Kā organizējās vājdzirdīgo bērnu vecāki astoņdesmito gadu otrajā pusē? Marinas Kosteņeckas un citu autoru raksti.

Šo rakstu izlasīšana prasīs ilgāku laiku. Tie ir gari. Publicēti avīzēs Padomju Jaunatne un Sovetskaja Molodež latviešu un krievu valodā, kā arī Kopsolī, 80-to gadu beigās tie izraisīja milzīgu rezonansi. Pateicoties tiem, pirmoreiz saorganizējās bērnu vecāki, tika nodibināta speciāla grupiņa Rīgas 234. bērnudārzā. Šie raksti ir mūsu rakstu bibliotēkas zelta fonds.

Maize, kurā grūti dalīties

Autors: Marina Kosteņecka (tulkojusi Una Jaunslaviete)

Datums: 12.04.1988

Izdevums: Padomju Jaunatne

Rubrika: «Žēlsirdība» klausās

«Nu tad tā arī parunāsimies. Jūs liksit šķēršļus, bet mēs celsim. Jūs kavēsit celšanu, bet mēs izkopsim savu māku. Jūs uztrīsit visas jūsu bultas, bet mēs pacelsim visus mūsu vairogus. Jūs izdomāsit sarežģītu stratēģiju, bet mēs ieņemsim jaunu vietu. Beigu beigās spēku pārsvars tomēr paliks mūsu pusē. Jo mēs esam padzinuši bailes un iemācījusies pacietību. Un pievilt mūs vairs nav iespējams.»

(N. Rērihs «Slavinājums ienaidniekiem»)

Par mīlošām vecmāmiņām rakstīts daudz. Pētīdama karsti mīļoto mazbērnu audzināšanas metodes, prese vecmāmiņas gan slavējusi, gan strostējusi, gan centusies vest pie prāta, gan baidījusi. Margarita Ozernova, kas izrāvusi savu mazdēlu no briesmīgas mūža traģēdijas nagiem, pelna tikai to, lai mēs viņas priekšā dziļā cieņā noliektu galvu.

Par kādu traģēdiju ir runa, to es tūlīt paskaidrošu, tikai vispirms iepazīstināšu lasītājus ar Margaritas Petrovnas nostāju, kura man lika ķerties pie šā raksta.

— Ar manu mazdēlu tagad viss kārtībā, viņš ir glābts. Taču es nevaru dzīvot mierīgi, zinādama, ka gluži tāpat varētu izglābt desmitiem tūkstošu citu nelaimīgu bērnu, ja vien visu nosauktu īstajā vārdā: noziedzniekus, kuri aizstāv disertācijas uz bērnu nelaimes rēķina, — par noziedzniekiem un noziegumu, ko mūsu valstī metodiski veic defektoloģija, - par noziegumu.

Aiz uztraukuma viņa sāka bieži un smagi elpot (pārāk dārgi vecmāmiņai par viņas varoņdarbu nācies samaksāt ar pašas veselību!), pēc tam tālruņa klausulē dzirdami šņuksti, un beidzot atkal skan noguruša uzvarētāja rāmā balss:

— Viss, viss . . . Esmu jau nomierinājusies . . . Saprotiet, man ir tāda sajūta, it kā man būtu ļoti daudz maizes un apkārt pūļiem izsalkušo, bet man neļauj tos pabarot.

*

M. Ozernovas mazdēlu Andrjušu Voronovski viņa lielā nelaime piemeklēja 10 mēnešu vecumā, kad pēc neveiksmīga potējuma viņš pazaudēja dzirdi tiktāl, ka skaņas vairs nespēja nodrošināt saskarsmi ar ārpasauli. Defektologi mierīgu sirdi nosprieda: zēnam būs «jānodzīvo mūžs starp sev līdzīgiem», tas ir, kā nedzirdīgam starp nedzirdīgajiem. Sak, ir tāda īpaša nedzirdīgo brālība. Andrejs tajā nebūs ne pirmais, ne pēdējais.

