Baiba Bicēna

Sadzirdi pasauli!

Iespējams, ka agrā bērnībā dzirdēju pat ļoti labi. Vēlāk šī skaņu pasaule pamazām izgaisa. Tas notika pakāpeniski. Pavisam nepazuda – es turpināju dzirdēt, bet ļoti slikti. Vairs nevarēju sarunāties ar klasesbiedriem un saprast skolotāju sacīto. Tas izraisīja daudzas problēmas. Bet vienmēr esmu gribējusi dzīvot skaņu pasaulē. Un vēlāk – palīdzēt citiem, kas arī to grib. Esmu viena no Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas “Sadzirdi.lv” dibinātājām un valdes locekle.

Agrā bērnība. Hertas tante un "Dasi, dasi"!

Dzīvoju Rīgas centrā, netālu no tagadējā Dailes teātra, kas tolaik vēl nebija uzcelts. Dzīvoklis, kā jau daudzi padomju laikā, bija komunālais. Vienā no istabām dzīvoja divas vecas pensionāres – Hertas un Betas tantes. Kad vēl negāju bērnudārzā, viņām bieži tika uzticēts mani pieskatīt. Viņu istabu es uzskatīju arī par savējo, un laika gaitā tur tika sanestas visas manas lelles, klucīši, konstruktori, spēles un grāmatas.

Hertas tante ļoti labprāt spēlējās ar mani. Es teiktu, viņa bija pilna laika aukle. Varbūt pat guvernante. Iespējams, kādreiz jaunībā viņa bija strādājusi turīgā ģimenē. Hertas tante bieži sēdēja man blakus un stāstīja par savu bērnību kaut kur Pārdaugavā, Āgenskalnā – par brālīti Valīti, kaķīti Mīcīti un citiem. Un izteiksmīgi lasīja man priekšā bērnu grāmatas – kādas nu tolaik bija nopērkamas. Mīļākās man tolaik bija Sutejeva bilžu grāmatiņas, Jāzepa Osmaņa “Aug āzītis, aug radziņi”, Raiņa “Puķu lodziņš”, Jūlija Vanaga “Mežam zelta mētelis”, krievu autora “Greizo spoguļu karaļvalsts” un ļoti bieza, 1956. gadā izdota latviešu tautas pasaku grāmata pelēkos audekla vākos. Tur bija tik daudz sadzīves, dzīvnieku un brīnumu pasaku, ka varēja nepārtraukti lasīt atkal un atkal.

Hertas tantei bija liela pacietība. Viņa varēja lasīt vienu un to pašu ar izteiksmi atkārtoti, vairākas reizes pēc kārtas, ja vien es to prasīju. Un prasīju daudz: devu Hertas tantei kārtējo grāmatu rokās un teicu: “dasi, dasi!”. Tā viņa pati man vēlāk stāstīja. Man ļoti patika šī priekšā lasīšana. Daudzus dzejoļus es zināju no galvas. Pasakām zināju saturu, bet vienalga, tās vajadzēja izdzīvot atkal un atkal. Ar Hertas tanti varēja apspriest arī izlasītā saturu. Viņa labi paskaidroja man nesaprotamo.

Attēlā: Koncerts Vērmanes dārzā. Betas tante, Baiba Hertas tantei klēpī un aiz muguras Soņas tante

Manā rīcībā diezgan agri bija klucīši ar burtiem un zīmējumiem. Ā – ābols, B – bumba vai bumbieris – kaut kā tā. Savu vārdu diezgan ātri mācēju salikt. Ejot pa ielu, vienkārši zināju, kas rakstīts uz lielajām izkārtnēm pie veikaliem. MAIZE, PIENS, DĀRZEŅI, GAĻA, FOTO, ZEĶES, APĢĒRBI u.tml.

Man bija laikam pieci gadi, kad paņēmu nesen nopirkto “Sieviešu kalendāru” un sāku tur lasīt personu vārdus, pie tam ar sīkajiem burtiem: Laimnesis, Indulis, Miervaldis, Spodra, Ilva, utt. Visus pēc kārtas. Tas bija brīdis, kad pati sapratu: es protu lasīt!

Herta joprojām man lasīja priekšā, bet, ja viņas nebija klāt, nekādu problēmu nebija: ņēmu grāmatu un lasīju pati. Reizi mēnesī saņēmu žurnālu “Zīlīte”. Mums bija arī žurnāls “Padomju Latvijas Sieviete”, kura beigās bija lappuse bērniem “Māmiņ, izlasi”. Lasīju pati.

Mamma man priekšā nelasīja, bet iemācīja nodziedāt “Kur tu teci?”, “Strauja, strauja upe tecēj”, u.tml. dziesmiņas.

Kad man bija seši gadi, dabūju Jāzepa Osmaņa “Pēcis un Pīkstīte pasaulē”. Lasīju daudzas reizes pēc kārtas, gan kopā ar Hertas tanti, gan patstāvīgi. Zināju gandrīz no galvas (sākumu varu noskaitīt joprojām). Varēju lasīt arī tad, ja grāmatu apgrieza “ar kājām gaisā”. Vēlāk aiznesu grāmatu uz bērnudārzu un lūdzu, lai audzinātāja nolasa priekšā arī citiem. Audzinātāja Marta Aveniņa paskatījās uz mani un teica: “Tu taču proti lasīt. Nolasi pati!”. Tā arī darīju. Nosēdos priekšā un ar izteiksmi lasīju. Pārējie bērni klausījās.

Par bērnudārzu vēlāk būs atsevišķs stāsts.

Tēbrete un štrumbante. Idu guļaķ.

Otra vecā kaimiņiene Beta bieži mēdza lietot tādus vārdus kā tēbrete, štrumbante, širmis, širce, štoks, gardīne, ankambaris u.tml. Kaut kā ar trešo maņu nojautu, ka īsti pareizi tie nav. Visiem priekšmetiem zināju arī latviešu vārdus. Ka tēbrete ir tas pats, kas paplāte, širce ir priekšauts, gardīne ir aizkari. Tikai jau pieaugušā vecumā sapratu: tie taču bija vācu vārdi, kurus neviļus biju apguvusi agrīnā bērnībā un pēc tam atcerējos visu mūžu. Kaut gan vācu valodu nekad netiku mācījusies.

Cita kaimiņiene, Soņas tante, bija krieviete. Virtuvē visas sarunas viņas klātbūtnē notika krieviski. Taču šīs sarunas nebija ar mani, es virtuvē mazotnē daudz neuzturējos. Ja nejauši tur viņas klātbūtnē pagadījos, neko nesapratu. Nu, kaut kādus sīkumus zināju. Da un ņet. Kakķebezavut ir kā tevi sauc.

Dažus vārdus biju uzķērusi, bet nesapratu nozīmi. Reiz vakarā no vannasistabas gāju uz istabu gulēt, un koridorā stāvēja Soņas tante ar draudzeni. Viņa jautāja, uz kurieni eju. Kuda iģoš sapratu, un lepni atbildēju: guļaķ! Abas tantes smējās.

Vēlāk iedomājos: ja Soņas tante, tāpat kā Herta, būtu sēdējusi man blakus un ar izteiksmi lasījusi kaut ko krievu valodā, tad… Bet nebija tādas sēdēšanas. Diemžēl.

Viņi dzied, tikai ļoti klusu

Manai mājai bija ārdurvis, kuras aizcirtās automātiski un ar lielu blīkšķi. Ļoti senos laikos es šo troksni dzirdēju, atrodoties otrā stāva dzīvoklī ar logiem uz sētas pusi. Istabā dzirdēju, ka vannasistabā nolaiž podā ūdeni. Man nepatika šis troksnis.

Neatceros, kad šis troksnis pazuda un pārstāja kaitināt. Bet es atceros divas citas epizodes. Vakaros mamma uzvilka modinātājpulksteni un rokas pulksteni, tie tolaik bija tikai mehāniskie. Rokas pulksteni viņa pielika pie auss un paklausījās, vai tas tikšķ. Es arī gribēju paklausīties. Modinātājpulksteņa tikšķēšanu dzirdēju, bet rokas pulksteņa – ne.

Otra epizode. Ienācu istabā, kur melnbaltā televizora ekrānā stāvēja koris un plātīja mutes. Es jautāju, kāpēc viņi nedzied. Man atbildēja, ka viņi dzied, tikai ļoti klusu.

Nekādi secinājumi no tā netika izdarīti.

Vēlāk atcerējos: es taču reizēm atrados telpā, kurā bija ieslēgts radio vai televizors, bet pilnīgi neko nesapratu, ko tur teica. Mūziku gan dzirdēju. Televizoru skatījos diezgan maz, jo dzīvoklī bija tikai viens mazs melnbaltais "Rekords", kuru skatīties vakaros pulcējās pieaugušie dzīvokļa iemītnieki. Zināju, ka diktore ir Laimdota Rone, ka Maskavā Kremļa Mauzoleja tribīnē stāv Hruščovs, viņam blakus Gagarins, Titovs, Tereškova un citi kosmonauti, ka cirka klauni ir Popovs un Ņikuļins, un ka Švarcs un Dancers ir labi daiļslidotāji. Daiļslidošana un cirks bija topā, un pirmo kosmonautu vārdus zināja katrs bērnudārznieks.

Ar bildes skatīšanos televizorā man pietika.

Mūsu sētas bērni

Senos laikos pagalmi vēl nebija pilni ar automašīnām, un tajos spēlējās bērni. Es, divi Jankas, Rasma, Mira, Ira, Stasiks, Eģiks, Ļiļa, Maječka, Andis, Vita, Sandra, Saša, Taņa, Ļiļita un vēl citi. Lēca klases, spēlēja paslēpes, sunīšus, “vai kurpnieks mājās”. Reizēm Maječka atnesa veļas auklu, tad divi bērni to grieza un pārējie pēc kārtas lēca pāri. Mazākie rušinājās smilšu kastē blakusmājas pagalmā. Vēlāk Stasikam senči nopirka novusu – tad bieži to iznesa sētā un lielākie bērni stundām ilgi ar nūju sita pa ripām. Mazākos diemžēl tur reti klāt pielaida. Rāpāmies uz sētas un staigājām pa šķūņu jumtiem.

Attēlā: Sētā. Mira, Baiba un Ira.

Pagalmā runāja cits latviski, cits krieviski, bet visi kaut kā sapratās kopīgajām spēlēm. Vismaz mūsu pagalmā un tajā laikā. Draudzējos ar Janku no desmitā dzīvokļa, ar Rasmu un arī ar Miru. Mira bija vienā vecumā ar mani un dzīvoja blakus dzīvoklī. Viņa runāja krievu valodā, bet nebija krieviete. Man teica, ka žīdiete. Vai ebrejiete. Daži teica tā, daži šitā. Vēlāk viņa ar vecākiem aizbrauca uz Izraēlu. Rasma bija gadu jaunāka par mani, bet ātri ievēroju, ka viņa brīvi runā krieviski. Viņa sētā uzturējās ļoti bieži. Bez tam sešu gadu vecumā viņu vienu pašu laida uz veikaliem un Vidzemes tirgu iepirkties. Par to es viņu ļoti apskaudu. Mani vienu nelaida nekur, taču mana uzturēšanās vieta nebija tikai sēta: kopā ar vecomammu gāju uz Ziedoņdārzu, Kirova parku (Vērmaņdārzu), braucām uz Juglu, Mežaparku, Jūrmalu, Siguldu.

Attēlā: Vērmaņdārzā pie lauvas

Man ļoti patika izbraucieni uz Mežaparku. Parasti vispirms gāju uz Bērnu pilsētiņu, kas tolaik atradās blakus slidotavai. Šļūcu no palielā slidkalniņa, staigāju pa koka ziloņa snuķi, izšūpojos divu veidu šūpolēs un tad gājām uz kinoteātra “Uzvara” pusi, uz estrādi vai arī uz maksas atrakcijām (karuseļi, šūpoles un greizie spoguļi par 10 kapeikām), un beigās nonācām pie Ķīšezera kuģīšu piestātnes. Dažreiz iegājām pelmeņu ēdnīcā un zooloģiskajā dārzā.

Mežaparkā sadraudzējos ar divām meitenītēm, kuras sauca Inese un Maira. Mežaparka pastaigu laikā bieži iznāca viņas satikt. Viņas bija vietējās - viena dzīvoja pie 11.tramvaja galapunkta, otra Kokneses prospektā.

Brāļu un māsu man nebija. Interesanti, ka arī mamma bija vienīgais bērns, un man nebija arī brālēnu un māsīcu. Tālākus radus tolaik nepazinu. Mammai bija dažas draudzenes ar bērniem līdzīgā vecumā. Viņus sauca Gints un Jolanta.

Ar braucienu uz Mežaparku man saistās vēl kāda dīvaina epizode, kuru reizēm atceros. Biju kaut kur kinoteātra Uzvara ieejas tuvumā, kad pēkšņi sajutu kādu dūkoņu vai rūkoņu. Gāju aiz kinoteātra stūra skatīties, kas tur dūc. Nekas tur nebija,  Vēlāk sapratu: tas taču bija tinīts, kas dūca manā galvā!

Rīgas 23. bērnudārzs

Attēlā: Jaungada sarīkojums bērnudārzā. Es vidū, priekšplānā.

Bērnudārzā sāku iet vēlu, apmēram 4,5 gadu vecumā. Nezinu, kāpēc ne ātrāk. Varbūt nebija brīvu vietu.

Tas bija Rīgas 23. bērnudārzs Avotu ielā 31. Drusku dziļāk pagalmā koka ēkā bija iekārtota 5. bērnu poliklīnika, kurā strādāja mana mamma. Tagad poliklīnikas vietā ir sociālais dienests, bet bērnudārza telpās iekārtojies Dienas centrs “Ābeļzars”.

Iekļāvos grupiņā uzreiz, un man tur ļoti patika gandrīz viss, izņemot gulēšanu pusdienlaikā (nekad nevarēju aizmigt),  un to, ka obligāti vajadzēja apēst visu, kas bija uz šķīvja. Bet nodarbības, rotaļas, pārējie bērni un divas grupas audzinātājas – tas bija super! Bērni bija Dace Krūmiņa, Ineta Žolneroviča, Angelika Kralliša, Vija Sūna, Gundega Gintere, Iveta Polīte, Mirdza Tujuma, Indra Sirmā, Ina Pukča, Marika Selga, Edīte Krūmiņa, Ilze Lagzdiņa, Pēteris Pirtnieks, Andris Piterāns, Raimonds Puksts, Ģirts Lejiņš, Jānis Puķītis, Harijs Dubults, Raimonds Dzirkalis, Andris Broks, Armands Ziemelis, Armands Pīļups, Pēteris Students un vēl citi, kuriem uzvārdus neatceros. Vairākus vēlāk jau pieaugušus atradu Draugos un Fb. 

Grupas audzinātājas bija Marta Aveniņa un Milda Puriņa. Mēs viņas saucām par Aveniņaudzinātāju un par Pureniņaudzinātāju. Vai savā starpā - par audžām. Bērnudārza pārzinīte – Erna Puriņa, Veltas māsa. Bija arī auklīte, kurai vārdu neatceros, jo es vienmēr viņu saucu par Labo auklīti. Laikam arī Milda.

Šīs pedagoģes bija lieliskas. Draudzīgas bērniem, saprotošas. Ja sarāja – tad bez pazemojuma. Vēlāk no “periodikas” uzzināju, ka jau agrāk, pirms “maniem laikiem”, Erna apbalvota ar Darba Sarkana Karoga ordeni, bet gados jaunākā Marta – ar LPSR Augstākās padomes goda rakstu. Manuprāt, pelnīti. 

Vasaras mēnešos bērnudārzs pārcēlās uz mītni Jūrmalā, Ezeru ielā 26 starp Pumpuriem un Mellužiem, kur palikām uz visu darba nedēļu. Tur man patika vēl labāk. Jūra uz vienu pusi, Lielupe uz otru, blakus mežs, mežā jaunaudzītes un pļaviņa. Šo vietu iemīlēju uz mūžiem, un katru gadu vismaz reizi vasarā cenšos izstaigāt pazīstamās vietas.

Attēlā: Bērnudārzā Pumpuros, mežā. 

Tā nu mēs te zīmējām, locījām, taisījām aplikācijas, mīcījām plastilīnu, gājām rotaļās, dziedājām, vingrojām, dejojām. Vasarā Jūrmalā peldējāmies un lasījām mellenes tieši no krūmiem. Reizēm savā starpā pakāvāmies un apsaukājāmies, bet ne pārāk bieži. Neļāvu sevi apvainot: ja kāds sita man, situ pretī. 

Ar grupas bērniem sapratos ļoti labi. Ar pieminētajām audzinātājām arī. Nodarbībās varēju izpildīt visu ko. Nē, tomēr ne visu.

Mums bija arī angļu valodas nodarbības. Kaut kādus dzejolīšus un dziesmiņas pamācīja. Dīvainā kārtā nesapratu gandrīz neko. Automātiski centos atkārtot dzirdēto – kā vēlāk sapratu, galīgi nepareizi. No tiem laikiem sapratu un iegaumēju labi ja četrus piecus vārdus – elefants ir zilonis un foks ir lapsa – kaut kā tā. Sieviete, kas mācīja angļu valodu, runāja priekšā visai grupai, nevis sēžot blakus, kā Hertas tante. Individuāli nevienam uzmanību nepievērsa. Pozitīvais – iemācījos izrunāt to jocīgo th, gan tikai balsīgo. 

Jāpiebilst, ka es diezgan bieži slimoju, gandrīz ar visām iespējamām bērnu slimībām. Kādas zāles man sapačkāja iekšā, nezinu, bet droši vien tur bija arī ototoksiskās antibiotikas.

Man ļoti patika muzikālās nodarbības. Bērnudārzā samācījāmies daudzas dziesmiņas. Grupiņās mums bija pieejams koklei līdzīgs instruments, kuram zem stīgām audzinātāja bija ielikusi papīru ar iezīmētu zig-zagu līniju un punktiņiem – tiem sekojot, varēja izspēlēt kādas bērnu dziesmiņas melodiju.  Un man ļoti patika klavieres zālē. Dažreiz centos pacelt vāku un nospiest kādu taustiņu. Tad parasti saņēmu aizrādījumu. Žēl, jo es gribēju iemācīties spēlēt – tāda vēlēšanās man bija ļoti liela.

Bērnudārzā bija arī citas audzinātājas, kuras dažreiz aizstāja Aveniņaudzinātāju un Pureniņaudzinātāju tad, kad viņas bija vai nu atvaļinājumā, vai kur citur. Mārīte Macijevska, Lapaine, Rekšāne, Bogdāne, Aulika. Visām vārdus nezinu. Vēl Vizmas audzinātāja, viņa bija diezgan nikna un bērnus iekaustīja. Un vēl kāda, kurai nezinu ne vārdu, ne uzvārdu, bet viņa bija diezgan veca. Reiz zīmēju cilvēkus – meitenes ar kupliem svārkiem un kājas – vienu svārku vienā pusē, otru otrā. Vecā audzinātāja paņēma zīmējumu un izmēdījās: Baibai kājas kā galdiņi – un nostājās telpas priekšā ar izplestām kājām, rādot, kā esmu attēlojusi zīmējumā.

Tās bija tikai dažas nelādzīgas epizodes, bet kopumā bērnudārzā man patika tik ļoti, ka negribēju iet no tā projām. Ja man jautāja, par ko es gribu kļūt, pārliecināti atbildēju: būšu bērnudārza audzinātāja!

Izlaidums mums notika Pumpuru jeb Jūrmalas 4.vidusskolā. Uz vēlāk saņemtajām bildēm atzīmēju grupas biedru vārdus un uzvārdus - vismaz tos, kurus zināju. Tas man ļāva tos neaizmirst un vēlāk dažus pat atrast sociālajos tīklos.

Vēlāk Aveniņaudzinātāja kļuva par bērnudārza pārzinīti, un pēc tam mācīja jaunos pedagogus Rīgas 2. pedagoģiskajā skolā Imantā.

Attēlā: daļa no grupas ar audzinātājām bērnudārzā Pumpuros

Attēlā: Bērnudārza izlaidums Pumpuru vidusskolas telpās

Šurp grāmatas, uz skolu...

Pirmajā klasē sāku iet Rīgas Natālijas Draudziņas 7. vidusskolā,  kas tolaik vēl atradās vēsturiskajās telpās K.Marksa (Ģertrūdes) ielā. Klasē bijām 40 bērni. Klases audzinātāja bija Anna Znatnaja. Mācības sākās plkst. 8 no rīta un beidzās jau divpadsmitos. Parasti bija četras stundas. Uz skolu bija jāiet arī sestdienās.

Sākumā mani nosēdināja pirmajā solā, jo biju mazākā klasē. Vēlāk mani pārsēdināja tālāk.

