Gundega Veinberga

Zaudēt dzirdi pieaugušā vecumā

Piedzimu es vesela, noteiktā laikā, pilnīgi normālā padomju laika ģimenē. Esot bijusi ļoti skaists un omulīgs bērniņš, ar melniem, lokainiem matiem un lielām acīm. Mammas un tēta darba kolēģi un draugi esot nākuši speciāli raudzīties uz skaisto mazuli. Mamma stāsta, ka es esot bijusi mierīgs un paklausīgs bērniņš. Fotogrāfijās redzu, ka esmu ar lieliem, apaļiem vaidziņiem un skaistām, lielām acīm. Dzīvojām mazpilsētā, te gāju gan bērnudārzā, gan skolā, gan mūzikas skolā. Vasaras pavadīju laukos pie vecmāmiņas, kur iemācījos daudz darbiņus paveikt. Tobrīd gan man tās likās šausmas un netaisnība. Kamēr citi bērni skraidīja pa pilsētu, man bija jāravē dārzs, jāgrābj siens, vēlākos gados pat jāslauc govs.

Skolā man veicās ļoti labi, praktiski visu laiku biju labais skolēns. Mūzikas skolā gan iet man nepatika, bet tā kā biju paklausīga, tad darīju visu, ko liek.

Mammas darba kolēģa sieva strādāja mūzikas skolā par čella skolotāju, tādēļ tika nolemts, ka man arī jāspēlē čells. Pēc sava mūzikas skolas beigšanas diploma neaizgāju, jo biju dusmīga. Es tik ļoti biju mācījusies uz beigu eksāmenu! Es taču savu garo skaņdarbu nospēlēju, neko nesajaucot, un man ielika 2+ (tolaik 5 ballu sistēmā), jo redziet, es esot visu nospēlējusi pustoni zemāk. Varbūt jau tad parādījās pirmās iezīmes, ka kaut kas nav kārtībā ar dzirdi?

Kad mācījos pamatskolas 7.klasē, kādu brīvdienas rītu pamodos un redzēju ar acīm, ka brālis man kaut ko saka pāri istabai (mums bija viena istaba) un es neko nesaprotu, jo nav skaņas. Tad arī tā vienkārši konstatējām, ka ar labo ausi nedzirdu. Sākās braukāšana pie dakteriem, vainas meklēšana. Ielika “Stradiņos” uz visādām pārbaudēm, bet neko nekonstatēja. Austiņa vienkārši pārstāja dzirdēt. Nebija nekādu auss tecēšanu vai vidusauss iekaisumu, nekā. Vēlāk sprieda, ka iemesls varētu būt tā laika antibiotikas, ko man injicēja, kad slimoju. Un slimoju es praktiski visos skolas brīvlaikos – laringīti, ARS, gripa. Vēl gan jāpiemin, ka mana lauku vecmāmiņa, tā pati, kas lika daudz strādāt, arī ļoti slikti dzirdēja. Pēc nostāstiem zinu, ka dzirde viņai pasliktinājusies pieaugušā vecumā. Iedzimtība un nejaukās antibiotikas varēja būt iemesls dzirdes zaudēšanai labajā ausī uz mūžīgiem laikiem.

Pēc labās auss “aiziešanas” neizjutu nekādas grūtības. Neatceros nevienu īpašu notikumu, kur mani būtu pievīlusi dzirde. Vienīgais, atceros, ka vidusskolā man grūtības sagādāja svešvalodas stundās klausīties tekstus, ko atskaņoja kasešu magnetofonā. Tomēr kaut kā izslīdēju arī svešvalodas stundās, pat ar labiem vērtējumiem.

Naktī pirms pēdējā vidusskolas eksāmena man ļoti sāka sāpēt kreisā auss. Tomēr tika nolemts, ka man jānokārto pēdējais eksāmens latviešu valodā un tikai tad jādodas pie ārsta. Sadzērusies pretsāpju zāles, nokārtojusi latviešu valodas eksāmenu ar “vatainu” galvu un aizliktu ausi, devos pie ausu ārsta. Šoreiz diagnoze bija vidusauss iekaisums. Izveseļošanās bija gara, austiņa ne par ko nenāca vaļā. Atceros, ka mani sūtīja uz kaut kādām mistiskām sildīšanām. Tolaik tā vienkārši darīja. Kamēr veseļojos, iestājpārbaudījumi augstskolās jau bija beigušies, un es neiestājos Latvijas Universitātē. Gribēju kļūt par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Tomēr mācīties aizgāju uz Smiltenes lauksaimniecības tehnikumu, kas togad bija ļoti populārs, ar lielu konkursu, jo šeit iestājpārbaudījumi notika vēlāk. Mācījos mājturību.