Lai šīs slimības nespeciālistiem būtu saprotama tālākā vēstījuma jēga, atļaušos nelielu paskaidrojumu: Vissavienības nedzirdīgo biedrībā (VNB) ir apvienoti cilvēki ar dažādām diagnozēm. Tur ir vājdzirdīgie, nedzirdīgie un kurlmēmie. Nedzirdīgs cilvēks no kurlmēma atšķiras ar to, ka viņam bojāts tikai dzirdes nervs (ja šo defektu likvidē, cilvēks sāk runāt tāpat, kā runā visi veselie cilvēki), bet kurlmēmajam bojāts gan dzirdes, gan runas nervs, tā ka dzirdes atjaunošana šādam cilvēkam tik un tā nepalīdzēs sākt runāt. Tāda ir principiālā atšķirība starp abām šim traģēdijām. Vārdu sakot, rakstā būs runa nevis par kurlmēmajiem, bet par vājdzirdīgajiem un nedzirdīgajiem.

PSRS Pedagoģijas zinātņu akadēmijā nu jau vairāk nekā 20 gadu tiek veikts eksperiments šādu bērnu pilnīgā rehabilitēšanā. Metodes autore ir pedagoģijas zinātņu kandidāte Emīlija Leongarde. Apmācot pēc viņas metodikas, mūsu valstī jau rehabilitēti tūkstošiem bērnu ar nopietni traucētu dzirdi. Viņi visi mācās parastajās masu skolās, visi organiski iekļaujas normāli dzirdošo dzīvē.

Taču tradicionāla un oficiāli par likumīgu atzīta mūsu specializētajās skolās joprojām ir un paliek metode, ar kuru māca sazināties, izmantojot mīmiku un žestus. Tas, kurš pats savā ģimenē nav saskāries ar nedzirdīga bērna audzināšanas problēmu, nespēj iedomāties, cik kolosālas grūtības jāpārvar vecākiem šai situācijā. Audzināšana taču, kā zināms, notiek ar vārdu starpniecību. To drīkst, bet to nedrīkst, tāpēc ka... Pamēģiniet to visu ieskaidrot nedzirdīgam bērnam! Bet vājdzirdīgi un kurli bērni mūsu sabiedrībā dzimst ik dienas. Un diemžēl arvien vairāk un vairāk. Pēc VNB datiem, Padomju Savienībā vien šī kaite skārusi 11 miljonus, bet V. Kraiņina un Z. Kraiņinas grāmatā «Cilvēks nedzird» («Человек не слышит», Москва, из-во «Знание», 1987 г.) lasām: «Pēc akadēmiķa N. Preobraženska domām, nedzirdīgo un vājdzirdīgo kopskaits ir 5%. Ja uzskata, ka Zemes iedzīvotāju skaits jau sasniedzis 5 miljardus, tad 250 miljoni no viņiem ir dažāda vecuma cilvēki ar dzirdes defektiem. Šis skaitlis nav tālu no Amerikas Savienoto Valstu iedzīvotāju kopskaita.»

Tāds ir traģēdijas apjoms cilvēces mērogā. Bet nav pasaulē mērvienības, ar kuru varētu izmērīt bēdas, kas ienāk mājā līdz ar nedzirdīga bērna piedzimšanu, un mums, normāli dzirdošajiem, gluži vienkārši nav tiesību ilgāk palikt malā no šis globālās problēmas risināšanas. Tāpēc atgriezīsimies pie konkrētā gadījuma — kurlumam atkarotā Andrjušas Voronovska likteņstāsta.

