebija, pieņēmu šo piedāvājumu. Jāpiebilst, ka braucu uz Zolitūdi no Centra ar vilcienu – uz staciju no mājām tiku kājām, pēc tam uz Akadēmiju uz pēcpusdienas lekcijām arī kājām. Studenta biļete vilcienā maksāja smieklīgi – ja nemaldos, 4 santīmus, katrā ziņā lētāk nekā būtu bijis ar tramvaju. Centos no visas sirds. Vislabāk gāja ar būvgaldnieku 4. kursu, jo tie bija jau pieauguši, nopietni puiši. No sākuma viņi mani īpaši galvā neņēma, jo taču regulāri saskrējāmies vienos un tajos pašos koncertos un klubos, taču respektu ātri vien panācu, parādot viņiem savus rozentālskolas un akadēmijas zīmējumus. Programma bija līdzīga kā rozentāļiem, bet vieglākā variantā – klasiskie kubi, piramīdas, ģipša rozetes, utt., vārdu sakot, klasiskā zīmēšana. Centos no visas sirds un ātri vien arī sapratu, ka skolotāja nebūšu. Un ne dzirdes problēmu dēļ – es pat nedomāju tādās kategorijās, vienkārši bija sajūta, ka pēc nodarbībām esmu kā tāds izsūkts citrons. Dodu prom no visa spēka, bet gandarījuma – naudas izteiksmē – praktiski nekāda. Vienīgais prieks bija par dažiem foršiem un ieinteresētiem skolniekiem.

Diplomdarba gada jeb pēdējā kursa laikā patstāvīgu darbu nestrādāju, šķiet, bija viens no pēdējiem tulkojamiem gabaliem, tas arī viss. Pārdevu pa saloniem nelielas grafikas, tur mazliet varēja nopelnīt. Tajā laikā vecāki arī lika mani mierā un ļāva mierīgi dzīvot mājās, jo gribēja, lai es pabeidzu akadēmiju.

Akadēmijas izlaidums bija jūnijā, pirms Jāņiem un jūlija sākumā sāku meklēt darbu. Piezvanīju atkal uz Dauku – jā, tieši tagad atkal vajagot zīmētājus. Dauka tikmēr bija jau pārcēlusies uz Mēness ielu. Bija kaut kāds franču projekts. Sākumā gāja diezgan grūti, atceros pirmā alga bija ap 20 latu – smieklīgi maz pat tajā laikā. Mamma nicīgi noteica – un tas ir viss? Sajutos kā ar aukstu ūdeni aplieta. Taču alternatīvu īsti nebija un turpināju. Drīz sāka iet labāk. Taču studijas vadībā nobrieda šķelšanās – Dauku pameta Vilnis Kalnaellis un Inga Prauliņa, kas izveidoja studiju Rija. Turpināju strādāt Rijā, jo viņiem bija idejas un projekti. Tur arī pagāja turpmākie seši gadi. Forši, radoši, bet diemžēl stipri trūcīgi. Starp projektiem bieži vien bija pauzes, un pat ja izdevās labi sapelnīt pie viena, gaidot nākamo, nauda izsīka. Es vēl dzīvoju pie vecākiem, taču kolēģiem, kas dzīvoja vieni īrētos dzīvokļos dažkārt klājās pavisam skarbi. Beidzās šis posms ar to, ka realizēju savu sapni – uztaisīju pati savu animācijas filmu “Vai Rīga jau gatava” – to iespējams atrast CD formātā bibliotēkās, starp citu. Debija bija visai veiksmīga, taču vienlaikus iznira jautājums – ko tālāk? Jo te gan saskāros ar “nolādēto dzirdi”. Lai kā pūlējos, angļu valodas runas saprašana un attiecīgi komunicēšana ar ārzemju režisoriem palika neiespējamā misija. Vainoju sevi – vai tiešām ir kaut kas, ko nespēju? Izrādījās, ka ir. Jāpiebilst, ka visu šo laiku domāju, ka man ir “tikai” varbūt 2. pakāpes vājdzirdība, ka nedzirdu “tikai” augšējās skaņas. Jo ar visu citu taču spēju tikt galā! Sapratu, ka ierindas zīmētāja darbā nabadzība uz mūžu ir garantēta – lai gan man bija darba līgums, sociālais nodoklis tika maksāts tikai no minimālās algas – pārējais kā honorāri. Savukārt par režisori vai producenti, kuriem var veidot projektus un piesaistīt ārzemju finansējumu, nespēju būt dēļ nelaimīgajām svešvalodām.

Turklāt tajā laikā arvien vairāk biju sākusi ņemties ar literatūru – 1999. gadā iznāca pirmā dzejas grāmata, drīz pēc tam mana luga uzvarēja Dailes teātra lugu konkursā – balva bija šās lugas iekļaušana repertuārā un honorārs – veseli 700 lati! Sapratu, ka ir jāizvēlas kaut kas viens – vai nu animācija vai literatūra, un tīri intuitīvi mana izvēle nosliecās par labu literatūrai. Bet, lai pilnvērtīgi varētu rakstīt, bija vajadzīgs kārtīgs maizes darbs un bija skaidrs, ka animācijas jomā tas nebūs.

Tā kā mana labākā draudzene tajā laikā strādāja par datorgrafiķi, nolēmu arī es pārkvalificēties. Vispirms gāju pie draudzenes mācīties – viņa tolaik strādāja slavenajā Jāņasētā, kur valdīja diezgan brīva gaisotne. Bija 1998. gads un Krievijas krīze bija jau iecirtusi robu Jāņasētas vienā no tā laika galvenajiem rūpaliem – konservu etiķešu ražošanā, taču joprojām viss notika. Sāku ar palīgdarbiem – griezu tā saucamos epšus, pārzīmēju logučus, apguvu programmas. Fotošopu biju apguvusi jau strādājot Rijā, taču poligrāfijā bija cita specifika. Oficiāli strādājusi Jāņasētā netiku, biju tāds melnais palīgspēks krīzes gadījumiem, kad esošie netika ar kaut ko galā. Bet biju priecīga par iespēju mācīties amatu pie labākajiem un – par velti. Un vēl pat izdevās nopelnīt. Kas noveda pie tā, ka… svārki un bikses strauji palika par šauru, jo beidzot varēju atļauties ēst pusdienas. Bieži gājām uz Dzirnavielas “Lidiņu”, kas tolaik – 90. to beigās bija jaunums – un stūķējām tik māgās salātu plates.

Kādu laiku ar vienu kāju vēl turējos pie Rijas, kur darbi te bija, te nebija, līdz nāca kārtējais laimīgais gadījums, kas lika izšķirties pavisam. Bet par to – kā sāku strādāt tīņu žurnālā par maketētāju – nākamreiz.

Animācijas studijās nebija lielu sapulču – tādu bija maz un vajadzīgo, ja nebiju sapratusi, pēc tam neuzkrītoši iztaujāju no kolēģiem mierīgākā vidē. Medijos pārsvarā visas lietas, kuras nepieciešams zināt visiem vai konkrētiem darbiniekiem, sūtīja kā e-pasta apkārtrakstus vai publicē intranetā – kur tāds ir, bet lielajās izdevniecībās visās ir, cik zinu. Par izrunu – nu, šad tad kāds pajautāja, vai neesmu ilgstoši dzīvojusi ārzemēs, bet pēdējā laikā neviens pat īpaši neievēro, jo arvien vairāk starp mums ir cilvēku, kas runā latviski un labi runā, bet viņu dzimtā valoda ir cita. Noslēpt slikto dzirdi problēmu nebija, bet ir jājautā – vai tiešām vajadzēja slēpt?

Kad strādāju Dienas biznesā, rakstu sūtīšana no numura redaktoriem pie maketētājiem parasti notika caur Skaipu – toreiz tas vēl nebija pārsamudrīts un masīvs, resursus rijošs briesmonis, bet parocīga programma arī čatošanai. Vēl bija speciālais DB superčats, kurā apmainījāmies asprātībām vnk tāpat. Lai nebūtu jābļaustās pa visu atvērto biroju, vajadzīgo cilvēku varēja uzrunāt čatā, un tas bija ārkārtīgi ērti – žurnālisti bieži vien strādāja arī no mājām.

Šādi izskatījās mana darbavieta Dienas biznesa redakcijā ap 2009. gadu. Visumā tāds arī ir tipisks maketētāja darbagalds Rīgas redakcijās.

Darbi: izdzīvošanas stratēģijas 2

Tātad, līdz ko biju nobriedusi mainīt nodarbošanos, drīz parādījās arī iespēja. Kādu dienu man piezvanīja žurnāla Sīrups redaktore un teica, ka vēlētos intervēt – kā jau rakstīju, Dailes teātrī bija iestudēta mana luga – par jauniešiem, un tas Sīrupam bija šķitis interesanti. Parunājāmies un draudzīgi šķīrāmies, bet pēc kāda laika mani uzaicināja taisīt t.s fotoseriālu – tajā laikā tīņu žurnālos bija nākuši modē stāsti bildēs – un abi galvenie tīņu žurnāli – toreiz Sīrups un otrs, LABA, sacentās, kam būs krutākais seriāls. Nu OK, sāku darīt. Pēc kāda laika žurnālam vajadzēja pusslodzes maketētāju, un tā pavisam plūstoši ieņēmu šo vietu. Vēlāk, pieaugot lappušu skaitam, mana slodze un attiecīgi alga palielinājās. Izklausās vienkārši, bet patiesībā nācās ļoti iespringt – žurnāls ir kas pavisam cits nekā etiķešu zīmēšana, un ir daudzas specifiskas lietas, kas jāzina – to visu pamazām apguvu darbībā. Nepietiek ar to, ka zini datorgrafikas programmas. Sākumā, jā, sēdēju pa naktīm. Sapratu, ka vajag, jo šī ir mana iespēja. Preses izdevumos ārkārtīgi nelabprāt ņem darbā cilvēkus bez līdzīga darba pieredzes – un tam ir pamats – tieši šo daudzo specifisko sīkumu un žurnālistiskas pamatu zināšanas dēļ, turklāt pieredze garantē arī to, ka cilvēks prot strādāt ātri, kas arī ir ļoti svarīgi, jo dažkārt viss notiek pēdējā brīdī.

Kompānija Sīrupā toreiz bija izcila – kā ārštatnieki rakstīja Grēviņš un Dagilis, šad tad parādījās Imants Daksis, bieži redakcijā viesojās mūziķis Gunārs Kalniņš. Reperis Ozols arī parādījās ar visu savu slaveno balto bulterjeru. Redakcijā bija Maira Dobele, kas vēlāk pārcēlās uz Somiju, kur turpināja rakstīt un studēt kino lietas, abas māsas Gruzes – Dita un Juta, no kurām vecākā Juta toreiz vēl studēja, bet nu jau sen ir kļuvusi par dakteri psihiatri. Apbrīnoju, kā viņa spēja studēt, piestrādāt “ātrajos” un paralēli visam tam vēl rakstīt “psihologa padomu” rubriku, turklāt vienu brīdi viņa vēl bija tas, ko dažos izdevumos dēvē par “”atbildīgo sekretāru”, bet citos atkal par “numura redaktoru”, proti, cilvēku, kurš izspiež no autoriem plānotos gabalus, tos parediģē un gādā, lai visas lapas tiktu aizpildītas. Vispār gan – lielākā daļa no sīrupiešiem kaut kur studēja, daži strādāja arī vēl citus darbus. Savukārt tekstu ievadītājs – toreiz redakcijās vēl bija tāds postenis, jo daudzas vēstules un raksti tika iesniegti uz papīra – bija Agris Straujups, kurš ārkārtīgi fanoja par visu, kas saistīts ar kollijiem – viņš vēlāk kļuva par IT speciālistu un ir izveidojis visu Latvijā jebkad dzīvojušo šķirnes kolliju datu bāzi. Kompānija tātad ārkārtīgi interesanta. Gandrīz visi bijām jauni un neprecēti, tāpēc darbs bieži vien saplūda ar tusēšanos. Nodošanas vakaros, pareizāk sakot naktīs, regulāri braucu mājās ar dežurtramvaju, bet galvenais maketētājs Toms parasti palika līdz rītam. Laiku pa laikam šķendējāmies – īpaši Toms, ka nav normāli tā strādāt, un tad kādu brīdi raksti tika nodoti savlaicīgāk, bet drīz vien atkal viss ieslīdēja vecajās sliedēs.

Labākais brīdis šajā darbā bija ap 2003. gadu, kad Sīrupa izdevēji izdomāja, ka vajag uztaisīt arī žurnālu mazākiem bērniem. Tam tad dizainu izveidoju un maketēju pati no A līdz Z. Iesaistīju lietā savu labu paziņu no Rijas Ilzi Rusku, kura zīmēja fantastiskas ilustrācijas – turklāt jau uzreiz fotošopā. Bijām laba komanda – redaktore bija Inese Mizovska, kam arī šis bija pirmais tik atbildīgais projekts. Centāmies no visas sirds, un drīz vien konstatējām, ka tiešie konkurenti – Spicā no LABAS kantora – špiko gan mūsu dizaina idejas, gan rubrikas.

Arī šeit man vienkārši neienāca prātā, ka vajadzētu kādam stāstīt, ka nedzirdu. Nu un? Es nekad neesmu sevi definējusi pēc šīs pazīmes. Jā, ir jāsapringst, bet tāda ir dzīve – jābalstās uz to, ko vari izdarīt, nevis uz to, ko nevari. Darbam dzirdes problēma nekādi netraucēja, jo darāmais bija skaidri zināms, vadoties pēc žurnāla plāna, kur bija norādīts, kam katrā lapā jābūt – plānu taisīja redakcijas kopsapulcē. Turklāt ienākošo tekstu folderī bija arī redzams, kad kurš teksts ienāk, un tātad ir gatavs maketēšanai. Savukārt ar ienākošo reklāmu devējiem pārsvarā sazinājos pa e-pastu. Gan Sīrupā gan animācijas studijās gan, domāju, attieksme nebūtu mainījusies, arī ja viņi zinātu par manu problēmu – kā esmu novērojusi – radošie vispār ir tendēti visus “citādos” pieņemt daudz tolerantāk.

Diemžēl līdz ar Latvijas ieiešanu Eiropā krasi pieauga tipogrāfiju izmaksas, turklāt mūsu mērķauditorijas skaits saruka – Sīrupa sākumgadu lasītāji izauga, bet gadus divus trīs jaunāko paaudzi jau smagi skāra 90. gadu demogrāfiskā bedre. Tirāža gāja uz leju un tā vienu dienu pienāca brīdis, kad žurnālu pārpirka Rīgas Viļņi,– lai gan rakstošo sastāvs tur nomainījies laikam jau nez cik reižu. Mūs visus toreiz aicināja uz intervijām Rīgas Viļņos – es arī aizgāju, lai gan zināju, ka uz Rīgas Viļņiem neiešu – mazo bērnu žurnālu izdot viņi negribēja, tāpēc neredzēju jēgu tur iet, turklāt man bija jau cits – naudas ziņā riskants, bet visādi citādi neatvairāms piedāvājums atgriezties mazliet pie animācijas.

Protams, Sīrupa izdevēju naudas problēmas nebija negaiss no skaidrām debesīm – zinājām, ka labi nav, tāpēc jau laikus domāju par alternatīvām. Kaut kad šajā laikā man piezvanīja bijusī Rijas kolēģe Inga Prauliņa – viņa bija izveidojusi pati savu studiju JetMedia (latviešu animācijas studijas vairojas daloties – joks), noīrējusi darba telpas Tallinas ielā un bija jau gatavi pirmie konkrētie projekti. Un viens no tiem bija tiešām kārdinošs – proti, slavenās filmas Kirikū un burve otrā daļa. Pirmo 1995. – 1996. gadā zīmēja studija Rija, un tas bija ārkārtīgi jauks projekts – vispirms jau pats režisors Mišels Oselo bija pilnīgs savas lietas fanāts (bet citādi tur nav iespējams), turklāt ļoti profesionāls mākslinieks. Ārkārtīgi nožēloju, ka nespēju sarunāties angliski. Mišels lielu daļu filmas uzņemšanas toreiz nodzīvoja Rīgā un iesaistījās visos studijas procesos. Ne velti tā filma dabūja t.s. “animācijas Oskaru” – galveno balvu Annesī animācijas filmu festivālā. No manis, starp citu, tur bija praktiski visas uguns animācijas – Mišelam iepatikās, kā es zīmēju uguni, un tā nu es zīmēju visus uguņus – ugunsgrēku un ugunskurus, cik nu filmā to bija. Otrs – galvenās varones Karabas daudzi tuvplāni, kā arī daudzi no dejojošajiem bērniem masu skatos.

Tā 2004. gadā sekoja vēl viena sezona ar animāciju – šoreiz galveno darbu veica studija Vjetnamā (jo tur lētāk), savukārt mēs veicām t.s. cleanup – pārzīmēšanu jeb asistēšanu – vjetnamiešu skices “iztīrījām”, piedzinām pie tēlu paraugiem, safāzējām (vjetnamieši bija sazīmējuši tikai t.s. galvenās fāzes jeb keyframes), lai kustība plūstoša. Pats Mišels diemžēl uz Rīgu vairs neatbauca, toties Inga brauca uz Vjetnamu.

Otra Kirikū daļa – 4 epizodes no mazā Kirikū bērnības – pirms viņš bija uzvarējis raganu un pārvērties par gara auguma skaistuli – arī guva panākumus, taču ne tik lielus kā pirmā filma.

2005. gada pavasarī mūsu līgums ar frančiem beidzās – maijā atdevām pēdējās ainas un es sapratu, ka atkal jāmeklē darbs. To, ka neaizgāju uz tiem Rīgas Viļņiem, gan nenožēloju nevienu brīdi – tā ziema ar Kirikū un jau no Rijas laikiem zināmajiem jaukajiem kolēģiem – pareizāk sakot – kolēģēm, jo 95% animatoru pie mums ir sievietes (starp citu, Mišels par to ārkārtīgi brīnījās, jo nekur citur tā neesot, tas tāds mūsu lokālais fenomens – diemžēl vairāk gan saistīts nevis ar kādu latviešu sieviešu īpašu vēlmi zīmēt animācijas filmas, bet gan apstākli, ka darbs ir no projekta uz projektu un bieži vien zemu atalgots) – vārdu sakot tā sezona arī bija lieliska.