Attēlā: 1. klasē. Baiba kreisajā apakšējā stūrī. Pievērsiet uzmanību arī formas blūzēm ar zili melnajām svītrām! Daudzi nezina, ka tādas bijušas.

Visu ābeci no sākuma līdz beigām biju izlasījusi jau pirms skolas sākuma. Lasīšana man nekādas problēmas nesagādāja. Reiz skolotāja pārbaudīja, cik vārdus minūtē katrs var izlasīt. Izrādījās, ka visātrākā lasītāja klasē esmu es. Sliktākā bija Valentīna, kura nāca uz skolu ne visai tīrā formastērpā un nespēja izlasīt nevienu vārdu. Vēlāk viņu atstāja uz otru gadu, pēc tam uz trešo, un tad viņa no mūsu skolas pazuda.

Arī rēķināšana man padevās labi. Ko vajadzēja, to izrēķināju ātri un pareizi. Šajos priekšmetos pirmajā klasē uz liecības man visos četros ceturkšņos ielika pieciniekus. Taču zīmēšanā un dziedāšanā vairāk par četri nedabūju. 

Īpaši jāatzīmē vingrošanas stundas. Kā toreiz sacīja - fiziskā kultūra. Fizkultūras skolotāja mums bija Emīlija Krūmiņa, pazīstama arī kā mākslas vingrošanas trenere. Un es biju ļoti veikls un kustīgs bērns, kurš ne mirkli nevarēja nosēdēt mierīgi. Vingrošanas stundas man patika vislabāk!

Pirmais mācību gads bija tikko iesācies, kad par Emīliju Krūmiņu tika uzņemts sižets kinožurnālā "Sporta apskats". Filmēšanai bija izvēlēta mana klase. Divas stundas skraidījām pa zāli, lēkājām, tupāmies, vēlāmies - lai beigās iznāktu dažu minūšu sižets, ko rādīt uz ekrāniem. 

Attēlā: Kadrs no kinožurnāla "Sporta apskats".

Sanāca tā, ka šo kinožurnālu rādīja pirms filmas "Kāda meiča Rozmarija", kuru līdz 16 gadiem bija aizliegts skatīties. Kad mani gribēja aizvest uz kino, mani vienkārši neielaida zālē. Kinožurnālu vienu reizi izdevās noskatīties televīzijā. Tagad tas brīvi pieejams internetā.  "Sporta apskats" Nr. 3 - Redzi, dzirdi Latviju! (redzidzirdilatviju.lv)

Viens zēns Raimonds vingrošanas stundās nepiedalījās. Viņš bija gadu vecāks par pārējiem un izskatījās savādāk. Mums teica, ka viņš ir invalīds. Bet mācījās viņš ļoti labi.

Bērnudārzā biju samācījusies daudzas dziesmiņas, skolā "dziedāšanas" grāmatā dziesmām bija nodrukāti vārdi - ja varēja izlasīt, tad varēja arī nodziedāt. Mācību gada sākumā skolotāja mūs sadalīja pirmajā un otrajā korī. Sākumā mani ielika pirmajā. Taču drīzumā pārcēla uz otro. Skolotāja vienkārši pienāca klāt un pateica, ka man būs jāiet uz otro. Nu nekas, tur priekšā bija mana draudzene Sandra, un kopā jautrāk! 

Klasē biju vienīgā, kuru pārcēla no labākā kora uz to otro. Un vienīgie trijnieki uz liecības man bija "dziedāšanā un muzikālajā audzināšanā" trešajā un ceturtajā ceturksnī. 

Kā jau minēju, ne mirkli nevarēju nosēdēt mierā. Sēdēt 45 minūtes uz sola saliktām rokām man bija golgāta. Kustējos, draiskojos. Pirmā piezīme, kuru man ierakstīja jau oktobrī, bija "Baiba neklausa skolotāju". Bija arī "Lasīšanā 2 par nesekošanu līdzi". Tas divnieks šajā priekšmetā gan bija viens vienīgs. Kāpēc nesekoju? Kas to lai zina! 

Attēlā: 1. klasē saņemtās piezīmes

Pionieru nometne un Anna Mihailovna

Vasarā pēc pirmās klases mani aizsūtīja uz pionieru nometni - uz otro maiņu jūlijā. Tas bija smags laiks, jo tikko, īsi pirms Jāņiem, bija mirusi mana mīļotā Hertas tante. Negribēju uz nometni braukt - bet ko tu padarīsi.

Nometne sākās diezgan stresaini: vispirms mani ielika "piektajā pulciņā", kur bija mazākie bērni, bet jau nākamajā vai aiznākamajā dienā notika nopietna reforma: visas meitenes no "piektā" pārcēla uz "trešo", izveidojot atsevišķus zēnu un meiteņu pulciņus. Tas vēl nekas, bet izrādījās, ka trešajam pulciņam ir īpaši nejauka audzinātāja, vārdā Anna Mihailovna. Latviski viņa neprata ne bum bum. Labi, ka pionieru vadītāja prata. Protams, ka visi pasākumi, visas ļiņeikas, notika krievu valodā. Es neko nesapratu. Taču sadraudzējos ar latviešu meitenēm. Ko visi darīja, to mēs arī. 

Nometne "Mediķis" atradās Mellužos, Kāpu ielā 49 pie pašas jūras, no kuras mūs šķīra meža jaunaudzīte. Teritorija bija ļoti plaša. Bieži spēlējāmies pludmalē un peldējāmies jūrā. Jūlija otrajā pusē varēja lasīt mellenes un korintes tieši no krūmiem. Vieta man patika, kaut gan ne tika labi, kā Pumpuri. 

Attēlā: Pionieru nometnē Mellužos. Labajā pusē stāv Anna Mihailovna.

Nometnē bija iespēja skatīties melnbalto televizoru un apmēram reizi nedēļā rādīja kino. Topā tolaik un nākamajos gados bija "Nenotveramie atriebēji", Šurika piedzīvojumi un tamlīdzīgas filmas. Es centos skatīties pāri citu bērnu galvām un lasīju subtitrus apakšā. 

Anna Mihailovna bija īpaši riebīga. Es viņas grupā biju arī nākamajā un aiznākamajā vasarā. Viņa lamāja un pazemoja bērnus. Ne tikai mani, bet arī citus. Meiteni, kura bija piečurājusi matraci, kaunināja visas grupas acu priekšā un matraci lika žāvēties uz sola pie ieejas durvīm. Atņēma grāmatas, ja lasīja tās klusās stundas laikā. Atceros gadījumu, kad vienai meitenei pazuda lietusmētelis, un mums visiem vajadzēja citu priekšā izkravāt savu koferu saturu. Mētelis atradās - kāda no meitenēm izņēma no sava kofera divus pilnīgi vienādus apģērbus un pati apjukusi uz tiem skatījās. Kaut gan visiem bija skaidrs, ka noticis pārpratums, "zagle" tika sodīta. 

Nometnē kājas bija jāmazgā izlietnē un tualete bija koka namiņš ar caurumiem grīdā. Papīru nebija, plūcām lapas. Bet tas bija sīkums, salīdzinājumā ar Annas Mihailovnas pedagoģiskajām metodēm.

Katru dienu no rīta un vakarā notika "līnija". Ko tur runāja, es nezinu. Bet man patika, ka pūta tauri. No rīta kāds no bērniem mastā uzvilka karogu, vakarā kāds cits to novilka. Kas nosauca bērnu vārdu, to nesapratu.

Vienu reizi vakara līnijā nosauca kādu, bet neviens pie karoga neskrēja. Tad Anna Mihailovna pienāca pie manis un no mugurpuses izgrūda no ierindas. Sapratu, ka karogs jānovelk man. Priecīga izskrēju no ierindas un karogu sekmīgi novilku lejā. 

Attēlā: Svinīgā līnija pionieru nometnē "Mediķis".

Stundā neklausās!

2. klase, sestais septembris. Pirmās krievu valodas stundas. Un man dienasgrāmatā atzīme "1" ar piezīmi, ka nav mājas darba. 

Kāpēc nebija? Nezinu. Jaunā mācību gada nedēļā stundu saraksts dienasgrāmatā nav ierakstīts manā rokrakstā un ailē "kas uzdots" ieraksts "1.stunda" arī nav mans. Tas ir klases audzinātājas rokraksts! Varbūt palaidu garām, ka šāds uzdevums vispār uzdots. 

Otrajā klasē mums nomainījās klases audzinātāja - tagad galvenos priekšmetus mācīja Drosma Strazda. Krievu valodas skolotāja bija Ija Artemjeva. 

Nepagāja ne mēnesis, un man dienasgrāmatā klāt cita piezīme: "Baiba neatbild un krievu val.skol. jautāj. Viņa pilnīgi nerunā, ne jau nezināšanas dēļ. Ko darīt? Kl.audz. D.S." 

Kā jau iepriekš biju ievērojusi, gadu jaunākā sētas rotaļu biedrene Rasma krievu valodā runāja brīvi jau sen, bet es nerunāju. Nelīdzēja arī tas, ka viena no dzīvokļa kaimiņienēm bija krieviete. Tiesa, tad beidzot mani iesēdināja viņas istabā un Soņas tante skaidroja, ka zars ir vetka nevis betka - es ilgi jaucu krievu v ar latviešu b.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā: lasīt un saprast rakstīto tekstu vēlāk es iemācījos labi, bet tikpat kā nerunāju un šausmīgi jaucu galotnes. Rakstu darbi man bija pilni ar kļūdām vienmēr. 

Piezīmes par nesekošanu stundās man rakstīja diezgan bieži. "Stundā neseko, nezina atbildi!" "Stundā neklausās, nodarbojas ar zīmēšanu, atbildēt nezina!" "Stundā neuzmanīga, dara citus darbus". "Lūdzu vecākus ierasties skolā". 

Bija arī citas piezīmes, piemēram, "Stundā krāso nagus ar tinti", "Sēž uz palodzes", "Nekārtīgi rakstu darbi".

Tolaik skolā vēl rakstījām ar tintes pildspalvām. Man nepatika. Bieži izsmērējās un radās klekši.

Vai bija arī kaut kas labs? Janvārī bija jāraksta sacerējums par ziemas brīvdienām. Uzrakstīju par Jaungada eglītes pasākumu klubā. Ka tur bija Salatētis, Sniegbaltīte, burvju mākslinieks, žonglieris, dresēts suns, utt. Tā bija vienīgā reize, kad kāda skolnieka darbu skolotāja nolasīja priekšā visai klasei. Un tas bija mans sacerējums.

Sliktā meitene ar dzelzs nerviem

To, ka esmu slikta meitene, zināju jau sen. Un, ka neko nevaru izdarīt, lai būtu labāka. Tātad, sistemātiski nesekoju stundām, neatbildēju uz jautājumiem, neklausīju pieaugušos, rakstīju neglīti. Biju nemierīga. Biju vainīga pie visa, kas notika! Ja sakāvos es, biju vainīga. Ja piekāva mani - arī pati vainīga, nevajadzēja tur līst. Viss, ko es darīju, bija slikti! 

Man bieži bļāva virsū, kāpēc  es nemācos, nesekoju, neatbildu! Nezināju ko atbildēt, stāvēju un mulķīgi smaidīju. Lai mani liktu mierā, uz nesaprastiem jautājumiem mēdzu atbildēt ar "jā, nē, nezinu", dažādi to variējot. Reizēm gan iznāca traģikomiski. "Ārprāts! Viņai jautā, kā viņu sauc, viņa atbild - "Nē!"" 

Nekāda rātnā puķīte nebiju. Ja man klupa virsū, atbildēju asi. Zināju lamuvārdus. Ja aizvainoja, varēju sadot bietē. 

Tā kā slikti uzvedos un nemācījos, par sodu man neļāva nekur iet. Nekādu dauzīšanos pa sētu, nekādus pulciņus - sēdi mājās un mācies! 

Varēju tikai noskatīties pa logu kā sētā bērni lēca pār auklu un spēlēja novusu. Un apskaudu Rasmu, kura gāja deju pulciņā kultūras namā, kas atradās blakus mājā. Man tas bija liegts. Par sporta skolām varēju tikai sapņot.

Man nesvinēja dzimšanas dienas. Tās iekrita vasarā, un tad es vienmēr biju bērnudārzā vai nometnē Jūrmalā. Atveda vai iedeva līdzi konfekšu tūti, tas arī bija viss.

Sēdēju mājās un lasīju grāmatas. To man nepietika, tāpēc daudzas lasīju atkārtoti nezin cik reižu. Karlsonus, Nezinīšus un Alfonus Trīcvaidziņus zināju gandrīz no galvas. 

Ilgstošajai "mājsēdei" bija tāda blakne, ka ierobežoto kontaktu ar vienaudžiem dēļ es zaudēju iemaņu brīvi sarunāties, kura pirms tam man bija. Kopš tā laika runāju juceklīgi un bieži sastomījos.

Kā jau padomju laikā, netrūka stāstiņu par čaklajiem un varonīgajiem pionieriem, un man tie tīri labi patika. Trešajā klasē apņēmos nekad neraudāt. Uzaudzēju biezu ādu. 

Dažreiz skolā vai citur uzdeva jautājumu, par ko katrs grib kļūt. Joprojām atbildēju: "Bērnudārza audzinātāja!"

Baiba nedzird!

Kaut kad trešās klases beigās mamma beidzot saprata, ka es slikti dzirdu. Teica kaut ko no vairāku metru attāluma - nesapratu. Tiku vesta uz poliklīniku, un oficiāli tika apstiprināts, ka Baiba slikti dzird. 

Reizēm domāju, kāpēc sliktā dzirde netika konstatēta pārbaudē pirms pirmās klases sākuma, kad tā droši vien jau bija diezgan slikta? Iespējams, tāpēc, ka šī pārbaude tolaik bija ļoti formāla. Daktere teica "četri, pieci" vai ko tamlīdzīgi, un es to visu uzminēju. Audiometru tolaik poliklīnikā nebija. Ja būtu jāuzmin sarežģīti, reti lietoti vārdi ar daudziem nebalsīgajiem līdzskaņiem, droši vien nesaklausītu.

Domājiet, piezīmes par "nesekošanu stundai" man pārtrauca rakstīt? Kur nu! It kā jau pamatpriekšmetu skolotāji tika informēti, bet vai nu viņi varēja visus 40 klases skolniekus atcerēties. Bija arī stundas, kuras notika tikai reizi nedēļā, bija studenti - praktikanti un skolotāju aizstājēji. Nu, nevarēja jau prasīt, lai viņi pazītu katru. Gadījās, kāds skolotājs mani izsauca, bet es nedzirdēju un paliku sēžot. Un tad kāds no klases sauca: viņa nedzird! Tas bija interesants skats, kā skolotājs stāv klases priekšā ar atvērtu muti...

Īsti nepaveicās ar klases audzinātājiem. Vienpadsmit gadu laikā nomainījās seši. Ceturtajā klasē Strazdu nomainīja Artemjeva - šķiet, vienīgā skolotāja skolā, kura par kontroldarbiem mēdza likt divniekus ar mīnusu un vieniniekus. Bez tam viņa bieži slimoja un nedēļām ilgi nebija skolā. Kad piektajā klasē viņa nebija skolā ilgāk nekā mēnesi, mums piešķīra citu klases audzinātāju - Veru Berģi. Ap to laiku skola pārcēlās uz citām telpām: 50-tajai vidusskolai uzcēla jaunu ēku Kr. Barona ielā, bet mēs pārvācāmies uz sarkano ēku Sarkanarmijas ielā. 

Tajā pašā piektajā klasē vēlreiz pamatīgi saslimu arī es - un dabūju stipro antibiotiku kursu. Pēc tā mana dzirde pasliktinājās vēl vairāk.

Tādas mācību grāmatas kā latviešu literatūra, vēsture, dabas zinības u.tml. vienmēr izlasīju pirms mācību gada sākuma - uzreiz, tiklīdz man tās tika nopirktas. Pēdējā skolotāja, kuras stāstījumu dzirdēju kaut cik pietiekami, bija toreizējā skolas direktore Maija Kalnarāja, kura pasniedza seno laiku vēsturi.

Ko es darīju stundās? Skolotāju stāstījumu laikā parasti nodarbojos ar "blakuslietām" - zem sola lasīju kādu daiļliteratūras grāmatu. Kad vajadzēja pildīt klases darbus - rakstīju.

Viss mans informācijas avots par uzdoto tēmu bija mācību grāmatā ierakstītais teksts. Nesaprati? Lasi to pašu otrreiz. Atkal nesaprati? Lasi trešoreiz. Nesaprati arī tad? Svied kaut grāmatu kaktā un ceri, ka neizsauks! Papildinformācijas man nebija. 

Mājās kaut ko jautāt nebija jēgas. Man atbildēja apmēram tā: "Visi zina, tikai tu ne. Tad tu esi stulba, ja nezini. Ko tev skolā māca?".

Dzirdes pasliktināšanās dēļ sestajā klasē man "piešķīra" pensijas vecuma mājskolotāju, pie kuras divas reizes nedēļā man vajadzēja iet uz mājām. Es viņu ciest nevarēju. Kad aizgāju, viņa atvēra tās pašas mācību grāmatas un vārds vārdā pārlasīja rakstīto tekstu. Neko papildus. Bet es taču to varēju pati izdarīt - un sen jau biju izlasījusi. Turklāt viņa vispār nemācīja angļu valodu, jo esot vācu valodas pasniedzēja. Te tā priekšālasīšana būtu varējusi kaut cik noderēt. 

Zemē nomests laiks. Būtu labāk krimiķus palasījusi. Priecājos, ka arī mājskolotāja saslima un šīs "nodarbības" beidzās.

Grāmatas, kino, ekskursijas

Apmēram ceturtajā klasē Karlsona laiks bija pagājis, lasīju Zentu Ērgli, Viju Upmali, krievu un poļu autoru darbus par dažādiem palaidņiem (tie man ļoti gāja pie sirds) un tad jau ķēros klāt krietni biezākām grāmatām, romāniem. Pirmās biezās bija "Trīs musketieri", "Divpadsmit krēsli"/"Zelta teļš", "Uz jauno krastu". Pēc tam vairs secību neatceros. Lasīju daudz un gandrīz nepārtraukti. Gāju arī uz skolas bibliotēku, bet ņēmu tikai grāmatas, kas stāvēja brīvi pieejamos plauktos. Neko nejautāju.

Patika iet uz kino. Pēc stundām varēja paspēt aizskriet uz dienas seansiem tuvākajos kinoteātros, kuru centrā bija daudz.  Biļetes maksāja 25 kapeikas. Kinoteātrī "Pionieris" bērnu biļete bija vēl lētāka - 10 kapeikas. Skatījos krievu valodā ierunātās filmas un zibenīgā ātrumā lasīju subtitrus latviski. Dievināju franču un itāļu kinokomēdijas. Oi, kā man patika Luijs de Finess! Un, protams, visādi piedzīvojumi, detektīvi. Multenes - Nu, pogoģi!, Šaibu, šaibu! Bet savādi bija skatīties Rīgas kinostudijas filmas, kuras ierunātas latviešu valodā - tad es nesapratu saturu. Cik no anotācijām varēja uzzināt un no bildes saprast, tik bija. Uz "Vella kalpiem" gāju četras vai piecas reizes. Ko skatīties tur bija diezgan, un Paula mūzika tāda, kas "pati lien ausīs". Tā bija rakstīts recenzijā žurnālā "Māksla", kuru pasūtījām. Lasīju arī žurnālus "Zvaigzne", "Veselība", "Draugs", avīzes "Pionieris" un "Rīgas Balss". Dažreiz vēl kaut ko.

Bieži apstaigāju tuvākos grāmatu veikalus. Apģērbi un apavi mani neinteresēja. Tikai grāmatas. Ja pamanīju ko interesantu, nopirku. Grāmatas bija lētas, nelielu kabatas naudu man deva vecmāmiņa. Reizēm saekonomēju pusdiennaudu.

Teātris... Pirmajās klasēs mēs dažreiz gājām uz leļļu teātri. Tas man patika. Vēlāk skolā tika piedāvātas biļetes uz izrādēm Jaunatnes teātrī. Tas man patika mazāk - nesapratu runāto un bija diezgan garlaicīgi. Dažreiz mani paņēma līdzi uz operu un baletu. Oho, tur bija ko skatīties, un mūzika arī skaista! Ļoti patika visas izrādes, bet vislabāk Marģera Zariņa "Svētā Maurīcija brīnumdarbi". Ļoti jautrs gabals. Labprāt noskatīšos vēlreiz, ja vien to izrādi vēl kādreiz rādīs.

Mūzika man patika visādos veidos. Toreiz bija iznākusi Raimonda Paula pirmā lielā plate sarkanajos vākos (ar "Mežrozīti", "Papu, saki mammai pats"), tad otrā ("Tik dzintars vien"). Mājās bija radio ar skaņuplašu atskaņotāju, drillēju tās plates diezgan daudz un lielā skaļumā. Vārdus dziesmām nesapratu, taču daļēji šis jautājums atrisinājās vēlāk: izrādījās, ka daudzām meitenēm ir "dziesmu klades". Vienu tādu aizņēmos un visu iespējamo norakstīju. Bija iespēja aiziet uz Paula autorkoncertu, ļoti patika.