Kad ārsti zēnam noteica diagnozi un uz visu mūžu izlēma viņa sociālo stāvokli, pieaugušo ģimenes locekļu dabiska reakcija bija izmisuma diktēts lēmums — nepadoties, cīnīties līdz pēdējai iespējai, klauvēt pie visaugstāko instanču durvīm! Andrjušu aizveda uz Maskavu. PZA Defektoloģijas institūtā radiniekiem ieteica zēnu uz divpadsmit gadiem nodot Feodosijas bērnu namā vājdzirdīgajiem bērniem. Valsts apsolīja, ka pēc divpadsmit gadiem Rīgā, ģimenes klēpī atgriezīsies arteļa darbam sagatavots invalīds ar apliecību par astoņu klašu izglītību vispārizglītojošās skolas programmas apjomā. Ģimene šo variantu uzreiz noraidīja kā galīgi nepieņemamu. Ar neticamu piepūli (gan morālas, gan materiālas dabas) Andrjušu izdevās iekārtot Maskavas 1860. speciālajā bērnudārzā. Vecmāmiņa, nesagaidījusi pensijas vecumu, atstāja darbu un, lai būtu līdzās mazdēlam, sāka īrēt Maskavā dzīvokli par 80 rubļiem mēnesī. Pusotra mācību gada, ko Andrjuša pavadīja mūsu valsts izcilākajā bērnu dārzā nedzirdīgajiem bērniem, nedeva manāmus pozitīvus rezultātus, kaut arī vēl papildus zēns divas reizes nedēļā ņēma privātstundas pie ievērojamas surdopedagoģes, kura strādāja, tiesa gan, pēc tradicionālās sistēmas.

No M. Ozernovas vēstules Pedagoģijas zinātņu akadēmijas prezidentam M. Kondakovam: «Jāatzīstas, bail bija izņemt Andrjušu no Maskavas Valsts speciālā bērnudārza un pārtraukt arī nodarbības pie surdopedagoģes S. Kuļikovas, kas rādīta pa centrālo TV programmā «Veselība», un vest viņu atpakaļ uz mājām, uzņemoties atbildību par bērna tālāko likteni. Es to nedarīju, pirms nebiju pamatīgi pārbaudījusi visas mūsu speciālās apmācības sistēmas iespējas. Es pat kļuvu pazīstama kā «tā vecmāmiņa, kas visur kur staigā», bet vai tad Jūs nedarītu to pašu, ja Jums būtu jāizvēlas? Jā, es biju visās augstākajās instancēs un visiem jautāju, vai gaidāmas kādas pārmaiņas mūsu bērnu apmācībā sakarā ar skolu refomu. Bet man atbildēja: «Zinātnieku radošais strīds vēl turpinās.»

1983. gada 24. decembrī es paņēmu Andrjušu, atgriezos mājās, Rīgā, un sāku nodarboties ar mazdēlu patstāvīgi pēc Leongardes metodikas. Un janvāra beigās bērns izrunāja pirmo spontāno, nenoslīpēto frāzi: «Ти плёха себя ведешъ.» Mēs abas ar meitu aiz laimes raudājām.

Andrjušas apmācībā pēc E. Leongardes metodes sasniegti visiem redzami pozitīvi rezultāti, taču jāparaugās vēl kādā nopietnā aspektā. Es noskaidroju, ka Rīgā nav vājdzirdīgo skolas ar krievu mācību valodu, ir speciālas klases masu skolā. Bet šobrīd tur ir viena 2., viena 4. un viena 6. klase. Speciālais krievu bērnudārzs šogad vājdzirdīgo klasei dos tikai divus vājdzirdīgus bērnus, pārējie bērni mācīsies nedzirdīgo bērnu klasēs.

Mūsu Latvijas PSR Izglītības ministram es noteikti aizsūtīšu kopiju. lr laiks sākt domāt par mūsu likteņiem, citādi tīri vai jāsmejas: nelaimīgie vecāki nāk pie manis pēc zināšanām. lerodas pat no citām pilsētām. Kauna lieta, es taču pati daudz ko daru nepietiekami un nepareizi, tomēr Andrjuša runā un dzird, un viņi to redz un apraud savu bērnu likteni. Tā nu es dalos savā niecīgajā pieredzē, dodu adreses — kur dabūt kvalitatīvus ieliktņus dzirdes aparātam (tos izgatavo tikai Maskavā un tikai divi meistari visas Padomju Savienības vajadzībām), kur noregulēt aparātu, kad Vissavienības nedzirdīgo biedrībā konsultē E. Leongarde un kā atrast viņas bērnudārzu Ūdens stadiona rajonā.

Bet ko gan dara tie defektoloģijas speciālisti, kas par kaut ko saņem valsts naudu?»

No PSRS Izglītības ministrijas atbildes PSRS Augstākās Padomes deputātei Dž. Skulmei:

«Sakarā ar M. Ozernovas vēstuli, ko mums pārsūtījis PSRS Augstākās Padomes Sieviešu darba un sadzīves jautājumu un mātes un bērna tiesību aizsardzības komisijas priekšsēdētājs, paziņojam sekojošo.