Divi gadi tehnikumā paskrēja nemanot. Tolaik jau biju iepazinusies ar savu vīru, un katrā brīvajā brīdī devos pie viņa.

Tehnikuma laikā kursa biedrenes zināja, ka man labāk runāt pie kreisās auss. Viņas uzmanīja mani, ja kaut ko palaidu garām. Citādi nejutos slikti. Viss notika un notika labi. Dzīvoju ar vienu dzirdīgu ausi – kreiso. Pabeigusi tehnikumu, laimīgi apprecējos, piedzima viens dēliņš, tad otrs.

Neilgi pēc otrā dēliņa piedzimšanas biju aizgājusi ciemos pie savas draudzenes, un tieši viņa konstatēja, ka man ir sliktāk arī ar kreiso ausi. Bija pagājuši 7 gadi kopš vidusskolas beigšanas. Viņa ievēroja, ka nesaklausu to, ko vajadzēja dabīgi sadzirdēt. Tad es pirmo reizi devos pie ausu ārsta ar domu, ka vajadzīgs dzirdes aparāts. Man bija 25 gadi. Un tā arī bija. Pirmais dzirdes aparātiņš man bija iekšauss. Aparātu nopirku. Par tādu Latvijas Nedzirdīgo Savienību (LNS) un Surdotehniskās palīdzības centru neko nezināju, un arī ausu ārsts nepastāstīja par iespēju dabūt aparātu no valsts.

Bija ziema, kad atbraucu mājās ar aparātu ausī. Atceros to sajūsmu, kad sadzirdēju sniega gurkstēšanu. Es pilnīgi biju aizmirsusi, ka sniegs gurkst.

Cilvēks pats nejūt to brīdi, kad dzirde kļūst sliktāka, jo tas, ko tu nedzirdi, vienkārši aizmirstas, tu pat nepiedomā, kā būtu jābūt, kam jāskan, jāčaukst.

Gāja laiks un, šķiet, apmēram ik pēc 3-4 gadiem es mainīju dzirdes aparātus ar domu, ka tie ir nolietojušies. Man neviens neteica, ka dzirde lēnām un nepiekāpīgi zūd. Kaut kad pa vidu biju arī LNS surdocentrā, kur piešķīra valsts apmaksāto dzirdes aparātu. To paņēmu gadījumam, ja pirktais sabojājas un ir jāremontē.

Pa šo laiku sekmīgi pabeidzu neklātienes studijas augstskolā – man ir profesionālais bakalaura grāds psiholoģijā. Savā ikdienā un arī studijās jau biju iemācījusies tikt galā ar visu pati. Ja lekcijās kaut ko nedzirdēju, neuztraucos, jo ir taču lasāmviela, kur visu uzzinu. No studiju biedriem pierakstus neņēmu un lekcijās indukcijas cilpas nebija, nemaz nezināju, ka tādas eksistē.

Paralēli sāku strādāt darba vietā, kurā strādāju joprojām, tiesa ar 3 gadu pārtraukumu, kad dzīvoju Norvēģijā. Dzīves ceļi ir interesanti, jo šajā darbā es sāku strādāt caur Nodarbinātības Valsts Aģentūras projektu “Subsidētās darba vietas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām”. Jau tolaik man ļoti paveicās ar priekšnieci, viņa mani sargāja kā mūris no ne tik jaukiem darba kolēģiem, nekad neuzdeva tādus darbiņus, kuros es justos nekomfortabli savas nedzirdēšanas pēc. Viņas paspārnē apguvu visu nepieciešamo un, kad projekts beidzās, mani pieņēma pastāvīgā darbā.