Un atkal savlaicīgi nāca nākamā iespēja – šoreiz sludinājuma avīzē Diena izskatā, proti, ka laikraksts meklē “lapu redaktorus” – tie bija maketētāji ar pilnvarām īsināt tekstus, ja nelien iekšā kā arī izdomāt bilžu parakstus un virsrakstus, ja žurnālisti nav uzrakstījuši. Super, tas ir domāts man! Nosūtīju CV, devos uz interviju – saspringums, protams, bija, taču nu man jau bija tik ļoti svarīgā “ne mazāk kā divu gadu pieredze drukātajos medijos”. Izpildīju testu un drīz jau man zvanīja, ka varu sākt strādāt. Manos pienākumos ietilpa avīzes toreizējais pielikums Mājoklis – par interjeriem, nekustamā īpašuma tirgu utt., kā arī t.s. dzīvesstila lapas – skaistumkopšana, kulinārija, dzīvnieki utt. To visu gan vairs tik sīki neaprakstīšu – jāteic vienīgi, ka profesionālā ziņā Dienas un pēc tam Dienas Biznesa periodā daudz ieguvu, jo tie vēl bija treknie gadi, kad izdevēji izglītojošus seminārus, kur mums stāstīja par dažādiem avīžu dizaina principiem utt. Arī tur nevienam neko par dzirdi neteicu – kāpēc gan? Bija pieaugusi mana profesionālā pašapziņa un bija skaidrs, ka “esmu zirgā”. Galu galā – redakcijas man bija patikušas kopš bērnības, kad tētis šad un tad ņēma mani līdzi uz Preses namu, kur 17. stāvā atradās žurnāla Dadzis kantoris. Kaut kur zemapziņā jau no tiek laikiem acīmredzot iesēdās doma, ka būtu jauki strādāt tieši redakcijā un par mākslinieku. Starp citu, viena no lietām, ko mans tēvs Dadzī darīja bez visiem redzamās karikatūru zīmēšanas bija žurnāla maketa veidošana – protams, tādā tehnikā kā tas notika pirmsdatoru ērā – rasējot lielā sagatavē, kur bija jau iezīmēti iespējamie sleju platumi. Pēc šās sagataves jeb “maketa” tad arī vadījās tipogrāfijas salicēji… bet tas jau pavisam cits stāsts.

Ko no visa tā secināt?

Pirmkārt, izglītība un vēlreiz izglītība. Tam, ka man ir Mākslas akadēmijas diploms, vienmēr ir bijis labs iespaids.

Otrkārt – ir jābūt jaukam pret citiem cilvēkiem, jo tu nekad nezini, kā pagriezīsies dzīves ceļa līkumi, un kurā brīdī kāds no viņiem tevi atcerēsies. Bet vēl labāk – ir vērts būt jaukam pret cilvēkiem vienkārši tāpat, nevis kalkulējot kādu nezināmu nākotnes izdevīgumu:) Būt labam ir labi!

Un treškārt – profesionālisms vienmēr tiek novērtēts. Ja būsi izcils savā amatā, apstāklis, ka tu šad un tad kaut ko pārjautā un nepiedalies lielajās kopīgajās sarunās, nevienam nešķitīs izšķirošs.

Vājdzirdība un invaliditātes piešķiršana

Lēnām nobriedis arī materiāls rakstam par invaliditātes piešķiršanas lietām. Mani vecāki bērnībā man to netika nokārtojuši. Tā laika – 70./80. gadu likumdošanu nezinu, bet, šķiet, bija tā, ka, ja bērns mācījās kādā no speciālajām iestādēm, viņam invaliditāte pienācās ”automātiski”, bet ja mācījās “parastajā”, tad tās oficiāla piešķiršana bija vecāku iniciatīvas jautājums. Bet vispārīgi tika uzskatīts – invalīdu padomju sabiedrībā nav, un tātad visi, kas mācās vispārizglītojošās skolās ir “normāli”. Kā jau iepriekš stāstīju, kad man pienāca skolas vecums, iecirkņa terapeite uzrakstīja norīkojumu uz speciālo skolu, taču mani vecāki nolēma mani sūtīt Rīgas 3. vidusskolā. Vēlāk jautāju mammai – kāpēc toreiz oficiāli nenokārtoji man to invaliditāti – uz to mamma atbildēja – bet mēs negribējām, lai tev būtu kompleksi. Tāda bija viņu izvēle – audzināt bērnu pēc iespējas normāli, un kamēr nebija ārēju problēmu – bet tādu skolā man nebija – tikmēr arī tika uzskatīts, ka viss ir “normāli”.

Tā bija kļūda. Kompleksi man bija tik un tā, jo īpaši pusaudžu vecumā, bet es tos ar vecākiem neapspriedu. Un oficiāls invaliditātes statuss man, iespējams, vēlāk, pieaugušā vecumā dažās dzīves situācijās būtu palīdzējis – vismaz es nebūtu bijusi pirmā atlaižamo rindās krīzes gados, kad notika štatu samazināšana vietā, kur tolaik strādāju.

Starp citu, ilgus gadus nemaz nezināju, ka man vispār pienākas kāda invaliditātes grupa. Tā kā biju beigusi vispārizglītojošo skolu (Rozentālskolai bija visa tā pati vidusskolas programma, kas “parastajām” skolām, izņemot to, ka mūzikas vietā bija mākslas vēsture un bija drusku vieglāka matemātika un fizika – tomēr likām visus tos pašus eksāmenus, ko “parastie” plus vēl speciālos priekšmetus – zīmēšanu, gleznošanu, kompozīciju), domāju, ka manas dzirdes problēmas ir kaut kas nebūtisks. Es taču biju mācījusies ar “normālajiem”, tāpēc varēju būt tikai un vienīgi “normāla””! Tas bija kaut kas tāds, ar ko man vienkārši jātiek galā pašai, citiem nestāstot un citus neapgrūtinot. Bet nespēju iemācīties sarunāties angliski uztvēru kā sava stulbuma un slinkuma sekas. Piemēru netrūka – dzīvojām taču valstī, kur teju puse iedzīvotāju bija “ruskojazičnije”, kas visu mūžu te dzīvojot, nespēja iemācīties latviski. Tātad dažiem vienkārši ir problēmas ar valodām kā tādām. “Tu nedzirdi augstās skaņas” – tas taču neizklausās briesmīgi, vai ne? Nekādi sevi nespēju asociēt ar “vājdzirdību”, kas manā uztverē bija gandrīz tas pats kas “nedzirdība”” – proti, zīmju valoda, īpaša, noslēgta sabiedrība ar savām skolām un savām darīšanām. Turklāt ar laiku – pēc 30 gadu vecuma, kad beidzot biju ielauzījusies krievu valodā, man pat bija šķitis, ka, ja ne dzirde, tad vismaz man uztvere un saprašana ir kaut kādā ziņā pat uzlabojusies. Tikai 2013. gadā man ienāca prātā pārbaudīt dzirdi – bija sākušās nelieli galvas reiboņi (tas bija grūts periods, vēlāk par to rakstīšu mobinga epopejas sakarā) un nodomāju, ka jāpārbauda vidusauss. Daktere uztaisīja arī audiogrammu – un še tev – 73 dB dzirdes zudums labajai ausij, 76 – kreisajai. Un šī audiogrammas līkne izskatījās ļoti līdzīga tai, kādas man bija 5. bērnu poliklīnikā taisītājām. Kā tā izskatījās, to savā izteikti vizuālajā atmiņā biju labi iegaumējusi, jo poliklīnikā toreiz audiogrammas bija jātaisa vairākkārt. Kamēr daktere rakstīja uz veidlapas “smaga vājdzirdība”, jutos kā ar ūdeni aplieta – vai tiešām ir tik traki? Jā, ir. Bet jūs esat ļoti labi pielāgojusies, daktere teica.

Vēlāk iepazinos ar Baibu Bicēnu, kura man ieteica tomēr invaliditātes piešķiršanu kārtot. Jo “labā pielāgošanās” nozīmē tikai to, ka cilvēks pastiprināti tērē savus emocionāli psiholoģiskos resursus. Lai cik labi tu nebūtu pielāgojies – lasītu no lūpām, intuitīvi uztvertu cilvēkus pat teju līdz telepāta spējām, tik un tā tu zaudē salīdzinot ar tiem, kam ir 100% normāla dzirde. Tu reaģē lēnāk, tu uztver lēnāk, tu rīkojies lēnāk, un tas ir gluži tāpat, kā ja tu mēģinātu braukt ar auto, kam ir iestrēgusi stāvbremze. Pabraukt jau var, bet tas prasa lielāku motora jaudu un bojā bremžu diskus. Arī dzirdes aparāts, pat labs, tomēr tik un tā ir tikai protēze, turklāt tas var sabojāties, tam var izbeigties baterijas, tas var pazust, utt.

Es vēl būtu svārstījusies, bet tad man ienāca prātā doma šo invaliditātes kārtošanas procesu izvērst kā savdabīgu sociālo eksperimentu. Tajā brīdī Sadzirdi.lv diskusijās daudz tika apspriests gadījums ar E., kurai arī bija vājdzirdība no bērnības un arī invaliditātes grupa, kas vēlāk tika atņemta, pamatojoties uz to, ka viņai esot valsts piešķirts aparāts. E. bija zaudējusi darbu tipogrāfijā, kur notika štatu samazināšana, taču citu darbu atrast viņai bija sarežģīti dzirdes problēmas dēļ. “Bezdarbnieku kantoris” viņu sūtīja uz SIVA – invalīdu rehabilitācijas kantori, taču tas atteicās viņu pieņemt – jo neesot grupas. Diagnoze “smaga vājdzirdība, 5. pakāpe” pati par sevi ir tāda pati diagnoze kā bronhīts vai gripa, un bez maģiskās “grupas” nekādu pretimnākšanu no valsts darba tirgū negarantē. Esmu redzējusi E. audiogrammu – tas, ka viņa vispār spēj sarunāties – viņa teicami lasa no lūpām – ir apbrīnas vērts sasniegums. Viņa un viņas vecāki noteikti ir ieguldījuši milzīgu darbu, lai to spētu! Taču tieši par to viņa tika “sodīta”. Jums ir aparāts un jūs labi runājat! Es gan teiktu, ka tas, ka cilvēks runā, vēl neko nenozīmē, jo svarīgāk ir saprastu citu teikto, un ne tikai klusā kabinetā, bet arī uz ielas, transportā, kafejnīcā. Runāt var iemācīt arī pilnīgi nedzirdīgu cilvēku – tas prasa milzīgu darbu un vingrinājumus elpas un mutes mehānismu kontrolei, bet ir iespējams.

Tajā brīdī man dzima doma arī pašai iziet šo procesu un visu kārtīgi dokumentēt. Ko tagad arī daru.

Starp citu, jāpiebilst, ka tagad taisnība ir uzvarējusi un E. atguvusi savu atņemto invaliditātes grupu – šeit viņai nāca talkā dr. Kušķes ekspertīze – vizīti pie dr.Kušķes, kas dzirdes jautājumos Latvijā ir autoritāte nr.1, maija beigās mums, četrām Sadzirdi.lv biedrēm sarunāja Baiba Bicēna.

Tātad. Latvijas likumdošanā noteikts, ka invaliditāti var piešķir, ja personai ir vājdzirdība sākot ar III un augstāku pakāpi, ja “dzirdi nevar uzlabot ar dzirdes aparātu”. Šo normu jau savā laikā daudz kritizējusi Sadzirdi.lv aktīviste Baiba Bicēna – “jo, ko nozīmē uzlabot dzirdi? Ja cilvēks labāk dzirdēs policijas sirēnu, vai tad viņa dzirde skaitīsies uzlabota?” Baibas ziņojums par vājdzirdīgo problēmām, kur skarta arī invaliditātes noteikšana, savulaik bija atrodams Labklājības ministrijas mājaslapā, kur bija ievietoti ILNP sēžu protokoli un prezentācijas. Un te links uz minēto valdības likumu – http://likumi.lv/ta/id/271253-noteikumi-par-prognozejamas-invaliditates-invaliditates-un-darbspeju-zaudejuma-noteiksanas-kriterijiem-terminiem-un-kartibu ) Es ar savu abpusējo 4. grupas vājdzirdību noteikti kvalificējos šiem invaliditātes piešķiršanas kritērijiem, jo īpaši tādēļ, ka ar valsts doto aparātu man nekāda kaut cik būtiska uzlabojuma nav – savas attiecības ar dzirdes aparātiem jau iepriekš aprakstīju.

Pats par sevi invaliditātes noformēšanas process nav diez ko sarežģīts, taču prasa laiku un birokrātiju. Jūnijā devos pie savas ģimenes ārstes, kura nebija īpaši optimistiski noskaņota par manām izredzēm. Viņas pieredze rādot, ka VDEĀVK vājdzirdīgajiem “grupu” dodot nelabprāt un tikai tad, ja tā kombinējas ar kādu citu diagnozi. Vājdzirdība netiekot uztverta kā kaut kas nopietns. Sanāk, ka tas ir pretrunā ar valsts likumā ierakstīto, jo tur nav nekas par to, ka būtu jābūt vēl citām diagnozēm, vienīgi ir šī mulsinošā atruna par dzirdes aparātu. Vēl man esot vajadzīgas izziņas no psihologa, kā vājdzirdība ietekmējot manu psiholoģisko stāvokli (manuprāt, mulsinoša un pretrunīga prasība – varbūt viņi domā, ka vājdzirdība ir kaut kāda iedomu slimība un psihologs to “atšifrēs”? Turklāt tam, ka vājdzirdība rada papildu stresu, būtu jābūt skaidram arī bez psihologiem) un neirologa. Teicu, ka tad labāk dodos pie psihiatra – vēl jo vairāk tādēļ, ka pie šā ārsta jau esmu griezusies – man ir bijusi depresija un esmu lietojusi antidepresantus, un pēc 2013. gada tos joprojām lietoju nelielās devās.

Atkāpe no tēmas – psihiatrs nav bubulis, depresīvi un trauksmes stāvokļi ir bioķīmisko reakciju izraisīti traucējumi, un tā ir tāda pati slimība – turklāt ārstējama – kā visas citas.  Un šādos gadījumos noteikti jāiet pie psihiatriem – tie daudz labāk pārzina attiecīgos medikamentus – ģimenes ārsti, piemēram, mēdz nezināt, kādus antidepresantus var lietot kopā ar, piemēram, sirds zālēm – ir antidepresanti, kas izraisa problēmas ar sirdsdarbību u.tml. Tā ka – psihologa, kurš pie tam Latvijā ir maksas pasākums, vietā labāk eju pie savas jau pazīstamās dakteres un vienkārši paņemu izziņu par savu slimības vēsturi. OK, tas derēs, teica ģimenes ārste. Apmēram divu mēnešu laikā – atvaļinājumi, rindas pie speciālistiem – biju nepieciešamās izziņas dabūjusi. Tad vēl vajadzēja aizpildīt t.s. pašnovērtējuma anketu, kas ieviesta sākot ar šo gadu, un ģimenes ārste noformēja nosūtījumu uz VDEĀVK. Starp citu, mana ģimenes ārste uzskata, un es viņai pilnīgi piekrītu, ka tiesības sūtīt speciālistu uz VDEĀVK vajadzētu dot arī konkrēto diagnožu speciālistiem – tas samazinātu papīru rakstīšanu un patērēto laiku. Birokrātija, ar kuru jānodarbojas ģimenes ārstiem, ir milzīga un ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ šā sistēma pie mums darbojas tik lēnu un diezgan neefektīvi.

Vārdu sakot, šorīt beidzot devos uz Ventspils ielas VDEĀVK. Nācās gaidīt rindā pusotru stundu, līdz tiku pie papīru iesniegšanas – nekā briesmīga. Arī darbiniece, kas mani pieņēma, centās sarunāties lēnu un skaidri. Vienīgi – diemžēl – ievēroju, ka VDEĀVK lielā uzgaidāmā telpa ir ārkārtīgi dzirdei nedraudzīga – sienas, grīda un griesti ir “skaļi”, skaņu atstarojoši un trokšņaini. Papēžu klaudzoņa uz cietā laminātveidīgā seguma ir neciešami trokšņaina un traucē saprast sarunas.

Tagad jāgaida rezultāts. Par turpmāko ziņošu!

Invaliditāte piešķirta. Uz diviem gadiem

17. oktobrī beidzot saņēmu īsziņu, ka varu doties uz Ventspils ielas VDEĀVK – lēmums ir pieņemts un invaliditāte piešķirta. Tātad, pagājis tieši mēnesis kopš dokumentu iesniegšanas. Atkal nācās rindā nosēdēt divas stundas – nu labi, nekā traka, invalīdam jau nav kur steigties, vai ne? – līdz pienāca kārta doties kabinetā pakaļ papīriem. Darbiniece laipna, aizsūtīja nekavējoties nofotogrāfēties turpat blakus un izsniedza apliecību, kā arī papīru, kur rakstīts, ka 3. grupas invaliditāte piešķirta uz diviem gadiem. Varbūt notiks brīnums un pēc diviem gadiem manas dzirdes matiņšūnas atjaunosies? Vai tiešām nostāsti par cilvēkiem, kam atkal un atkal jāiet atrādīt VDEĀVKam, ka viņu amputētās rokas vai kājas nav ataugušas, ir patiesi? Lai nu kā, slēdzienā rakstīts: pastāv mēreni izteikti funkciju traucējumi. Darbspēju zaudējums noteikts diapazonā 25-59%. Tam varētu piekrist.