Par ārzemju mūziku neko daudz nezināju. Zināju, ka ir tādi Bītli, Rolling Stones un kas tamlīdzīgs, bet pie mums vairāk popularizēja Dinu Rīdu un Karelu Gotu. Kas bija platēs, to liku uz atskaņotāja. Magnetofona man nebija.

Ceturtajā klasē man nopirka slidas. Tolaik ziemā atkušņi bija reti: kad uzsniga sniegs, tad turējās gandrīz līdz pavasarim, un ledus nekusa. Gāju pārmaiņus un dažādām slidotavām Daugavas, Dinamo, Mežaparka un VEF stadionos. Visos stadionos bija vairāki laukumi: atsevišķi masu slidotava un bērnu laukums, un Mežaparkā arī ātrslidošanas aplis. Iemācījos slidot atmuguriski un arī drusku palēkties puspagriezienā.

Ziemās trešajā ceturksnī reizi nedēļā vingrošanas vietā bija slēpošanas stunda. Pēc stundām gājām uz mājām, pārģērbāmies, ņēmām slēpes un ar tramvaju vai trolejbusu braucām uz Šmerli.

Ļoti patika peldēt. Šis prieks gan tika tikai vasarā. No ūdens mani laukā nevarēja dabūt.

Uz vienu pulciņu piektajā klasē tomēr mani palaida. Uz žoga pie skolas reiz pamanījām plakātu, kas aicināja pieteikties uz dažādiem pulciņiem Dabas muzejā.  Mammai patika ceļot, un tur bija tāds tūrisma pulciņš. Nodarbības gan nenotika muzejā, bet Rīgas 4.vidusskolā - Pārdaugavā pie Mārupītes. Vislabāk man patika pats brauciens uz šo skolu un ceļš atpakaļ. Izrādījās, ka šajā pulciņā bija pieteikušies vēl divi klasesbiedri - Aigars un Biruta. Klaiņojām gar Mārupīti un gar Māras dīķi. No paša tūrisma gan tur bija diezgan maz kas, vajadzēja pierakstīt dažādas apdzīvotās vietas Latvijā, attālumu līdz dzelzceļa stacijai, iemācīties Morzes ābeci (kuru es jau pratu) vai ko tamlīdzīgu. Tomēr dažās ekskursijās izbraucām. Nofilmējāmies arī TV raidījumā "Atpūtas maršruti" - skolotājs Edvīns Žīgurs bija šī raidījuma vadītājs.

Vēlākajos gados sadomāju atrast visus Rīgas kinoteātrus, kuru tolaik pilsētā bija kādi 30. Mājās pie sienas man bija izkārta Rīgas karte, "Kinoekrānos" izlasīju adresi, kartē sameklēju ielu, un katrā noskatījos vismaz vienu filmu. Izbraukāju visus tramvaju un trolejbusu, un vismaz pusi autobusu maršrutu. 

Pa televizoru skatījos galvenokārt koncertus, mākslas filmas ar subtitriem un daiļslidošanu. Kad Rīgas "Dinamo" tika augstākajā līgā, skatījos gandrīz visas hokeja spēles un spēlētājus pazinu pēc numuriem. 

Patika braukt ekskursijās. Jau otrajā klasē biju bijusi Tallinā, un Aizkarpatos, pa ceļam izbraucot cauri arī Lietuvai un Baltkrievijai. Tolaik kurš katrs ārpus Latvijas vis nebraukāja.

Attēlā: Ekskursijā Karpatos, narcišu laukā. Meklējiet mani bildes labajā pusē.

Sarakstījos ar meitenēm no Ukrainas un Krievijas. Tolaik bija tādi vēstuļu draugi: skolēni sūtīja vēstules uz citām republikām uz kādu skolu: uz aploksnes uzrakstīja klasi, un tur parasti kāds atsaucās sarakstei. Tā viena meitene no Ukrainas bija uzrakstījusi uz aploksnes manas skolas numuru, manu klasi un "piektajam skolēnam pēc saraksta". Tā biju es. Sarakstījāmies vairākus gadus. Sēdēju pie galda ar krievu valodas vārdnīcu un rakstīju par Rīgu, Latviju, kur es biju, ko es darīju, utt. Cik kļūdu es salaidu tekstā, nezinu, bet Gaļina teica, ka esot interesanti.  

Nometne bez Annas Mihailovnas

Vismaz mēnesi nometnē pavadīju katru vasaru. Galvenokārt tajā pašā "Mediķī", bet vienu reizi arī Ozolniekos, netālu no Jelgavas. Tur man patika labāk. Taču arī Mellužos situācija bija uzlabojusies, jo Annas Mihailovnas tur vairs nebija. Vairāki bērni, tāpat kā es, brauca uz nometni atkārtoti, es viņus jau pazinu. Audzinātājas un pionieru vadītājas runāja abās valodās. Liņeikas un pasākumi gan bija krieviski, bet tas mani īpaši netraucēja, nebija jau mācības. Jūra bija savā vietā, pludmale arī, mellenes un korintes auga. Ņēmu līdzi grāmatas un lasīju. Tāpat kā agrāk, kino seansos klubā rādīja Nenotveramos atriebējus, bet klāt bija nākusi arī Briljantu roka, Kaukāza gūstekne un vēl citas filmas. Notika sporta sacensības un tur man veicās: dabūju medaļas savā grupā peldēšanā, kā arī dambretes un šaha turnīros. 

Katrā maiņā bija atklāšanas un slēgšanas koncerts. Diemžēl nekādi nevarēju saprast, pēc kāda principa izvēlas dejotājus, dziedātājus un dzejoļu deklamētājus. Mani nekad neaicināja. Reiz grozījos pie skatuves un burtiski sajutu, ka tūlīt, tūlīt tiks gatavots nākamais priekšnesums. Neaicināta uzkāpu uz skatuves. Tas bija pašā laikā. Izrādījās, ka akordeonistam vajag dažus bērnus, kas tēlo... Salaspils memoriāla pieminekļus. Stāvēju nekustīgi uz apklātas miskastes ar vienu roku gaisā, otru saliektu elkonī. Skanēja "Buhenvaldes zvans", un gar pieminekļiem lēni soļoja meitene melnā jakā un ar pātagu rokā - nometnes uzraugs.

7.-8. klase

Klases audzinātāja Vera Berģe mums bija īsta nelaime. Viņa mācīja meitenēm darbmācību, un tas nozīmēja, ka mēs viņu un viņa mūs redzējām tikai 1-2 stundas nedēļā. Zēnus viņa sastapa tikai "audzināšanas" stundā (bija arī tāda), meitenes drusku vairāk. Varēja just, ka viņa klases skolēnus, vismaz zēnus, ir sadalījusi "labajos un sliktajos". Bija arī par ko. Vairāki puišeļi bija milicijas uzskaitē. Mūsu klasei cauri izgāja daudz otrgadnieku - vieni netika līdzi mums, citus saņēmām mantojumā no iepriekšējās klases. Tā kā skola atradās bijušās 50.vidusskolas telpās, no turienes "angļiem" atskaitītie bieži ieradās pie mums. Jau pēc skolas beigšanas saskaitīju vairāk nekā 70 klasesbiedrus, no kuriem visus gadus no pirmās līdz pēdējai klasei nomācījās vienpadsmit.

Attēlā: Klases priekšā audzinātāja Vera Berģe. Iespējams, ka audzināšanas stunda vai politinformācija. (Piebilde. Man bija vairākas piezīmes "stundā staigā pa klasi". Ja nestaigātu, nebūtu daudzu foto.)

Kā nebūt pamatskolu nobumbulēju. Tā kā man patika lasīt, centos izlasīt visu ieteicamo literatūru, kuru varēju sadabūt. Izlasīju arī Mērnieku laikus un Zaļo zemi, kaut gan mīļākie darbi tie man nebija. Latviešu valodā rakstīju samērā labi, kļūdu bija maz. Vienu sacerējumu par brīvo tēmu reiz uzrakstīju uz kādām 30 lappusēm (iepriekš sapratusi, ka darbs būs garš, rakstīju nevis burtnīcā, bet līniju kladē). Likumus gan nepatika mācīties no galvas. Patika vēsture (tā pati padomju, citas jau nebija) - bija interesanti zināt, kas kādreiz noticis. Botāniku, zooloģiju, anatomiju un ģeogrāfiju sapratu. Algebras un ģeometrijas uzdevumus līdz astotajai klasei izrēķināju. Ar fiziku un ķīmiju gāja grūtāk. Bet visgrūtāk gāja ar valodām. Krieviski, kā jau iepriekš rakstīju, lasīju un sapratu labi, bet gramatika rokās nedevās. Galotnes un arī pareizrakstību kā jaucu, tā jaucu. Angļu valodu nesapratu gandrīz vispār. Vārdiņus iegaumēt nespēju ne pēc desmitkārtīgas, ne pēc simtkārtīgas izlasīšanas: kā noliku grāmatu malā, tā prom tie bija. Vecākajās klasēs angļu valodas skolotāja mani nekad neizsauca, lika mierā. 

Attēlā: Skolas pagalmā pie ābeles

Skolotāju stāstījuma laikā parasti kaut ko lasīju. Vai garlaikojos, ja lasāmā nebija.

Reiz lasīju, bet nepamanīju, ka pēdējā solā nosēdusies laikam kāda izglītības nodaļas darbiniece. Viņa pienāca pie manis un grāmatu atņēma. Skolotāja droši vien dabūja kādu aizrādījumu. Labi, ka neviens nesadomāja atņemt man arī rakstāmo un papīru!

Atzīmes man bija sliktas. Ja jautājumu nesapratu, teicu, ka nezinu, un saņēmu divnieku. Tā bija vieglāk, nekā bezjēgā nez cik reižu pārprasīt un nesaprast tik un tā. 

Par kontroldarbiem atzīmes  man vienmēr bija augstākas nekā par mutiskajām atbildēm.

Bija arī citas problēmas. Ja jaunākajās klasēs skolotāji visu svarīgāko informāciju uzrakstīja uz tāfeles un mums tā bija jāpārraksta dienasgrāmatā (piemēram, ka mājas jāizpilda 35. uzdevums, atnest 10 kap. biļetei, ekskursija uz kaut kurieni), tad vēlāk viņi tā vairs nedarīja, daudz ko pateica mutiski. Un es daudz ko palaidu garām. Atceros, reiz atnācu uz skolu ar grāmatām, bet izrādījās, ka tajā dienā klase brauc ekskursijā. Labi, ka dzīvoju tuvu un paspēju aizskriet uz mājām pārģērbties.

Attēlā: Klases ekskursijā. Es priekšā, labajā pusē.

Kādu laiku skaitījos klases kultorgs. Kaut ko darīt gribējās, bet īsti nezināju, kā. Sapirku biļetes uz kino un uz cirku. Uz teātri ne, jo biļetes brīvā pārdošanā bija grūti dabūjamas. Zināju, ka eksistē kolektīvie pieprasījumi, bet nebija ne jausmas, kā tos dabūt un kur tos nest.

Sienas avīzes mums nebija. Ja būtu bijusi, sapņotu piedalīties tās veidošanā. 

Vēlāk man vairākkārt prasīts, kāpēc es neteicu, kāpēc es nejautāju, ja kaut ko nezināju? Man skolotāji nebija draugi, bet ienaidniekiem nejautā. Nu labi, ne gluži ienaidnieki, bet kā gan var normāli saprasties ar cilvēkiem, kuri gadiem ilgi rāj, baras, liek sliktas atzīmes un raksta piezīmes? Ar skolotājiem iet runāt labās meitenes.

Vēl vairāk. Man bija bail kaut ko jautāt, kaut ko prasīt gan pazīstamiem cilvēkiem, gan nepazīstamiem. Es nebaidījos ne no vardēm, ne no pelēm, ne no spokiem, ne no augstuma, ne no kā tamlīdzīga, bet baidījos prasīt. Pirms jebkādiem lietišķiem kontaktiem ar svešiem un pat pazīstamiem cilvēkiem, kā saka, "asinis stinga dzīslās". 

Pēc astotās klases nolēmu turpināt atsēdēt vidusskolu. Iet kaut kur citur nebija jēgas - tikpat neko nesaprastu. Domāju, ka labāk sēdēt tur, kur mani jau pazīst. Bet pirms devītās klases vasarā divus mēnešus pastrādāju Latvijas slavenākajā rūpnīcā.

Rūpniecības flagmanis VEF

Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā rūpnīca VEF nebija tālu: tikai četras pieturas ar trolejbusu. Darbs sākās septiņos no rīta. "Lielajiem" beidzās laikam pusčetros, bet tā, ka man bija sākumā 14 gadu, vēlāk 15, tad varēju iet projām agrāk. Bija jāsalīmē kaut kāda detaļa radioaparātiem. Daudz, daudz, daudz detaļu. Tūkstoši katru dienu. 

Varētu domāt, ka darbs bija garlaicīgs - bet ne jau man. Domāju, kā labāk izvietot detaļas un darbarīkus uz galda, lai neizdarītu liekas kustības, un darbs veiktos ātrāk. Vai salīmētās detaļas likt uz galda žāvēties rindā no labās puses uz kreiso, vai otrādi. Pa cik likt rindā, un cik rindas - lai varētu ātri saskaitīt. Un varēja pārdomāt izlasītās grāmatas, redzētās filmas, un to, ko darīt pēc darba. 

Tolaik bija uzcelts pirmais ēdināšanas kombināts, diemžēl diezgan tālu, Ieriķu ielas pusē. Taču dažas reizes līdz tam pārtraukumā aizgāju.

Reizi nedēļā VEF kultūras namā demonstrēja kino, turklāt tādu filmu, kura vēl nebija redzama kinoteātros. Parasti visas biļetes izpirka tie, kuri te strādāja pastāvīgi, bet reiz uz kādu mazāk interesantu filmu biļeti dabūju arī es.

Pa mūsu cehu gandrīz katru dienu tika vadāta kāda delegācija: gan no citām republikām, gan no citām valstīm. Kubieši un kas tur vēl.

Rūpnīcai bija sava avīze "Vefietis". Tiem, kuri bija to pasūtījuši, avīzi pienesa darba vietā. Tāda bija arī vienai no tuvākajām darbabiedrenēm, un viņa deva to palasīt pārējām. Pārtraukumos to centos izlasīt arī es. Bija interesanti. 

Sākot mācības devītajā klasē, atkal uzrakstīju pagaru sacerējumu - šoreiz par darbu VEFā. Kaut kad krietni vēlāk man ienāca prātā to pārrakstīt un aizsūtīt uz "Vefieša" redakciju. Kad jau sen par to biju aizmirsusi un skolu beigusi, saņēmu aploksni, kurā bija ietūcīts kāds "Vefieša" numurs. Tajā bija nopublicēts mans sacerējums, tikai krietni saīsināts un pārveidots. 

Rūpnīcā nostrādāju divus mēnešus arī nākamajā vasarā, un tieši tajā pašā vietā. Protams, nopelnīju arī. Vairāk, nekā saņēma medmāsas.

Vidusskolas laiks

Pēc astotās klases daļa klasesbiedru aizgāja uz tehnikumiem vai profesionāli tehniskajām skolām, bet pie mums atnāca citi. 

Vairs netika norādīts, kurā solā katram jāsēž. Katrs sēdēja kur gribēja. 

Formas tērpus mēs nevalkājām jau no kādas 6. klases. Nezinu, kā citās skolās, bet mums šajā ziņā bija ļoti liela brīvība. Svārciņi, blūzīte, jaciņa vai džemperis - galvenais, lai būtu zilā, melnā, pelēkā vai brūnā krāsā. Bija atļauts valkāt garās bikses, un tolaik modē bija kļošenes. Kurpes varēja būt uz platformām. Minisvārkus ap to laiku ļoti strauji nomainīja midi. 

Attēlā: Liekas, ka militārās mācības stundā.

Portfeļu vietā lietojām plecā karamās tašas, daži skolas grāmatas lika krāsainajās plastmasas kulēs, kuras varēja dabūt gandrīz tikai pa blatu.

Attēlā: Ķīmijas kabinetā

Attēlā: Manas klasesbiedrenes starpbrīdī

Brīvlaikā starp desmito un vienpadsmito klasi strādājām LOTOS vienībā Straupē. Man tur patika. Aldziņa par biešu ravēšanu gan bija krietni knapāka nekā VEFā.

Attēlā: LOTOS vienībā Straupē. Brīvais laiks pie ezera.

Attēlā: Ekskursija brīvdienā.

Tajā laikā slavas Olimpā bija Latvijas kamaniņu braucēji, un mazajā Ogres trasītē Ķentes kalnā divas reizes izsludināja Atvērto durvju sacensības, kurās varēja piedalīties jebkurš. Nolēmu pamēģināt. Biju salasījusies par gaisa aptekamību, un, kamēr gandrīz visi citi kamanās kāpa ielas tērpos, es savas kļošas un vējjaku nometu nost un nobraucu treniņtērpā. Pirmajā gadā savā grupā dabūju otro, nākamajā gadā pirmo vietu.

Mācībās nekas īpaši nemainījās: skolotājus nesapratu un lasīju tekstus grāmatās. Bija grūtāk rakstīt kontroldarbus, jo, lai rakstītu atbildi, vajadzēja zināt jautājumu. Lielākoties jautājumus diktēja, un es tos norakstīju no solabiedres. Taču ne vienmēr. Piemēram, skolas direktors, kurš pasniedza vēsturi un sabiedrības mācību vienpadsmitajā klasē, stingri skatījās, lai nenoraksta. Kad man neizdevās norakstīt jautājumu, nodevu tukšu lapu. Saņēmu divniekus.

Man bija pasliktinājusies arī redze, bet briļļu nebija, un uz tāfeles rakstīto ne vienmēr varēju saskatīt. 

Tāpat kā agrāk, bieži devos ekspedīcijā pa grāmatveikaliem, medīdama jauniznākušās grāmatas, un antikvariātos cilādama vecās. Lasīju gan daiļliteratūru, gan dažādu populārzinātnisko literatūru, kas nu pagadījās. Apvāršņu, piedzīvojumu un vēstures grāmatu sērijas sekcijā krājās arvien garākā rindā. Ļoti patika Kolberga, Dripes, Mauliņa un Ezeras grāmatas. Dievināju Andreja Skaiļa humoreskas - tur varēja saplīst no smiekliem! 

Starp nopirktajām grāmatām bija arī grāmatas par pedagoģiju. Piemēram, tajā laikā iznāca vairākas Vasilija Suhomļinska grāmatas - "Saruna ar jauno skolas direktoru" un citas. Lasīju un redzēju, cik tālu no šīs teorijas ir mūsējie. Līdz kosmosam un vairāk.

Kā jau minēju, jau sen biju zaudējusi iemaņu brīvi sarunāties un runāju juceklīgi. Kāds pedagoģiski izglītots gudrelis reiz pateica, lai labāk klusējot - jo tā es atstājot labāku iespaidu.

Pasūtīju vai pirku vairākas avīzes un žurnālus. Regulāri lasīju "Padomju Jaunatni", "Rīgas Balsi", "Literatūru un Mākslu", "Sportu", "Liesmu", "Zvaigzni", "Sievieti", "Dadzi" un epizodiski vēl šo to. 

Sadomāju aizrakstīt LM un PJ. Publicēja. Par šiem rakstiem dabūju pa kaklu, jo nedrīkstot rakstīt persona, kurai tik sliktas sekmes. 

Nekas, pārdzīvoju. Skolu kaut kā pabeidzu.

Pēcskolas pēcvārds. Biedinājumi

Tā nu sanāca, ka visus skolas gadus populārākā audzināšanas metode attiecībā pret mani bija kaunināšana, rāšana, piezīmju rakstīšana un draudēšana ar specskolu (domāta Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātskola, kurā astoņu klašu kursu apguva divpadsmit gados)

Tajās retajās reizēs, kad tomēr gāju pie skolotājiem parunāties par kādu man interesējošo jautājumu, attieksme bija ačgārna: tu taču esi tāda pati kā citi, ko tev vajag savādāk?

Nevienam neienāca prātā, ka vajadzētu palīdzēt man sameklēt interesantu un piemērotu palīgliteratūru, kuru, protams, drīkstētu lasīt arī stundu laikā. 

Tolaik bija maz mācību raidījumu televīzijā, bet daži tādi bija. Diemžēl bez subtitriem. Tiem vajadzētu būt obligāti, un visām mācību stundām jābūt pieejamam internetā. Man vēl paveicās tādā ziņā, ka tolaik visas mācību grāmatas varēja nopirkt veikalā un pēc mācību gada beigām tās nebija jānodod bibliotēkā. Ja grāmatas nebūtu varējusi paturēt un pāršķirstīt arī nākamajos gados - nezinu, kā būtu nolikusi gala eksāmenus.