Saskaņā ar PSRS Izglītības ministrijas kolēģijas un PSRS PZA Prezidija 1984. g. 10. augusta lēmumu Nr. 27(1)9 Pirmsskolas audzināšanas zinātniskās pētniecības institūtā izveidotas Konsultāciju punkts vecākiem, kuru bērniem ir dzirdes traucējumi. Konsultācijas gan klātienē, gan neklātienē (rakstveidā) sniedz līdzstrādnieku grupa E. Leongardes vadībā.

PSRS Pedagoģijas zinātņu akadēmija vairākkārt izvirzījusi jautājumu par speciālas telpas ierādīšanu Konsultāciju punktam, lai rastos iespēja sniegt plašāku un operatīvāku palīdzību, taču pozitīvs risinājums nav panākts.

Kā mums ziņots, Latvijas PSR Izglītības ministrijas sistēmā speciālas klases vājdzirdīgajiem bērniem ir Rīgā, Maskavas rajonā, 51. skolā un tiek komplektētas, ja ir attiecīgais audzēkņu kontingents. Tā kā pēdējos gados pietiekama kontingenta nav bijis, tad pirmā klase minētajā skolā nav tikusi atvērta.

Ministra vietnieks V. Šadrikovs.»

Dīvains formulējums: «Tā kā pēdējos gados pietiekama kontingenta nav bijis . . .»! Pēc šādas pārskatu sistēmas arī Andrejs ar savu dzirdi varēja nenokļūt vājdzirdīgo klasē. Speciālistiem būtu bijis vienkāršāk «sakarā ar pietiekama kontingenta trūkumu» iekārtot viņu nedzirdīgo bērnu skolā, labākajā gadījumā — atraujot no ģimenes, nosūtīt uz attiecīgu internātu kādā citā mūsu valsts pilsētā, bet... Bet šodien Andrejs mācās parastas masu skolas — Rīgas 70. vidusskolas — otrajā klasē. Viņš lasa, raksta, dzied, pat sacer dzejoļus! To visu es redzēju pati savām acīm.

Kad vecmāmiņa palūdza Andrjušu noskaitīt man dzejoli, viņš piepeši mūsu, pieaugušo, rotaļu papildināja ar saviem noteikumiem, šķelmīgi jautādams: «Es visus krievu dzejoļus esmu aizmirsis. Es noskaitīšu latviski, ja?» Un bez akcenta, ar izteiksmi noskaitīja dzejoli viņam svešā valodā. Tagad bija mana kārta neticēt savām ausīm. Saskaņā ar man uzrādītajiem dokumentiem zēns vēl piecu gadu vecumā spējis izrunāt tikai dažus atsevišķus, mehāniski iegaumētus vārdus! Tad vecmāmiņa noņēma Andrjušam dzirdes aparātu, un pēkšņi es izdzirdu kurluma izkropļotu (neaprakstāms akcents!) uztrauktā zēna valodu: «Atdod aparātu! Es taču tā neko nedzirdu! Es nedzirdu! Es nevaru tā runāt! Atdod ...» Balss svaidījās pa istabu kā vajāts zvērēns, kas ieskrējis lamatās. Pēc mirkļa zēnam aparātu atdeva, un viss uzreiz nostājās savā vietā: «Cauri? Es varu iet? Mēs abi ar Ivaru otrā istabā skatāmies diafilmas. Vecmāmiņ, bet kā lai latviski pasaka «uļica»? Ivars vēl nesaprot krieviski.»

Diemžēl septiņgadīgais Ivars, Andreja nelaimes biedrs, daudz ko vēl nesaprot arī latviski, savas mātes dzimtajā valodā. Tikai pirms dažiem mēnešiem viņa vecāki uztaustīja cerību salmiņu — nejauši iepazinās ar Margaritu Ozernovu. Bet visu mūsu savstarpējā iepazīšanās todien Ozernovas dzīvokli vairs nebija nejaušība.