Nākamais gājiens – uz VSAA. Tā kā uz Olaini braukt man ir ļoti neizdevīgi, dodos uz Rīgas Vidzemes priekšpilsētas kantori, kas gan arī izrādās mainījis atrašanās vietu uz kaut kur ellē ratā mazu ieliņu Teikā, kur nekad iepriekš dzīvē neesmu kāju spērusi. Neliela maldīšanās pa rajonu un – paldies google maps – atrodu. Ēka žēlīga – laikam izbijis bērnudārzs – šā tā pieremontēts – protams, nav jau VID, bet gan iestāde, kurā pie valsts vēršas viņas nelaimē nonākušie pavalstnieki. Toties darbinieku attieksme izcila – ik pa brīdim pie rindā sēdošajiem iznāk jauka kundzīte un stāsta, ka slimības lapu papīrus varot arī uzreiz likt īpašā kastē, ka nav jāgaida rindā. Vairāki cilvēki tā arī dara – viņiem izpaliek gaidīšana. Kas gan nemaz nebija tik ilga – apmēram pusstunda. Drīz tieku iekšā pie citas kundzītes aizpildīt anketu; arī šī dāma ir patīkama. Jā, atbildi došot e-pastā mēneša laikā.

Tas nu pagaidām viss. Ja pēc diviem gadiem patiešām nebūs noticis brīnums un mirušās dzirdes šūniņas atdzimušas, atkārtošu visu šo procesu vēlreiz.

Mobings un vājdzirdība. Pieredze un secinājumi

Mobings (no angļu mobbing, to mob ‘nomākt, uzbrukt’) ir psiholoģiskā terora veids. Parasti mobings sākas ar konfliktu. Ja šis konflikts netiek laicīgi un efektīvi atrisināts, tad tas, kam ir statuss, vara, spēks, citu kolēģu atbalsts, savu oponentu pārvērš mobinga upurī. Ar laiku mobings kļūst apzināts, bet sākums parasti ir spontāns. Mobinga upurim liek noprast, ka ar viņu varētu pārtraukt darba attiecības pēc slavenā teiciena “Ir cilvēks, ir problēma, nav cilvēka – nav problēmas”. Konstance Halta, grāmatas „Veiksmīga karjera vai mobings – psiholoģiskais terors darbā” autore, apstiprina, ka mobings ir kā sērga, kas izplatās apbrīnojami ātri. Proti, netiek kritizēta darbinieka rīcība, bet gan pats darbinieks. Notiek arī vispārināšana: „Tu vienmēr kavē, Tu nekad visu neizpildi, kā pienākas” utt.

Tas ir Wikipēdijas sniegtais vispārējais skaidrojums jēdzienam mobings. Pēdējos gados par to medijos runā diezgan daudz, taču vispārīgā līmenī. Konkrēti gadījumi aprakstīti maz, un tam, protams, ir pamats – cilvēki nevēlas/baidās atklāt savu pieredzi. Arī es ilgi domāju, vai un kā runāt par to. Jo viena no lietām, kāpēc cilvēki izvairās par to runāt – “vai man kāds ticēs?. Vai es varu to pierādīt? Vai tas nenāks par ļaunu, jo sabiedrība maza?”

Tāpēc – šis ir literārs darbs un tā varoņu līdzība ar reālām personām – nejaušība.

Principā gan mobings var izpausties arī ne tikai kā priekšnieku ieēšanās uz padotajiem; teorētiski aprakstīti arī varianti, kur līdzvērtīgā pozīcijā esošie par kaut ko “ēd” kolēģi vai arī padotie “ēd” priekšnieku. Taču pārsvarā mobinga īstenotāji tomēr ir “spēka pozīcijā” esošie, proti – vadītāji.

Domāju arī, KĀ man par to rakstīt: kā žēlabu gabalu – kā man tur darīja pāri – vai kā uzmundrinošu vēstījumu – re, mani sita, bet es tomēr piecēlos. Tomēr laikam nebūs ne viens, ne otrs, drīzāk – kļūdu analīze. Kā  būtu vajadzējis rīkoties, lai tā nenotiktu.

Vispirms neliela priekšvēsture. Tajā izdevniecībā, sauksim to par Kantori, sāku strādāt krīzes pašā trakākajā brīdī, kad īpašu izvēlīgumu attiecībā uz darba vietu izrādīt nebija iespējams. Turklāt vietai visumā bija laba reputācija. Tiku iekārtota “pa blatu” – nupat biju atlaista no Avīzes, kas tobrīd pārdzīvoja dramatisku īpašnieku maiņu un skarbu budžeta griešanu, un tieši Avīzes redaktore bija tā, kas man piespēlēja jauno vietu.

Pirmo signālu, ka jaunais darbs varētu būt “ar blakusefektiem”, saņēmu jau visai drīz – divi cilvēki neatkarīgi viens no otra mani brīdināja, lai uzmanos – puspriekšniekam X kungam esot varen liela patika uz intrigām, viņš meklējot pieņemt darbā sievietes ar kredītiem, maziem bērniem un zemu pašapziņu, proti, tādas, kas neuzdrošināsies iebilst un ar kurām varētu manipulēt. Nodomāju – vai nu tik traki būs. Kā vēlāk izrādījās – diemžēl, bija gan. Tātad, mācība nr.1 – šādus brīdinājumus jāuztver nopietni. Arī, ja izrādīsies, ka tā nav, vismaz sākumā ir vērts uzmanīties, lai nekļūtu par mērķi.

Tātad – kā nekļūt par mērķi. Pirmkārt, pašapziņa. Jo, diemžēl, ierakstījos kategorijā “zema pašapziņa”. Patiesībā gan nevarētu teikt, ka man būtu tik zema pašapziņa – par profesionālo varēšanu šaubīties nebija pamata, taču mana pārjautāšana, turēšanās nomaļus no kolektīva un bieži vien arī nedrošība sarunā varēja radīt iespaidu, ka esmu “upuris”. Ko te iesākt? Vienkārši izturieties tā, it kā jums ar pašapziņu viss būtu kārtībā. Plati smaidiet, sveiciniet kolēģus, nekautrējieties pārjautāt. Nav obligāti teikt, ka slikti dzirdat, šad un tad pārjautā arī pavisam labi dzirdošie. Otrkārt – neatklājiet sensitīvas lietas par sevi, piemēram, ka jums ir slimi tuvinieki vai kredīti. Tas var radīt iespaidu, ka, lai saglabātu darbu, būsiet gatavs piekāpties jebkādam spiedienam.

Otrā kļūda – un, iespējams, izšķirošā – šās darba attiecības tika noformētas uz nedrošā un plūstošā “honorāru līguma” pamata. X kungs teica, kas tikai pagaidām, ka gan jau ar laiku man būšot štata vieta. Te jāpaskaidro, ka dažos medijos, jo īpaši krīzes laikā, mēdz būt tāda finanšu ekonomēšanas prakse, ka darbinieki, arī tehniskie, kā piemēram, maketētāji, tiek pieņemti darbā nevis kā darba ņēmēji ar darba līgumu, kurā būtu skaidri norādīti pienākumi un atalgojums, bet gan viņiem tiek maksāti honorāri jeb autoratlīdzība. No honorāriem sociālais nodoklis atvilkts netiek, taču honorāru saņēmējam ir iespēja reģistrēties VID kā pašnodarbinātajam un pašam maksāt socnodokli. Reāli cilvēks strādā kā darba ņēmējs – darba devēja telpās, ar darba devēja datoru utt., bet juridiski viņam darba devēja statusa nav. Labākajos gadījumos tas viss kaut kā tiek fiksēts kādos nebūt līgumos, sliktākajos – līgumu nav vispār. Diemžēl no sākuma stingri nepieprasīju darba līgumu, bet paliku “uz honorāriem”, par kuru aprēķināšanu un sadalīšanu bija atbildīgs X.

Vai šo kļūdu varēja nepieļaut? Jā, varēja. Tajā brīdī man vēl bija nelieli iekrājumi, ar kuriem būtu varējusi iztikt pat kādu gadu, taupīgi dzīvojot, turklāt, tā kā Avīze socnodokli bija maksājusi korekti un no visas algas, pienācās arī bezdarbnieka pabalsts. Es būtu varējusi pagaidīt un atrast labāku iespēju, taču – nobijos.

Kā viena kļūda noved pie citām. No sākuma viss bija labi – darbā veicās, un mana sākotnējā pusslodze pieauga līdz pilnai slodzei. Arī atalgojums nebija slikts. Noformēju pašnodarbinātās personas statusu un pati maksāju socnodokli pa ceturkšņiem. Diemžēl šim statusam bija – vismaz toreiz, varbūt tagad likumdošanā ir kas mainījies – viens ļoti būtisks mīnuss – zaudējot darbu, pašnodarbinātais var gan iegūt bezdarbnieka statusu, taču pašu galveno – bezdarbnieka pabalstu – dabūt nevar. Pat ja viņš maksājis socnodokli no maksimālās summas – visiem saviem ienākumiem (minimālā summa ir maksāt no minimālās mēnešalgas apjoma). Reāli diskriminējoša likuma norma, kas nekādi neveicina vēlmi maksāt jebkādus nodokļus… X gan man teica, ka lai es neuztraucoties, slimības gadījumā es tāpat dabūšot visu to pašu, ko pārējie – ”štata” darbinieki, un atvaļinājumu es arī varēšot dabūt. Starp citu, jāpiebilst, ka visā laikā, kuru nostrādāju Kantorī, ne reizi nekavēju darbu slimības dēļ – izturos atbildīgi pret savu veselību un norūdos, lai gripas un saaukstēšanās neķertu.

Un tad sekoja pirmais konflikts. Biju jau nostrādājusi tur vairāk nekā pusotru gadu un izdomāju, ka man tā kā pienāktos atvaļinājums, pie tam divas nedēļas, nevis pa vienai. Kantorī bija ierasta prakse, ka maketētāji ņem atvaļinājumu pa nedēļai, tātad, pārkāpjot darba likumdošanu, kurā minēts, ka ja atvaļinājumu ņem pa daļām, vismaz vienai no šīm daļām ir jābūt divām nedēļām “vienā gabalā”. Gāju pie X runāt un atsaucos uz šo likumu. Pirms tam iepriekš vienreiz biju paņēmusi atvaļinājumu vienu nedēļu, tiesa, tas bija vēl pusslodzes laikā – un viss. Tāpēc uzskatīju, ka mana prasība pēc divu nedēļu atvaļinājuma nav pārmērīga. X atbildēja – tas nav iespējams, man nav kas tevi aizvieto. Taču es nelikos mierā. Izstāstīju problēmu žurnāla, kuru toreiz maketēju, redaktorei, kura mani pilnībā saprata un atbalstīja. Redaktori nebija X pakļautībā, viņš “valdīja” tikai pār maketētājiem, tāpēc redaktori mierīgi varēja atļauties viņam iebilst. Ko labākie no viņiem arī darīja, aizstāvot savus maketētājus. Mana redaktore devās pie kantora galvenās priekšniecības – direktores G. kundzes un aprunājās – vai man tomēr varētu to atvaļinājumu iedot. G. kundze savukārt  palūdza X situāciju nokārtot un atvaļinājumu man iedot. Saņēmu no X e-pastu – atnākt uz sarunu.

Vēl viena būtiska lieta. Ja jūtat, ka briest kas mobingam līdzīgs, ir svarīgi visu notiekošo pēc iespējas dokumentēt. Svarīgās sarunas kārtot tikai caur e-pastu, lai pēc tam varat pierādīt, ko esat vai neesat teicis. Īpaši svarīgi tas ir vājdzirdīgajiem, jo mums var tikt pārmests, ka kaut ko neesam sapratuši vai sadzirdējuši.

Saruna ar X kungu nebija jauka. Tā kā ar savu vājdzirdīgajiem raksturīgo “sesto maņu” ļoti labi redzu, kad cilvēks melo vai kaut ko slēpj, tad arī šajā sarunā viss bija kā uz delnas – X ir saniknots un tikko valdās, jo biju aizskārusi viņa “kunga un ķeizara” tiesības – neierobežoti valdīt pār maketētājiem. Vēršanās pie direktores bija nepiedodams subordinācijas pārkāpums. Nojautu, ka to viņš man nepiedos. X vēlreiz teica, ka viņam neesot, kas aizvieto un atvaļinājumu es dabūšot tikai tad, ja pati sameklēšot aizvietotāju. Saprotams, viņš domāja, ka es to nespēšu. Labi, es teicu, un ķēros pie draugu apziņošanas. Aizvietotāja atrašana man prasīja tikai pāris stundas – draudzenes draudzenei bija paziņa, kas tajā brīdī bija bez pastāvīga darba un labprāt uzņēmās aizvietot – mūsu profesionālais loks ir diezgan atsaucīgs uz šādām lietām. Gāju pie X un teicu, ka aizvietotāja atrasta. X neko iebilst vairs nevarēja. Dabūju savu atvaļinājumu, aizvietotāja tika galā labi un šķita, ka “lieta slēgta”.

Taču drīz man nācās piedzīvot, ka nu esmu X personā ieguvusi ienaidnieku. Kā toreiz bija teicis viens no tiem cilvēkiem, kas mani brīdināja – uzmanies, ja tu kaut ko nedarīsi, kā viņš grib, sāks tev riebt!

Vispirms mani izmeta no kantora autostāvvietas. Bez iepriekšēja brīdinājuma – vienu rītu konstatēju, ka mana caurlaide – barjeras čips – nedarbojas. Gāju pie X skaidroties – pati nevainība – saimniecības daļa esot laikam tā nolēmusi, mans darbs jau neesot saistīts ar klientu apkalpošanu un pārvietošanos ārpus kantora un tāpēc man autostāvvieta nepienākoties, turklāt stāvvietā neesot brīvu vietu. Tajā laikā jau dzīvoju ārpus Rīgas un auto man bija dzīves nepieciešamība. Man nebija iespējams pierādīt, vai stāvvietā ir vai nav brīvas vietas, taču “ar aci” izskatījās, ka vietas tomēr gana. Nu labi, turpmāk turēju mašīnu pie tuvākā lielveikala un gāju kājām divus kilometrus – tuvāk darbam īsti nebija, kur atstāt. Veselīga pastaiga, galu galā.

Bet tad sekoja nākamais trieciens. Kantora kārtējie īpašnieki – tajā laikposmā cits pēc cita nomainījās kādi trīs īpašnieki un attiecīgi cilvēki valdē un CEO, kas, protams, neveicināja stabilitāti un darba sparu uzņēmumā – sāka spiest uz izdevumu samazināšanu. Mums jau pirms kāda laika krīzes izskaņā bija samazinātas algas, taču šis solis nebija Kantora rentabilitāti uzlabojis. Īpašnieki nolēma reorganizēt žurnālu N, kuram bija ilgstoši slikti finanšu un abonēšanas rādītāji. N bija 48 lappušu divnedēļnieks.Tā iepriekšējo komandu – redaktori, žurnālisti, mākslinieci un maketētāju – nolēma nomainīt. Redaktori un mākslinieci atlaida, žurnālisti atstāja darbā citā Kantora izdevumā. Vietā par N redaktori iecēla A. kundzi, kura līdz tam bija rakstījusi vairākiem citiem Kantora izdevumiem, pieņēma vēl vienu žurnālisti, bet N bijušo maketētāju nolēma samainīt ar mani. Tā teikt – lai es darītu darbu, ko iepriekš bija darījuši divi cilvēki. Jo es to spēju paveikt. Tiku nolikta fakta priekšā, bez iespējas kaut ko iebilst. Mana redaktore bija apbēdināta, taču arī neko iebilst nevarēja. X teica, lai es nesatraucoties – mana darba alga palikšot tāda pati, nesamazināšoties. Tas izklausījās ciniski, jo darba taču bija vairāk. Vēl papildus visam traucēja arī tas, ka jaunieceltā N redaktore īsti nezināja, ko ar N iesākt, kādā virzienā to veidot, un arī Kantora mārketingam nebija priekštatu, kas tieši varētu būt N mērķauditorija. Taču pats pirmais sekmīga preses izdevuma pamatlikums ir – pēc iespējas precīzi definēt to auditoriju, kam izdevums domāts. Kam mēs to veidojam un kāpēc. Ja uz šiem jautājumiem atbildēt var tikai vispārīgi – nu, varbūt mājsaimniecēm, nu, varbūt praktiskiem cilvēkiem, nu, tiem, kam interesē interjeri – tad panākumu nebūs, jo vairāk tādēļ, ka konkurentu kantori nesnauž. Un – ja netiek precīzi definēts darba uzdevums – kam mēs to veidojam – māksliniekam strādāt ir ārkārtīgi grūti. Jo izdevuma vizuālais tēls izriet, pirmkārt, no tā satura.

Visa mana intuīcija un arī profesionālā pieredze teica, ka šim projektam nebūs lemt dzīvot, ka X mani ir vienkārši nolicis “zem tanka” un ar prieku noskatīsies, kā eju tur bojā. Un pieļāvu trešo kļūdu – paliku tomēr un strādāju. Jo naudu vajadzēja – tajā laikā mums ar vīru jau bija paņemts hipotekārais kredīts, gan niecīgs, bet tomēr. Tomēr būtu vajadzēja piecelties un teikt – šādiem noteikumiem nepiekrītu, labāk eju prom no kantora – turpmākie notikumi to skaidri apliecināja. Vēl jo vairāk tādēļ, ka štata vieta un darba līgums priekš manis neatradās arī šoreiz. Vienīgais, ko izspiedu no X – ka man tomēr visžēlīgi atļaus lietot kantora autostāvvietu. To nu viņš man pasniedza kā milzu bonusu.

Diemžēl N žurnāla  problēmas turpinājās. Jaunā redaktore īsti nespēja saprasties ar kantora galveno mākslinieku, kam bija mazliet cita vīzija par to, kā vajadzētu izskatīties žurnāla vākiem. Es sliecos piekrist galvenajam māksliniekam, jo viņa viedoklis bija profesionāls un loģiski pamatots, taču viņa ieteikumiem bija tikai tāda konsultatīva loma, lēmumu pieņemt vajadzēja redaktorei. Vēl, protams, teikšana bija G. kundzei, un bieži vien man bija sajūta, ka darbs notiek kā pasakā, kur vezumu cenšas vilkt vēzis, zirgs un gulbis – visi velk, cik spēka, bet katrs savā virzienā.