Skolas gados es nepazinu nevienu citu vājdzirdīgu bērnu, bet vēlāk uzzināju, ka arī citās "parastajās" skolās tādi mācījušies gan piecdesmitajos, gan sešdesmitajos gados, gan vēlāk. No intervijām ar viņiem uzzināju, ka ekonomists Jānis Bariss skolā esot vienkārši atsēdējis, ka Jānis Zandovskis par "sliktu mācīšanos" trešajā klasē atstāts uz otru gadu (vēlāk viņš beidza juridisko fakultāti), ka Zigmārs Ungurs skolas gadus pat atcerēties negribot. Izrādījās, ka viena vājdzirdīga skolniece bijusi arī manā skolā - kādus 20 gadus agrāk. Vēlāk es viņu satiku.

Negatīvā pieredze arī ir pieredze, tāpēc pa punktiem sarakstīju biedinājumus vecākiem, kuri nolēmuši vājdzirdīgu bērnu sūtīt parastajā skolā.

• Klases audzinātājs aizmirsīs vai vispār neuzskatīs par vajadzīgu brīdināt citus skolotājus, ka jūsu bērns slikti dzird. 
• Ja jūsu bērns vienkāršus jautājumus tomēr spēs saprast un uz tiem atbildēt, skolotāji varbūt nekad nenojautīs, ka viens no viņu skolēniem slikti dzirdējis.
• Arī brīdinātie pedagogi bieži vien aizmirsīs ka jūsu bērns nedzird, un viņam dienasgrāmatā nemitīgi rakstīs piezīmes ka "stundā neklausās" un pazeminās vērtējumu uzvedībā. 
• Ja aiziesiet uz skolu un mēģināsiet ko iebilst, saņemsiet paskaidrojumu, kā skolotājs ir viens, bet skolēnu klasē ir daudz. Nevar taču atcerēties, kas katram audzēknim ir par vainu. Un maksā arī maz.
• Skolotājam nav ne jausmas, cik atšķirīgi ir dzirdes traucējumi, ko nozīmē dzirdes nerva deģenerācija, kādas slimības vai zāles izraisa vājdzirdību, un kāda kaite piemīt tieši jūsu bērnam. Viņi nepratīs lasīt audiogrammu, neko nezinās par dažādiem dzirdes aparātiem un neatlicinās laiku, lai konsultētos ar speciālistiem. Varbūt skolotāji nekad neuzzinās, kāda ir bērna dzirdes zudums pakāpe un visos gadījumos domās, ka viņš nedzird tikai drusciņ. Skolotājam nebūs laika noskaidrot, kādas skaņas un no kāda attāluma skolēns spēj sadzirdēt, un ko ne.
• Jo jūsu bērns labāk runās, jo sliktāk: skolotājs gluži vienkārši neticēs, ka viņš tomēr daudz ko neuztver un neizprot.
• Tiklīdz bērns kārtējo reizi kaut ko nesadzirdēs, skolotājs apgalvos: pats vainīgs, vajadzēja uzmanīgāk klausīties. Viens otrs pat nekautrēsies klases priekšā pateikt, ka šādam skolēnam vieta vienīgi palīgskolā. 
• Pamanījis, ka bērns tomēr kaut ko saprot, skolotājs uzskatīs, ka viņš patiesībā visu dzird, tikai izliekas, ka nedzird. 
• Ja skolēns pēc stundas beigām skolotājam kaut ko paprasīs, viņš aizbildināsies ar laika trūkumu. 
• Ļoti dīvaini jūsu bērnam klāsies svešvalodu stundās, jo skolotājs neattapsies, ka vismaz izrunu vajadzētu mācīt individuāli. 
• Ja kaut ko nelāgu būs izdarījuši vairāki skolēni, par vainīgu uzskatīs jūsējo, jo citi spēs labāk attaisnoties un aizstāvēties. 
• Skolotāji nesapratīs ne bērna vaibstus, ne žestus. Viņiem nebūs nekāda priekšstata par ķermena valodu. Ja jūsu bērnam mīmika būs vairāk izteikta nekā pārējiem, secinājums būs viens: viņš par daudz vaikstās. 
• Ja jūsu bērns turēsies nomaļus no citiem, skolotājs nospriedīs, ka viņš nav sabiedrisks. Nevienam neienāks prātā, ka bērns nespēj izsekot citu sarunām un kā viņam vajadzētu palīdzēt saprasties ar līdzaudžiem. 
• Varbūt jūsu bērnu nosēdinās pirmajā solā, bet jēgas no tā būs maz. Lielākā daļa skolotāju mēdz staigāt pa klasi un skolēni nevar redzēt viņa mīmiku un lūpu kustības, kas palīdzētu uztvert pedagoga teikto.
• Ja skolotāja stāstījumu bērns nedzirdēs un nesapratīs, viņam kļūs garlaicīgi. Taču darīt ko citu, piemēram, lasīt grāmatu arī nedrīkstēs - ierakstīs piezīmi ka stundai nav sekojis un nodarbojas ar blakuslietām. 
• Skolotāji neiedomāsies, ka prasīt "vai tu dzirdēji?" nav labs stils. Jāprasa "Ko es tev teicu? Ja nevarēs atkārtot jautājumu, nevarēs pateikt arī atbildi.
• Skolotāji neiedomāsies, ka jautājumu var arī uzrakstīt uz papīra lapas un iedot izlasīt.
• Vecākajās klasēs tāfeli informatīvajiem ziņojumiem izmanto reti, viss tiek pateikts mutiski, ko vājdzirdīgais bērns neuztver. Viņš neuzzina par izmaiņām stundu sarakstā, rīkotajām ekskursijām vai citiem pasākumiem. Viņš par to uzzina tad, kad pasākums jau noticis.
• Vecāki uzskata, kā skola ir tāpēc, lai bērniem iemācītu vairāk nekā viņi paši to spēj. Nekā! Skolotāji savukārt domā, ka šim nolūkam paredzēti tieši vecāki. 

Pēc visiem šiem biedinājumiem gribētu ieteikt vecākiem tomēr nenobīties, un sūtīt vājdzirdīgus bērnus parastajās skolās. Ja arī viņiem tur klāsies draņķīgi, kad skola būs pabeigta, viņu nervi būs stiprāki nekā citiem līdzaudžiem. Tas lai noderēs turpmākajā dzīvē.

Mana pirmā klases audzinātāja Anna Znatnaja vēlāk klases salidojumā teica, ka viņi (skolotāji) tolaik itin neko nav zinājuši par īpašām vajadzībām. Itin neko. Tagad tomēr zina vairāk. Un bērni, kas mācījušies vēlākajos gados, stāsta, ka nu vairs tik traki neesot.

Anna Znatnaja šī bloga uzrakstīšanas laikā joprojām strādā - logopēdiskajā sākumskolā "Valodiņa", kurā mācās daudzi vājdzirdīgie bērni. 

Preses ekspedīcija

Kaut kur bija jāiet strādāt. Iespēju studēt pat neapsvēru: visur konkursi, un ko gan es sapratīšu, sēžot kādā auditorijā un neko kārtīgi nedzirdot? Zināju tikai, ka man gribas lasīt. VEFu jau biju redzējusi. Tur strādāt bija prestiži, bet tā īsti uz turieni nevilka.

Varbūt kāds jautās, kā ar to bērnības sapni: kļūt par bērnudārza audzinātāju? Ja dzirdētu, es droši vien būtu šo profesiju izvēlējusies. Nopietni. Un būtu laba audzinatāja. Taču uzskatu, ka cilvēks ar dzirdes traucējumiem ar maziem bērniem strādāt nevar. Jo ir jādzird, kā bērni runā, jālabo viņu valoda. Varbūt var strādāt par skolotāju ar vecāko klašu skolēniem, par pasniedzēju augstskolā, bet ne bērnudārzā.

Daugavas krastā tikko bija uzcelts Preses nams. Redakciju korpuss vēl nebija pabeigts, bet tipogrāfija jau darbojās. Pamanīju sludinājumu, ka pasts meklē šķirotājus darbam ekspedīcijā Preses nama telpās. 

Mani pieņēma, sāku strādāt. Komplektējām avīžu saiņus visām Latvijas pasta nodaļām. Tur varēja ģeogrāfiju pamācīties, uz pavadzīmēm lasot visādu mazu un lielu apdzīvoto vietu nosaukumus. Redzēju avīzes, kuras pirms tam kioskos nebiju pamanījusi, piemēram, "Latvijas Jūrnieks", "Dzimtenes balss" pielikums "Atziņas un Pārdomas". Tika bandrolēti un pa visu savienību izsūtīti žurnāli "Šahs" un "Dambrete" krievu valodā. Bija interesanti.

Jāpiebilst, ka pasta darbinieki tolaik ieradās darbā pa to pašu ieeju, kuru izmantoja tipogrāfija. Ejot cauri gaiteņiem, varēja redzēt, kas tur notiek. Tieši blakus atradās avīžu cehs. No citas puses pie mums veda iekšā žurnālu pakas. 

Jaunākās darbabiedrenes bija draudzīgas, bet neizpratni manī izraisīja viena lieta. Pašā sākumā vienai meitenei lika ierādīt, kas man jādara. Nekas daudz tur nebija, gandrīz tik vien, kā saini ātri sasiet ar auklu. Tā kā meitene likās forša, sāku prasīt vēl šo to. Viņa nezināja. Tad paprasīju, cik ilgi viņa te strādā. Astoņas dienas! 

Vēl pēc laiciņa atnāca kārtējais jaunais darbinieks, tad viņu piestūma man un lika parādīt, kas jādara... Bet es biju salasījusies par darbaudzinātajiem, un domāju, ka iesācējus apmāca pieredzējuši darbinieki...

Ilgi tur nepaliku. Vispirms gadījās rokas trauma - darbā. Pēc slimības lapas noslēgšanas pārcēla uz citu brigādi. Tur priekšniece ar mani sarunājās tikai kliedzot. Nevarēju izturēt. Kādu laiku vēl pastrādāju, un uzrakstīju atlūgumu. 

Sociālistiskās sacensības līderi

Kādu laiku pasēdēju mājās, tad izdomāju, ka varētu iet uz ādas galantērijas kombinātu "Somdaris", kurš atradās netālu no mājām. Tikai viena pietura ar trolejbusu vai arī desmit minūtes ar kājām. 

Salīdzinājumā ar iepriekšējo darba vietu "Somdaris" bija sanatorija. Super forša brigadiere, jauki darba biedri. Darbs divās maiņās - pirmā sākās bez piecpadsmit septiņos, otrā - pusčetros. Beidzās pāri vienpadsmitiem vakarā, bet sabiedriskais transports tolaik kursēja bieži un ilgi. 

Izgatavojām dažādu modeļu somas no dabiskās ādas. Viss ražošanas process sadalīts sīkākās sastāvdaļās. Vienā partijā divdesmit somas, kuras atnesa sīkos ādas un drēbes gabaliņos, kuri mums bija jādabū kopā. Vieni salīmēja korpusu, citi to sašuva, kāds izgatavoja rokturus, cits šuva oderi, piešuva rāvējslēdzēju, lika oderi somā, atkal nošuva un drīz sīko gabaliņu vietā bija divdesmit gatavas somas. Modeļi mainījās, bet izgatavošanas tehnoloģija bija līdzīga. Darbu varēja ātri apgūt, un tālāk liela nozīme bija ātrumam. Pabeigsi savu darbu, varēsi prasīt vēl citu un nopelnīt vairāk. 

Tolaik biju izlasījusi vairākas grāmatas par darba zinātnisko organizāciju un uzzināto iespēju robežās centos likt lietā. Zināju, kas ir ergonomika. Pamazām pārkārtoju priekšmetu novietojumu uz galda, plauktos. Man veicās labi. Normu izpildīju un pārpildīju.

Attēlā: Mana "rokasgrāmata"

Ar kolēģēm runāt tikpat kā nevajadzēja. Tikai pašu nepieciešamāko. Lielākā daļa bija latvietes - tas arī pluss. Te uz mani nekliedza. Vispār, kolektīvs bija ļoti draudzīgi noskaņots. Telpā atradās radioaparāts, un parasti tur bija ieslēgta Latvijas radio programma. Es sēdēju tam diezgan tuvu. Runāto, protams, nesaklausīju, bet mūziku dzirdēju. Katru darbadienu bija koncerts "Pusdienas pārtraukumā". Un gada nogalēs tie "Mikrofona" aptaujas koncerti - oi, oi, oi! 

Laikā, kad es tur strādāju, kombinātam pasniedza Ceļojošo Sarkano karogu. Notika sporta spēles. Vasarā bija izbraukums ar kuģīti pa Daugavu. Dažreiz kombinātā ieradās žurnālisti un taisīja aprakstus par labākajiem darbiniekiem un cīņām par darba uzvarām. 

Reiz arī mani "ielika avīzē".

Attēlā: Bilde avīzē "Sovetskaja molodež"

Ņēmu un uzrakstīju stāstu

"Somdarī" es atpūtos. Strādāšana nenogurdināja, un par to laiku man ir labas atmiņas. Man ļoti patika arī maiņu darbs. Ja vasarā darbs beidzās knapi pāri trijiem, tad bija vēl sešas gaišas stundas - gandrīz vesela diena. Varēja aizbraukt peldēt, sauļoties. Braucu viena, jo draugu un kompānijas man nebija.

Turpināju apstaigāt grāmatu veikalus, pasūtīju avīzes un žurnālus. Un tad, kādās Oktobra svētku brīvdienās, kad bija vairākas brīvas dienas pēc kārtas, es uzrakstīju stāstu. Par meiteni, kura pēc skolas beigšanas sāk strādāt kādā rūpnīcā. Sakombinēju kopā iespaidus no visām trim savām darba vietām. Vidi no pašreizējās vietas, kādu no personāžiem - no iepriekšējās. Šo to piedomāju klāt. Likās, iznāca diezgan labi.

Ja stāsts uzrakstīts, tad jādomā, kur to publicēt. Pārrakstīju ar roku - cik nu smuki varēju. Parakstīju ar segvārdu - negribēju, ka mani sazīmē. Aizsūtīju uz "Literatūru un Mākslu".

Stāstu publicēja! Četras reizes gadā iznāca jaunajiem autoriem veltīts numurs, un vienā no tiem ievietoja manējo. Saņēmu honorāru. Lasītāji rakstīja vēstules uz redakciju, un diskutēja, vai galvenā varone ir simpātiska, vai ne. Baigais gabals! Esot bijis daudz vēstuļu.

Ja vēstuļu daudz, redakcijai jāreaģē. Ja ļoti daudz, jāorganizē Apaļais galds. Tā nu saņēmu ziņu no Atbildīgā sekretāra, ka mani aicina uz diskusiju par jauno darbinieku ienākšanu darba kolektīvā. Skaidrs, ka sarunai es neizsekotu. Ko darīt, ja piedalīties tomēr ļoti gribas? Izeja tika atrasta: pārējie diskutēs bez manis, man iedos izlasīt, un es pa vidu uzrakstīšu savas piezīmes.

Izdevās labi, tapa gara saruna "Margrietiņas jaunajam strādniekam". "Literatūra un māksla" nerakstīja tikai par daiļajām mākslām vien, tur bija arī spēcīga publicistikas nodaļa. Man patika to lasīt.

Tas vēl nebija viss. Izrādījās, ka notiek publicistikas darbu konkurss "Mūsdienu strādnieks", un "Literatūra un māksla" tur aizsūtījusi manu darbu. Pirmo vietu dabūja laikraksta "Cīņa" redaktora vietniece Mersede Salnāja,  divas otrās vietas - Marina Kosteņecka un  kāda TV raidījuma veidotāji, trīs trešās vietas dabūju es, Edvīns Strautiņš un Egils Lukjanskis. Tālāk par "ražīgu piedalīšanos" bija atzīmēti vairāku populāru žurnālistu vārdi, kuri noteikti bija nesalīdzināmi pazīstamāki par manējo.

Attēlā: Informācija no Rīgas Balss 

Mūzikas un kino pasaule

VEF pārnēsājamie radioaparāti laikam bija katrā mājā. Arī mums tāds bija. Bērnībā radio diez cik daudz neklausījos, Bet astoņdesmito gadu sākumā nopirku stereo austiņas. Tolaik tās diez cik populāras vēl nebija. Austiņu izmantošana saistījās galvenokārt ar bildēs un kino redzētajiem radistiem un lidotājiem. Taču veikalos jau bija. Nopirku. Mājās pētīju: kontakts derīgs magnetofonam, ne radio. Magnetofona man nebija. Ievēroju, ka arī VEF tranzistoram ir tāda magnetafona pieslēguma ligzdiņa. No ko, pievienoju austiņu vadu. Radio turpināja skanēt, bet vienā no austiņām arī bija skaņa. Un to es varēju sadzirdēt daudz labāk! Gan mūziku, gan radio diktoru runāto. Ne visu, bet diezgan daudz. Diktoriem bija skaidra dikcija. Kad runāja kādi intervējamie, tad gan nesapratu.

Turpmāk mājās bieži “piesprādzējos” pie radio. Pētīju, kur un kad ir mūzika. Tolaik visi Latvijas raidījumi bija vidējos viļņos. No Rīgas radio pa skalu braucu uz Viļņu vai uz Maskavas "Majaku". Pa ceļam “pieturēju” arī citās stacijās, bet retāk.

Gāju arī uz koncertiem. Astoņdesmitajos gados daudzi koncerti notika Sporta pilī un Sporta manēžā, arī Daugavas sporta namā. Lielākajās arēnās viesojās itāļu mākslinieki. Ja izdevās dabūt biļetes, gāju skatīties. Filharmonijā gāju uz "Modo". Apmeklēju Dziesmu svētkus. Protams, regulāri gāju arī uz kino. Kā agrāk, dievināju franču un itāļu komēdijas, piedzīvojumu filmas, bet topā bija arī "Likteņa ironija", “Maskava asarām netic”, “Ekipāža” un citas krievu filmas. Un, protams, Rīgas kinostudijā uzņemtie Aloiza Brenča detektīvi!

Vēlāk izdevās nopirkt arī “galvas telefonu” ar garu vadu, kuru izdevās piespraust televizoram. Vecos, melnbaltos “Rekordus” bija nomainījis krāsainais “Vitjaz”. Skatījos ļoti daudz. Gan Latvijas, gan Centrālo televīziju. Citu jau nebija, vismaz tolaik. Nelaidu garām ne "Panorāmu", ne "Vremju". Raimonds Pauls tolaik bieži uzstājās kopā ar Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas zēnu kori un Jāni Sproģi. Ļoti patika. Regulāri skatījos Ermanbrika "Varavīksni".  Centrālajā televīzijā arvien biežāk parādījās Alla Pugačova. Man patika arī "Kino un mēs", "Kinoceļojumu klubs",  "Dzīvnieku pasaule", "Globuss" un "Starptautiskā panorāma". Ja notika Olimpiskās spēles, skatījos tās. Daiļslidošana un hokejs arī joprojām bija topā.

Vēlāk, izstāvot milzīgu rindu, nopirku jaunu radioaparātu ar kasešu magnetofonu. Pēc tam Čiekurkalna tirgū sapirku kasetes. Drillēju bez apstājas, sākot ar Vecpiebalgas ūdensrozēm un Čikāgas piecīšiem, un beidzot ar kādiem modernākiem gabaliem.

Eksperimentālā kārtā pamēģināju arī pati kaut ko ierunāt un nodziedāt. Rezultāts šokēja. Runājot man pašas balss izklausījās savādāk, bet pieņemami, ja neskaita biežo pārteikšanos. Ierakstā dzirdēju savu balsi tā, kā izklausās citiem. Man nepatika mana balss!

Atpakaļ uz Preses namu

Lai cik labi man klājās "Somdarī", ēka Daugavas malā vilināja joprojām. Pamanīju sludinājumu, ka tipogrāfija meklē darbiniekus. Pieteicos, un sāku strādāt vietā, kur tapa žurnāli. Apmācīšana minimāla: kāds kaut ko parādīja  priekšā, un to vajadzēja atkārtot. Uzlikt, pielikt, noņemt. Pārbaudīt kvalitāti. Locīt. Saiņot. Atkarībā no tā, pie kuras mašīnas un kurā vietā vajadzēja strādāt.  

Sarunāšanās ar kolēģiem arī bija minimāla. Lielā telpā strādāja gan latvieši, gan krievi. Galvenā saziņas valoda - krievu. Es atkal centos katru savu darbavietu sakārtot iespējami ergonomiski, bet redzēju, ka citus tas galīgi neinteresē.

Par to, kāpēc darba ražīgums pie mums stipri atpalika no rietumvalstīm, man bija savs viedoklis. Ne tikai novecojušā tehnoloģijā vien tas slēpās.