No Ivara mātes Ināras Vaivodes man adresētās vēstules:

«Esmu lasījusi daudzus Jūsu rakstus par sasāpējušām problēmām un gribu uzdrošināties pievienot tām arī savu bēdu stāstu.

Sešu mēnešu vecumā mūsu dēls Ivars pārslimoja serozo meningītu. To, ka Ivars nedzird, sapratām tikai tad, kad viņam jau bija gads (izlasījām rakstu par meningīta sekām un «joka pēc» pārbaudījām viņa reakciju uz troksni), šī nelaime mums uzbruka pilnīgi negaidīti, mēs par tādām problēmām zinājām tikai tik daudz, ka ir cilvēki, kuri sazinās ar žestiem. Vēl ilgi neticējām, ka tas ir dzirdes nerva iekaisums, vājdzirdības III pakāpe un ka medicīna pret to ir bezspēcīga. Divreiz braucām uz Maskavu, uz Vissavienības Defektoloģijas institūtu, Surdoloģijas centru, taču arī tur tikai vēlreiz apstiprināja diagnozi, to, ka Ivaram intelekts normāls, ka viņam jāmācās bērnudārzā vājdzirdīgajiem bērniem. Tiesa, šī izziņa mums lieti noderēja, iekārtojot zēnu bērnudārzā, jo mūsu speciālisti gribēja viņu ievietot nedzirdīgo bērnu bērnudārzā.

Pirms vairākiem gadiem izlasīju avīzē par bērnu apmācību pēc E. Leongardes metodikas. Uzplaiksnīja cerību stars. Griezos mūsu Izglītības ministrijā pie b. Ogriņas, taču saņēmu atbildi, ka šinī metodikā neesot nekā tāda, ko nezinātu vai nepiemērotu mūsu surdopedaqogi, ka no 218. (krievu) bērnudārza bijuši aizsūtīti 2 speciālisti uz Maskavu iepazīties ar to metodiku, bet neko jaunu tanī nav saskatījuši.

Tā mēs gandrīz samierinājāmies ar Ivariņa likteni. 1987. gadā viņam palika 7 gadi un speciāla komisija nozīmēja viņu mācīties uz Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātskolu. Arī šeit pacēlās jautājums, vai viņu un daudzus no viņa grupiņas sūtīt uz Valmieru vai atstāt nedzirdīgo skolā, jo sagatavoti skolai bērni bija ļoti slikti.

Un tad liktenis saveda mūs kopā ar A. Voronovska vecmāmiņu, kura 2 gadu laikā, apmācot pēc E. Leongardes metodikas, sagatavojusi mazdēlu masu skolai.

Mēs vēlreiz aizbraucām uz Maskavu, taču šoreiz pie b. T. Antipovas — Maskavas 174. vidusskolas pedagoģes, kura māca nedzirdīgo bērnu 3. klasi pēc E. Leongardes metodikas. Visi šie bērni nēsā individuālos dzirdes aparātiņus, izmanto pēdējās dzirdes paliekas un 3. klasē runā tā kā mūsu vājdzirdīgie, beidzot astoto, bet daži arī 12. klasi.

T. Antipova pārbaudīja Ivaru, un viņas slēdziens bija: «Tas būtu noziegums, neiemācīt viņu runāt!»

Un tā, beidzoties ziemas brīvdienām, mēs izņēmām Ivaru no skolas. Darbavietas administrācija nāca man pretī un atļāva strādāt nepilnu darba nedēļu (2 dienas). Pārējās dienās sāku mācīt Ivaru mājās pati pēc E. Leongardes metodikas.

Kad mēs viņu izņēmām no skolas, viņa vārdu krājums bija 15 —20 vārdu, kurus viņš saprata, un 7 — kurus lietoja. Jā, bija iemācīts lasīt, rakstīt, taču tas viss tika darīts automātiski, nesaprotot vārdu jēgu. Aparātiņu viņš nenēsāja. Un dīvaini tas, ka visas tās iestādes, kurām būtu jāatbalsta centieni izraut bērnu no nedzirdīgo vides un jāpalīdz, centās likt šķēršļus tam ceļā.