Visas šās peripetijas norisinājās septembrī, oktobrī. Sakodu zobus un strādāju. Taču īsti katastrofāls izrādījās nākamā gada sākums. Smagi saslima mans vīrs – insults. Desmit dienas Gaiļezerā un ilgstoša veseļošanās mājās. Līdz ar to – lielas finanšu problēmas, jo vīra darba devējs, kaut oficiāls un legāls, diemžēl strādāja mikrouzņēmuma statusā, tāpēc slimības pabalsts no valsts bija ļoti niecīgs. Tātad, ja līdz tam man vēl bija kaut neliela, tomēr finanšu manevra iespēja, tad tagad man tādas vairs nebija. Nu, ko, sakodu zobus un strādāju. Nekādu iejūtību no tuvākajiem darba kolēģiem nesagaidīju, drīzāk – ziņkāri, kā tad es izķepurošos. Jo diemžēl kantora ilgstošās finanšu problēmas bija, kā lai saka…. izcēlušas gaismā cilvēku izdzīvošanas instinktu ne tās gaišākās puses. Cilvēki sāka atstāt kantori un iet pie konkurentiem, taču vadība secinājumus neizdarīja. Tajā vasarā pat nemēģināju prasīt atvaļinājumus, lai gan kopš iepriekšminētā divnedēļu atvaļinājuma bija pagājuši jau turpat divi gadi. Jutu, ka sākas tā dēvētā izdegšana – un tas nav kaprīžu dāmīšu izdomājums, bet gan pilnīgi reāls sindroms – galvassāpes, nervozitāte, bezmiegs un tāds savdabīgs trulums, kad sēdi un blenž datora ekrānā, zinot, ka jāstrādā, tomēr pastrādāt nezin kāpēc nevari. Nespēj, un viss. Tomēr es piespiedu sevi un strādāju. Presings no N redaktores un X arī tikmēr turpinājās. Redaktore bieži vien nezināja, ko īsti grib. Viņa būtībā nebija slikts cilvēks, taču viņas šaubas pilnīgi par visu mūsu darbu paralizēja.

Devos pie ārstiem un sāku atkal lietot antidepresantus – to nebiju darījusi vairākus gadus, kopš iepriekšējās atlaišanas laikiem. Gan ģimenes ārste, gan nervu daktere, protams, teica, ka man vispirms ir nepieciešams atvaļinājums un atpūta, bet tieši tas nebija iespējams. Sapratu, ka  tuvojos katastrofai. Nebiju vairs spējīga domāt vai rīkoties. Un katastrofa nāca. Kādā jaukā jūlija dienā X iesauca mani savā kabinetā un paziņoja, ka kantora akcionāri nolēmuši N žurnālu atkal reorganizēt un līdz ar to mani atlaidīšot. Redzēju, ka viņš melo – patiesībā akcionāri bija nolēmuši žurnālu slēgt pavisam. Arī kolēģes – redaktore un žurnāliste – bija šokā. Viņām gan atlaišana nedraudēja – tika solītas vietas citos Kantora izdevumos. Teicu X, ka pēc darba likumdošanas mani atlaist nav pareizi – uzņēmumā ir cilvēki, kas tur nostrādājuši daudz īsāku laiku un kam ir sliktāka izglītība nekā man. Protams, es, iespējams, būtu varējusi varbūt tiesāties, taču tam man nebija ne naudas, ne arī morālā spēka. Nostrādāju kantorī vēl divus mēnešus – lai gan X bija gribējis mani izmest uzreiz un nekavējoties, tomēr tieši redaktore iestājās par mani, – ja slēdz žurnālu pavisam, tad jau loģiski, ka nostrādājam vecajā komandā līdz pašām beigām. Interesanti, ka finālā beidzot atradām kaut cik kopīgu valodu – tā kā mūsu liktenis bija izlemts, jutāmies brīvāk un vairāk atļāvāmies radoši – pēdējie žurnāla numuri bija ļoti labi.

X bija uzvarējis – biju izmesta uz ielas bez sociālās apdrošināšanas.

Divus mēnešus intensīvi meklēju darbu – vairākās tipogrāfijās, divās reklāmu aģentūrās un pāris preses izdevumos. Tas ir atkal vesels romāna cienīgs posms. Laika nebija daudz, jo novembrī man beigtos nauda – visa. Savukārt mana vīra veselība joprojām nebija tāda, lai viņš spētu strādāt pilnu slodzi.

Tomēr septembrī biju darbu atradusi un oktobra beigās sāku strādāt jaunajā vietā. Ar korektu darba līgumu, sakarīgu priekšnieku un vietu pazemes autostāvvietā.

Tomēr sekas bija jūtamas vēl ilgi. Izdegšanas sindroms nav tā lieta, kas pāriet uzreiz, tas atstāj iespaidu. Pagāja apmēram pusgads, kamēr pamazām atkopos. Tomēr zāles dzeru joprojām. Lielā mērā tieši šās pieredzes dēļ izšķīros nokārtot invaliditātes dokumentus – man nav svarīgs šis pabalsts, bet gan statuss, proti, lai štatu samazināšanas gadījumā es atlaižamo rindā tomēr nebūtu pirmā.

Bet te var palasīt par mobingu: https://espati.lv/mobings-ka-pret-to-cinities/ https://www.tiesibsargs.lv/tiesibu-jomas/kas-ir-mobings-un-bosings-ka-tas-izpauzas-dzive-un-ka-pret-to-cinities/              

Tiesībsarga konference un dažas atziņas

Mazliet par 2015.gada 3. decembrī notikušo konferenci. Materiāli pieejami šeit, tāpēc norisi īpaši neatreferēšu: http://www.tiesibsargs.lv/sakumlapa/konferences-ano-konvencijas-par-personu-ar-invaliditati-tiesibam-aspekti-latvija-materiali

Vispirms jāatzīmē, ka pasākums bija labi organizēts un LNB konferenču zālē akustika bija teicama – skaņa neizplūda, neatbalsojās no sienām un griestiem un runātājus saprast nebija problēmu. Paldies par to LNB cēlājiem, lai gan, protams, akustikas atbilstībai normatīviem jābūt pašsaprotamai lietai nevis luksusam. Dzirdes aparātu lietotājiem bija pieejama audio cilpa. Esot bijis ok. Pavisam labi būtu bijis, ja būtu pieejami arī subtitri  – tāda lieta pasaulē ir izplatīta – resp., ir speciālists, kurš ātri pieraksta runāto un tas subtitru veidā parādās uz īpaša ekrāna. Taču pie mums tas nav pieejams. Pirms konferences tie Sadzirdi.lv biedri, kas grasījās piedalīties, rakstīja Tiesībsarga birojam, ka šādi subtitri būtu nepieciešami, bet atbilde bija – jā, labprāt, bet mums nav tāda speciālista un mēs arī nezinām, kur tādu atrast – bet varbūt jūs paši zināt. Diemžēl nezinu gan. Situācija gan mazliet smieklīga – mums, jaunai, mazai un vājai sabiedriskai organizācijai bez nopietni ņemamiem resursiem būtu jāgādā aprīkojums un speciālists Tiesībsargam. Ironiski, vai ne? Tā ir viena no Latvijas realitātēm – valsts institūcijas bieži vien uzveļ NVO tās lietas, kas būtu jādara pašām. Īpaši šeit izceļas Labklājības un Kultūras ministrijas. Bet NVO ir dažādas – dažām ir cilvēki un resursi, citām – ne visai. Līdz ar to tās NVO, kurām nav šo resursu, paliek “ēnā”, pabērna lomā. Un tātad pabērna lomā paliek arī šās NVO “mērķauditorija” . Jo, protams, katra NVO vispirms cīnīsies un lobēs savu biedru intereses, tas arī nav NVO uzdevums – redzēt kopainu. Tā, piemēram, LNS (Nedzirdīgo Savienība) ir par zīmju valodu, jo tā ir šās nedzirdīgo kopienas galvenais identitātes balsts un vienojošais elements, bet Sadzirdi.lv – par subtitriem, dzirdes cilpām un citiem pielāgojumiem, kas ļautu labāk uztvert runāto. Vai mūsu intereses ir pretrunā? Domāju, ka nē – jo abas ir vērstas uz cilvēku ar dzirdes traucējumiem stāvokļa uzlabošanu un iesaistīšanos sabiedrībā. Un arī pašām NVO ir jāatrod veids, kā redzēt kopainu, nevis katram savu šauro lauciņu.

Tāpēc visā, kas attiecas uz cilvēku ar īpašām vajadzībām jautājumiem, būtu nepieciešama sistēmiska pieeja valsts līmenī. Starp citu, kaut ko mazliet uz to pusi teica Apeirona vadītājs Ivars Balodis – ka ir nepieciešama saruna, dialogs gan starp pašām invalīdu organizācijām gan organizācijām un valsti. Savukārt es – no malas – saredzu situāciju tā, ka ministriju līmenī ir nepieciešams sistēmu inženieris – tas ir speciālists, kurš pēta darbojošos sistēmu un veido to tādu, lai dažādu nozaru šaurie speciālisti spētu kopīgā mērķa labad sadarboties maksimāli efektīvi. Šādas sistēmiskas pieejas Latvijā nav. Praktiski nekur.

Tomēr kopumā, šķiet, lietas iet uz labo pusi. Sabiedrība un tās spogulis – pārvaldes institūcijas – lēnām sāk atzīt un pieņemt, ka citādajiem – invalīdiem utt. arī ir tiesības piedalīties, turklāt viņi var būt ne tikai ņēmēji, bet ļoti daudzos gadījumos – devēji. Un, tā kā dzīvojam demogrāfiski novājinātā sabiedrībā, tas ir arī mūsu visu izdzīvošanas jautājums – maksimāli atrast un iesaistīt VISUS resursus.

Par apzinātību, spēju koncentrēties un labāku saprašanu

Pēdējā laikā nācis modē runāt par apzinātību (skat., piemēram, šeit: http://psih.lv/apzinatiba). Kas tas ir un kāds tam sakars ar dzirdi?

Īsi: apzinātība ir spēja koncentrēt uzmanību uz “šeit un tagad” notiekošo, neļaujot domām nomaldīties sāņus un tā zaudējot “fokusu” un apkārt notiekošo. Mūsdienu psihoterapeiti šo metodi ir aizguvuši no Austrumu, pārsvarā – budisma – meditācijas praksēm. Un sakars ar dzirdi ir tāds, ka šās spējas trenēšana (to var izdarīt) ievērojami uzlabo spēju klausīties un saprast runāto. Par to esmu pārliecinājusies pati – tas strādā. Protams, pašu dzirdi kā tādu apzinātības vingrināšana neuzlabo – tas fiziski tādā veidā nav iespējams. Taču ir iespējams labāk izmantot to dzirdi, kas ir.

Mana interese par meditācijām un dažnedažādām budisma lietām aizsākās studiju gados – mums ar pāris draudzenēm likās interesanti. Ezotērika strauji nāca modē. Taču praktiski ar prāta koncentrācijas un elpošanas vingrinājumiem sāku nodarboties nedaudz vēlāk, jau pēc studiju beigšanas. Vienkāršākais no tiem – sēdēt, vēlams taisnu muguru, un vienkārši koncentrēties uz savu ieelpu un izelpu. Vērot to. Tiklīdz sāksiet mēģināt to darīt, tūlīt pamanīsiet, cik ļoti haotiskas ir mūsu domas, un cik ļoti tās tiecas aizvirzīties sāņus no ieelpas un izelpas vērošanas. Taču nevajag krist panikā – vienkārši atgriezieties pie ieelpas un izelpas. Pamazām domas nomierināsies. Veltiet tam pusstundu katru dienu, un pozitīvs rezultāts neizpaliks – vairāk miera, labāka spēja koncentrēties.

Cits, pavisam vienkāršs apzinātības treniņa veids ir sekot līdzi un pilnībā koncentrēties uz to, ko šobrīd darāt. To var praktizēt jebkurā laikā un vietā. Piemēram, mazgājot traukus, neļaujiet domām klīst apkārt, bet pilnībā pievērsieties tam, ko darāt, koncentrējot uzmanību uz katru kustību un sajūtām.

Vēl cits veids – un tam jau ir tiešs sakars ar dzirdi – ir sēdēt aizvērtām acīm, mierīgi elpojot un turot muguru taisni un koncentrēties uz dzirdamajām skaņām. Pat ja mājā valda šķietams klusums, skaņu ir bezgala daudz – kaut kur ārā šalc vējš, kaut kur brauc auto, no krāna pil ūdens, rūc ledusskapis… Ļaujiet apziņai fiksēt visas šīs skaņas, koncentrējieties uz tām visām pēc kārtas un neļaujiet domām noklīst sāņus. Un tagad sākas interesantākais – ja kaut kur blakus istabā skan televizors vai radio, kurā kāds runā, koncentrējoties uz to, NECENŠOTIES saprast, ko tur runā. Jā, tieši tā – NECENŠOTIES saprast runāto. Vienkārši baudot skaņu. Un, starp citu, pēc tam dīvainā kārtā izrādīsies, ka patiesībā esat sadzirdējuši teikto – prātā ienāks, piemēram, doma par Vidusjūru un bēgļiem, ja televizorā ziņās stāstīts par to. Nekā dīvaina gan tur nav – cilvēka maņu orgāni patiesībā uztver daudz lielāku informācijas apjomu, nekā apziņa spēj “piefiksēt”, un daļa nepiefiksētās informācijas, tai skaitā “neatšifrētā” runa, nogulstas zemapziņā. Tā notiek gan ar pilnībā “normāliem” cilvēkiem, gan tādiem, kuru maņas ir ierobežotas. Un šās “dzirdes meditācijas” jēga un mērķis ir, cik iespējams, paplašināt to informācijas apjomu, kas nonāk “apziņas fokusā”. Regulāri vingrinoties šādā veidā un arī izpildot dažus citus vingrinājumus nervozitātes un stresa ietekmes mazināšanai (par tiem – nobeigumā), pamanīsies, ka spēja saprast runāto uzlabojas. Kaut nedaudz, taču arī tas ir ieguvums.

Atkāpe. Dzirdēšana un dzirdētā, jo īpaši – runas – interpretēšana – ir komplicēts un sarežģīts process, kura “viens gals” ir fiziskā dzirdes spēja, kas saistīta ar ausi, dzirdes šūnām un nervu, resp. – dzirdes hardware. Savukārt “otrs gals” ir smadzeņu centri, kas apstrādā ienākošo signālu un interpretē to, šķirojot informāciju būtiskā – tajā, kas jānogādā apziņai – un nebūtiskā – tajā, kas jānogādā zemapziņai. Šis ir software jeb programmatūra, izsakoties datoriķu leksikā. Cilvēkam ienākot kādā telpā, piemēram, kafejnīcā, kur viņam ir mērķis satikt kādu noteiktu cilvēku un ar to sarunāties, viņu ielenc milzīgs daudzums skaņu – dūc ventilators, šņāc kafijas aparāts, no ielas ieplūst dūkoņa, cilvēki pie blakus galdiņiem sarunājas. Ienākot šajā skaņas telpā, cilvēka smadzenes uzreiz zina, ka svarīgs ir konkrētais virziens, kurā atrodas konkrētais vajadzīgais virziens, un traucējošo fonu “noņem nost”. Cilvēka smadzenes acumirklī izlemj, kas tieši no visa šā skaņas jūkļa ir runa, un sakārto šīs runas skaņas jēgpilnā veidojumā, ko apziņa saprot kā vārdus. Starp citu, pēc šā principa veidoti arī jaunākie modernie, programmējamie dzirdes aparāti – kas  ne tikai pastiprina skaņu, bet arī cenšas “filtrēt” vajadzīgo no nevajadzīgā. Ikviens vājdzirdīgais pazīst izmisīgo sajūtu, kāda rodas, šādos apstākļos cenšoties koncentrēties uz sarunu biedru. Bieži vien – arī man tā ir bijis – tieši šī izmisīgā koncentrēšanās un bailes nesadzirdēt nevis palīdz sadzirdēt bet gan paradoksālā veidā traucē! Tas ir savā ziņā līdzīgi tam, kā notiek, kad tumsā mēģinām saskatīt kādu konkrētu priekšmetu – ar acs kaktiņu to redzam, taču skatoties tam tieši virsū, tas pazūd tumsā. Kaut kas līdzīgs notiek arī ar dzirdes procesu – ir jāiemācās koncentrēties nesasprindzinoties. Ar visu savu uzmanību būt šeit un tagad – bet viegli, bez saspringuma. Tas palīdz! Savukārt sarunā, kur piedalās vairāki cilvēki, trenēta uzmanība ļauj daudz vieglāk acumirklī pārslēgties no viena runātāja uz citu. Man šādos brīžos ir tīri fiziska sajūta, ka starp mani un sarunu biedru izveidojas “tunelis”, kuru es pēc vajadzības pārvietoju no viena runātāja uz citu. Šo sajūtu grūti aprakstīt, taču tā ir pilnīgi reāla. Neapzināti biju sākusi šo spēju izkopt jau bērnībā, bet pēdējos apmēram piecpadsmit gadus daru to daudzmaz apzināti.

Ja nav iespēju uzlabot fizisko dzirdes spēju, kā tas ir manā gadījumā, kur dzirdes matiņi ir atmiruši, bet piemērots dzirdes aparāts maksā dārgi, tad vienmēr tomēr ir iespējas kaut ko izdarīt ar software, lai tas darbotos efektīvāk. Arī muzicēšana un vienkārši mūzikas klausīšanās palīdz – tās pielīdzināmas augstāk minētajiem meditatīvajiem vingrinājumiem, jo muzicējot koncentrējam visu uzmanību uz notiekošo un skaņu. Paradoksālā kārtā arī zīmēšana/gleznošana no dabas ļoti palīdz dzirdes uztverei – jo studējot kādu objektu, piemēram, kluso dabu vai ainavu, stiprinām dabiskās koncentrēšanās spējas un prasmi vadīt uzmanību.