Katrā iespējamā brīdī iebāzu degunu žurnālos vai avīzēs. To bija daudz. "Padomju Latvijas Sieviete". "Zinātne un Tehnika". "Karogs". "Zvaigzne". "Liesma". "Māksla". "Dadzis". "Draugs". "Zīlīte". "Skola un Ģimene". "Lauku Dzīve". "Dārzs un Drava". "Horizonts". "Cīņa". "Padomju Jaunatne". "Sports". "Literatūra un Māksla". "Rīgas Balss". "Skolotāju Avīze". "Dzimtenes Balss". "Pionieris". "Sovetskaja Latvija". "Sovetskaja Molodež". "Pravda". "Izvestija". "Trud". Vēlāk arī "Ļiteraturnaja gazeta", "Argumenti i fakti", "Semja". Vienlīdz brīvi lasīju gan latviešu, gan krievu valodā. Krievu avīžu maketus uz Rīgu sūtīja laikam pa fototelegrāfu.

Ātri aizsteidzās gadi. Brežņevu cits pēc cita nomainīja Andropovs, Černenko un Gorbačovs. Sākās pārkārtošanās. Avīzes kļuva arvien interesantākas. To skaits pieauga. Nāca klāt "Avots", "Lauku Avīze", "Pilnīgi Atklāti", "Atmoda". 

Darbu Preses namā uzskatu par savu universitāti.   

Attēlā: Fotoakcija-87. Es - pirmajā rindā virs melnā aplīša apakšā.

Kā, lūdzu? un Marina Kosteņecka

1981. gadā laikrakstā “Padomju Jaunatne” tika publicēts Ineses Molas raksts “Kā, lūdzu?” kurā bija pieminēti vairāki gadījumi, kad vājdzirdīgi bērni mācījušies parastajā skolā. Pēc šī raksta publicēja arī divas lasītāju vēstules. Pirmo “Par labiem cilvēkiem krustcelēs” bija parakstījusi kādas 17-gadīgas meitenes mamma S.V. un tur viņa pastāstīja par savu pieredzi: kā no divarpus gadiem vedusi meitu pie logopēdiem, kā viņa iemācījusies runāt un lasīt, kā iekārtota pagarinātās dienas skolā ar logopēdijas novirzienu, un pēc tam pārgājusi uz parasto skolu. Kad pirmo reizi sūtījusi uz tuvāko veikalu, tad vispirms iepazīstinājusi ar pārdevējām. Draudzenes meklējusi.

Šai vēstulei sekoja otra: “Labdien, redakcija!”, un to bija parakstījusi kāda 10. klases skolniece Māra Kārkliņa, kura pati esot vājdzirdīga. Daudzas skaņas  viņa varot tikai iedomāties, bet ne sadzirdēt. Viņas dzirdes defektu palīdzējuši pārvarēt iejutīgi skolotāji. Meitene rakstīja, ka apmeklējusi Pionieru pils Jauno autoru pulciņa nodarbības, piedalījusies latviešu valodas olimpiādē, strādājusi sabiedrisko darbu, un daudz ko citu. Nesen dabūjusi jaunu, Tallinā ražotu dzirdes aparātu.

Vēstules izgriezu, saglabāju un atcerējos ilgu laiku. Nojauta teica, ka ar Māru – tad jau ar citu uzvārdu – vēlāk dzīvē iznāks iepazīties klātienē.

Nākamajā, 1982. gada nogalē un vēlāk, milzīgu rezonansi izraisīja "Padomju Jaunatnē" publicētie Marinas Kosteņeckas raksti par bērnu namiem un to audzēkņiem. Vispirms “Reportāža no bērnu dienu zemes”, tad citi. Sāka rasties audžuvecāku kustība. Rakstiem par bērnu namiem sekoja citi -  par speciālajām skolām (kuras tolaik sauca par palīgskolām), par bērniem ar dažādu invaliditāti. “Arī viņi ir ienākuši šajā pasaulē” – tā saucās viens no rakstiem. Tad sekoja raksti par Černobiļas katastrofas likvidētājiem un 1998. gadā nāca klajā “Maize, kurā grūti dalīties”, kas stāstīja par vecmāmiņu Margaritu Ozernovu un viņas vājdzirdīgo mazdēlu Andreju Voronovski, kurš pēc Maskavas surdopedagoģes Emīlijas Leogardes metodes tika apmācīts runāt un bija sācis gaitas parastajā skolā.

Rakstu ievēroja, un citu vājdzirdīgo bērnu vecāki sāka interesēties, kas tā par metodi. Rakstīja Kosteņeckai, sapazinās savā starpā, nodibināja “Vājdzirdīgo bērnu vecāku komiteju”. Vismaz divas mammas brauca uz Maskavu stažēties pie Leongardes.. Pedagoģe bija ieradusies arī Rīgā un tikās ar citiem vecākiem. Tika iesaistīti Izglītības ministrijas darbinieki un atvērta speciāla logopēdiskā grupa kādā Pārdaugavas bērnudārzā. Sekoja Kosteņeckas raksti “Es negribu runāt ar rokām”. “Žēlsirdība ir mīlestība darbībā” un Margaritas Ozernovas raksts “Esam sadzirdēti”. Uz izglītojošiem semināriem, kurus rīkoja reizi mēnesī, vecāki braukuši arī no Lietuvas.

1991.gads

Gads sākās ar omoniešu ierašanos Preses namā, kompartijas uzspiestu direktora maiņu un atteikšanos strādāt viņu pakļautībā. Latviešu izdevumus samazinātā formātā sāka drukāt citās tipogrāfijās. Kompartijai simpatizējošie krievu izdevumi un redakcijas tur palika, bet – gandrīz nebija, kas tos drukā. Liela daļa strādnieku, galvenokārt latviski runājošie, aizgāja projām. Daži iekārtojās citās tipogrāfijās, bet pārējie uz laiku kļuva bezdarbnieki. Tika nolemts izveidot pavisam jaunu tipogrāfiju ar no ārzemēm sagādātām mašīnām.

Sapratu: notikumi ir vēsturiski. Ja tos uzreiz nepierakstīs, vēlāk detaļas un datumi aizmirsīsies. Burtnīcas man bija palikušas vēl no skolas laikiem.

Un tad sākās: tanki pie TV torņa Viļņā, barikādes un apšaude Rīgā.

Rakstīju. Karstākajās dienās brīžiem pat pa minūtēm.

Pierakstīju, kā pamazām izveidojās tipogrāfija “Spiestuve” Rencēnu ielā, Paralēli sākumu sāku pārrakstīt uz rakstāmmašīnas – tā bija iegādāta jau pirms vairākiem gadiem.

Visiem darba “Spiestuvē” nepietika, tāpēc vasarā iekārtojos darbā ēdnīcā. Tur gan iznāca strādāt pavisam neilgu laiku. Sākās augusta pučs.

Pēc puča sagrāves omonieši no Preses nama aizgāja, un mēs atgriezāmies Ķīpsalā. Kompartijas avīzes vairs neiespieda. Latvijas Republiku sāka atzīt citas valstis.

Līdz gada beigām visus pierakstus biju pārrakstījusi divos eksemplāros. Vienu iedevu "Latvijas Jaunatnes" redakcijā. Viņi bija izveidojuši nelielu izdevniecību un izdeva brošūras.

Piebilde. Es gan mācēju sarakstīt pagarus darbus un iespiest tos rokās kādam redaktoram, bet pēc tam man bija bail iet sarunāties. Vienreiz gāju runāt ar LJ apgāda redaktori, bet nepateicu, ka nedzirdu, un visu sarunas laiku nosēdēju klusēdama. Toreiz vēl nespēju pateikt. Ko par mani nodomāja, katrs lai iztēlojas pats.

Nākamajos gados manā rīcībā esošo otro eksemplāru (apmēram 400 lpp mašīnrakstā) gāju kopēt vairākas reizes, katrā reizē iztērējot daudz, daudz Latvijas rubļu (LVL) aptuveni toreizējās mēnešalgas apjomā. Devu lasīt arī citiem, lūdzot palīdzēt sameklēt izdevēju. Nepalīdzēja. Vairākas kopijas atpakaļ vairs neatgriezās, un kādu laiku manā rīcībā bija palicis tikai darba melnraksts.
Grāmata "Barikāžu laiks. Apvērsums. 1991. gada pieraksti" iznāca 19 gadus pēc uzrakstīšanas Zvaigznes ABC apgādā.

Attēlā: Mana grāmata

Dabūju dzirdes aparātu!!!

Rakstā biju pieminējusi, ka skolas gados dzirdes aparāta man nebija.

Izglītību acīmredzot bija lasījuši arī citi, un kādu dienu pie manis pienāca kolēģe Sanita un vaicāja, vai man vajadzīgs dzirdes aparāts. Protams, kāpēc gan ne? Atbildēju apstiprinoši. Sanita atnesa Igaunijā ražoto Tondi. Samaksāju par to 130 Latvijas rubļus. Tas bija tad, kad pirmā naudas maiņa tikko bija notikusi, un inflācija vēl nebija uzņēmusi tempus.

Ieliku bateriju, ar standarta puļķīti iespraudu aparātu ausī, ieslēdzu, un pasaule pēkšņi sāka spalgi skanēt. Biju nokāpusi Preses nama kafejnīcā. Karotīšu džinkstoņa, sitoties pret tasīšu malām, brīžiem likās neizturama, taču es par šīm skaņām priecājos. Un es sadzirdēju apkārt sēdošo cilvēku sarunas! Ne jau visu, bet daudz vairāk, nekā iepriekš.

Dzirdes aparāta skaņa bija savādāka nekā austiņām, kuras lietoju mājās pie radio, un savādāka nekā galvas telefonam, kas bija pieslēgts televizoram. Bet es pielāgojos visiem trim variantiem.
Tomēr, dažas nedēļas pastaigājusi ar jauno aparātu, sapratu, ka karotīšu džinkstoņas un citu sadzīves trokšņu tomēr ir drusku par daudz. Arī, pagriežot skaņu klusāk, troksnis turpināja kaitināt, turklāt sarunas tad nesapratu vispār. Varbūt aparātu var noregulēt tā, ka trokšņi samazinās? Dzirnavu un Valdemāra ielas stūrī tolaik bija kāds dzirdes aparātu salons vai darbnīca. Aizgāju un pasacīju par spalgo skaņu. Aparātu pārregulēja. Spalgums vairs nebija tik ass, taču arī sarunas kļuva grūtāk saklausāmas. Tā arī palika.

Aparātu ārpus mājas lietoju bieži. Mājās radio un TV turpināju klausīties ar austiņām vados.

Korespondente Kopsolī

Ka eksistē tāda Nedzirdīgo biedrība, zināju jau sen, bet to, ka viņiem ir arī avīze, uzzināju tikai tagad.

Avīze? To man noteikti vajadzēja izlasīt! Taču šo izdevumu pie mums neiespieda un kioskos iegādāties nevarēja. Bet tas bija ierakstīts preses abonēšanas katalogā. Nu ko, aizgāju uz pastu un pasūtīju.

Avīze tolaik iznāca divas reizes mēnesī. Lasīju ar interesi. Un tad pamanīju kādas lasītājas vēstuli vai rindkopu tekstā: viņa vaicāja, par ko rakstot tie daudzie preses izdevumi, kas tagad iznāk.

Laikrakstu un žurnālu tiešām bija daudz vairāk nekā agrāk. Katru darbadienu iznāca Diena, Latvijas Jaunatne, Neatkarīgā Cīņa, Rīgas Balss un vairāki krievu izdevumi. Sievietei bija pievienojusies Zeltene un Santa, kas tolaik kļuva superpopulāra. Radās jaunas izdevniecības, Avīzes izdeva gan biedrības, gan partijas, gan privātpersonas.

Padomāju: es taču varu sagatavot apskatu, par ko tie daudzi preses izdevumi raksta. Sakārtoju grupās: dienas laikraksti, izdevumi bērniem un jauniešiem, sievietēm, par kultūru, par sportu, citi. Ko neiespieda pie mums, to mēģināju piepirkt klāt. Sataisīju pagaru sarakstu, un par katru izdevumu pierakstīju kādu teikumu. Pārrakstīju uz mašīnas. Un aiznesu uz redakciju, kura tolaik kopā ar Nedzirdīgo biedrības Rīgas nodaļu atradās Vecrīgā.

Redaktore Ilze bija sajūsmā! Viņai arī esot gribējies uzzināt, ko raksta tie citi, jo paši visam izsekot nevarot. Apskatu publicēja pa daļām divos vai trijos numuros. Pa to laiku jau sarakstīju nākamos gabalus. Es taču varēju uzrakstīt preses apskatus arī par citām tēmām. Piemēram, atlasīt, ko raksta par nedzirdīgajiem, neredzīgajiem vai cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Uzrakstīt, ko rādīja TV raidījumā nedzirdīgajiem. Raidījumu neatkārtoja: ja noteiktā laikā nenoskatījās, palika neredzēts.

Turpmāk ļoti bieži pēc darba Preses namā gāju cauri Vecrīgai un iegriezos Kopsoļa redakcijā kaut vai vienkārši paciemoties. Ar redaktori varēju viegli sarunāties. Telpa bija maza, akustika laba. Redakcijā apgrozījās galvenokārt runājošie: tulki, biedrības darbinieki un citi korespondenti, no kuriem daži bija Valmieras Vājdzirdīgo bērnu internātskolas absolventi. Viņi prata runāt, un likās, ka daudzi no viņiem dzird labāk nekā es.

Ar laiku man sāka prasīt, vai es iestāšos biedrībā. Zīmju valodu nepratu, taču anketu izpildīju un tiku uzņemta.

Ap to laiku norisinājās sagatavošanās darbi surdocentra izveidei – to organizēja Jānis Bariss, kurš arī bija vājdzirdīgs, bet bija beidzis parasto skolu. Teica, ka biedriem dzirdes aparāti būšot bez maksas. Vēlāk jaunu aparātu tiešām saņēmu – tas bija dāņu Oticon. Labāks un mazāks nekā iepriekšējais. Tondi atstāju kā rezerves aparātu.

Dažkārt apmeklēju pasākumus nedzirdīgo kultūras centrā Rītausma Pārdaugavā, kur bieži uzstājās melodeklamētāji.

Deviņdesmito gadu sākumā nedzirdīgo organizācija saucās biedrība, bet drusku vēlāk mainīja nosaukumu un kļuva par savienību – LNS.

Linva, Rosme, Programma nedzirdīgajiem, Rūpju bērns, Apeirons, Latvijas Invalīdu Klubs un citi

Žurnāla Skola un ģimene redakcija sāka izdot divus jaunus žurnālus: manuprāt, pašu labāko bērnu žurnālu Kāpēcis un Rūpju bērns. Kāpēci vienkārši lasīju, bet Rūpju bērnam piedāvāju dažus savus rakstus. No žurnāla daudz ko uzzināju par citām biedrībām un aktīvākajiem vecākiem, un tur bija arī pirmie plašākie raksti par 1992. gadā nodibināto Bērnu dzirdes centru. Ap to laiku sāka darboties vēl divas specifiskas biedrības: Bērnu ar dzirdes traucējumiem vecāku un draugu asociācija un Palīdzība nedzirdīgi neredzīgiem cilvēkiem. Starp Rūpju bērna rakstu autoriem pamanīju arī kādu Māru Ruvu, un atcerējos pirms desmit gadiem Padomju Jaunatnē publicēto vēstuli.

1994. gada decembrī Kopsoļa redaktore aicināja līdzi uz kādu pasākumu Kinogalerijā, kuru rīkoja privātās augstskolas Attīstība studenti.  Tā bija pirmā reize, kad Latvijā tika atzīmēta Starptautiskā invalīdu diena. Pasākumā redzēju un ievēroju Ivaru Balodi, Žaneti Vasaraudzi, Andu Ģipsli un citus. Vēlāk Attīstības studenti nodibināja Invalīdu un viņu draugu apvienību Apeirons.

Toreiz pasaule vēl nebija kļuvusi politkorekta, un vārdu invalīds lietoja bez ierobežojumiem.

3.decembris plaši tika atzīmēts arī nākamajos gados kultūras centrā Imanta un pēc tam Ķīpsalas izstāžu hallē, kurā piedalījās vismaz simts ratiņnieku. Ar specializēto transportu viņi atbrauca no visām Latvijas malām. Vēlāk viena milzu pasākuma vietā katra biedrība rīkoja pati savus pasākumus – tuvāk savām pastāvīgajām dzīvesvietām.

Apeirons, kura vadītājs bija Ivars Balodis, ātri kļuva populārs. Paralēli ar apgriezieniem darbojās arī Riharda Vālanda vadītais Latvijas invalīdu klubs, kurš rīkoja dažādus ekstremālus pasākumus: lēkšanu ar izpletni, kāpšanu Monblānā, braucienu ar prezervatīvu plostu uz Roņu salu. Kopā ar LIK es piedalījos lēkšanā ar gumiju no Siguldas gaisa tramvaja vagoniņa, bet Moblāna ekspedīcijai ieteicu kādu puisi no Nedzirdīgo savienības.

Deviņdesmitie gadi pagāja ātri un aizraujoši kā raibā karuselī. Biju iegājusi apritē.

Autovadītāju kursi

Iepriekšējās pieredzes man nebija, taču stūri no pedāļiem atšķīru. Tulku man nevajadzēja – ar dzirdes aparātu pasniedzēja teikto sapratu. Grāmata par satiksmes noteikumiem man bija.
Teorētiskā daļa bija latviešu valodā, bet auto – vēl Žiguli - vadīt mācīja krievvalodīgs pasniedzējs. Par laimi, sapratu. Tiesa, bieži nācās pārjautāt, un tas pasniedzējam nepatika. Ja eto uže skazal – viņš bieži atkārtoja.

Viens no grupas uzrakstīja sūdzību Berģu autoskolas vadībai. Teorijas pasniedzējs savu kolēģi aizstāvēja – bet ko jūs gribat, viņš bija vienīgais, kurš piekrita jūsu grupu mācīt! Visi citi atteicās!

Caur pazīšanos tika sarunāts vēl viens pasniedzējs, pie kura varēja ņemt papildstundas. Braucu ar viņu vairākas reizes, kamēr jutu, ka mašīna klausa.

Eksāmenā teorētisko daļu noliku ar otro reizi, bet vadīšanu – ar pirmo.

Taču auto neiegādājos, kaut gan lietotu būtu varējusi nopirkt. Jau nākamajā gadā radās iespēja braukt ekskursijās uz ārzemēm, un es devu priekšroku ekskursijām grupās. Turklāt es lieliski pārzināju sabiedriskā transporta maršrutus. Biļešu cenas bija cēlušās, bet benzīna cenas arī uz vietas nestāvēja. Bez tam  šausmas uzdzina doma, ka auto īpašniekiem regulāri jāveic tehniskās apskates, jābrauc uz servisiem, jāmeklē stāvvietas. Tas nebija domāts man.

Vēlāk sastapu daudzus, kuriem auto bija, bet naudas benzīnam – ne. Es jau biju izbraukājusies pa daudzām Eiropas valstīm, bet redzēju tādus, kuri nebija bijuši Ogrē, Alūksnē vai Liepājā. Man patika Vidusjūra, bet nekādas vainas nebija arī Baltijas jūrai, uz kuru ātri varēja aizbraukt ne tikai ar vilcienu, bet pat ar pilsētas autobusu.

Radio un TV

Lai cik paradoksāli liekas, jau sen biju sapratusi, ka man ir nevis redzes, bet dzirdes atmiņa. Ja biju uzlikusi austiņas un klausījos mūziku, populārās dziesmas atpazinu pēc dažām taktīm. Ziņu raidījumus sapratu labi, intervijas – kā nu kuru.

Redzes atmiņa man bija šausmīga. Jaucu cilvēkus, bieži neatpazinu tos, kurus it kā vajadzēja pazīt. Nu nav tā, ka cilvēkiem ar sliktu dzirdi saasinās citas maņas – vismaz uz mani tas neattiecas. Zīmju valodu nespēju saprast, pat ja zīmes rādīja lēni, pa vienai.

Televīzijā deviņdesmito gadu pirmajā pusē parādījās jaunas komercstacijas: NTV-5, IgeTV, PiccaTV, Kanāls-4. No tām skatījos galvenokārt NTV-5 ziņas – joprojām ar galvas telefonu. Seriālus praktiski nekatījos – nebija subtitru. Pamatā joprojām priekšroku devu Latvijas TV pārraidēm. Ar dzirdes aparātu ne TV, ne radio neklausījos – traucēja blakustrokšņi.

Vājdzirdīgajiem ir atsevišķas biedrības!