Skolā apgalvoja, ka viņam esot jāatrodas «savā vidē», ka tādiem cilvēkiem esot «sava sabiedrība», kurā viņi dzīvo. Izglītības nodaļa (Rīgas raj.) pieprasīja vai nu vest uz komisiju, kura dos individuālo apmācību, vai arī atpakaļ uz skolu. Republikāniskās bērnu slimnīcas surdoloģe b. Rudene, uzzinājusi par Ivara izņemšanu no skolas, izteicās, ka viņai uzskaitē esot vairāki bērni, kuriem mātes pašas iemācījušas runāt, taču viņas to «neafišējot», ka Ivaram jau par vēlu sākt šādu apmācību. Bet par vēlu taču tieši tāpēc, ka Jūs, cienījamā surdoloģe, kas ikdienā saskaraties ar šādu bērnu likteņiem, un šīs mammas, neesat to «afišējušas»!

Pēc atgriešanās no Maskavas biju uz pieņemšanu pie izglītības ministra b. Buiļa un skolu pārvaldes priekšnieka vietnieces b. Maškovas ar priekšlikumu sūtīt arī no mūsu republikas speciālistus iepazīties ar E. Leongardes metodiku. Biedre Maškova paziņoja, ka viņi mācību programmu saņemot no Savienības ministrijas un pašiem neesot tiesību kaut ko tajā mainīt. Ministrs apsolīja kaut ko mēģināt darīt šinī jautājumā, taču jau 3 mēnešus valda klusums. Un kļūst sāpīgi, atceroties b. T. Antipovas jautājumu: «Vai tiešām jums republikā nav neviena surdopedagoga, kurš gribētu atbraukt un paskatīties, kā mēs strādājam?!» Bet mūsu surdopedagogi (skolās un bērnudārzos) pat nezina, ka tāda metodika pastāv jau 21 gadu!

Man šodien ir cerība, ka es savu Ivaru, pateicoties šai metodikai, pateicoties Andreja vecaimātei, atgriezīšu dzirdīgo sabiedrībā, bet kam teiks «paldies» pārējie bērni no «savas sabiedrības», kuru vecāki (tāpat kā mēs darījām līdz šim) uztic savu bērnu likteņus kvalificētiem speciālistiem?

Pēc šiem diviem mēnešiem Ivara vārdu krājumā jau ir 114 vārdu, kurus viņš lieto, saprot to nozīmi, viņš pats jau sāk veidot frāzes no zināmajiem vārdiem, bet galvenais — ir sācis lietot dzirdi, nēsāt aparātiņu. Te jāpiebilst, ka ne mūsu bērnudārzos, ne skolās jūs neieraudzīsit nevienu bērnu, kurš no rīta līdz vakaram nēsātu aparātiņu, kas ir galvenais viņu rehabilitācijas noteikums. Bērni paši nemaz nesaprot to nozīmi, nejūt pēc tiem vajadzību, jo viņi ir pieraduši dzīvot savā klusumā un vienkāršāk tādiem bērniem ir sazināties ar žestiem, ar nedabīgiem kliedzieniem. Arī Ivars no sākuma jau pēc 5 minūtēm rāva aparātiņu nost, bet tagad, no rīta ceļoties, pats vispirms skrien pēc aparātiņa un noņem to tikai, iedams gulēt.

Vājdzirdīgie bērni, staigājot ar individuālajiem dzirdes aparātiņiem un trenējot dzirdi, spēj ļoti labi uztvert apkārtējās skaņas lielā attālumā, un, ja šādiem bērniem liktu nēsāt aparātiņu no 1—2 gadu vecuma un apmācītu pēc E. Leongardes metodikas, nebūtu vajadzīgas speciālas internātskolas vājdzirdīgiem bērniem.

Šeit uzpeld vēl viena problēma — lai bērns varētu ar labām sekmēm lietot aparātiņu, tam jābūt pareizi noskaņotam. Diemžēl mūsu republikā to izdarīt nav iespējams, tāpat kā nav iespējams uztaisīt individuālos ieliktņus un nopirkt importa dzirdes aparātiņu. Ivars pašreiz ar aparātiņu dzird 6— 8 metru attālumā, bet latviešu valoda viņam (izņemot šos 114 vārdus) ir tikpat kā mums ķīniešu valoda — nesaprotamu skaņu jūklis, un katrs vārds, ko iemāca šādam bērnam, ir klāts ar sāpju un prieka asarām. Mums vairs nav priekšā 7 gadi, lai iemācītos runāt, mūsu rīcībā ir tikai 5 mēneši (līdz septembrim), un es jau iepriekš zinu, cik daudz birokrātisma sliekšņu būs jāpārkāpj, lai neļautu atgriezt viņu atpakaļ žestu un kliedzienu valstībā.