Protams, neraugoties uz visiem vingrinājumiem, vājdzirdīgs cilvēks ir daudz vairāk pakļauts stresam nekā “” cilvēks normālais”. Jo smadzenes – pat ja software ir maksimāli optimizēts – tomēr strādā daudz intensīvāk nekā cilvēkam ar vidusmēra normālu dzirdes spēju. Tāpēc svarīgi ir arī vingrināt apziņu un ķermeni stresa noturībai. Te neatsverama ir elpošanas kontrole. Mans mīļākais ātrais vingrinājums pēkšņa stresa apstākļos – ievilt dziļi elpu (taisna mugura!), uzmanīgi koncentrējoties uz šo sajūtu. Brīdi aizturēt elpu, tad lēnām un mierīgi izelpot. Tā – divas trīs reizes. Efekts tūlītējs – spriedze krītas, atgūstam spēju savākties un koncentrēties. Otrs vingrinājums – ar mēles galu pieskaramies aukslējām mutes dobuma vidus daļā, “centrā”. Mierīgi, dziļi, bet ne pārspīlēti dziļi, elpojam, koncentrējoties uz mēles galu. Ieelpojot lēni un mierīgi sakām sev domās – “ES”. Mirkli apstājamies, aizturot elpu, tad tikpat lēnām un mierīgi izelpojam, joprojām koncentrējoties uz mēles galu, un sakām sev otru vārdu “ESMU”. Tā vairākas reizes, pēc vajadzības. Vienkārši un efektīvi.

Savā ziņā tieši vājdzirdībai varu pateikties par daudziem maziem atklājumiem savā dzīvē. Runa, saprašana, apziņas funkcionēšana, apzinātības tehnikas – tas viss ir tik ļoti interesanti. Atliek tikai izbaudīt šo ceļojumu.

Bez darba un bez atbalsta: vājdzirdīgo sociālā situācija

Sākotnēji biju domājusi šajā blogā stāstīt tikai par savu pieredzi, taču tagad redzu, ka tomēr ir jāraksta plašāk. Lūk, stāsts, kas iezīmē diezgan tipisku situāciju, kādā atrodas cilvēks, kurš dzirdi zaudē jau pieaugušā vecumā. Šajā konkrētajā gadījumā vājdzirdības pakāpe nav pietiekoši “liela”, lai invaliditāte pienāktos pati par sevi, taču dzirdes problēmu dēļ cilvēkam rodas ārkārtīgi lielas grūtības saskarē. Jo ir tā – ja cilvēks ar dzirdes problēmām saskaras pieaugušā vecumā, viņam vairs nav tās dabiskās pielāgošanās spējas, kāda ir bērnam līdz septiņu gadu vecumam. Tāpēc cilvēkam, kurš 2.-3. pakāpes vājdzirdību ieguvis pieaugušā vecumā un tas turklāt noticis strauji, nevis pakāpeniski, (kas ļautu jel kā pielāgot runas saprašanas centrus smadzenēs), grūtības saprast citu cilvēku runāto var būt pat lielākas nekā tādam, kurš ir ar, piemēram 4. pakāpes vājdzirdību kopš bērnības un ticis atbilstoši apmācīts. Lūk, stāsts, ko autore ir atļāvusi publiskot. Protams, neminam viņas īsto vārdu:

2003.gadā man tika uzstādīta diagnoze otoskleroze – nekustīgi dzirdes kauliņi. Līdz 2008.gadam centos ar to sadzīvot un nekādu īpašu ārstēšanu nesaņēmu. 2008.gadā man piedzima otrā meita un tad situācija ar dzirdi sāka strauji pasliktināties. Strādāju veikalā aiz letes, kur katrs pircējs ir jāsadzird, un mana sliktā dzirde sāka sagādāt problēmas. Cits pasmējās par pārjautāšanu, cits dusmojās, gāja visādi. 2013. gadā lors mani pārliecināja iet uz stapedoplastikas operāciju - dzirdes kauliņa izņemšanu un aizvietošanu ar protēzi. Teica, ka tā ir ļoti efektīva operācija un iespēja atgūt pazaudēto dzirdi. 2013 gada 5.augustā man bija 1. operācija. Tā bija veiksmīga, jo uz operāciju galda sāku ļoti labi dzirdēt, likās, ka visas durvis cērt un dzirdēju, ko runā otrā koridora galā. Bet tā tas bija tikai dažas stundas. Nākamajā rītā bija stiprs galvas reibonis,vemšana un ar operēto ausi nedzirdēju neko, pirms tam bija starp 2. un 3. vājdzirdības pakāpi. 2. operācija notika 2013.gada 30.augustā, jo dzirde neatgriezās. Operācijas laikā vidusausī konstatēja polipus un protēzi nācās izņemt. Kopumā 4 mēnešus biju uz slimības lapas, jo nevarēju izārstēt galvas reiboni. 2013. gada novembrī nopirku dzirdes aparātu, jo sadzirdēt un strādāt palika neiespējami. Kā uzzināju, valsts kompensējamais man nepienācās, jo man nebija 3.pakāpe, tas jau nekas, ka otra auss nedzirdīga! Nevēlējos samierināties ar šo situāciju un pierunāju ārstu uz vēl vienu operāciju, kas notika 2014.gada 11.martā. Diemžēl rezultāta nebija, bet vismaz nebija arī galvas reiboņu. Uz kādu laiku likos mierā un centos sadzīvot ar radušos situāciju un zaudēto dzirdi. Protēze ausī man palika un 2015.gadā nolēmu aizbraukt pie cita ārsta un pajautāt, vai tā var ausī palikt, ja nepilda savu funkciju. Daktere nosūtīja uz kompjūtertomogrāfiju un tika konstatēta protēzes dislokācija. Viņa pati piedāvāja pāroperēt. Man parādījās gaisma tuneļa galā, jo tik ļoti gribējās dzirdēt! 2015.gada 12.novembrī bija 4. operācija, diemžēl bez pozitīva iznākuma. Daktere konstatēja,ka ausī ir maz perilimfas šķidruma un iespējams, ka tāpēc operācijas ir neveiksmīgas. Tagad gaidu rindā uz magnētisko rezonansi, jo ir aizdomas uz sausā gliemeža sindromu, ja tas apstiprināsies, tad neviena operācija man nepalīdzēs. Tātad situācija ir šāda - viena auss nedzirdīga, otrai gandrīz 3.vājdzirdības pakāpe un tai ir dzirdes aparāts. Trokšņi abās ausīs bez apstājas, operētajā ausī brīžiem ļoti skaļi, tas uznāk lēkmjveidā, nevaru saprast, kas to ietekmē. Man ir grūtības sadzirdēt pat ar dzirdes aparātu,sevišķi lielās un trokšņainās telpās un vidē. Ja pie manis pienāk no operētās auss puses un kaut ko saka, nedzirdu pavisam. Kā jūs domājat,vai man ir vērts kārtot invaliditāti un vai man tā pienākas ar visu šo buķeti? Man ir nepieciešams jaudīgāks dzirdes aparāts, bet tāds maksā tūkstošus un šī ir vienīgā iespēja to iegādāties! V., 42 gadi

Mans komentārs šajā sakarā:

Interesanti, ka no “Kritērijiem darbspēju zuduma pakāpei” šogad nozudusi mulsinošā piezīme “ja dzirdi nevar uzlabot ar dzirdes aparātu”. Taču – tikai pieaugušajiem! Bērniem līdz 18 šī piebilde ir saglabāta. Jautājums atbildīgajām iestādēm – kāpēc? Jau agrāk Sadzirdi.lv aktīvisti ir norādījuši, ka dzirdes aparāts ir tikai protēze un nevar pilnībā kompensēt zaudēto, turklāt, kā jau protēze, tas var salūzt, pazust, tam nepieciešamas baterijas, un tās var izlādēties visnepiemērotākajos brīžos.

Tātad, tagad invaliditātes likumā teikts, ka I grupu piešķir, ja darbspēju zudums ir 80-100 procenti, II grupu – ja ir 60-79 procenti bet III grupu – ja ir 25-59 procentu darbspējas zudums. Diemžēl par 1.-2. pakāpes vājdzirdību kā tādu tiek piešķirti tikai 0-10 darbspēju zuduma procenti. Par 3. pakāpi – 10-20 procenti, bet par 4. – 20-30 procenti. Savukārt par 5. pakāpes vājdzirdību jeb kurlumu tiek piešķirti 45 procenti.

Tātad, par 2.pakāpes vājdzirdību III grupa netiek piešķirta, ja vien nav citu saslimšanu, kas doti “papildu punktus”. Tāpēc konkrētajā gadījumā V. vajadzētu vērsties pie sava ģimenes ārsta un izmeklēt veselību – varbūt ir paaugstināts asinspiediens vai citas kaites, varbūt paaugstinātais stresa līmenis, ar ko neizbēgami saistīta vājdzirdība, ir radījusi miega traucējumus vai neirozi? Diemžēl arī tas, ka persona atrodas paaugstināta stresa apstākļos un no tā cieš veselība, ir jāpierāda ar dokumentiem, tāpēc, iespējams, nāksies apmeklēt psihologu (maksas pasākums, valsts psihologus neapmaksā) vai psihiatru (bezmaksas pasākums, psihiatriju valsts apmaksā).

Informācija:

Invaliditātes likums: http://likumi.lv/doc.php?id=211494

Kritēriji darbspēju zuduma pakāpes noteikšanai: http://likumi.lv/ta/id/271253-noteikumi-par-prognozejamas-invaliditates-invaliditates-un-darbspeju-zaudejuma-noteiksanas-kriterijiem-terminiem-un-kartibu#piel3&pd=1

Surdotehnikas piešķiršana: https://likumi.lv/ta/id/322623-kartiba-kada-latvijas-neredzigo-biedriba-un-latvijas-nedzirdigo-savieniba-sniedz-socialas-rehabilitacijas-pakalpojumus-un-nodrosina-tehniskos-paliglidzeklus--tiflotehniku-un-surdotehniku

VID: jaunās ēkas spožums un posts

Par VID ēkas arhitektūru, atrašanās vietu utt. daudz neizteikšos – tas jau gana apspriests. Acīmredzot ēkas arhitektam Jānim Nordem piemitusi savdabīga, drūma humora izjūta, jo tuvojoties šim brīnumam no pļavā iebristā neceļa puses – pa kuru ēkai piekļūst lielākā daļa kājāmgājēju – ēkas ārēja veidola mesidžs skaidrs: tu esi melns un maziņš, un uz tevi notēmēti šaujamieroči.

Es tur ierodos ar auto un ar stāvvietu problēmu nav.

Iekšpusē tomēr izskatās daudz labāk – normāli, gaiši, lietišķi interjeri. Tā kā mans nolūks ir gan iesniegt gada ienākumu deklarāciju, gan arī noskaidrot dažas nianses nekustamā īpašuma pārdošanas nodokļu lietā, iestājos rindā uz “palīdzību gada ienākumu deklarācijas iesniegšanā” fiziskajām personām. Starp citu, izvēlnē figurē arī tāda pozīcija, kā apkalpošana personām, kam ir invaliditāte. To neizvēlos, jo diezgan jau skaidrs, ka zem šīs opcijas varētu slēpties kāds nebūt ratiņkrēsla stūmējs.

Principā šo visu varētu atrisināt elektroniski iesniedzot deklarāciju, taču man kā absolūti negrāmatvediskam cilvēkam ir vairākas neskaidrības, uz kurām var atbildēt tikai dzīvs VID konsultants.

Pirmā problēma, ko saskatu ar “neapbruņotu aci” – norādes uz konsultantu kabinetiņiem un darba vietām ir nelielas, plāksnītes tumšas, uz tām uzraksti tieviem baltiem burtiem, kas cilvēkam ar redzes problēmu pilnīgi noteikti nav salasāmi. Turklāt šīs norādes atrodas augstu pie griestiem, ēnā. Otrkārt – lai gan ir monitori, uz kuriem izlec rindas numuri ar uzaicinājumu doties uz attiecīgo pieņemšanas vietu, arī uzraksti uz monitoriem ir diezgan “tievi”. Protams, “tievie” fonti, lielā mērā pateicoties aifonu nedizainam, šobrīd skaitās modē, tomēr no salasāmības viedokļa publiskā telpā tas nav tas labākais risinājums. Treškārt, kabinetiņu un darba vietu numerācija ir mazliet nesaprotama – kāpēc dažas vietas apzīmētas ar burtu K un numuru, bet dažas tikai ar numuru? Vai tās ar K skaitās krutākas? Cilvēku, kurš te ierodas pirmo reizi, tas samulsina, pat ar manu joprojām ļoti labo redzi un spēju vizuāli orientēties. Ceturtkārt, numuri pie pašiem kabinetiņiem arī ir uz krāsainiem, patumšiem foniem un maziem, tieviem burtiem, saskatāmi tikai pieejot pavisam tuvu.

Lielā uzgaidāmā telpa pilna gaidītāju, kas loģiski – pats deklarāciju iesniegšanas karstums. Par laimi, grīdai te ir mīksts paklājveidīgs segums, arī sienas un griesti nav pārlieku “skaļi”, var iztikt, lai gan fona troksnis pamatīgs. Daži sēž uzgaidāmajos krēslos, citi pie galdiem raksta deklarācijas, citi nervozi staigā. Tomēr to, ko pa telefonu runā man blakus sēdošais gaidošais cilvēks, uztveru.

Aptuveni pēc pusstundas tieku pie konsultantes. Telpa ir ok – atsevišķs, mazs kabinetiņš, akustika un apgaismojums normāls, varu sarunāties. Bet diemžēl izrādās, ka šī konsultante man nevarot palīdzēt. Par autoratlīdzību lietām viņa nezinot pilnīgi neko un par nodokļiem, kas maksājami, ja taksācijas gadā pārdots nekustamais īpašums, arī nezina neko. Godīgi sakot – šī būtne atstāja stipri nekompetentu iespaidu – nervoza, nikna. Lai es ejot vēlreiz un stājoties rindā uz reģistrēšanu.

Tā arī daru, šoreiz izmēģinu nevis “palīdzību deklarācijas aizpildīšanā”, bet “nodokļus un citus jautājumus” no fizisko personu izvēlnes. Atkal pusstunda rindā. Un te nu sākas PROBLĒMA. “Citu jautājumu” kundzīte nesēž vis noslēgtā kabinetiņā, bet atklātā telpā aiz kopīgas letes, kur darba vietas atrodas ļoti tuvu cita citai. Apgaismojums labs, bet darbiniece sēžot atrodas drusku zemāk par apmeklētāju, kam jāstāv kājās, tāpēc seju un lūpu kustības īsti labi redzēt nevar. Labi vismaz, ka nav uzlikuši skaņas vilni ierobežojošo stikla sienu, kādas mēdz būt poliklīniku reģistratūrās. Kopumā sajūta stulba. Fona troksnis no visām pusēm – blakus sarunājas citi darbinieki ar klientiem, garām nemitīgi staigā cilvēki. Taču šī darbiniece ir laipna un zinoša, un visus manus jautājumus atrisinām, lai gan katrreiz man nākas pārjautāt divas vai pat trīs reizes. Saprotu, ka darbiniecei arī nav viegli, taču viņa nezaudē pacietību un cenšas, par ko arī beigās pasaku paldies. Agrāk šādā situācijā es būtu ārkārtīgi nervozējusi un jutusies vainīga, taču nu vienkārši pasaku, ka esmu vājdzirdīga un diemžēl šajos apstākļos man ir jāpārjautā. Starp citu, stingri ņemot, arī konfidencialitāte šeit tiek pārkāpta – pie blakus vietas stāvošais apmeklētājs dabūja dzirdēt, par cik esmu pārdevusi garāžu.

Tā ka – fui. Tiešām vajadzēja izgāzt entos miljonus, lai radītu šo monstru?

Speciālā izglītība: kritiskas iebildes

Eva Birzniece no Latvijas Disleksijas biedrības lūdza ielūkoties Valsts izglītības satura centra mājaslapā un komentēt to, kas attiecas uz izglītojamiem ar vājdzirdību. Birznieces kundze aktīvi darbojas, lai “speciālajiem bērniem” būtu iespēja mācīties kopā ar “normālajiem” un iegūt tiešām labu, nevis “ķeksīša” izglītību. Un viņa ir arī ļoti atsaucīga sadarbībai ar citu “speciālo vajadzību” biedrībām.

Īsumā – tas bija tobrīd publicēts izglītības ministrijas projekts par metodiskajiem materiāliem un mācību metodēm bērniem ar speciāliem vajadzībām. Mēs, “speciālo biedrību” pārstāvji, tai skaitā arī no Sadzirdi.lv, tad nu komentējam. Lūk, ko Birznieces kundzei aizsūtīju es:

Komentē Rūta Mežavilka (smagas – 4. – pakāpes vājdzirdība kopš zīdaiņa vecuma. 1980. gados mācījusies Rīgas 3. viduskolā un pēc tam J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā. Pēc tam beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju)

•             Gandrīz nekur nav norādīts, ka vājdzirdīgam bērnam ārkārtīgi svarīgi pēc iespējas agrāk iemācīties lasīt. Lasītmācīšanai notiekot līdztekus ar pareizas izrunas mācīšanu, bērns no rakstu valodas iemācās, kur vārdos atrodas kādi burti, arī ja šās skaņas (īpaši tādas kā s, š, c, k, t, f, h) viņš nesadzird. Es iemācījos lasīt četrarpus gadu vecumā un 6 gados aizejot uz t.s. sagatavošanas klasi, jau pratu tekoši lasīt un rakstīt.