Jānis Bariss, kurš bija nodibinājis surdocentru, teica, ka no Igaunijas vājdzirdīgo biedrības saņemta vēstule, kurā aicina mūsu un Lietuvas vājdzirdīgos satikties Igaunijas dienvidu pilsētiņā, taču neviens uz turieni neaizbrauca. Nedzirdīgo savienības vadība uzsvēra, ka viņi ir nedzirdīgo sabiedrība, un lika manīt, ka citi viņus neinteresē.

Faktiski piestaigāju tikai uz Kopsoļa redakciju pie runājošajiem. Kaut gan tur nāca arī vājdzirdīgie, tie prata zīmju valodu, jo bija mācījušies Valmieras skolā. Bija arī atsevišķi cilvēki no parastajām skolām, bet visi gados vecāki, un sen iedzīvojušies starp nedzirdīgajiem. Ja aizgāju uz pasākumiem Rītausmā, tad sēdēju tikai redakcijas korespondentu tuvumā.

Vēlāk uzzināju, ka rietumvalstīs vājdzirdīgo organizācijas ir senas, ļoti izplatītas, un to biedru skaits pārsniedz vietējo nedzirdīgo organizāciju biedru skaitu. Bijušajās padomju republikās tā nebija.

Igauņi vēl daudzus gadus bija vienīgie, kuri spēja nodibināt atsevišķu biedrību. Protams, viņiem daudz palīdzēja somi.

Vājdzirdīgo asociācija Valmierā un Māra

Nākamā tikšanās Rītausmā bija paredzēta ar Bērnu ar dzirdes traucējumiem vecāku un draugu asociācijas vadītāju, taču viņa neatnāca, un uz tikšanos bija ieradusies vienīgi man nepazīstama meitene. Sēdējām kluba vestibilā un gaidījām, vai vēl kāds atnāks, vai ne. Tad sākām runāties. Izrādījās, ka meitene bija man jau no senajiem rakstiem pazīstamā Māra Ruva, kura arī bija paguvusi iestāties LNS un uzrakstīt pāris rakstus Kopsolim. Beidzot iepazināmies.

Rītausmā tikšanās vairs netika organizētas, taču mūs aicināja braukt uz Valmieru, uz sapulci tur. Aizbraucām. Tad jau bija vairāk cilvēku, skolas absolventi. Izrādījās, kāda ārzemju latviete savu skolas teritorijā esošo divstāvu mājiņu, bija novēlējusi skolai ar nosacījumu, ka tur jāiekārto rehabilitācijas centrs. Vai kas tamlīdzīgs. Lai to izdarītu, vajadzēja dibināt biedrību.

Izstaigājām skolu, apskatījām namiņu, parunājām un braucām mājās. Pēc tam Valmierā uz sapulcēm bijām vēl divas vai trīs reizes. Māra teica, ka viņai bija interesenti apskatīt skolu, kurā savulaik it kā būtu vajadzējis mācīties, Bet turpmāk vairs nebraukšot, jo sapulces te drīzāk ir skolas absolventu saiets.

Vēl notika kāda ekskursija, vienu reizi saietu sarīkojām Rīgā, bet tad biedrības darbība pieklusa, vairs nekur netikām aicinātas un informācijas Kopsolī arī nebija. Zinu, ka mainījās vadītāji. Tagad no interneta var uzzināt, ka biedrība formāli it kā vēl pastāv, bet sabiedriskā labuma statuss tai ir atņemts. Dzirdes vai rehabilitācijas centrs sen ir iekārtots citās telpās turpat pie skolas.

Mēs ar Māru sazinājāmies ar Bērnu vecāku asociāciju un piedalījāmies dažos tās pasākumos. Stāstījām par savu pieredzi. Pa to laiku vecāku asociācija bija izdevusi ļoti labu brošūru "Rokasgrāmata nedzirdīgu un vājdzirdīgu bērnu vecākiem".

Jāņa Brodeļa radio raidījumā "Kā jūtas invalīds" pastāsīju par vājdzirdīgajiem, ar ko mēs atšķiramies no nedzirdīgajiem. Tekstu jau iepriekš uzrakstīju. Stāstāmā bija ļoti daudz, vienā raidījumā neietilpa. Brodelis sadalīja stāstījumu divās daļās un pilnīgi neko nesaīsināja. Iznāca divi raidījumi.

Dators, internets, Dienas forums un Draugiem.lv

Dators tagad bija arī Kopsoļa kabinetā. Parādīju savu apliecību, un man atļāva rakstīt uz tā. Dažus rakstus uzrakstīju uz vietas.

Nesu kādu rakstu arī uz Linvas redakciju, kura bija iekārtojusies Tomsona ielā pirmā stāva dzīvoklī, vienā telpā ar nesen dibināto Invalīdu un viņu draugu apvienību Apeirons. Sapazinos ar tur strādājošajiem: Ivaru, Ņinu, Aiju, Raimondu. Viņus jau biju redzējusi Invalīdu dienas pasākumos.

Bija radies interneta portāls Delfi, ar iespēju rakstīt komentārus. Tad Apollo noorganizēja pasākumu pie Kongresu nama, kur katrs varēja piesēsties pie datora, paklejot internetā, atvērt savu e-pasta adresi. Tieši tur, parkā, izveidoju savu pirmo e-pastu e-apollo. Vēlāk laikraksts Diena izveidoja savu forumu. Uzreiz sapratu: tas ir kaut kas super labs, man tajā jābūt! Tā ir iespēja kontaktēties ar citiem interesantiem cilvēkiem rakstiski! Gāju arī uz tolaik atvērtajām interneta kafejnīcām un reizēm tur nosēdēju pat sešas stundas pēc kārtas. Galvenokārt rakstīju Dienas forumā, retāk kaut ko Delfos.

Dienas forums, vismaz sākotnēji, bija izcils! Un kompānija arī: Iveta, zuref, NimfA, Zanda, Ivars K, hrabis, U! un vēl citi. Ievilku tur arī Māru. Kaut gan lielākā daļa parakstījās ar nikiem, varēja minēt arī savu e-pasta adresi. Ja tā bija īsta, varēja sazināties personīgi.

Vairākus Dienas foruma dalībniekus vēlāk sastapu dzīvē. Ar Zandu klaiņojām pa Bolderājas ekspotīcijām, Iveta sadraudzējās ar Māru, jo abām bija takši, bet NimfA izrādījās sociālā darbiniece Ieva, ar kuru ne tikai sazinos līdz pat šim laikam, bet esam vienādi gaisā pasistas un kopīgi daudz kur ceļojam. Pie tam - cik pasaule maza! - izrādījās, ka mums jau bija vismaz četras kopīgas paziņas.

Kādu Māras sarakstīto gabalu Dienas forumā ievēroja un publicēja avīzē. Vēlāk ar viņu bija arī neliela Teklas Šaiteres intervija.

Dienas forums bija interesants, bet vēlāk tur saradās čatotāji, kuri spēja izsmērēt jebkuru iesākto tēmu un aizveda tās nesakarīgās savstarpējās tērgāšanās. Bez tam virtuāli uzbruka citiem dalībniekiem. Vairs nebija interesanti, un labākie sarunu biedri pamazām aizmuka projām.

Tad man jau bija savs dators. Humpala, bet strādāja, un internetam pieslēgt varēja.

Ap to laiku parādījās sociālais portāls Draugiem.lv. Uzreiz sapratu, ka man Draugos jābūt. Dienas forums drīz tika likvidēts, taču līdz tam paspēju atrast un savākt sev draugos vairākus foruma dalībniekus, nu jau ar īstajiem vārdiem. Un, protams, meklēju vecos klasesbiedrus, bērnudārza laika paziņas. Daudzus atradu. Sameklēju arī vairākus vecākus, kuri ar preses un TV starpniecību vāca ziedojumus kohleārā implanta operācijām bērniem.

Ar klasesbiedriem sarīkojām tusiņu – pirmo gandrīz trīsdesmit gadus pēc skolas beigšanas. Aicināju draugos arī nepazīstamus cilvēkus, ja viņiem bija interesantas fotogalerijas vai ieraksti domubiedru grupās. Citi savukārt aicināja mani. Dzīve kļuva vēl interesantāka.

Cālis un Bērni ar dzirdes traucējumiem

Diemžēl forumā neiesaistījās Bērnu ar dzirdes traucējumiem vecāku un draugu asociācijas vadītāji, kaut gan viņus par to informēju. Šī biedrība drīzumā tika likvidēta. Tāpat notika ar biedrību Palīdzība nedzirdīgi neredzīgajiem cilvēkiem.

Bez interneta un bez sociālajiem tīkliem vairs nekādi nevarēja iztikt. Žēl, ka tādu nebija gadus desmit agrāk. 

Cālī tēma Bērni ar dzirdes traucējumiem joprojām ir pieejama un izlasāma šeit:. https://calis.delfi.lv/forums/tema/4281478-berni-ar-dzirdes-traucejumiem/ 

Pretstāve. Kohleārais karš

Deviņdesmito gadu otrajā pusē un jaunās tūkstošgades sākumā vairāki vecāki Latvijā meklēja iespēju izdarīt saviem bērniem kohleārā implanta operāciju, bet no LNS atbalstu nesaņēma -  to nevajagot. Lai mācot zīmju valodu. Vecāki vēl ilgi bija spiesti vākt līdzekļus ar ziedojumu palīdzību

Daudzi nedzirdīgie pret implantāciju bija noskaņoti naidīgi. Naids nāca pāri okeānam no ASV, un izplatījās pasaulē, arī Latvijā. Nedzirdīgie uzskatīja sevi par īpašu, zīmju valodā runājošo sabiedrību, pat par nedzirdīgo tautu. Kohleārie implanti esot genocīds pret nedzirdīgo sabiedrību, jo likvidējot viņu galveno identitāti – kurlumu. ASV nedzirdīgie stāvēja pie slimnīcām ar plakātiem Nost ar kohleāro implantāciju!

Rakstus no ārzemju nedzirdīgo preses izdevumiem par tēmu, ka kohleārie implanti ir slikti, tulkoja, un drukāja Kopsolī. Bērnu dzirdes centru, vecākus un speciālo 234. bērnudārzu, kur implantu bērnus mācīja runāt, savos raidījumos nedzirdīgajiem vēl filmēja Viktorija Žarina, bet bija jūtams, ka šie viņas sižeti LNS vadībai diez kā nepatīk.

Vienā no LNS konferencēm tika nodrukātas vīzijas par nedzirdīgo sabiedrības nākotni, kurā varēja atrast tādus teikumus kā Nosoda kohleāro implantāciju. Kohleārā implantācija ir aizliegta, u.tml.

To, ka es vienā istabā varu būt laba, bet otrā – slikta, zināju jau sen. Tā bija arī te. Lai gan ar Kopsoļa redaktori attiecības joprojām saglabājās labas, jutu, ka blakustepā strādājošā toreizējā LNS Rīgas reģionālās biedrības vadītāja (vēlāk arī LNS viceprezidente) mani necieš. Es neizprotot nedzirdīgo sabiedrības vajadzības. Reiz, kad Rītausmā notika tikšanās ar Rīgas domes deputātiem, viņa man aizliedza uzdot jautājumus. Bet es nemaz negribēju jautāt par nedzirdīgajiem, es gribēju jautāt par tiltiem! Tolaik vēl nebija izlemts, vai celt tuneli kaut kur pie Hanzas ielas, vai kaut ko citu Ķengaraga pusē.

Vienā no TV raidījumiem nedzirdīgajiem ar nosaukumu KOPĀ ir pastāstīts par šo kohleāro pretstāvi, kas  turpinājās desmitgadēm ilgi. To var noskatīties digitālajā raidījumu krātuvē DIVA http://www.diva.lv/video/kopa-n/kopa-n-2005-06-20

Vēlāk šie kari drusku pierima, bet mūsu vājdzirdīgo bērnu vecāki stāsta, ka no nedzirdīgo puses viņus joprojām mēģina pārliecināt kohleāros implantus nelikt.

Apeirons un Vides pieejamības ekspertu kursi

Piedalījos invalīdu dienas atzīmēšanā, semināros, lielā sporta pasākumā “Mēs – riteņkrēslos Tukumā” un citur.

Kādu dienu man pateica, ka būšot vides pieejamības ekspertu kursi. Varbūt es vēlos pieteikties? Protams, ka gribēju!

Kursi bija interesanti. Uz tiem sabrauca cilvēki arī no Jelgavas, Dobeles, Daugavpils, Gulbenes un citām pilsētām. Izrādījās, ka ārzemēs ir daudz labu piemēru, kādām jābūt uzbrauktuvēm, tualetēm, durvju ailēm, lai tur visur ērti justos arī tie cilvēki, kuri paši nevar staigāt. Notika pasākumi pilsētvidē un ne tikai Rīgā vien – pārbaudījām nesen uzbūvēto vai rekonstruēto objektu pieejamību.

Saņēmu vides pieejamības eksperta apliecību, un ar to ļoti lepojos.

Šajos pirmajos kursos galvenā uzmanība tika pievērsta cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Par to, kā pielāgot vidi cilvēkiem ar redzes un dzirdes traucējumiem, informācijas tolaik bija maz. Tika norādīts, ka jābūt taktilajām vadlīnijām, uzrakstiem Braila rakstā, kontrastējošiem apzīmējumiem uz kāpnēm, uz stikla durvīm, u.tml.

Vēlāk bija vēl citi kursi. Tad dzirdes traucējumiem tika pievērsta lielāka uzmanība. Vēlāk pati par tiem stāstīju citiem.

Ar Apeironu un vairākiem dalībniekiem no vides pieejamības ekspertu kursa 2005. gadā braucām uz Briseli pie Eiropas parlamenta deputāta Roberta Zīles. Katrs deputāts varēja ielūgt un apmaksāt ceļu un uzturēšanos dažādu NVO aktīvistiem, konkursu uzvarētājiem, partiju biedriem un citiem. Dažos gados uz Briseli aizbrauca tik daudz paziņu no citām NVO, ka varēja jokot: nu, kurš no mums vēl nav bijis Eiroparlamentā? Ja vēl nebiji – sāc kravāt koferi!

Attēlā: Briselē pie Eiroparlamenta. Tūlīt iesim iekšā.

Ceļojumi iekšpus un ārpus dzelzs priekškara

Nopirku Aeroflot biļeti līdz Kazaņai un tad ar kuģīšiem, autobusu un vilcienu cauri Čeboksariem, Gorkijai un Maskavai braucu mājup. Tā kā viesnīcās tolaik populārākais uzraksts bija Mest ņet, iepriekš izdomāju, ka spēšu gulēt arī staciju uzgaidāmajās telpās. Tā arī vairākas reizes bija jādara – jānakšņo kopā ar čigānu taboriem un pauniniekiem. Nekas, iztiku. Dažas reizes tiku arī viesnīcās – parasti gultasvietā kopējā telpā. Nekādas vainas un lēti.

Krieviski vienmēr runāju slikti, taču biļešu pirkšanai un reģistrācijai viesnīcā pilnīgi pietiekoši. Varēju arī uz papīra uzrakstīt.

Interesantākais gadījums bija Maskavā: ejot pāri laukumam Kurskas stacijas tuvumā, pietesās klāt kāds kungs, un Zdrastvuj, vas zavut Jeļena? Kratījos vaļā, lai meklē savu jeļenu citur. Pieklājīgi atvadījās. Bet gabaliņu tālāk man klāt milicis, sagrābj un Gģe vi spaķ buģeķe? Te jau bija grūtāk ieskaidrot, ka esmu tūriste un piepelnīties netaisos.

Par braukšanu uz ārzemēm tolaik nevarēja  pat sapņot. Atceros, kā reiz stāvēju Tallinas ostā un skatījos, kā no piestātnes uz Helsinkiem atiet prāmis Georgs Otss – domāju, vismaz Somiju varbūt kaut kad sanāks redzēt…

Sanāca daudz ātrāk, nekā tolaik uzdrošinājos cerēt. Pirmais brauciens bija kopā ar nedzirdīgajiem uz Parīzi. Garā, daudzu stundu ilgā nīkšana uz robežas Lazdiju robežpunktā – un es esmu pirmajās īstajās ārzemēs – Polijā! Vēl viens robežpunkts – un es esmu Čehijā! Vēl viens – vai tiešām es esmu Vācijā, bijušajā VFR, rietumos? Un tad – Francija, Parīze, Monmartra, Eifeļa tornis, kuģītis pa Sēnu un vēl Eirodisnejlenda piedevām. Dzelzs priekškars bija kritis.

Eirodisnejlendā redzēju, kā parku un atrakcijas apmeklē vairāki bērni ratiņkrēslos, un bukletā ir norādīts, kuras atrakcijas viņi var izmantot.

Sekoja braucieni uz Austriju, Spāniju, Portugāli, Grieķiju, Norvēģiju, Horvātiju, Angliju un citām Eiropas valstīm. Atvaļinājuma laikā kaut kur braucu gandrīz katru gadu. Galvenokārt ar Impro, bet reizēm ar Relakstūri, Rīgas tūristiem, Remirotravel un citiem. Pirmie braucieni bija ar autobusu, daudziem naktsbraucieniem, nakšņošanām kempingos, divstāvu gultās jaunatnes hosteļos un pilnām somām ar līdzpaņemtajām desām, sausajām zupām un maizes klaipiem.

Tomēr uz rietumvalstīm braucu tikai un vienīgi grupās. Angliski sazināties nespēju ne pirmajos braucienos, ne vēlāk. Reiz nebiju pareizi sadzirdējusi izbraukšanas laiku, citu reizi vietu, tomēr grupa gaidīja, un pareizā vieta arī pietiekami ātri atradās.

Preses nama gals

Attēlā: Uz Preses nama jumta

Bija daudzi trekni gadi, kad pasūtījumi bira blāķiem. Tad strādājam virsstundas, vēlu naktīs un sestdienās. Izdevumu tirāžas kļuva mazākas, taču kopējais daudzums tik un tā bija iespaidīgs.

Melnbaltās plānās avīzes sen bija nomainījušas krāsainas un biezas. Žurnāli bija krāsaini un glancēti. Vecās iespiedmašīnas nomainīja jaunas. Radās daudzi jauni izdevumi, bet citi beidza pastāvēt.
Ķīpsalā uzcēla Rīgas tehniskās universitātes korpusus, izstāžu halli un rindu mājas.  Blakus Preses namam sāka celt jaunu ēku bankai.

Tūkstošgades mijā Preses nama tipogrāfija apvienojās ar Cēsīs un Silakrogā mītošo Čira jeb Aivara Zvirbuļa vadīto Jāņa sētu, un sāka drukāt arī grāmatas cietajos vākos.

Jaunpienācēji nomainīja vienu daļu no kādas mašīnas ar citu, lielāku. Taču produkciju no tās noņemt bija grūtāk, jo tika mainīta arī slīdlente ar atbalsta dēlīti, kas bija atsevišķa mašīnas daļa.  Darbu, kuru iepriekš tur veica viens cilvēks, tagad veica divi, un, manuprāt, pilnīgi neergonomiski. Teica, ka jaunā parikte strādā ātrāk. Jā, tā bija, bet tikai nedaudz. Ar veco slīdlenti pie tās būtu ticis galā arī viens cilvēks. Labi, ka man tur bija jāstrādā reti. Strīdēties nebija jēgas. Darīju savu darbu, un klusēju. Un lasīju, saprotams. Vispār jau man klājās  normāli. Algu maksāja regulāri, un naudas man pietika.  Ražojām pasūtījumus arī Zviedrijai, Vācijai.

Neilgu laiku mums bija pašiem savs preses izdevums "Preses nama avīze". Izdomāju, ka varētu rakstīt par savas darbavietas vēsturi, un to arī izdarīju. Nodrukāja vairākos turpinājumos. Uz tipogrāfijas atklāšanas 30-gadi uztaisīju arī izstādi ar fotogrāfijām un avīžu izgriezumiem. To sagatavot palīdzēja viens no senajiem darbiniekiem.

Attēlā: Pie izstādes Preses nama 30 gadi

Tika atvērtas arī vairākas jaunas tipogrāfijas, un daļa izdevumu sāka drukāties citur. Saliekot tekstus un maketus datorā, pārsūtot tos internetā, redakciju darbiniekiem vairs nebija aktuāli strādāt tipogrāfijas tuvumā. Cits pēc cita viņi sāka pārcelties tur, kur īres maksa bija zemāka. Arī Preses nama tipogrāfija gatavojās pārcelties, un sāka būvēt ēku lidostas tuvumā. Tika atjaunota un atklāta arī bijusī tipogrāfija Silakrogā – dzīve ārpus Rīgas bija lētāka. Iespiedēji pamazām pārvācās uz turieni, viņiem sekoja cieto sējumu iecirknis un citi.  Mīkstie sējumi, pie kuriem strādāju es, Preses namā palika pēdējie.

Silakroga tipogrāfiju apmeklēju divas reizes: vienreiz biju uz kādas grāmatas atklāšanu un otrreiz, kad vairākus darbiniekus Ķīpsalā iesēdināja automašīnā, un aizveda steidzīgi izpildīt kādu pasūījumu.