Un tā uzpeld jautājumi:

1. Kāpēc mātēm, kuras NEJAUŠI uzzina par iespējām šādus bērnus rehabilitēt un kuras uzņemas to darīt, jāatstāj darbs un nekvalificēti jāmāca mājās savi bērni, ja tanī pašā laikā valsts atvēl milzu līdzekļus, lai uzturētu speciālos bērnudārzus un skolas, kurās strādā kvalificēti speciālisti? Turklāt, uzņemoties šādu darbu, būtu jāzina, ka tas prasa ļoti daudz uzņēmības, veselības, izturības. Viss ir jāgādā pašam — pašam jālīmē, jāgriež, jāraksta, jāzīmē, jo materiālu, no kā mācīt, nav. Metodika Ir krievu valodā un daudz kas no tās latviešu bērnu apmācībai neder.

2. Kāpēc tiek noklusēta metodika, kura atdevusi pilnvērtīgai dzīvei tūkstošiem bērnu un kura pastāv jau 21 gadu?

3. Kāpēc neviens no mūsu republikas neuzskata par vajadzīgu aizsūtīt speciālistus uz Maskavu iepazīties ar E. Leongardes metodiku?

Daļai sabiedrības mūsu bērni ir tikai neveselīgas intereses vērti. Atceros gadījumu ar Ivaru. Viņš stāvēja uz ceļa kopā ar citiem bērniem. Brauca automašīna. Ivars stāvēja ar muguru pret to un nedzirdēja. Viens no zēniem, paiedams maliņā, teica: «Paskatīsimies, kas tagad notiks!» Labi, ka kāda meitene viņu pabrīdināja, citādi...

Sevišķi nežēlīgi tādā ziņā ir bērni. Nežēlīgi tāpēc, ka nesaprot, bet kāpēc nesaprot — tā jau ir pieaugušo vaina.»

Jā, vēstuli es citēju gandrīz visu. Jo man, cilvēkam, kas tāpat, gluži nejauši, pirmoreiz mūžā saskāries ar šāda veida morāli ētiskajām problēmām, grūti uzreiz orientēties kārtējā birokrātiskajā sistēmā. Māte, cīņā par dēlu izstaigājusi visus iespējamos un neiespējamos kabinetus, attēloja man ainu, kas gan ir visai skumja, tomēr satur pietiekami daudz informācijas, lai mēs, nometuši vienaldzības važas, varētu iesaistīties problēmas risināšanā visi kopā.

Starp citu, uz mana galda patlaban atrodas ne vien Ināras Vaivodes vēstule, bet vesels «kalns» attiecīgās literatūras — nepazīstamu cilvēku vēstules Andreja vecmāmiņai, grāmatas par nedzirdīgo bērnu apmācību un audzināšanu, petīcijas augstām instancēm, avīžu izgriezumi. Par E. Leongardes metodi «zinātnieki strīdas» jau gadiem ilgi arī centrālo laikrakstu slejās. Tiem, kurus šī problēma var ieinteresēt personiski, gribu minēt kaut vai dažus materiālus, kas sīkāk iepazīstina gan ar progresīvo metodi pašu, gan ar vajāšanām, kas tāpat gadiem ilgi tiek vērstas pret talantīgo zinātnieci un pašaizliedzīgo pedagoģi:

21.10.83 г. — «Известия», «Оптимистическая гипотеза»;

5.2.84 г. — «Московская правда», «Душевная глухота»;

23.2.84 г. — «Правда», «Я расскажу тебе, сын»;

19.3.84 г. — «Известия», «Судьба одной гипотезы»;

25.4.84 г. — «Московская правда», «Слышащий да услышит»;

11.10.84 г. — «Комсомольская правда», «Урок в пустом классе»;

25.9.84 г. — «Эксперимент будет продолжен»;

30.6.85 г. — «Известия», «Одушевленный предмет»;

15.4.86 г. — «Известия», «Особый случай»;

10.86 г. — «Неделя», Но 43, «Человек на своем месте»;

5.1.87 г. — «Известия», «Bce дети наши».