•             Ieteikums runāt ģimenē vienā valodā arī ir apšaubāms. Ja ar bērnu ģimenē strādā – lasa priekšā, stāsta, runājas utt., divvalodība kā tāda nevar būt problēma. Gluži pretēji – ja būs nokavēts valodas apguvei īpaši labvēlīgais 3-5 gadu vecums, apgūt svešvalodu vājdzirdīgajam bērnam būs ievērojami grūtāk.

•             Nepiekrītu apgalvojumam, ka vājdzirdīgu bērnu “uzskatāmi tēlainā domāšana ir dzirdīgo bērnu uzskatāmi tēlainās domāšanas līmenī, bet izpratne atpaliek par 3 gadiem”. No kurienes šādi dati? Iespējams, tie vājdzirdīgie bērni, kas nāk no zīmju valodas kopienas, tādus rezultātus uzrāda, taču ja ģimenē sarunājas bagātā, izkoptā valodā, daudz runā ar bērnu, lasa viņam priekšā, iemāca agrīni lasīt, nekādas atpalicības izpratnē nav, arī ja bērns daudzas skaņas izrunā nepareizi.

•             Pilnīgi aplams ir secinājums par vājdzirdīgo bērnu emocionālo sfēru: “bērniem nav pieejama runas emocionālā izteiksmība un mūzika”. Pat ja bērns skaidri nesadzird konkrētos vārdus, viņš tomēr “nolasa” teiktā intonāciju, pat labāk, nekā normāli dzirdīgie bērni. Atkal – šāds secinājums varētu varbūt rasties, balstoties uz zīmju valodas kopienas bērnu iezīmēm, ne tiem, kas aug balsī runājošās ģimenēs.

•             Pilnīgi nekas nav teikts par mūzikas terapijas nozīmi. Taču tā ir ārkārtīgi, pat kritiski svarīga, lai vājdzirdīgam bērnam attīstītos dzirdes uztvere, lai smadzenes vispār saprastu, kas ir skaņa. Turklāt mūzika ar tās likumiem – taktsmēru, toņkārtām u.c. elementiem arī ir sava veida valoda, kuru apgūstot tiek veicināta runātās valodas apguve. Ritmika, dziedāšana, melodijas atcerēšanās – tas viss ir iespējams arī pie ļoti liela dzirdes zuduma.

Es būtu varējusi uzrakstīt vēl indīgāk – nu kakovo hrena, kam tas vispār ir domāts? Garīgi atpalikušiem? Vājdzirdīgi bērni NAV intelektuāli atpalikuši. Ja viņi tādi kļūst 6-7 gadu vecumā, kad ir jāsāk iet skolā, tas nozīmē, ka viņi ir smagi “”ielaisti” audzinot ģimenē un pirmsskolas izglītībā. Ir, protams, gadījumi, kad intelektuālā atpalicība kombinējas ar vājdzirdību, bet te mēs taču it kā runājam par TIKAI vājdzirdīgajiem! Un kas beigās nāk ārā no tādas skolas? Protams, potenciālie bezdarbnieki, kuri atkal jāintegrē par valsts naudu un kuriem priekšā un pakaļā jānodrošina zīmju tulks.

Gaiļezera “neatliekamā” un vides pieejamība

Atkal gadījās nokļūt Gaiļezera neatliekamajā – manam vīram hipertensijas krīze (resp., asinsspiediena pēkšņa paaugstināšanās), ar ātrajiem no darba aizrāva uz Gaiļezera slimnīcu. Tā kā šī nebija ne pirmā reize, ne arī, domājams, pēdējā, tad sēžot uzgaidāmajā telpā, aplūkoju to no vides pieejamības viedokļa. Uz šīm pārdomām mani pamudināja arī kāda vecāka kundze, kas te bija nokļuvusi pirmo reizi ar sāpēm kājā un nesaprata, pa kurām durvīm tagad būtu jāiet iekšā, kad iedegsies viņas kārtas numuriņš (tiem, kas ierodas “savā gaitā”, ne ar ātrajiem, te jāņem kārtas numuri kā bankā un jāgaida uzgaidāmajā telpā). Vizuālās informācijas – praktiski nekādas, vien tablo, kur iedegas kārtas numuriņi. Prasītos pēc liela plakāta, kur kontrastējošiem burtiem vienkāršā valodā uzrakstīts, kur jāiet un ko darīt pacientiem un gaidošajiem tuviniekiem, bet tāda te nav. Visu informāciju, protams,  iespējams iegūt pie meitenes, kas sēž info/kases nodalījumā (meitene bija ļoti laipna un parādīja man arī, kur es varu atrast rozeti izmisīgi ēstgribošajam telefonam), bet cilvēkam ar dzirdes traucējumiem tas ir diezgan problemātiski, jo nodalījums ir vāji apgaismots, meitene sēž aiz augstas letes un seja nav labi redzama), turklāt te ir stikla barjera ar mazu loga caurumiņu, kas kavē skaņas vilni. Vai te nevarētu ierīkot audiocilpu? Vai kāds ir to pieprasījis?

Galu galā viss jau beidzās normāli, vīru izlaida ārstēties mājās. Es, diemžēl, nu jau esmu pie šādām situācijām pieradusi, tomēr stress ir un paliek un no mokošās komunikācijas tas mazāks nepaliek.

(starp citu, labi, ka ir atsaucīgi kolēģi, kas izprot situāciju un palaiž no darba.)

Par veselumu

“Cilvēka ķermenis, negadījuma vai slimības dēļ zaudējis kādu savu daļu, atcerās savu veselumu. Par to atgādina fantoma sāpes – pārzāgētie kauli, sarautie nervi, pārgrieztie asinsvadi dod viltus signālus par sen neesošo locekļu klātbūtni. Kaut sapņos bezrocis pats aizšņorē kurpes, bezkājis skraida pa pļavu, kurlais dzird zāles čaboņu. Ķermenis atcerās VESELUMU.VESELUMU.” (no Edmunda Lūča piezīmēm Facebook)

Augstāk minētās rindas mākslinieks Edmunds Lūcis ir rakstījis smagas onkoloģiskas slimības kontekstā – cīnoties par veselības atgūšanu, viņš nodomājis savas pārdomas šajā procesā aprakstīt grāmatā. Es ļoti ļoti ceru, ka viņš izveseļosies un viņa ģimenei – manai bijušajai kolēģei Dacei un viņu meitai Justīnei atkal būs vesels un stiprs vīrs un tēvs.

Šīs rindas man neizgāja no prāta. Veselums – ideālais stāvoklis, kurā mūsu ķermenis un prāts darbojas optimālā, ideālā režīmā, proti, ir tāds, kā paredzēts piedzimstot.

Es neatceros sevi dzirdam putnu dziesmas, jo piedzimu martā Rīgā un tūliņ pat atkal nokļuvu slimnīcā ar stafilokoku infekciju. Un tad jau antibiotikas bija savu ļauno darbiņu padarījušas, iznīcinot manas dzirdes matiņšūnas (un pie viena, iespējams, tieši antibiotikas izglāba manu dzīvību). Es nezinu, kā ir dzirdēt “normāli”. Tomēr kaut kur ļoti dziļi zemapziņā šī  veseluma sajūta ir. Racionāli to var izskaidrot – ir pierādīts, ka bērns arī mātes klēpī būdams, uztver skaņu, pazīst mātes un tēva balsis, utt. Tātad, kamēr mamma mani gaidīdama, pastaigājās pa Ķirmraga naktsvijoļu pļavām, tās putnu dziesmas tur kaut kur bija. Taču vienlaikus man ir aizdomas, ka tas ir kas dziļāks – tā ir gēnos ierakstīta ķermeņa atmiņa par to, kā ir jābūt. Cilvēkam ir jābūt dzirdīgam, ne kurlam.

Un es sapratu, ka tas, kāpēc es vispār esmu sākusi rakstīt šo blogu un kāpēc vispār runāju par vājdzirdību, šo garlaicīgo un ne visai labi pārdodamo tēmu, ir – es visu mūžu esmu cīnījusies par veseluma atgūšanu. Es biju paredzēta piedzimt un dzīvot vesela. Ikvienam ir paredzēts piedzimt un būt veselam. Ja es būtu ticīga kristiete, es lietotu jēdzienu “Dieva plāns”. Dieva un Dabas plānos nav slimi, kurli, bez locekļiem piedzimuši bērni – tas viss ir piesārņotas vides, nelaimes gadījumu, vecāku dzīvesveida utt., u.t.jpr. sekas. Arī ar mani notika tas, kas notika, un es sastapos ar šo izaicinājumu – veselumu atgūt. Veseluma atgūšana kā pārbaudījums, kurš jāuzveic. Kuru uzveicot, tu kļūsti spēcīgāks, gudrāks, labāks. Un pat nav svarīgi vai beigās es to fiziskā nozīmē atgūšu – galu galā neviens fiziskais ķermenis nav mūžīgs un es zinu, ka pēc gadiem 15-20 sāksies tas, ko sauc par neizbēgamo novecošanās procesu – faktiski tas jau ir sācies, protams – tātad, svarīgi nav vai fiziski es atgūstu spēju dzirdēt, bet būtiskais ir atgūt veselumu garīgā nozīmē. Tas ir būtiskais, un Edmunds laikam mums grib pavēstīt tieši to.

Vēl par skolu. Draugi

Viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc vājdzirdīgu bērnu vecāki baidās laist bērnu “parastajā” skolā ir – vai bērnu tur neatstums? Vai bērnam būs draugi?

Neielaižoties garās pārdomās par dažādiem iemesliem, kāpēc bērns skolā var tikt atstumts. vienkārši izstāstīšu savu draudzēšanās pieredzi.

Vispirms jāteic, ka tas, kā mēs iegūstam draugus un cik augstu (vai zemu) vērtējam draudzību kā tādu, tiek iegūts ģimenē. Ja vecākiem ir daudz draugu, visticamāk, arī bērns būs tendēts uz draudzēšanos. Abiem maniem vecākiem draugi un laiks kopā ar draugiem vienmēr ir bijusi būtiska dzīves sastāvdaļa. Pie tam abiem vislabākie un uzticamākie bija jaunības laiku – skolas un studiju gadu draugi. Mammai tās bija 3 draudzenes vēl no pamatskolas laikiem, tētim – divi studiju biedri. Kad abi apprecējās, visi šie draugi kļuva par kopīgiem ģimenes draugiem. Tāpēc man jau agri pats par sevi saprotams bija, ka draudzēties vajag un ir svarīgi nevis pēc iespējas vairāk draugu, bet gan varbūt mazāk, bet lai draudzība būtu “pa īstam”.

Pati pati pirmā draudzene man bija apmēram piecu gadu vecumā daiļslidošanas pulciņā Mežaparka slidotavā. Tā bija Taņa, krievu meitenīte – pulciņā viss notika pārsvarā krieviski, taču neatceros, ka man tas būtu traucējis – visu nepieciešamo trenere parādīja priekšā un es tik darīju citiem līdzi. Vārdiem nebija nozīmes, nozīme bija paraugam un kustībai. Mana daiļslidošanas karjera gan bija īsa – tikai viena ziema, jo man trūka dabiskās lokanības (īsti nevarēju pacelt kāju atmuguriski pāri galvai un uztaisīt špagatu) – turklāt biju slimīga. Taču līdz sezonas noslēguma atskaites izrādei tiku – tajā visa mazākā grupiņa slidoja pa apli, izrādot apgūtos elementus.

Taņu es ievēroju tāpēc, ka viņai bija ārkārtīgi smuka balta pūkaina cepure ar diviem bumbuļiem pagarās aukliņās, un viņai arī bija tumšas acis un tumši brūni mati. Nevienam no man pazīstamajiem latviešu bērniem tādu nebija. Vēl viņai bija gaišs kažociņš, un tāpat kā man, tajos gados neiztrūkstošās adītās “reitūzenes”. Slidas visiem toreiz bija vienādas – baltās čehu daiļslidošanas slidas, ko varēja dabūt vai nu pa blatu vai, ja ļoti paveicās, gadoties veikalā brīdī, kad tās “izmeta”.

Interesantākais – tagad – man šajā draudzībā liekas tas, ka mēs daudz sarunājāmies. Parasti pēc nodarbības mēs slidojām pa Mežaparka slidotavu un par kaut ko runājām. Jādomā, es runāju latviski – tajā laikā es jau apmeklēju logopēdu un runāju pietiekami labi -, bet Taņa krieviski. Katrā ziņā, mana mamma ar Taņas mammu sarunājās krieviski – un es nesapratu, ko viņas saka viena otrai. Loģiski būtu pieņemt, ka mēs ar Taņu nesapratām viena otras teikto. Taču man atmiņā tomēr ir palikusi sajūta, ka mēs sapratāmies ļoti labi. Kāpēc? Es joprojām nezinu.  Mūsu mammas tikmēr stāvēja slidotavas malā un gaidīja. Atceros, Taņas mammai bija pufīgs kažoks un augsta, balta, kokonam līdzīga cepure, un mana mamma vilnas mētelī un adītajā cepurē bija pilnīgs pretstats. Diemžēl, ilgi tas neturpinājās jo ziema beidzās un līdz ar to arī mana daiļslidošanas karjera.

Bērnudārza draudzības man izpalika, jo tajā gāju ļoti maz. Bija mēģinājums to darīt 3-4 gadu vecumā, taču ne visai veiksmīgs. Man riebās agrā celšanās un tas, ka vajadzēja apēst visu, kas bija uz šķīvja, citādi nevarēja celties no galda. Parasti tā biju es, kas palika pēdējā pie drausmīgās piena nūdeļu zupas, kas bija pārklājusies ar mani šausminošo plēvi. Kā pusapzināts protests sākās slimošana – jo mājās bija daudz jaukāk.

Tāpēc nākamā draudzība bija jau skolas gados. Vispirms mamma mani mēģināja “sadraudzināt” ar manu solabiedru Mārtiņu. Taču pastāvēja nerakstīts likums, ka puikas ar meitenēm nedraudzējas. Vēl šķērslis “īstai draudzībai” bija tas, ka starpbrīdī bija pieņemts visiem pa pāriem staigāt pa apli lielajā koridorā, bet mans solabiedrs nekāds rātnais staigātājs nebija – starpbrīžos viņš piebiedrojās dauzonīgo puiku grupējumam, kuri skraidīja apkārt, izvairoties no dežurantiem, kāpa uz palodzēm, muka ārā pagalmā un darīja vēl visādas blēņas, piemēram, spēlēja futeni ar dzēsenēm un mētājās ar tāfeles krītslupatām. Es biju bailīga un dauzīties neuzdrošinājos, jo par to rakstīja piezīmes. Sākumā staigāju viena, bet drīz atradu pāri – trešajā solā aiz manis sēdošo Ilonu, kas arī bija sasēdināta ar puiku. Vēl es šad un tad staigāju ar kādu no Ivetām, Ievu vai Simonu. Pirmajā klasē visi sēdēja tā, kā bija sasēdināti – mazākie priekšā, garākie aizmugurē. Jo galdiņu un krēsliņu izmēri arī atšķīrās. Paši izvēlēties solabiedrus mēs sākām, ja pareizi atceros, tikai otrajā vai trešajā klasē, bet arī tad nevarēja būt tā, ka augumā mazākie sēž kaut kur aizmugurē. Tā arī trešajā klasē Mārtiņu solabiedra lomā nomainīju pret Ievu – kaut kā, pamazām, staigājot starpbrīžos bijām sadraudzējušās. Vajadzēja prasīt atļauju skolotājai, un man atļāva pārvietoties uz trešo solu pie Ievas.

Pārsvarā visa draudzēšanās izpaudās tā, ka tie, kas skaitījās draugi, starpbrīžos staigāja kopā, kā arī zvanīja viens otram pa telefonu, ja bija saslimuši un prasīja, kas uzdots skolā. Bija pieņemts, ka slimajam bērnam pašam ir jāzvana klasesbiedriem, un jānoskaidro, kas uzdots mājasdarbā, vecāki tur nejaucās (vismaz ne manējie). Vispār varēja zvanīt ne tikai tiem, kas skaitījās draugi, bet jebkuram citam, kurš labi mācījās un tātad noteikti bija pierakstījis, kas uzdots. Es tad parasti zvanīju vai nu Ievai, vai kādai no klases teicamniecēm – Gintai vai Andai. Toreiz nemaz visiem nebija mājās telefonu.

Zvanīšana man īpašas grūtības nesagādāja, lai gan nācās pārjautāt. Taču sarunas starpbrīdī gan bija problēma. Bērnu bija daudz – trīs paralēlklases, katrā klasē pa 40-45 bērniem. Pirmās klases 3. vidusskolā toreiz atradās pirmajā stāvā, atsevišķā spārnā, ar savu koridoru. Mums, atšķirībā no “lielajiem”,  nebija kabinetu sistēmas, katrai klasei bija ierādīta sava telpa. Starpbrīžos klases vajadzēja vēdināt, un klasēs palikt nevarēja, gaitenī bija jāiet obligāti. Bet tur valdīja troksnis – jo vienlaikus ap simts bērnu staigāja, sarunājās, pretēji aizliegumiem – arī skraidīja, bļaustījās un visādi citādi izlika lieko enerģiju. Šķiet, tad es arī iemācījos “peldēt” – proti, sekojot sarunai tikai aptuveni, iemanījos laikā uzdot uzmudinošus jautājumus, pārējo laiku ļaujot runāt sarunbiedram. Nevar teikt, ka tā būtu bijusi klaja mānīšanās – jo aptuveni jau es nojautu, par ko ir runa, turklāt sarunu biedra vērošana kā tāda arī bija interesanta. Un man nebūt nelikās, ka man būtu “grūti” vai “slikti” – jo es nezināju, ka man vajadzētu savu stāvokli definēt kā “grūtības”. Es pielāgojos. Man arī nelikās, ka vajadzētu kādam stāstīt, ka man ir problēmas ar dzirdi – gan tāpēc, ka es vienkārši nezināju, ka man tādas ir – tas, ko es vecumā līdz aptuveni deviņiem gadiem sapratu un zināju, bija vienkārši pārsteigums, saprotot, ka ir situācijas, ar kurām citi tiek galā, bet es – nē  (piemēram, tās pašas sarunas starpbrīžos). Lai nu kā, manu draudzēšanās spēju dzirde ietekmēja visai maz, faktiski – tam nebija nekādas nozīmes. Kaut kādi kompleksi un problēmu apzināšanās sākās tikai vēlāk, pusaudžu vecumā, bet tas jau ir cits stāsts.