Kaut kas tajā Silakroga būšanā man nepatika. Ēka no ārpuses izskatījās skaisti, bet, kad es iegāju dāmu garderobē, tad apstulbu. Tā bija ļoti šaura. Skapīši veci, ar salauztām durvīm. Mums taču Preses namā bija palikuši simtiem daudz labāku skapīšu ar visiem spogulīšiem un pakaramajiem, kuri nu stāvēja tukši. Redzēju te necieņu pret darbiniekiem. Negribēju tur strādāt.

Un tad uznāca krīze. Tā brieda jau iepriekš, un skāra ne tikai mūs vien. Preses namam izsludināja maksātnespēju. Jaunceltne lidostas tuvumā palika nepabeigta. Vienīgi Silakroga tipogrāfija turpināja darboties, bet tā transformējās par citu uzņēmumu. Vispirms PN Baltic, tad PNB Print. Ražo produkciju ārzemēm. Klusībā ceru, ka vismaz skapīšus būs nomainījuši.

Preses nama tipogrāfijā kopā ar dažiem pēdējiem mohikāņiem nostrādājām vēl mēnesi pēc oficiālās slēgšanas. Bija jāpabeidz vairāki pasūtījumi. Kāds no klientiem esot teicis, ka nekur nestrādājot tik labi, kā pie mums.

Nosvinējām Preses nama slēgšanu. Paralēli steigā sāku kārtot invaliditātes piešķiršanas jautājumu un gatavoties grāmatas iznākšanai.

Attēlā: Preses nama slēgšanas pasākumā kopā ar bijušo direktoru Kazimiru Dunduru

3. grupa

Tomēr sarunāties joprojām bija grūti. Bija lietas, kuras nevarēju paveikt. Bija probēmas. Un Nedzirdīgo savienībā redzēju, ka daudziem runājošajiem Valmieras skolas absolventiem 3.invaliditātes grupa ir.

To, ka vājdzirdīgajiem cilvēkiem, kuri nav šo speciālo skolu beiguši, grupu dabūt ir grūti, vai pat neiespējami, sacīja daudzi. Vienam pārmests, ka viņš labi runā, citam – ka ir dzirdes aparāts, trešajam… Vispār, cilvēkam esot jābūt galīgi kurlam, mēmam un dullam, tad varbūt to grupu iedošot.

Tomēr Māra un vairāki citi vājdzirdīgie bija spējuši tikt galā. Nolēmu riskēt. Savācu vecās audiogrammas un visus papīrus, kurus varēju sadabūt. Labi, ka man bija saglabājies šis tas no skolas laikiem, kad biju vēl nepilngadīga. Un izdevās! Invaliditātes grupa tika piešķirta. Turklāt – no bērnības. Saņēmu apliecību, gāju uz VSAA, nokārtoju arī pensijas saņemšanu. Tas bija kā drošības spilvens turpmākajiem gadiem. Žēl, ka nebiju nokārtojusi to jau agrāk. Vajadzēja.

Starp citu, vēl pirms gadiem 10-20 bija LORi, kuri neprata noteikt dzirdes zuduma pakāpi, un nenorādīja to papīros. Kārtojot invaliditāti, ņēmu līdzi Daces Uzores grāmatu ar tabulām.  

Grāmata

Bija neskaitāmi aicinājumi 1991. gada notikumus pierakstīt, atcerēties, dokumentēt, tika izdoti dažādi atmiņu krājumi, bet es pie īstajiem cilvēkiem klāt netiku. Kaut kas sāka virzīties, kad Tautas frontes muzejs aicināja atnest kādus materiālus. Aiznesu manuskriptu uz turieni. Ievēroja, un salika datorrakstā, disketē. Tas jau bija daudz. Tad materiālus sāka vākt žurnālists Modris Ziemiņš. Sazinājos. Jā, viņu tas interesēja, un vairāki fragmenti tika iekļauti viņa grāmatas pirmajā izdevumā.

Draugos sāku sarakstīties ar vēsturnieku Andri Tomašūnu, bijušo Augstākās Padomes deputātu. Viņu šis mans darbs, kuru nu jau varēju pārsūtīt internetā, ieinteresēja nopietni. Ieteica, kur griezties, un tā bija Zvaigzne ABC. Vēsturnieks Valdis Klišāns darbu pieņēma. Parakstīju līgumu, ar redaktori šo to pielabojām, meklējām fotogrāfijas, sagatavojām pieminēto personu sarakstu. Gandrīz pēdējā brīdi Gunārs Janaitis atsūtīja bildi, kuru ļoti gribēju iegūt – ar omonieti Preses nama konferenču zālē. Tā tika uzlikta uz vāka.

Pa vidam vēl bija dažas aizķeršanās krīzes dēļ, un tad saņēmu informāciju – grāmata drīz iznāks.
Pāris nedēļu laikā saņēmu invaliditātes apliecību, beidzu darbu Preses namā, nosvinēju grāmatas atvēršanu, kopā ar barikāžu laika žurnālistiem biju uz pieņemšanu Saeimā un gāju uz Nodarbinātības valsts aģentūru iestāties bezdarbniekos.

Attēlā: Grāmatas atvēršanas pasākumā Barikāžu muzejā

Apeirons

Vēl strādājot Preses namā, sapratu, ka mana nākamā darba vieta būs Invalīdu un viņu draugu apvienība Apeirons. Visus tur pazinu, bieži piedalījos dažādās akcijās, konferencēs, semināros un citos pasākumos. Laiku pa laikam Apeirons pieprasīja piešķirt subsidētās darba vietas, un laiku pa laikam viņiem arī tās piešķīra.

Mani interesēja apkārtējās vides sakārtošana, un es tur noteikti varēju kaut ko izdarīt. Katrā ziņā vairāk, nekā krāmējot plauktus veikalā vai slaukot ietves. Cits darbs man nespīdēja. Specialitātes taču man nebija. Šo darba piedāvājumu pieņēmu ar prieku.

Apvienība jau sen bija mainījusi adresi un atradās Krišjāņa Valdemāra ielā, puspagrabiņā, vienā ēkā ar vairākām Labklājības ministrijas pakļautībā esošajām iestādēm. Es tur jutos kā mājās.

Vietu piešķīra, un es sāku strādāt pie datora. Pamatā vajadzēja ievietot dažādu informāciju mājaslapā un sociālajos tīklos. Biju reģistrējusies arī Facebook un Twitter. Papildus notika vides pieejamības akcijas, izglītojošie semināri un daudz kas cits. Vasarās tika rīkota nometne.

Attēlā: Kādā no pasākumiem Saeimā

Sāku apkopot informāciju par citām biedrībām, kuras apvienoja cilvēkus ar invaliditāti, kā arī pacientu un slimo bērnu vecāku organizācijas. To bija saradies simtiem. Diemžēl daudzas jau bija pārstājušas eksistēt, citas pastāvēja, bet bija mainījušas adresi, bija minēts nederīgs e-pasts.

Jau sen biju pārliecinājusies, ka daudzas biedrības balstās uz dažiem aktīvistiem, vai pat tikai uz viena cilvēka uzņēmības. Ja šis cilvēks izdeg, biedrība izčākst. Bet problēmas paliek. Bija tukšas nišas, kurās nedarbojās neviena biedrība.

Pasaules čempionāts ziemas peldēšanā

Nezinu, kas man patīk labāk: ceļot vai peldēt. Abi varianti labi. Jau sen vēlējos ielīst iekšā kādā āliņģī. Necietu tuntulēšanos. Vienmēr, arī bērnībā, pie pirmās iespējas metu nost cimdus. Labi, ka manā laikā nebija kombinezonu, kuros tagad mazuļus ietērpj jau siltā rudenī. Es tur būtu izvārījusies.

Vēl strādājot Preses namā, kādā no avīzēm izlasīju, kurā dienā un cikos notiks kāds ziemas peldētāju sarīkojums Bābelītes ezerā. Nolēmu aizbraukt un varbūt beidzot arī āliņģī ielīst. Aizbraucu, apskatījos, kā cits pēc cita ūdenī lien pieredzējušie roņi, tad daudz neprātoju, ģērbos nost un arī līdu iekšā ūdenī. Nekādas vainas. Drusciņ papeldēju un izlīdu laukā.

Apskatījos sarakstu, kur un kad notiks nākamie pasākumi, un tad sāku braukāt uz Jūrmalu, Ogri, Jelgavu un citur. Nevienā klubā neiestājos, bet dažreiz sacensībās nopeldēju īsāko distanci.

Un tad kļuva zināms, ka viens no Pasaules čempionātiem ziemas peldēšanā notiks Latvijā, Jūrmalā. Varot pieteikties.

Sapratu, ka otras tādas izdevības vairs nebūs. Pieteicos tam Pasaules čempionātam. Aizbraucu. Distanci ledainajā ūdenī Lielupē nopeldēju. Rezultātu gan labāk neprasiet. Tikai piebildīšu, ka daži bija par mani lēnāki.

Attēlā: Jaungada peldiņš Daugavā

Pastaigas dažādās kompānijās

Man patika pastaigas un ne pārāk sarežģīti pārgājieni. Internets deva iespēju iesaistīties līdz šim nepazīstamās grupās. Bija cilvēki, kuri vienkārši ielika FB aicinājumu kaut kur sapulcēties un iet: piemēram, vairākos posmos gar jūru no Ainažiem līdz Mangaļsalas molam, apkārt Rīgai, u.tml. Vairākas reizes izmantoju šādu iespēju. Rīgu, Jūrmalu, Ogri, Saulkrastus un citas tuvākās vietas biju izstaigājusi krustām šķērsām. Labprāt aicināju līdzi citus un rādīju Bolderāju, Mārupītes apkārtni, Dārziņus, Berģus, Volerus, Daugavgrīvu un citur. Vairākas reizes dažādās kompānijās paguvu noiet leģendārā Bolderājas dzelzceļa trasi.

Strādājot Apeironā, apvienoju patīkamo ar lietderīgo: daudzas pastaigas sarīkoju kopā ar ratiņkrēslos sēdošajiem kolēģiem. Pie reizes pārbaudījām vides pieejamību parkos un promenādēs, fotografējām, rakstījām par to aprakstus un dalījāmies fb. Apeirona mājaslapā ir sadaļa Pastaigas ar vairāk nekā 100 bilžu pilniem aprakstiem, un tā gandrīz pilnībā ir manis izveidota.

Turpināju braukt dažādās ekskursijās uz ārzemēm.  Nu jau sen bija pazuduši naktsbraucieni, kempingus nomainīja numuriņi viesnīcās, un tad jau uz tālākajām vietām lidoju ar lidmašīnu. Atļāvos arī izklaidi uz liela kruīza kuģa.

Attēlā: Kaut kur Kanāriju salās

ABLV Charitable Foundation, Palīdzēsim.lv un vājdzirdīgo bērnu ģimeņu nometne

Kādu dienu mani uzaicināja uz banku. Aizgāju. Ne jau noguldīt vai saņemt naudu, bet tikties ar bankas labdarības fonda darbiniecēm. Fonds jau vairākus gadus realizēja programmu “Palīdzēsim dzirdēt” un sponsorēja digitālo aparātu iegādi vājdzirdīgajiem bērniem. Un gribēja palīdzēt vēl. Mani uzaicināt bija ieteikusi Bērnu dzirdes centra vadītāja Sandra Kušķe.

Pastāstīju, ko vien zināju. Ar ko mēs atšķiramies no nedzirdīgajiem. Ka vājdzirdīgo bērnu vecākiem vajadzētu savu apvienību – reiz tāda bija, bet izbija. Ka būtu labi noorganizēt kādu nometni. Izrādījās, arī fonda darbinieces ir iedomājušās par nometni. Nu tad lai top!

Pirmā un otrā vājdzirdīgo bērnu ģimeņu nometne notika Carnikavas speciālās internātpamatskolas telpās. Bērnus pieskatīt palīdzēja brīnumjauki jaunieši no Palīdzēsim.lv. Bija nodarbības bērniem un izglītojoši pasākumi vecākiem. Notika arī pasākums Ziemassvētkos. To visu apmaksāja ABLV Charitable Foundation.

Attēlā: Vājdzirdīgo bērnu nometnē Carnikavā

Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas Sadzirdi.lv nodibināšana

Pēc pirmās nometnes biedrību vēl nodibināt neizdevās, bet pēc otrās tomēr salasījās aktīvistu pulciņš, kuri bija ar mieru izstrādāt statūtus, sarakstīt papīrus un beidzot izveidot biedrību. Jau pašā sākumā vienojāmies, ka tur būs gan vājdzirdīgo bērnu vecāki, gan pieaugušie vājdzirdīgie – jo bērni ātri izaug.

Nosaukums Sadzirdi.lv ir manis izdomāts. Vēl pirms biedrības reģistrācijas paspēju iegādāties interneta domēnu: radās aizdomas, ka citādi to var nopirkt citi. Un tā, ka Latvijas Vājdzirdīgo Asociācija jau bija Valmierā, tad pielikām klāt vārdu Atbalsta.

Biedrība tika reģistrēta. Vēl pirms tam paspēju izveidot Sadzirdi lapu FB, kontu Twitter, domubiedru grupu Draugos. Labdarības fonda izveidoto mājaslapu par “Palīdzēsim dzirdēt” pārnesām uz sadzirdi.lv. Arī sarunas Cālī joprojām turpinājās, tikai retāk.

Sākām piesaistīt biedrus. Aizbraucām ekskursijā uz Tartu Zinātnes centru AHHAA.

Fb bez Sadzirdi lapas pakāpeniski izveidoju vēl dažas grupas par asistīvajām tehnoloģijām, nedzirdīgi neredzīgajiem, kohleāro implantu lietotājiem.

Apeirona telpās sarīkoju vairākas tikšanās ar Patrīciju Jansoni un Diānu Peiragu, kuras jau pieaugušā vecumā bija ievietojušas implantus, ar būvakustiķi Arturu Pērkonu, ar Tildes Balss veidotājiem, ar Jeļenu Moru un citiem.

Dzirdes, Kohleāro implantu un citas Starptautiskās un Pasaules dienas

Internetā atradu, ka eksistē ne tikai Invalīdu, Diabēta, Tuberkulozes un Dauna sindroma dienas, bet ir arī tāda Pasaules Dzirdes diena 3. martā. Jāatzīmē!

Dzirdes dienas sāka atzīmēt arī Rīgas Stradiņa Universitātes studentu otorinolaringoloģijas pulciņš, rīkojot pasākumus Stradiņa slimnīcā un RSU.

Pirmajam no šiem pasākumiem sagatavoju prezentāciju par pieejamu vidi cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem. Šī prezentācija man joprojām ir, un  regulāri tiek papildināta un uzlabota. Esmu to demonstrējusi arī citur – sociālajiem un pašvaldību darbiniekiem, studentiem un citiem, kurus tas varētu interesēt.

Dzirdes dienas datums 3. martā nav izvēlēts nejauši. Skaitļi 3 3 nosacīti atgādina divas ausis.

Vēlāk izrādījās, ka ir arī Starptautiskā Kohleāro implantu diena 25.februārī, Ašera sindroma diena septembra trešajā sestdienā, dzirdes informācijas nedēļa, labākas dzirdes mēnesis maijā, Balss un Tinīta dienas, utt.

Edīte un Rūta

Bijušie Preses nama darbinieki joprojām reizēm rīkoja grupu ekskursijas gan pa Latviju, gan pa ārzemēm. Kādā izbraucienā uz Vidzemes pusi biju uzaicinājusi līdzi Māru. Ekskursija kā ekskursija. Pēkšņi pamanīju, ka viena no grupas dalībniecēm atglauž matus un viņai ausī ir dzirdes aparāts! Tā bija Edīte Rozenfelde. Pateicu to Mārai. Kādā no nākamajām apskates vietām piegājām Edītei klāt, atrādījām arī savus dzirdes aparātus un sapazināmies.

Ar Edīti gandrīz 20 gadus bijām nostrādājušas vienā darba vietā, taču dažādās telpās, un līdz tam viena otru praktiski nepazinām. Kur nu vēl to, ka abas esam vājdzirdīgas.

Edīte kļuva par labu manu un Māras draudzeni, turklāt mums visām patika ceļot. Vēlāk tikāmies bieži.

Attēlā: Kopā ar Māru un Edīti ekskursijā Grācā

Lasot žurnālu Māja, pamanīju kādu sarunu ar Rūtu Mežavilku Tur bija pieminēts, ka arī viņa ir vājdzirdīga. Sameklēju Rūtu sociālajos tīklos un uzaicināju draugos. Rūta atsaucās, un sainteresējās par nesen dibināto Sadzirdi.lv. Tagad abas esam biedrības valdes locekles.

Nometnes, bērnu talantu konkurss un šis tas par kultūru

Notika vēl dažas vājdzirdīgo bērnu ģimeņu nometnes – Kokneses novada Bormaņos un Cēsu novada Āraišos. Sadzirdi.lv biedru skaits pieauga.

Divas reizes tika noorganizēts vājdzirdīgo bērnu talantu konkurss “Ko tu proti”, kas norisinājās kultūras pilī Ziemeļblāzma. Vājdzirdīgie bērni dejoja, deklamēja dzejoļus, dziedāja, spēlēja mūzikas instrumentus. Talantīgi bērni, kuriem dzirdes aparāti un implanti ļāva mācīties parastajās skolās un integrēties dzirdīgo sabiedrībā.

Vienam no zēniem, kurš piedalījās nometnē un talantu konkursā, bija ne tikai slikta dzirde, bet arī neredzība. Tajā pašā laikā viņš bija talantīgs ģitārists un mācījās mūzikas skolā. Viņš gandrīz katru gadu piedalījās arī labdarības koncertā “Nāc līdzās Ziemassvētkos!”

Attēlā: Vājdzirdīgo bērnu talantu konkursa dalībnieki

Vājdzirdīgiem cilvēkiem, kuri izvēlējušies dzirdīgo sabiedrību, notiek arī citi muzikālie pasākumi, festivāli. Piemēram, Polijā jau daudzus gadus tiek organizēts bērnu, jauniešu un pieaugušo ar kohleārajiem implantiem festivāls “Beets of cochlea”, kurš pagājušajā gadā notika jau astoto reizi.

Rīgā ir viesojusies pasaulslavenā nedzirdīgā perkusioniste, Grammy balvas ieguvēja Evelīna Glenija – viņa muzicēja Lielajā ģildē kopā ar orķestri Sinfonietta Riga. Kopā ar Māru gājām skatīties koncertu, kur izpildīja speciāli Evelīnai sacerēto skaņdarbu “Veni, veni Emmanuel”.

Dīvainā statistika

Cik Latvijā ir cilvēku ar dzirdes traucējumiem? No viena bukleta uz otru kopš padomju laikiem jau kādus 40 gadus klejo skaitlis 30 000. Kur tas radies, man neviens nespēja izskaidrot. Precīzāk bija zināms tas, ka ap 2000 cilvēku Latvijā ir pilnīgi nedzirdīgi, un apmēram tikpat ir Nedzirdīgo savienības biedri. Jāpiebilst, ka visi nedzirdīgie nav LNS biedri, un savukārt starp LNS biedriem var būt arī dzirdīgi cilvēki – tulki, skolotāji u.tml.

Sākot interesēties par vājdzirdīgo biedrībām citās valstīs, pievērsu uzmanību milzīgajiem skaitļiem. Norvēģijā, kur ir 5 miljoni iedzīvotāju, uzskata, ka viņiem cilvēku ar dzirdes traucējumiem var būt vesels miljons! Šajā valstī ir arī pasaulē lielākā vājdzirdīgo apvienība HLF ar 66500 biedriem, kura izdod neskaitamas informatīvās brošūras un videofilmas. Zviedrijā, kur ir 9,2 miljoni iedzīvotāju, uzskata, ka viņiem cilvēku ar dzirdes traucējumiem esot 1340000 jeb 17% iedzīvotājiem. Dānijā kur ir 5,91 miljoni iedzīvotāju, katram 6 dānim, kas vecāks par 18 gadiem, esot dzirdes problēmas. Tas ir, vismaz 800000 iedzīvotājiem, no tiem 50000 cilvēkiem dzirdes zudums ir smags, un rada traucējumus darbā. Apmēram, 300000 cilvēku Dānijā lieto dzirdes aparātus un citus palīglīdzekļus. Somijā, kur ir 5,3 miljoni iedzīvotāju, cilvēku ar dzirdes traucējumiem esot    Vājdzirdīgo asociācijā somu valodā runājošajiem ir 16000 biedru, bet zviedru valodā runājošajiem – 3100 biedru. Apmēram 3000 bērnu, kuri ir jaunāki par 16 gadiem, saņem speciālo izglītību vai īpašu atbalstu mācībām dzirdes traucējumu dēļ.