2009.gadā Latvijā bija lielā krīze. Mēs bijām paņēmuši kredītu dzīvokļa iegādei, togad banku procenti uzauga milzīgā ātrumā, vairs nespējām tos nomaksāt. Sākumā uz Norvēģiju aizbrauca vīrs, mēs ar bērniem pievienojāmies vēlāk. Bērni sāka iet norvēģu skolā, arī es sāku strādāt troļļu zemē. Vīrs jau bija atradis darbu savā specialitātē, bet es sāku strādāt par apkopēju. Alga bija ļoti laba, kolēģi laipni un atsaucīgi. Tur darba kolēģes uzreiz ievēroja, ka sliktāk dzirdu un ieteica griezties pie ģimenes ārsta, lai tas dod nosūtījumu valsts apmaksātam dzirdes aparātam. Dzīvojot Norvēģijā, arī man tas pienākoties. Tā nu es devos jauna, labāka dzirdes aparāta ceļā. Tas itin nemaz nebija grūti. Norvēģijā medicīnas sistēma ir tā sakārtota, ka pašam ir tikai jānokļūst tur, kur norādīts. Pirmais ir vizīte pie ģimenes ārsta, tas visu sīki un smalki izjautā. Informācija tiek ievadīta kopējā medicīnas iestāžu datu sistēmā. Kad es dodos pie ausu ārsta tālāk, man neviens nejautā tos pašus jautājumus, ko uzdeva ģimenes ārsts, jo atbildes ir izlasāmas vienotajā sistēmā manā medicīnas kartītē. Vizīti pie ausu ārsta noorganizē ģimenes ārsts, gan jau tajā pašā vienotajā medicīnas iestāžu sistēmā. Par vietu un laiku tika paziņots vienkāršā vēstulē. Pašiem nebija jāmeklē, jāzvana, tikai jādodas uz norādīto vietu! Pēc ausu ārsta apmeklējuma, sekoja nosūtījums uz vietu, kur var saņemt dzirdes aparātus. Audiogramma, tad šausmas ārsta acīs, kā jaunai sievietei var būt tik slikta dzirde, tad iekšauss atlējums, aparāta piemeklēšana un pēc laika visa tā piemērīšana un pieregulēšana. Tolaik Norvēģijā saņēmu ļoti, ļoti labu un kvalitatīvu aparātu, ar visiem papildus piederumiem – TV kastīti, mikrofonu, pārraidītāju. Atceros, ka man bija jāsamaksā ļoti simbolisks līdzmaksājums. Ar šo aparātiņu es it kā atdzīvojos, jau atkal atklāju sen aizmirstas skaņas, piemēram, papīra čaukstēšanu, ūdens pilēšanu. Atguvu dzīvesprieku komunikācijā ar citiem, biju pat tik drosmīga, ka atgriežoties Latvijā pēc trim Norvēģijā nodzīvotiem gadiem, piekritu darbam, kur viens no pienākumiem bija protokolēt sēdes.

Pienāca brīdis, kad troļļu zemes aparātiņš bija jāmaina, jo bija palicis klusāks, tā es to teicu. Protams, ne jau aparātiņš, bet man atkal bija sliktāk. Atkal pirkām paši, lai ir pēc iespējas labāk. Sapratām, ka katrai niansei, sīkumiņam ir milzīga nozīme. Grūti gāja, jo gribēju vairāk nekā tehnika spēj sniegt. Laikā pēc Norvēģijas līdz kohleārā implanta ievietošanai 2021. gadā es “pazaudējos”. Arvien vairāk un vairāk es noslēdzos, izvairījos no publiskiem pasākumiem, arī no tuvāko draugu apciemošanas, jo vidē, kur ir blakus trokšņi, es nejutos komfortabli. Es vairs nevarēju brīvi komunicēt, smieties par to, par ko smejas visi, jokot, vai vienkārši runāt. Vienā brīdī arī darbā pārstāju iet uz kopīgajām kafijas pauzēm. Apkārtējie manas aiziešanas vienkārši akceptēja, saprotoši neuzdeva vairāk jautājumus un dzīvoja savu dzīvi tālāk, bez manis. Es tāpat turpināju dzīvot bez sabiedrības. Bija grūti. Ļoti. Cik gan asaru es izraudāju, cik vientuļa jutos! Reizēm šādos brīžos domāju, ka varēt iet uz baznīcu, lai tikai kādai kopienai piederētu. Tomēr, ko gan es tur darītu, ja mācītāja teikto tāpat nesaprastu, jo baznīcā ir augstas velves, skaņa atbalsojas un viss izplūst.

Mana svētība un laime ir mans vīrs, nespēju pat iedomāties, cik grūti arī viņam ir bijis ik dienas un ik mirkli esot man blakus, atbalstot, uzmundrinot. Iepazīšanās sākumā viņš teica, ka atdošot man savas ausis, lai tikai esmu priecīga un laimīga.