Rīgas dome. Restarts

Diezgan ilgu laiku netiku rakstījusi, jo šķita – par vājdzirdību pateikts gana, visas galvenās tēmas aplūkotas.

Taču nu būt vērts pastāstīt par manu jauno darbu – Rīgas domes deputāta amatu un tā specifiskajiem izaicinājumiem.

Man nepatīk vārds “izaicinājumi”. Tas šķiet agresīvs. Tas skan kā aicinājums uz cīņu. Tas man nepatīk. Taču šoreiz tas būs vietā.

Pirmkārt, katra situācija, kur jākomunicē sapulcēs/sēdēs/sanāksmēs, man tomēr ir izaicinājums. Man par lielu prieku, tuvākie kolēģi A/Par/Progresīvo frakcijā ir ļoti pretimnākoši un sapulcēs runā pēc kārtas. Akustika lielajā sēžu zālē, man par prieku, izrādījās laba – skaņa neizplūst un neatbalsojas, kā tas dažkārt mēdz būt vēsturiskās velvju zālēs, kāda, piemēram, ir Mākslas akadēmijas aula. Mana vieta (deputātu vietas ir konstanti sadalītas pa frakcijām, līdzīgi kā tas ir Saeimā) atrodas tieši iepretim tribīnei, līdz ar to runātājs ir labi redzams. Visa plenārsēžu runāšana gan notiek mikrofonos, taču man tomēr ir būtiski redzēt runātāja seju. Tas sagādāja problēmu sēdes jautājumu uzdošanas daļā, kur deputāti jautājumus uzdod katrs no savas vietas. Dažus kolēģus, kas atradās zāles viņā galā, saprast bija grūtāk, īpaši vienu kungu, kurš latviski runāja ar stipru akcentu.

Starp citu, jaunajam Rīgas mēram Staķim ir ļoti laba dikcija, turklāt viņš arī izsakās pareiziem, pārdomātiem teikumiem. Nesakarīgs, nepareizi veidots teikums ar visādiem liekiem iestarpinājumiem (ēē, hmm u.tml.) vājdzirdīgam ir nedraudzīgs!

Smagākā lieta tomēr ir maskas, kas ļoti tomēr apgrūtina saprašanu. Principā izsekot līdzi vēl spēju, bet ne katram runātājam – ja tā ir sieviete ar augstu balsi un runā ātri, saraustītiem teikumiem, diemžēl izsekot nespēju. Taču tik un tā labāk ir kaut maskā, tomēr runātāju redzēt sejā – acis, zoda kustības arī sniedz kaut nelielu, tomēr “informatīvo atbalstu”.

Savukārt šodien pirmo reizi izmēģināju piedalīties frakcijas sēdē attālināti. Lietojām Microsoft Teams, speciāli tiku nopirkusi jaunas, kvalitatīvas austiņas. Jāteic – labāk nekā ar maskām, kaut gan ne tik labi kā pilnvērtīgā klātienē, jo šajā sapulcē ne katram klātienes dalībniekam bija dators ar savu mikrofonu, tika lietots viens sēdes vadītāja mikrofons. Sapulces dalībnieki sēž ap garenu, ieapaļu galdu, kur sēdes vadītājs ar savu datoru un mikrofonu atrodas vienā galda galā. Ja mikrofonu pavērš katra runātāja virzienā, viss ir ok, taču ja runātājs atrodas patālāk no mikrofona, skaņa var izplūst. Forši, ka Microsoft Teams ir iespēja paralēli video sarakstīties čatā – tātad, varu lūgt noprecizēt kādu nesaklausītu uzvārdu, nosaukumu vai skaitli. Tas priecē! Vēl vienas lielas bažas ir uzveiktas.

Tomēr tik un tā kādā brīvāka brīdī taisīšu vēl vienu apgaitu pa dzirdes aparātu tirgotājiem, varbūt tādi, kādi man tiešām der, nu jau būs kļuvuši cenā pieejami.

Attālinātās sanāksmes. Plusi un mīnusi

Pirms gada, diviem, pirmspandēmijas laikā, biju ļoti skeptiska attiecībā uz savām spējām piedalīties dažādās tiešsaistes sapulcēs – galvenokārt tādēļ, ka mana sākotnējā pieredze ar Skype pirms aptuveni desmit gadiem bija diezgan neveiksmīga. Interneta pieslēgums nebija labs, tāpēc attēls un arī skaņa raustījās un kaut ko saprast bija grūti. Nospriedu, ka daudz sliktāk par “parasto” telefona sarunu un vairāk nemēģināju.

Tomēr pandēmija spieda mainīties un apgūt MS Teams un ZOOM lietošanu. Kopš 2020. gada novembra vidus, kad pandēmija Latvijā uzņēma ieskrējienu, visas Rīgas domes sēdes – gan lielās, gan komiteju un frakcijas sēdes – notiek attālināti.

Nekas cits neatlika, kā pielāgoties. Iegādājos labas austiņas (cenu grupā virs vidējā), tādas, kas pilnībā nosedz ausi, tā bloķējot fona trokšņu iespējamo ietekmi.

Tagad, janvārī, varu secināt – ir ok. Katrā ziņā šāda veida sapulces ir nesalīdzināmi labāk par tām dažām mokošajām “pusklātienes” sapulcēm oktobra beigās/novembra sākumā, kurās klātesošie sēdēja maskās, bet daļa dalībnieku piedalījās attālināti. Klātesošie caur maskām runāja kopīgajā mikrofonā, kurš ne vienmēr tika pagriezts uz kārtējā runātāja pusi – līdz ar to attālināti klātesošajiem runa bieži vien nebija saprotama, un ne tikai man, bet arī “normāli dzirdošajiem” kolēģiem. Interesanti, ka “normāli dzirdošie” tādos gadījumos nekavējās protestēt – “bet es nedzirdu, ko viņš saka!”. Jā, tad kāpēc es parasti sakožu zobus, saspringtu un neprotestēju? Acīmredzot esmu pieņēmusi par pašsaprotamu lietu, ka man ir grūti saprast, ka daļu nesapratīšu un ir jātiek galā “no pusvārdiem”.

Negaidīts blakusefekts – šādi es ārkārtīgi ietaupu laiku. Lai no mājām nokļūtu Rīgas centrā, man jābrauc aptuveni stunda piecpadsmit minūtes – pusotra stunda. Lai gan principā braukšanu uztveru kā patīkamu atpūtu un tajā laikā var pārdomāt visādas lietas, divarpus – trīs stundas dienā ir daudz. It īpaši tāpēc, ka strādāju vēl arī otrā datorgrafiķes darbā – ģimenes apstākļu dēļ nevaru atļauties tikai vienu algu.

Esmu lasījusi gan sociālajos tīklos, gan dzirdējusi no kolēģiem, ka nemitīgā neklātiene un tālsēdes esot psiholoģiski nomācošas. Taču es to tā neizjūtu – apstāklis, ka tālsēdēs visi runā kārtīgi cits pēc cita, ļoti atvieglo manu komunikāciju. Turklāt Ms Teams un ZOOM programmās ir arī čata josla, kas dod papildu priekšrocību – iespēju palūgt, lai man uzraksta kādu pirmoreiz pieminētu svešu terminu vai uzvārdu. Man daudz mokošāka ir komunikācija plašā sēžu telpā, kurā atrodas vairāk par trim cilvēkiem un visi runā cits caur citu.

Daži ieteikumi, kā tālsēdes ZOOM un MS Teams formātos padarīt vājdzirdīgam lietotājam draudzīgākas:

1) kvalitatīvs aprīkojums – labas kvalitātes austiņas, vēlams, tādas, kas nosedz ausi un tā kavē fona trokšņu traucējošo ietekmi; kvalitatīvi mikrofoni katram dalībniekam

2) ja gadījumā ir tāda situācija, kad vairāki dalībnieki atrodas tomēr vienā telpā pie viena datora, ir jāgādā, lai mikrofons būtu pavērsts runātāja virzienā. Tad skaņa būs labāka, skaidrāka, nekā ja runātājs atradīsies kaut kur sāņus;

3) labs interneta pieslēgums, kas neraustās. Lielākoties gan ar to problēmu Latvijā nav.

Principā pastāv arī iespēja kādam no sapulces dalībniekam vai nu pašam uzņemties teksta pierakstītāja lomu vai arī šādu palīgu noalgot. MS Teams ir automātisko subtitru funkcija, taču latviešu valodai tā nav ieprogrammēta. Ziņkāres dēļ to pamēģināju un tā “izdeva” nesakarīgu angļu vārdu virknējumu – mākslīgais intelekts bija centies “atšifrēt” latviešu valodā runāto, piemeklējot līdzīgi skanošus angļu vārdus.

Par vājdzirdību un izdegšanas risku

Par izdegšanu – kas tā tāda un no kā rodas – sarakstīts daudz un tāpēc neatkārtošos. Šeit vien dažas piezīmes par personīgo pieredzi un tieši vājdzirdības sakarā. Vai dzirdes traucējumi var būt faktors, kas veicina izdegšanas iestāšanos?

Jā, noteikti.

Tas, ka cilvēkam ir traucēta dzirde, vispirms nozīmē to, ka smadzenēm ir papildus jāstrādā, lai kompensētu “ienākošā signāla” iztrūkumus. Tas ir apmēram tāpat, kā ja jums liek lasīt rakstītu tekstu, kurā iztrūkst kādi burti. Smagas augsto frekvenču vājdzirdības, kāda ir man, gadījumā tie ir burti s, š, f, h, t, c, č, z, ž, dz, dž, k, ķ – visi nebalsīgie un lielākā daļa balsīgo līdzskaņu. Un šis teksts jums ir jāspēj nolasīt, uztvert un saprast tikpat ātri kā visiem pārējiem, kam dzirde nav traucēta. Jeb izsakoties metaforiski – lai turētos līdzi, jums jāskrien ātrāk nekā visiem citiem.

Tāpēc nogurums un pārslodze vājdzirdīgu cilvēku var piemeklēt daudz ātrāk. Domājot par šo, nāk prātā, ka bērnībā, rotaļājoties vai vienkārši esot kopā ar citiem bērniem, man ļoti ātri “apnika”. Tad es nogāju kaut kur stūrītī un “atslēdzos”. Atceros, reiz braucām auto kopā ar vecākiem un brāļiem, man bija gadi seši vai septiņi. Visiem bija jautri, brāļi skaļi bļaustījās un dīdījās, komentējot ārpusē redzamo, bet es – vienkārši ieslīdēju tādā kā snaudā, caur kuru uztvēru gan, kas apkārt notiek, bet atrados tā kā “savrup”. Vecāki domāja, ka esmu aizmigusi. Vēlāk, 9-10 gadu vecumā iemācījos noturēties “nomodā”, pat ja apkārt notiekošais šķita apgrūtinošs, jo zināju, ka nav pieklājīgi tā pēkšņi un bez paskaidrojumiem “aizmigt”. Toreiz par to daudz nedomāju, taču tagad izprotu šo “snaudienu” cēloni un darbības mehānismu – tādā veidā smadzenes pateica, ka “pietiek” un ir jāatpūšas no pārslodzes.

Kā sevi pasargāt no izdegšanas?

Vispirms, vismaz manā gadījumā – izdegšana ir viltīga, tā pielavās pamazām. Sākumā tu domā – ai, tas pāries, pa brīvdienām atpūtīšos, izgulēšos un būs labi. Bet nav labi. Tad tu domā – vēl mazliet, vēl jāizdara šis un tas, un tad es ņemšu atvaļinājumu. Tad pienāk tāds brīdis, kad tu vienkārši velc, lai gan negribas vairs neko – tikai pakrist, gulēt un lai visi liek mierā. Bet vienmēr atrodas pietiekami daudz iemesli kāpēc “nu vēl drusku, pavelc vēl, izdari to”.

Es atjēdzos brīdī, kad jau bija sākušās somatiskas problēmas – tādi kā reiboņi, galvassāpes, sirdsklauves. Organisms visiem spēkiem signalizēja – pietiek!

Kā līdz tam nenonākt?

Neatkārtošos, vispārīgos ieteikumus pret izdegšanu (tādus kā nepieciešamību pēc kvalitatīva miega u.c.) varat atrast internetā. Par to runāt ir kļuvis trendīgi, un – cik ironiski – labi zinu, ka šos raksteļus, kas apraksta dažādus izdegšanas gadījumus no portāla uz portālu “kopīpeistē” tieši tādi paši izdeguši un par mazajām algām pārstrādājušies žurnālisti. Vājdzirdības gadījumā īpaši svarīgs ir viens – klusuma terapija.

Jā, tieši tā – cilvēkam ar dzirdes traucējumiem, kurš tomēr aktīvi komunicē vai nu “dzīvajā” vai onlaina balss sakaros, īpaši svarīgi ir laiku pa laikam uztaisīt klusuma pauzi – vai nu iziet no darbistabas kaut kur, kur ir kluss (un tiešām kluss, nevis pilns ar ielas trokšņiem un citām nejaušām skaņām), vai iziet dabā – dabas skaņas (vējš, koku šalkoņa u.c. nezin kāpēc nenogurdina, gluži pretēji, tie par iedarbojas labvēlīgi).

Es rekomendētu pēc katras 45 minūšu sapulces, lekcijas vai mācību stundas ievērot vismaz 15 minūšu šādu “klusuma pārtraukumu”. Atceros, vienā no pašām pirmajām Rīgas domes sēdē, kura vēl notika klātienē un ievilkās līdz vēlai naktij (man šķita, ka smadzenes uzsprāgs, tomēr es saņēmos un spēju nokoncentrēties līdz pašām beigām), pārtraukumos skrēju uz tualeti un tur iekrampējos būdiņā – vienkārši lai pasēdētu klusumā. Par laimi, domes tualetes ir plašas un labi der arī “klusuma terapijas” nolūkam. Ideāli, ja “klusuma pauzes” laikā var arī mazliet pavingrot, izstaipīties un izpildīt kādus elpošanas vingrinājumus – tas dos smadzenēm papildus skābekļa devu, lai vieglāk strādāt.

Jā, un protams, pastaiga dabā, svaigā gaisā katru dienu.

Esiet veseli un saudzējiet sevi! Cits jūsu vietā to nedarīs.

Ignorētie ļaudis. Vēlu iegūtā vājdzirdība

Mana vecāmamma Tamāra bija fiziski spēcīga un sabiedriski aktīva kundze, kura līdz pat saviem astoņdesmit septiņiem, kad viņu piemeklēja insults, strādāja dārzā. Mācījusies leģendārajā Kaucmindes institūtā, spēka gados viņa bija bijusi skolotāja, pēc tam – bērnudārza vadītāja. Dziedājusi korī, piedalījusies vairākos dziesmuvētkos un apveltīta ar daudziem radošiem talantiem – zīmēja, auda, adīja, tamborēja un pēc aiziešanas pensijā vairākus gadus vadīja tautas daiļamatu studiju – aušanas pulciņu – Vecpiebalgas kultūras namā. Viņai patika iet, darīt, sarunāties, organizēt. Septiņdesmito gadu beigās, astoņdesmito sākumā kā “jauna pensionāre” viņa bija ar riteni izbraukājusi visu Vecpiebalgas novadu, meklējot autentiskus audumu paraugus.

Bet tad viņa pamazām zaudēja dzirdi. Vispirms radās problēmas ar sarunāšanos pa telefonu. Deviņdesmitajos gados tas bija analogais aparāts, kurš bieži šņāca un sprakstēja, un skaņu regulēt nekādi nebija iespējams. Arvien skaļāk vajadzēja uzgriezt televizoru, lai varētu sekot runātajam. Kad kaimiņi sāka sūdzēties, mēs vecaimammai nopirkām austiņas ar vadu, kuru pieštepselēt aparātam. Nācās sēdēt visai tuvu ekrānam, bet vismaz varēja ko saprast.

Tad pienāca brīdis, kad vecāmamma pārstāja apmeklēt baznīcu. Uz Cēsu Svētā Jāņa baznīcu viņa bija pasākusi iet jau vecumā, kad bija kļuvusi ticīga. Viņa gāja uz baznīcu arī jau tad, kad vairs lāgā nespēja saklausīt mācītāja teikto – vienkārši “sajust gaisotni”. Velvēs mācītāja balss atbalsojās un izkliedējās, kļūstot neskaidra. Taču vienu dienu viņa vairs negāja – “es tur vairs neko nesaprotu un tāpat vien sēdēt negribu”.

Viņa jutās vientuļa, taču viņai vismaz bija Dārzs – viņas rozes, hortenzijas un dārzeņu dobes. Arvien vairāk viņa noslēdzās no cilvēkiem un arvien vairāk laika pavadīja dārzā.

Pienāca arī brīdis, kad vecāsmammas nedzirdēšana jau kļuva bīstama – viņa nedzirdēja ne zvanu pie durvīm, ne klauvēšanu. Vienīgais veids, kā pievērst uzmanību, ka esmu atbraukusi, bija apiet apkārt mājai un lēkāt pie loga (vecāmamma dzīvoja pirmajā stāvā). Sarunas pārvērtās par abpusēji mokošu procedūru ar pārjautāšanu un kliegšanu vai rakstīšanu uz papīra.

Bija mēģinājums ieviest dzirdes aparātu, kādi nu tie toreiz, deviņdesmitajos bija, taču dzirdes aparāts vienlīdz pastiprināja visas skaņas un tas, ko viņa saklausīja, bija viens liels neskaidrs troksnis.

Neko darīt, tas ir vecums, tā notiek, nopūtāmies. Vecumā slikti dzirdēt – tā bieži gadās. Bēdīgi, bet jāsadzīvo. Pret vecumu nekas nelīdz. Tam pensionāram jau tāpat nekur daudz vairs nevajag iet.