Kaut gan uzskaite dažādās valstīs ir atšķirīga, varētu pieņemt, ka dažāda veida dzirdes traucējumi ir 15 % iedzīvotāju. No tiem darbspējīgā vecumā – 10 %. Vecuma grupā no 65 līdz 74 gadiem – 30 %, bet grupā, kas vecāka par 75 gadiem – 50 % jeb pusei!

Nu tad drusciņ parēķināsim. Latvijas iedzīvotāju skaits tagad ir apmēram 1,9 miljoni vai drusku mazāk. Man iznāca, ka 15 % ir 285000.

Bērnu dzirdes centrā ar paliekošiem dzirdes traucējumiem reģistrēti vairāk nekā 1200 bērni.

Redzi mani un nedzirdīgi neredzīgo diena

Pusgadu pēc tam, kad bija izveidota Sadzirdi.lv, tika nodibināta Rīgas Vājredzīgo un Neredzīgo biedrība Redzi mani. Atšķirībā no mums, tā neizveidojās tukšā vietā, bet no Latvijas Neredzīgo biedrības gandrīz pilnā sastāvā atdalījās Rīgas grupa ar visu vadību un aktīvistiem. Vienkārši, kļuva par juridiski patstāvīgu nevalstisko organizāciju, kas spēja rakstīt, iesniegt un realizēt savus projektus.

Ap to laiku internetā biju sameklējusi, ka ir tāda Nedzirdīgi neredzīgo diena 27. jūnijā. Biedrība Palīdzība nedzirdīgi neredzīgajiem cilvēkiem bija likvidēta jau pirms desmit gadiem, taču cilvēki, kuriem vienlaicīgi ir gan nopietnas redzes, gan dzirdes problēmas, nekur nebija pazuduši. Ar statistiku gan kaut kas nebija kārtībā arī šeit. Pasaulē uzskatīja, ka uz miljonu iedzīvotāju ir ap 150 nedzirdīgi neredzīgo. Somijā kur iedzīvotāju ir tikai divreiz vairāk ka Latvijā, tādu esot ap 800, tajā skaitā ap 100 bērnu un jauniešu. Vai Latvijā  varētu būt ap 400 cilvēku? Vai tiek apzināti visi, kuri uz vecumu zaudē acu gaišumu un sāk slikti dzirdēt?

Savulaik Noras Jansones biedrība apzināja vairāk nekā 40 cilvēkus, no tiem vairākus bērnus.

 Labklājības ministrija uz jautājumu, cik šādu cilvēku ir Latvijā, atbildēja, ka pieci, un visi vecāki par 40 gadiem. Interesanti, kur tie Jansones saskaitītie bērni palika – ieskaitot viņas pašas 30 gadu veumu sasniegušo dēlu?

Vēlējos šo prolēmu aktualizēt, tāpēc uzrunāju "Redzi mani" biedrības vadītāju Līgu Ķikuti. Viņa ieinteresējas. Līdz pirmajai Nedzirdīgi neredzīgo dienai bija palicis maz laika, tāpēc izlēmām rīkot kādu vienkāršu pasākumu, kuram nevajag daudz gatavoties. Nolēmām, ka iesim gājienā ar plakātiem. "Redzi mani" rīcībā bija atstarojošās vestes – vilksim tās mugurā.

Gājiens ar devīzi “Sadzirdi un redzi mani” notika.

Attēlā: Daļa no gājiena Sadzirdi un redzi mani dalībniekiem

Nākamajos gados sarunājām, ka vienu gadu pasākumu rīkos "Redzi mani", otru gadu – Sadzirdi lv. "Redzi mani" sarīkoja pasākumus Nacionālajā bibliotēkā. Es savukārt rakstīju rakstiņus par ievērojamākajiem nedzirdīgi neredzīgajiem cilvēkiem pasaulē un par dažiem tādiem Latvijā. Ar Noru Jansoni kontakti man bija jau sen, aicināju uzstāties arī viņu. Nora piekrita un labprāt stāstīja par savas biedrības darbu. Un kāpēc tā beidza pastāvēt.

Jauna biedrība šiem cilvēkiem joprojām nav izveidota.

Ziemeļvalstu vājdzirdīgo sanāksme Rīgā

Internetā biju sameklējusi vairākus citu valstu vājdzirdīgo organizāciju pārstāvjus. Piefeisbukoju viņus, bet īpaši ar viņiem  nekontaktējos. Taču, ja es varēju sameklēt citus, tad citi varēja sameklēt mani. Un tā reiz man vēstuli atrakstīja  Eiropas Kohleāro implantu savienības EURO-CIU viceprezidente, somiete Sari Hirvonen-Skarbo. Rīgā notikšot Ziemeļvalstu pieaugušo padomes VDNR (Vuxendövas Nordiska Råd ) gadskārtējā sanāksme. Šajā padomē apvienojušies cilvēki ar vēlu iegūtajiem dzirdes traucējumiem, kuri lieto kohleāros implantus vai dzirdes aparātus un runā. Padomes īstenie locekļi ir Somijas, Zviedrijas, Dānijas un Norvēģijas pārstāvji. Igaunijas Vājdzirdīgo asociācija piedalās ar asociētā biedra tiesībām.

Vai arī mēs no Latvijas varētu piedalīties?

Ja reiz sanāksme Rīgā, tad kopā ar Olafu sagatavojām prezentāciju un ieradāmies viesnīcā.

Visi sanāksmes dalībnieki sarunājās balsī, neviens neizmantoja surdotulkus. Tādu viņiem līdzi nebija. Tā vietā darbojās seši teksta pierakstītāji, kuri strādāja pa pāriem. Visu sarunu pierakstus angļu valodā projicēja uz sienas. Sanāksmes dalībnieki diskusiju tekstus varēja lasīt arī līdzpaņemtajās planšetēs vai laptopos. Teksta pierakstītāji turpināja darboties arī pārtraukumos un kafejnīcā.

Attēlā: Sanāksmes dalībnieku planšetēs un laptopos izlasāms saāksmē runātais teksts 

Tā kā Latvijas konferenču zāļu telpas parasti neatbilst būvnormatīviem un akustiskās jeb dzirdes cilpas tur nav, tad Igaunijas Vājdzirdīgo asociācijas pārstāvis Janno Kūss bija paņēmis līdzi savai biedrībai piederošo portatīvo aparatūru, kura ievietojās vienā ceļojumu koferī. Vads tika izvilkts visapkārt konferenču telpai un pielīmēts pie grīdas ar līmlenti. Pateicoties tam, vājdzirdīgie, kuri lietoja dzirdes aparātus, varēja klausīties runāto bez blakustrokšņiem.

Tagad arī Sadzirdi iesaistījusies VDNR ar asociētā biedra tiesībām. Vēlāk Rīgā notika vēl viena VDNR sanāksme.

Kas ir runas-teksta tulks?

Surdotulks tulko zīmju valodā nedzirdīgajiem. Runas-teksta tulks raksta tekstu tiem, kas dod priekšroku lasīšanai.

Dzirdes aprūpes busiņš un vēl citas lietas, kuras mums nav

Šādi busiņi vai pat lieli furgoni un autobusi ir arī citās valstīs. Latvijā nav. Bērnu dzirdes centra vadītāja Sandra Kušķe gan ir teikusi, ka mums arī tādu vajadzētu, un viņa labprāt ņemtu to savas iestādes pārziņā.

Biežāka dzirdes aprūpe vajadzīga arī pieaugušajiem.

Attēlā: Mobilais dzirdes pārbaudes busiņš Igaunijā

Subtitri televīzijā, teātrī un masu pasākumos

Man neder Eirovīzijas dziesmu surdotulkojums. Arī šeit vajadzīgi subtitri.  Tikai subtitri! Lai klausītos mūziku, pieslēdzu austiņas.

Arī video sižetiem un masu pasākumos ir vajadzīgi subtitri. Tas ir vides pieejamības jautājums.

FM, cilpas, vizuālās saziņas ierīces un citi tehniskie palīglīdzekļi

Kad notiek kaut kas svarīgs, lietoju abus jaunākos digitālos aparātus. Ikdienā tomēr biežāk lietoju vienu, turklāt kādu no vecajiem analogajiem. To var vieglāk ieslēgt un regulēt skaņu, arī mazāk baterijas noēd. Digitālajiem skaņas stiprumu regulēt joprojām neesmu iemācījusies, man to lietošana joprojām sagādā problēmas.

Manā rīcībā ir arī divi FM uztvērēji un raidītāji. Pirmo saņēmu ziedojumā pirms apmēram desmit gadiem. Raidītāju noliek priekšā runātājam, uztvērējs pie manis, skaņa tiek noraidīta uz dzirdes aparātu. Šī skaņa ir laba, ja vien… ai, pasākumos pat ļoti solīdos, runātāji mēdz būt nedisciplinēti, runā vairāki reizē, uztvērēju nevar padot runātājam, utt. Un vēl tie daudzie vadi: divi lādētāji, divas aukliņas aparātu uzkāršanai kaklā, antena… Es to izmantoju reti.

Bija arī kāda vilšanās. Surdocentra mājaslapā piedāvājumā bija uztvērējs Roger pen. Tā ir pildspalvas lieluma ierīce, kuru pavēŗš pret runātāju, tas uztver skaņu un noraida uz dzirdes aparātu. Jau sen uz to metu aci internetā. Pieprasīju.  Diemžēl saņēmu nevis Roger pen, bet otru kastīšveidīgo raidītāju un uztvērēju…

Lietojot puļķaustiņas, mana dzirde trīsdesmit gadu laikā nav pasliktinājusies. Audiogrammas rāda, cik slikta tā bija senāk, tik slikta tā ir tagad. Bet es ļoti reti uzgriežu kaut ko metālisku. Pamatā priekšroku dodu melodiskām dziemām.

Kad mums beidzot būs kāda brošūra?

Šādu jautājumu vājdzirdīgo bērnu vecāki ir uzdevuši vairākkārt. Jo pirmā un pēdējā mūsu prasībām atbilstošā "Rokasgrāmata vājdzirdīgu un nedzirdīgu bērnu vecākiem" iznāca 1996. gadā. Vairāk nekā 25 gadi pagājuši! Kopš tā laika daudz kas mainījies. Implanti vecajā rokasgrāmatā nav pat pieminēti, nākusi klāt jauna surdotehnika, jauni tehniskie palīglīdzekļi. Bērnu dzirdes centra speciālisti ir ar mieru šādu brošūru sarakstīt. Taču, kur dabūt līdzekļus  izdošanai? Viegli pasacīt: rakstiet projektu. Tas ir uzrakstīts, vairākas reizes iesniegts, un vairākas reizes – noraidīts. Jo citi arī raksta projektus un citiem arī vajag, Gribētāju diemžēl ir daudz.

Nav vairs arī bankas, kura sponsorēja pirmās nometnes un labdarības fonda. Īslaicīgi parādījās cits fonds, bet tā konti tika iesaldēti ar visiem bērnu vajadzībām saziedotajiem līdzekļiem.

Zināmas prolēmas sagādā sanāksmes hibrīdrežīmā. Ja piedalos klātienē, slikti saprotu tos, kas runā no ekrāna. Ja pati piedalos attālināti, tad labāk saprotu tos, kuri runā datorā.

Attēlā: videokonference un teksta pieraksts Text on Tap vietnē

Vieglās valodas kursi

Internetā pamanīju informāciju, ka var pieteikties mēnesi ilgos vieglās valodas kursos, kuru organizē Latvijas Universitāte.  Nodarbības vakaros un viss notiek attālināti, sēžot pie datora.

Nolēmu izmantot izdevību un pieteicos, jo arī cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem vieglā valoda var būt svarīga.

Vieglajai valodai ir trīs pakāpes. Pirmā ir ļoti viegla. Teikumā ne vairāk par pieciem vārdiem, un jāstāsta par ļoti vienkāršām un praktiskām tēmām. Tas domāts cilvēkiem ar intelektuālo invaliditāti.   Otrā pakāpe arī ir viegla, bet teikumi var būt garāki. Trešo jau izmanto cilvēki, kuri var būt pat profesori, bet kuriem šī valoda nav dzimtā, un kuru vēl tikai mācās.

Kursos pārtulkoju vieglajā valodā gabalu par olimpisko spēļu vēsturi, Blaumaņa Brīnumu zālīti (to gan pirms manis jau kāds bija paguvis iztulkot), un uzrakstīju oriģināldarbu “Atmodas laiks”.

Pastaigas turpinās

Piedalījos kādā nelielā Rīgas Apkaimju iedzīvotāju centra Teikas punkta rīkotā konkursiņā par fotogrāfijās redzamo vietu atminēšanu un uzvarēju. Ejot pēc balvas, ar koordinatori Daigu Mežali sarunāju, ka varētu noorganizēt dažas pastaigas pa mazāk pazīstamajām, bet interesantajām vietām Rīgas austrumu daļā. Tā arī izdarīju. Gājām gar Piķurgu uz Brekšu kaktu, staigājām pa veco dzelzceļa tiltu uz kūdras ieguves vietām Bukultos, redzējām, kur atrodas kanalizācijas muzejs, atradām garu bezvārda zemes strēli Juglas ezerā, un vēl šo to.

Gan pastaigas ratiņkrēslos ar kolēģiem, gan ar apkaimju iedzīvotājiem, noteikti tiks turpinātas. Ar katru gadu kaut kas mainās, kaut kas parādās no jauna, tiek labiekārtota apkārtne. Vienu un to pašu maršrutu var noiet vairākas reizes, bet katru reizi citā kompānijā.

Darba grupas un citas sanākšanas

Gan pirms,  gan pēc mājsēdes diezgan bieži piedalījos dažādās konferencēs, semināros, darba grupās un citās sanākšanās arī klātienē. Ar runātā saprašanu bija kā nu kuro reizi. Gadījās, ka sapratu gandrīz visu, gadījās, ka nesapratu gandrīz neko, un man varētu rakstīt piezīmes tāpat kā skolas laikā: “Neseko līdzi!”

Piešķirto surdotehniku izmantoju dažādos variantos, meklējot labāko risinājumu konkrētajai vietai. Ja runāja viens cilvēks, tad derēja gan dzirdes aparāts, gan FM. Dažos pasākumos man speciāli izsniedza aparātiņu, kādus izmanto tad, ja tiek izmantots tulkojums. Tas arī derēja.

Taču ne visur telpās ir laba akustika. Piemēram, man ļoti nepatīk NVO nama lielā zāle. Tur ir stipra atbalss. Klausīšanās šajā telpā tikpat kā nav iespējama.

Murgs man ir darba grupas, kad klausītājus vienā telpā sasēdina pie daudziem galdiem un katrai grupai liek kaut ko apspriest. Tad visapkārt ir tik neizturama balsu murdoņa, ka nav iespējams ne kaut ko saprast, ne pašai iesaistīties. Tad mans pienesums šajās grupās parasti līdzinās nullei, kaut gan, iespējams, ka gan zināšanas, gan idejas man varētu būt. Diemžēl ir daudzas sanāksmes, kurās cilvēki neievēro kārtību runāt pa vienam, nemitīgi viens otru pārtrauc, un vadītāji neko nedara, lai piebremzētu mutīgākos.

Seminārs vai bērnudārzs?

Ja reiz runājam par semināriem, tad pat ļoti nopietnos pasākumos esmu ievērojusi kādu tendenci. Reizēm ir garumgara sanākušo dalībnieku iepazīšanās, kad rindas kārtībā katram liek nosaukt savu vārdu, kādu īpašību, kas sākas ar vārda pirmo burtu, un tad nākamajiem tas viss precīzi jāatkārto. Dažreiz tas aizņem pat kādas 20 minūtes, jo pēdējiem jāatkārto visu iepriekšējo minētie vārdi un īpašības. It kā nevarētu vienkārši piespraust pie apģēŗba lapiņas ar vārdu un uzvārdu. Citreiz kaut kur sēdes vidū liek visiem tēlot cāļus, iet gorīdamies, satikt otru cāli un rādīt “akmens, šķēres, papīrīts”. Kas uzvar, tas kļūst par zaķi vai krokodilu, vai kā tamlīdzīgi.

Reiz par to ieminējos kādā fb diskusijā. Un izrādījās, ka šādu spēlēšanos piedzīvojuši arī citi – nopietni, izglītoti cilvēki, kuriem laiks ir dārgs, un kuri ieradušies, lai kaut ko jaunu uzzinātu un apmainītos ar viedokļiem. Seminārā par mācību saturu augstskolu pasniedzējiem - maģistriem un zinātņu kandidātiem - likts mētāt spilvenu un stāstīt par savā sajūtām, ko gaida no šī pasākuma. Grāmatizdevējiem, kuri vada lielas izdevniecības, likts diskutēt “kāpēc mums grāmatas svarīgas un ko no tā gūstam". Semināru moderatori bijuši jauni cilvēki, un parasti viss apmaksāts no kaut kādiem projektiem.

Lieki teikt, ka arī pārējie diskusijas dalībnieki nebija sajūsmā par šādu rotaļāšanos. Uzskatīja to par tukšu laika nosišanu. Tā saucoties "Darbošanās imitācija" un "Eiropas naudas apgūšana"

Kompetenču izglītība

Savulaik, pieminot šos seminārus pieaugušajiem, saruna novirzījās arī uz skolām, uz kompetenču izglītību. Ka latviešu valodā tagad esot māju valoda, spēļu valoda, maizes valoda un kaut kā tamlīdzīgi. Ka latviešu valodas stundā kaut kas jācepot un jāgatavojot fotoreceptes. Kāda skolotāja stāstīja, ka, gatavojot stundas, lielāko daļu laika patērē, lai izdomātu kārtējo spēli, jo stundām esot jābūt interesantām. Bet kur tad paliek fundamentālu un paliekošu zināšanu apguve un nostiprināšana?

Komentāra autore uzskatīja, ka tā tiek mērķtiecīgi audzināta blogeru, birokrātu un stulbeņu paaudze. Cits norādīja, ka ārzemēs skolu audzēkņi var būt sadalīti divās grupās atbilstoši spējām: vieni mācās rotaļājoties, citi rotaļājas pēc mācībām.

Es lasīju un domāju, ka noteikti būtu gribējusi rotaļāties pēc mācībām, un priekšroku dotu fundamentālu un paliekošu zināšanu ieguvei. Tikai to zināšanu apguvei man vajadzētu vairāk grāmatu ar plašāku vielas izklāstu, ar iespēju skatīties mācību filmas ar subtitriem.

Pandēmijas laikā bija iespēja internetā skatīties mācību raidījumus “Tava klase”. Dažreiz tos paskatījos. Un, ja es vēl mācītos skolā, es gribētu skatīties labāko skolotāju sagatavotos raidījumus par jebkuru tēmu un noteikti AR SUBTITRIEM!

Vājdzirdīgie citās valstīs

Kāpēc? Mana versija: vismaz līdz astoņdesmito gadu beigām padomijas republikās pastāvēja tikai trīs lielas apvienības: Invalīdu (kur lielākoties bija tā sauktā Tēvijas kara invalīdi), Neredzīgo un Nedzirdīgo biedrības. Tās bija samērā labi apgādātas, ar saviem ražošanas kombinātiem, pansionātiem, kultūras namiem, speciālajām mācību iestādēm. Neredzīgo un nedzirdīgo mītnes bieži vien bija koncentrētas atsevišķos ciematos – kā Strazdumuiža pie Juglas ezera.

Latvijā Bērnu ar dzirdes traucējumiem vecāku un draugu asociāciju savulaik “vilka” četras aktīvas mammas. Kad bērni izauga, biedrība izčākstēja.

Igaunijā jau 1988. gadā ar arodbiedrību un ausu ārstu apvienību palīdzību sameklēja un aptaujāja vairāk nekā 9000 vājdzirdīgo cilvēku, tika nodibināti kontakti ar Somijas vājdzirdīgajiem, un jau 1991. gadā sāka darboties  Dzirdes rehabilitācijas centrs. 1993. gadā tika nodibināta Igaunijas Vājdzirdīgo asociācija, un Labklājības ministrija tai palīdzēja nostiprināties.

Mazās un jaunās biedrības ir ļoti grūti popularizēt, ja vien to vadībā nav cilvēki, kas neatlaidīgi kliedz pa sociālajiem tīkliem un rīko akcijas, kuras rāda TV. Ja rīkojamies mierīgi un korekti, mūs vienkārši neievēro.  Par mums bieži nezina ne paši vājdzirdīgie cilvēki, ne speciālisti, kuriem vajadzētu mums palīdzēt. Mainās ministri, mainās deputāti, un, ja iepriekšējiem kaut kas par mūsu specifiku ir paskaidrots, tad jaunajiem skaidrošana atkal jāsāk no ābeces pirmajiem burtiem. Mūs jauc ar nedzirdīgajiem, nezina, ka ejam dažādos virzienos un mums vajadzīgi savādāki atbalsta pasākumi.