Pārdomas pēc TV3 raidījuma ZILONIS STUDIJĀ

Šajā raidījumā, kurā piedalījās surdotuIks EIza Veismane, kohleārā implanta lietotāja Iluta Bembere, ārsts otolaringologs Dins Sumerags un raidījuma vadītājs Oskars Lepers, tika runāts par nedzirdību un vājdzirdību, par zīmju valodu un tehnoloģijām. Arī stāsts par izvēli: kādu ceļu iet, ja bērns nedzird?

Raidījumu var noskatīties šeit: https://www.tv3.lv/raidijumi/zilonis-studija/vajdzirdiba-un-zimju-valoda-ka-saprasties/?fbclid=IwY2xjawGlfalleHRuA2FlbQIxMQABHdKBd9V4k54b0hsdJmeXVqMLlRTtoCe1uGVsrIQ82hTV8wBkj_51KtiMcw_aem_dni7lc8z7d6MbEBFddKEcA

Edīte Brence

Cik sapratu, tad raidījuma laika ierobežojuma dēļ otolaringologam bija mazāk iespējas skaidrot. Gribētu vairāk tādas kvalitatīvas informācijas no dzirdes speciālista.

Vēl mana pieredze saka, ka zīmju valoda nav tikai svešvaloda, bet arī domāšanas veids, dzīves veids, citāds vārdu krājums, citāda teikuma uzbūve, vārdi bez galotnēm un daudz kas cits. Ne visiem cilvēkiem ir tāds talants tā pārslēgties uz citādu domāšanu.

Zīmes var iemācīties, bet domāšanu pielāgot ir jābūt talantam. Tāpēc apbrīnoju tulkus, kuri nav "coda" bērni. Es saprastu tulku, kurš tulko pilnu teikumu no latviešu valodas uz latviešu zīmju valodu, ja redzu arī seju, nolasītu daļu no lūpām, bet nesaprastu nedzirdīga cilvēka zīmju valodu, kurš nerunā līdzi (mute ciet) un teikuma uzbūvi veido pilnīgi citādāk. Var pārprast, līdz galam nesaprast vai nesaprast pilnīgi neko pat pie kādām zīmju valodas prasmēm.

Bet elementāras lietas, laipnību vienam pret otru, to gan mēs varam un varētu visi! Tā arī ir valoda.

Kamēr cilvēkam pašam ar dzirdi viss kārtībā (tāpat ar visam citām veselības lietām), cilvēks neaizdomājas kā tas ir. Brīnās kāpēc gan latviešu filmai vajag titrus latviski, vai teātrī izrādei latviešu valodā vēl titrus latviski. Nesaprot kā tas ir nedzirdīgam vai vājdzirdīgam apgūt svešvalodu. Jau savu dzimto problēma sadzirdēt pareizi, citādākas metodes nepieciešamas utt.

Labi, ka tagad mazliet uzlabojas situācija ar titriem TV pārraidēs, pat teātra izrādes TV ir sākuši rādīt ar titriem. Bet tam vajadzētu būt normai nevis kam ekskluzīvam, kā labdarības akcijai. Ar dzirdes aparātiem jau tāpat joprojām nedzird visu. Kādam izdosies sadzīvot, kādam ne ar šo mākslīgo, metālisko skaņu. Katram savādāk būs, bet titri TV, koncertos (varētu saprast arī par ko dzied, vārdus, ne tikai ritmu), teātrī un citur ļautu saprast pilnvērtīgi.

Vājdzirdīgs cilvēks, kurš audzis, skolojies, dzīvojis tikai dzirdīgo vidē arī var sajusties kā sestais ritenis ļoti bieži pat starp saviem dzirdīgajiem draugiem, tuvākajiem cilvēkiem, jo bieži palaiž garam kādu vārdu teikumu, jāiespringst, jāzīlē par ko runāja, par ko visi smējās utt. Un ieejot nedzirdīgo vidē, tur atkal viss pilnīgi savādāks, atkal neko īsti nesaproti, daudz kas nav tavai identitātei pieņemams. Tausties kā mironis gar svecēm! :)

Lai vai kā, priecājos, ka lietas izkustās un izdodas kaut nedaudz dzīves kvalitāti uzlabot, sabiedrība vairāk informēta, attīstās tehnoloģijas. Gribētos ticēt un cerēt, ka arī paši cilvēki aizdomātos, nebūtu tik kategoriski.