Nu jau trešo vasaru apkārtējās skaņas uztveru ar kohleārā implanta starpniecību. Par kohleāro implantu interesējos jau drīz pēc tam, kad man sabojājās norvēģu aparātiņš. Tomēr man atteica, jo neesot vēl tik slikti. Tas gan bija viens no pirmajiem gadiem, kad tos tikko sāka operēt pieaugušajiem.

2020. gadā biju atkal jauna aparāta meklējumos un kaut kā sagadījās, ka pieteicos vizītē pie Dinas Tanbergas Valmierā. Tā es tiku pie vēl viena, tiešām laba aparāta smagam dzirdes zudumam, tomēr es nebiju apmierināta. Dina ļoti pacietīgi regulēja un regulēja manu aprātu, viņa pat Vācijas kolēģiem jautāja, kā labāk rīkoties, lai es varētu labāk dzirdēt, līdz beigās ieteica doties uz Stradiņiem pie dakteres Guntas Sumeragas uz konsultāciju. Šoreiz jautājumu vispār nebija, pietika redzēt manu audiogrammu, kad noteica operācijas datumu. Man bija 45 gadi. Ja godīgi, neko daudz par kohleārā implanta operāciju es nezināju un laikam negribēju zināt, lai nenobītos. Es vienkārši paļāvos uz ārstu zināšanām. Es cerēju, ka ar kohleārā implanta palīdzību atkal kļūšu priecīga, varēšu iekļauties sabiedrībā, jokoties līdz ar visiem, apmeklēt pasākumus, skatīties un klausīties TV, runāt pa telefonu u.tml.

Paldies visiem labajiem gariņiem, operācija izdevās. Daktere gan teica, ka esot bijis grūti operēt, jo kaut kāds nepareizi saaudzis kauls vai kaula izaugums traucējis, operācija noritēja ilgāk kā plānots. Pēc operācijas pārbaudē, vai dzirdes nervs reaģē uz skaņām, viss bija kārtībā. Jāpiebilst, ka nevienā brīdī man nekas nesāpēja. Nu atlika gaidīt, līdz operētā vieta sadzīst, un tad pievienot ārējo procesoru. Šo vienu mēnesi es dzīvoju pilnīgā klusumā, jo otra austiņa “aizgāja” toreiz 7.klasē. Vīrs bija nopircis rakstīšanas tāfelīti, ar kuras starpniecību mēs sazinātos, tomēr to neizmantojām. Sava vīra un bērnu teikto es viegli nolasīju no lūpām. Smieklīgi, ka tad, kad procesors bija pievienots, izrādījās, ka vīrs ar mani bija runājis bez skaņas, jo turpināja to darīt. Pa šo mēnesi man izmainījās balss tembrs, laikam jau tāpēc, ka pati sevi nedzirdēju un bija ļoti jāpiedomā, lai runātu ar balsi.

Šobrīd es domāju, ka viss rit vecajās sliedēs. Jau pirmajā mirklī, kad pievienoja procesoru, es sapratu runāto. Citādāk nemaz nevarēja būt, cita doma netika pieļauta! Tomēr izrādījās, ka ne visiem uzreiz ir sapratne un uztvere par runāto. Balsis toreiz un tagad man šķiet diezgan normālas, tikai tādas samtainas, aizsmakušas, bet esmu pie tā pieradusi. Pāris reižu regulēšana, un nu jādzīvo tā, kā ir.

Diemžēl, man arī kohleārais implants nesniedz to, ko es gaidīju. Joprojām dzīvoju samērā nošķirti no sabiedrības, neapmeklēju pasākumus, kuros ir daudz cilvēku un liels troksnis, tāpat TV turpinu skatīties tikai tās pārraides, kurās ir subtitri. Nesaprotu aicinājumus vājdzirdīgajiem klausīties radio, vai iet uz koncertiem, piedodiet, es tur neko nesaprotu. Nejaukas, nesaprotamas ir tālās skaņas, istabas otrā galā, vai no citas istabas, vai pagalmā vairāk par 5 metriem, tad es neko nesaprotu. Tomēr kopumā man ir labāk, jo šobrīd brīvi runāju pa telefonu, varu telefonā klausīties pārraides, vebinārus, mūziku gan nē. Daudz brīvāk varu sarunāties ar otru sarunas biedru, nav jākoncentrējas un jāpiepūlas. Es dzirdu apkārtējās skaņas, mašīnu rūkoņu, lietus paukšķēšanu uz lietussarga, vārnas gan man pēc grabošām bundžām izklausās. Joprojām skaņas uztvert traucē blakustrokšņi, grūtāk arī ir lielās, plašās telpās. Labprātāk laiku pavadu klusumā. TV vai radio man nekad neskanēs fonā.