Tā parasti spriež gados jaunie līdzcilvēki. Tikmēr pats vecais cilvēks jūtas šausmīgi. Vai tiešām ar to ir jāsamierinās?

Jāatzīst, ka toreiz arī es pati nenovērtēju vecāsmammas grūtības. Biju jauna, centos “iederēties” un pat īsti nezināju, cik tieši ļoti slikta ir mana dzirde. Vājdzirdīgajiem kopš bērnības ir arī tā priekšrocība, ka agrīnā bērnībā pielāgoties apkārtējajai komunikācijai ir nesalīdzināmi vieglāk, nekā dzirdi zaudējot nobriedušā vecumā. Maza bērna smadzenes ir ļoti uztvērīgas un elastīgas un kaut kādā mērā spēj kompensēt bojāto ienākošo skaņu signālu – bērns neapzināti iemācās lasīt no lūpām, uztvert neverbālos signālus. Nav viegli, taču ir veidi, kā izdzīvot, un pat gluži veiksmīgi. Taču padzīvojušie cilvēki nonāk sāpīgā un nesaprotamā teritorijā, kur katra sociālā komunikācija ir gluži vai neuzveicams šķērslis. Cilvēki apkalpojošajā sfērā joprojām nav bieži vien nezina, kā veidot saziņu ar vājdzirdīgu klientu – varbūt tā vietā, lai bļautu pa visu poliklīnikas reģistratūru, ka dakteris pieņem, piemēram, 204. kabinetā, vienkārši ātri uzrakstīt šo informāciju uz papīra lapiņas?

Kļūstu vecāka un arvien biežāk nāk prātā – kā novecošu. Kā mans ķermenis pārveidosies novecojot, vai ar mani notiks tas pats, kas ar manu vecomammu un nu jau arī ar mammu – strauja dzirdes pasliktināšanās pēc 75 gadu vecuma? Lai gan man ir IV pakāpes vājdzirdība jau kopš agrīnās bērnības, varbūt dzirde tomēr varētu kļūt vēl sliktāka? Kā es tad reaģēšu?

Tēma skaitās garlaicīga, “nestilīga” un neatraktīva. Par to vairāk vai mazāk slēptas dzirdes aparātu tirgotāju reklāmas maksas rakstus cep tikai mājsaimnieču un praktisko darbu žurnāli, un visbiežāk tie ir ilustrēti ar no šuterstoka ņemtām bildēm, kur optimistiski seniori saulainā novakarē dzer tēju vai nūjo. Pati esmu tādus t.s. “dakteru gabalus” maketējusi strādājot dažādās izdevniecībās. Parasti tos ātri pāršķir tālāk, jo tēmas izklāsts bieži vien aprobežojas ar “pērciet mūsu izstrādājumu un viss būs perfekti”. Ja būtu tik vienkārši…

Dzirdes traucējumi pārsvarā gadījumu netiek uzskatīti par “nopietnu invaliditāti”, lai gan tā nopietni ierobežo personu sociālo aktivitāti – iespējas iegūt izglītību, atrast piemērotu un labi apmaksātu darbu, komunicēt ar ģimenes locekļiem. Ar vājdzirdību saistītā sociālā izolācija bieži vien noved pie depresijas, trauksmes, kognitīvo spēju vājināšanās, agrīnas demences.

Ko darīt, lai uzlabotu vājdzirdīgo senioru situāciju?

Pirmkārt, savlaicīgi dzirdes profilakses pasākumi mūža garumā – dzirdes aizsarglīdzekļi, ja jāstrādā trokšņainā vidē. Izvairīties no ļoti skaļas mūzikas klausīšanās austiņās. Savlaicīgi doties pie LOR ārsta veikt audiogrammu.

Otrkārt – sabiedrības izglītošana un izpratnes veicināšana. Klientu apkalpošanas darbinieku izglītošana par to, kā labāk komunicēt ar vājdzirdīgu klientu. Dažkārt ir nepieciešama vienkārši pacietība un laipnība. Ļoti būtiska ir ģimenes ārstu izglītošana dzirdes traucējumu jomā – tieši ģimenes ārsts var būt tas, kurš pirmais ievēro pacienta problēmu ar dzirdi un izstāsta, kur doties un ko darīt. Diemžēl joprojām ir situācija, ka ne visi ģimenes ārsti vēlas kārtot pacientam ar III-IV pakāpes dzirdes zudumu invaliditāti – lai gan Ministru kabineta noteikumi Nr.805 “Prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas un invaliditāti apliecinoša dokumenta izsniegšanas noteikumi” tādu iespēju paredz.

Treškārt un galvenokārt – vides pieejamības jeb kā tagad ierasts teikt – piekļūstamības pasākumi. Subtitri, subtitri un vēlreiz subtitri! Cilvēks, kurš dzirdes pavājināšanos piedzīvojis dzīves otrajā pusē, lielumlielajā daļā gadījumu zīmju valodu neprot, tāpēc surdotulka pakalpojums viņam nekādi nepalīdzēs. Subtitriem būtu jābūt normai gan TV, gan interneta portālos, gan teātros, gan visur, citur, kur notiek lieli publiski pasākumi. Jāpiezīmē, ka subtitru “mērķauditorija” ir ne tikai vājdzirdīgie cilvēki, subtitrus ļoti labprāt lasa arī cittautieši, kas apgūst latviešu valodu.

Ceturtkārt – senioru izglītošana datorlietās. Lai vājdzirdīgais cilvēks varētu pierakstīties uz pakalpojumu internetā, nevis būtu spiests zvanīt. Tāpat arī pakalpojumu sniedzējiem būtu pašsaprotami jāgarantē, ka ar viņiem saziņu var veikt e-pastā, whatsapā vai caur sms.

Par atkārtotu invaliditātes kārtošanu. 2022. gada pieredze

Te solītais rakstudarbs par invaliditātes iegūšanas procesu.

2017. gada beigās man būtu vajadzējis toreiz uz diviem gadiem piešķirto “grupu” pagarināt, taču dažādu apstākļu dēļ atliku un atliku šo diezgan laika un arī diemžēl naudas ietilpīgo procesu, līdz sākās Covid-19 ēra ar ģimenes ārstu pārslodzēm un valsts iestāžu karantīnām. Beidzot 2021. gada rudenī nolēmu ķerties klāt un izdarīt.

Vispirms sāku ar audiogrammu – tai jābūt ne vairāk kā gadu vecai brīdī, kad dokumentus iesniedz VDEĀVK. Vizīte pie manas LOR ārstes – 30 eiro. Jā, iespējams, varētu meklēt kaut kur iespējas tikt pie valsts apmaksātā speciālista, bet esmu pieradusi pie savas ārstes. Audiogrammā pārsteigumu nav – apmēram tas pats, kas iepriekšējā reizē, proti, dzirdes zudums 73 dB labajā ausī un 76 dB – kreisajā. Tas atbilst IV jeb smagai vājdzirdības pakāpei. Tad pie ģimenes ārstes ar problēmas izklāstu, jo tieši viņš ir galvenais procesa virzītājs, proti, sagatavo dokumentus VDEĀVK. Ārsts speciālists to nevar. Ģimenes ārste atkal mēreni skeptiska, vai VDEĀVK invaliditāti piešķirs, taču akceptu dod – var mēģināt.

Tāpat kā pirmajā reizē dodos pie ārsta psihiatra/psihoterapeita, pie kura ārstēju savu izdegšanu, trauksmi un depresiju un saņemu slēdzienu, kurā rakstīts, ka viens no manas trauksmes cēloņiem ir stress un pārslodze, kuru man rada komunikācija sabiedrībā. Tad aiznesu abus ārstu slēdzienus un aizpildīto pašnovērtējuma anketu ģimenes ārstei. Diemžēl tobrīd bija atkal sācies Covid vilnis un papīri iegūla pie ģimenes ārstes. Beidzot – jau bija maija vidus – ģimenes ārste ir dokumentus sagatavojusi un 29. maijā dodos uz VDEĀVK tos iesniegt. Dokumenti joprojām ir papīra formātā un tie jāiesniedz klātienē Ventspils ielā 50. Ir arī opcija sūtīt pa pastu, taču man vienkāršāk ir aizvest un pārliecināties, ka tie nonāk pie adresāta. Šoreiz rindā nav jāgaida, viss notiek raiti. Tad sākas VDEĀVK slēdziena gaidīšana. Pēc likuma iesniegumam jātiek izskatītam mēneša laikā, taču man paiet pusotrs mēnesis.

21. jūlijā saņemu vēstuli no VDEĀVK, ka invaliditāti nevar piešķirt, jo nepieciešams slēdziens arī no psihologa. Esmu nelaimīga un nikna. Kur lai es tagad, ellē ratā, rauju psihologu – jo zinu, ka pie sertificētiem psihologiem, kuriem ir tiesības veikt psiholoģisko izpēti un izsniegt atzinumus VDEĀVK, rindas ir mēnešos. Rakstu uz VDEĀVK, izklāstu problēmu un dabūju pagarinājumu psihologa atzinuma iesniegšanai. Jāteic, VDEĀVK speciāliste ir atsaucīga un mūsu sarakste ir visnotaļ korekta.

Tad meklēju psihologu. Sazinos ar vairākiem, vairumam no viņiem, jo īpaši tiem, kas apkalpo pašvaldības sociālā dienesta nosūtītos klientus, rindas patiešām ir 3-4 mēneši, līdz atsaucas psiholoģe, kurai ir brīvs “logs”. Liels paldies viņai! Psihologa konsultācija, tests un slēdziena sagatavošana maksā 80 eiro, ko var maksāt divās daļās – vienu uzreiz un otru – saņemot slēdzienu. 18. augustā apmeklēju psiholoģi – ir jāaizpilda anketa ar jautājumiem, kuri vērsti uz to, lai noskaidrotu, vai pacientam nav kādu mentālu traucējumu, piemēram, sociālās trauksmes, vai viņš necieš no atkarībām, utt. 29.augustā jāiet slēdzienam pakaļ. Tas ir papīra formātā. Nē, elektroniski, ar e-parakstu parakstītu, nevarot. No šā slēdziena izriet, ka man ir sociālā trauksme un es ātri nogurstu. Tas pats, kas jau bija lasāms ārsta psihiatra/psihoterapeita izziņā.

Tūdaļ pat, tajā pašā dienā braucu uz Ventspils ielu un iesniedzu šo dokumentu VDEĀVK. Šoreiz process risinās straujāk – 23. septembrī tiek pieņemts akts, sakarā ar kuru man tiek piešķirta invaliditāte, 3. grupa. Šoreiz – uz 5 gadiem. Varbūt šoreiz notiks Jēzus cienīgs brīnums un manas dzirdes matiņšūnas reģenerēsies?

Taču patīkami pārsteidz VSAA. Atšķirībā no iepriekšējās reizes man vairs nav pašai ar papīriem jādodas uz VSAA nodaļu, VDEĀVK jau ir šo aktu pārsūtījis VSAA un VSAA darbiniece pati atsūta man e-pastu, ka akts ir saņemts un man pašai atliek tikai uzrakstīt caur Latvija.lv iesniegumu. Kad to izdaru, apmēram nedēļas laikā ir piešķirts invaliditātes pabalsts – tas tiek aprēķināts no 30. maija, kad pirmo reizi iesniedzu dokumentus VDEĀVK.

Vēl apmēram pēc nedēļas pa pastu tiek atsūtīta apliecība. Jaunā apliecība ir bez foto un derīga, uzrādot personu apliecinošu dokumentu – šāda kārtība ieviesta COVID laikā, lai mazinātu klientu nepieciešamību fiziski ierasties Ventspils ielā. Ieteikums likumdevējiem – veikt izmaiņas Invaliditātes likumā, un noteikt, ka neatgriezenisku funkcionālo traucējumu gadījumā invaliditāte UZREIZ nosakāma beztermiņa, uz mūžu. Sensorineirāla vājdzirdība ir viens no šādiem gadījumiem. Tas ietaupītu gan administratīvo resursu, gan paša pacienta laiku, līdzekļus un nervus.

Vēl par trauksmēm un depresijām

Nesen Sadzirdi.lv feisbuka lapā bija neliela diskusija par vājdzirdību un depresiju un/vai trauksmi. Vai cilvēki ar dzirdes traucējumiem biežāk cieš no trauksmēm un/vai depresijas?

Latviešu valodā neko par to neatradīsiet, bet pasaulē šis jautājums pētīts tiek, jo īpaši pēdējos pāris gadu desmitos. Patiešām, lielākā daļa pētījumu, kurus “randomā” pāršķirstīju, apliecina, ka jā – ir pierādīts, ka saikne pastāv. Tā, piemēram, kāds 2005.-2010. gadā veikts amerikāņu pētījums (skat. šeit – https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC4102382) vēsta, ka starp izcili labi dzirdošajiem (resp. virs vidusmēra) populācijas locekļiem vidējas un smagas pakāpes depresija (F32 diagnoze pēc SSK-10 klasifikācijas. Ar SSK-10 var iepazīties šeit: https://ssk10.spkc.gov.lv/ssk/g_119) bijusi sastopama 4,9% indivīdu. Cilvēkiem ar normālu vidusmēra dzirdi depresijas gadījumu procents bijis 7,1. Savukārt vājdzirdīgo (ar dažādām dzirdes zuduma pakāpēm) vidū depresijas gadījumu procents ir jau augstāks – 11,4%.

Arī attiecībā uz trauksmi (F40-48 diagnozes pēc SSK-10) secinājumi līdzīgi – proti, vājdzirdīgajiem cilvēkiem trauksme sastopama biežāk.

Lielākoties pētījumu autori to skaidro ar apstākli, ka vājdzirdīgie cilvēki vairāk nekā citi pakļauti sociālajai izolācijai. Zemi ienākumi, atbalsta trūkums, apkārtējo neizpratne, nespēja iegūt izglītību, bezdarbs, nenoteiktība, grūtības ikdienas komunikācijā – tas viss rada ilgstošu negatīvu stresu, kas var novest ne tikai pie brīžam slikta garastāvokļa, bet jau pie depresijas un/vai trauksmēm to medicīniskajā izpratnē. Tas viss ir visnotaļ patiesi. Tomēr es vēlētos uzsvērt, ka bez visiem šiem sociālajiem apstākļiem pastāv arī tīri fiziskie, fizioloģiskie – vājdzirdīga cilvēka smadzenes ir spiestas strādāt daudz smagāk, lai “ienākošo signālu” pārveidotu prātam saprotamā cilvēka runā. Vājdzirdīgie ātrāk nogurst, ātrāk zaudē spēju koncentrēties. Jā, es spēju savākties un aptuveni stundu intensīvi klausīties/komunicēt, taču pēc tam manas koncentrēšanās spējas strauji zūd – es sāku zaudēt fokusu, kļūstu nervoza – vai arī gluži pretēji – miegaina, un viss, ko tādā brīdī vēlos – paslēpties kādā klusā vietā, kur mierā atgūties vismaz pusstundu. Un, protams, šādā režīmā ilgstoši darbojoties, smadzenes nogurst. Jaunībā es to tā īpaši pat nepamanīju, bet pēc 45 nācās konstatēt – vairs nevaru tā pastrādāt/komunicēt kā kādreiz. Lai gan… jau skolas laikā iesākās pirmās pazīmes tam, kas daudzus gadus vēlāk tika oficiāli diagnosticēts kā depresija un trauksme (man ir abas). Grauzu un kodīju nagus, vienu brīdi, šķiet, kādā otrajā klasē graizīju ar žileti apakšdelmus. To, protams, mamma pamanīja un bija šausmās, tāpēc pārtraucu. Kāpēc es tā darīju – tas kaut kādā veidā palīdzēja nomierināties, “nomest” iekšējo spriedzi. Piecpadsmit sešpadsmit gadu vecumā pirmo reizi piedzīvoju to, kas varēja būt viegla depresijas epizode – apātija, nogurums, sajūta, ka tās lietas, kas agrāk šķita interesantas, vairs tādas nav. Tas pārgāja – tomēr pirmajos divos augstskolas gados (vidusskolas pēdējā gadā papildus gāju uz mākslas akadēmijas sagatavošanas kuriem divreiz nedēļā + eksāmeni + attiecību drāmiņa) tas atkal atgriezās ar dubultu spēku. Nu jau bija grūti no rītiem piecelties, viss šķita “pelēks”, jutos zaudējusi mērķi un jēgu tam, ko daru. Tomēr toreiz to nesaistīju ar apstākli, ka sliktu dzirdu.

Pašlaik nu jau daudzus gadus regulāri dzeru zāles (es visnotaļ esmu “team zāles” – medikamenti palīdz!).

Kā no tā izvairīties? Protams, pēc iespējas labāks/piemērotāks dzirdes aparāts. Pielāgota vide – saziņa rakstiski, ne pa balss sakariem. Subtitri! Bet galvenais – apzināties, kur ir robežas spējai koncentrēties un spēt pateikt – piedodiet, tagad man jābeidz runāt, jo man ir nepieciešams brīdis atpūtai. Tās var būt arī tikai 15 minūtes, bet – kādā klusā, mierīgā vietā, kur nav spilgta apgaismojuma – kaut vai darbavietas tualetē. Tāpat arī – miega režīms. Man ir jāguļ daudz, lai es labi justos. Agrāk jutos par to vainīga, tagad vairs nē.

Daži linki par šo tēmu –

https://www.healthyhearing.com/report/52437-The-complex-link-between-depression-and-hearing-loss

https://www.psu.edu/news/hershey/story/medical-minute-hearing-impairment-may-lead-depression-isolation-dementia/

https://www.ncoa.org/adviser/hearing-aids/hearing-loss-anxiety/

https://www.hoffmannaudiology.com/blog/hearing-loss-and-anxiety-how-are-they-related

2015.- 2024.

Rūtas Mežavilkas bloga oriģinālu ar rakstu komentāriem var izlasīt šeit: https://izveledzirdet.wordpress.com/