Kā Rūta Mežavilka savā blogā rakstīja: “Pie tā (dzirdes zuduma) nevar pierast!” Tas tevi pavada katru dienu. Ar kohleāro implantu es nejūtos tik saspringta, kā tas bija ar dzirdes aparātu. Tad katra diena bija izaicinājums. Brīnījos, ka reiz kāds darba kolēģis, uzzinot, ka es slikti dzirdu, atbildēja, ka par to neesot zinājis, esot domājis, ka es vienkārši esmu saspringta. Jā, biju ļoti saspringta, lai visu saklausītu, lai apkārtējie nejustu, lai neuztvertu kaut kā īpaši. Vieni saka, ka tā ir kļūda, citi nesaka neko. Mans novērojums visus šos gadus ir – katrs cilvēks dzīvo savu dzīvi un ir tāds, kāds ir. Viens atsauksies un turpmāk saziņai izmantos e-pastu vai īsziņu, otrs spītīgi turpinās zvanīt, zinot, ka tas man sagādā grūtības, cits vēl pasūdzēsies vadībai, ka tā tur nav īstajā vietā. Ir visādi. Galvenais ir nenokārt degunu un dzīvot savu dzīvi. Neskumt! Darboties ar sev tīkamām lietām un pavadīt laiku ar sev mīļajiem. Un nedzirdēšanai ir pat savs labums! Naktīs netraucē kaimiņu suņa riešana vai pērkona dārdi. Un tas, ka ziņu raidījumiem nav titru, arī nemaz nav tik slikti. Mierīgāks prāts un laiks kādai labai lasāmvielai.

Man ir ļoti paveicies arī ar manu tagadējo priekšnieci darbā. Ikdienā pat aizmirstu par savām īpašajām vajadzībām, jo viņa vienkārši zina, kā ar mani runāt. Nekad to nedarīs no blakus kabineta vai lielāka attāluma, vienmēr centīsies runāt tā, lai viņas seja ir redzama. Pat radio netiks ieslēgts fonā vai, ja notiek kādas ZOOM sanāksmes, durvis uz viņas kabinetu tiek aizvērtas. Ja nepieciešams, atkārtos kāda cita kolēģa teikto. Viņa pamana, ja neesmu kaut ko sapratusi. Tāda jauka ikdienas rutīna mums ir izveidojusies.

Pirms kāda laika man diagnosticēja alerģisku reakciju - nātreni. Tā parādoties stresa ietekmē. Man tuva paziņa, to uzzinot, bija ļoti pārsteigta un vaicāja – Tev ir stress? Par ko? Tev taču viss ir, tu tik labi dzīvo.... Jā, tā izskatās no malas. Un man tiešām viss ir, nav par ko sūdzēties. Tomēr emocijas, ko izraisīja ikdienas situācijas, kad pievīla dzirde, es nevarēju un nemācēju tobrīd ietekmēt.

Šobrīd esmu harmonijā ar sevi un beidzot pieņēmusi faktu, ka man ir dzirdes problēmas. Man tas nāca ļoti lēni un smagi, caur asarām un dziļi depresīviem periodiem. Reizēm domāju, ka tas bija grūti tāpēc, ka piedzimu vesela un vienmēr esmu dzīvojusi tikai dzirdīgo sabiedrībā, man nebija zinoša atbalsta pleca. Lai nonāktu līdz saskaņai sevī, bija vienkārši jāsakārto prioritātes. Pavisam tradicionāli – ir jāpriecājas par to, kas tev ir un jānovērtē tas, kas tev ir. Nav jātriecas ar galvu sienā, tāpēc ka kaut kā nav. Šo mantru mums visur skandina, tomēr bija jāpaiet laikam, līdz to iemācījos.

Es savu prieku esmu atradusi ģimenē un mājās, kuras man ir visburvīgākās, vismīļākās, pašu uzceltas un lolotas, savā dārzā, kas ar katru gadu kļūst lielāks un košāks. 

Ļoti bieži lutinu savu ģimeni ar kūkām, arī tas ir man hobijs – cept kūkas, tortes, cepumus, pat makarūnus esmu gatavojusi. Man ir savs Instagram konts @gundegavein.

Priecājos, ka šodien ir pieejama plašāka informācija par dzirdi, kā arī iedvesmojoši “mūsējo” stāsti un pieredzes. Sniedzu arī jums savu stāstu.

Lai noder!