Tā ir tikai daļa no publikācijām šajā jautājumā, taču, kā saka M. Ozernova, pagaidām nav mainījies gandrīz nekas. Izņemot to, ka pasliktinājusies E. Leongardes, šīs nenovērtējamās zinātnieces, nelaimē nokļuvušo bērnu glābējas, veselība.

Vai šis raksts kaut ko mainīs? Sevišķi lielas cerības es neloloju. Bet kāpēc tad rakstu? Tāpēc, ka esmu cieši pārliecināta: mums savā republikā šī problēma jārisina pašiem. Pašiem jāmeklē palīdzība Maskavā, bet vajadzīgi arī pašiem savi uzskati šajā jautājumā. Un, lai tie mums izveidotos, nepieciešams plaši informēt sabiedrību.

Būtu vairāk nekā netaisni apvainot vienaldzībā un nekompetencē visus pedagogus, kas mūsu republikā nodarbojas ar nedzirdīgajiem bērniem pēc tradicionālās sistēmas. Arī šo cilvēku vidū ir gan pašaizliedzīgi cīnītāji, gan īsti sava darba patrioti. Starp citu, tradicionālās metodes pretinieces — Andrjušas vecmāmiņa un Ivara māmiņa — ar lielu cieņu man stāstīja par pedagogiem, kas slimajiem bērniem veltī visu savas sirds siltumu. Man pašai nesen gadījās būt vecāku sapulcē Rīgas nedzirdīgo bērnu skolā. Nekas daudz, protams, vecāku sapulcē neatklājas, pat tad, ja tā notiek neparasti mājīgā atmosfērā — pie galdiņiem ar tēju un kulinārijas delikatesēm, ko sarūpējušas māmiņas. Taču cilvēcīgu attiecību gaisotni es šajā mācību iestādē sajutu uzreiz. Labvēlības gaisotni. Par spīti tam, ka pedagogi strādā neiedomājami sarežģītos apstākļos. Skola ir pārpildīta, speciālu mācību grāmatu nav, bērni, kas ne vien cieš no kurluma, bet ir arī atpalikuši garīgajā ziņā, spiesti sēdēt vienā klasē kopā ar bērniem, kuriem ir normāls intelekts. Vārdu sakot, speciālajā nedzirdīgo bērnu skolā problēmu bez sava gala! Līdz šai mācību iestādei reforma vēl nav atkļuvusi, taču varbūt mēs visi kopā, kopīgiem pūliņiem, varētu lietas labā kaut ko darīt?

Kaut vai vismaz legalizēt E. Leongardes eksperimentu mūsu republikas ietvaros, pašķirt tam ceļu ārpus M. Ozernovas dzīvokļa sienām, — šis uzdevums sabiedriskajai domai būtu pilnīgi pa spēkam, ja vien, atkārtoju, mēs pārstāsim gaidīt speciālas atļaujas un norādījumus no Savienības ministrijām un resoriem. Galu galā mūs vajadzēs sadzirdēt. Jo runa ir ne tik daudz par slimo bērnu fizisko kurlumu, kā par mūsu morālo kurlumu pret otra sāpēm. Tieši tāpēc šīs problēmas risināšanā nevar palikt nomaļus mūsu «Žēlsirdības» kustība!

Lai salīdzinātu, kāds ir nedzirdīgo un vājdzirdīgo cilvēku stāvoklis citās attīstītajās pasaules valstis, atvērsim 161. lappusē grāmatu «Аудиологические основы реабилитации детей с неиро-сенсорной тугоухостью» (Г. Лях и А. Марусева, «Медицина», Ленинградское отделение, 1979 г.). Lasām: «Konstatēts fakts, ka ASV internātiem ir slikta reputācija attiecībā uz bērnu sagatavošanu dzīvei parastajā vidē.»

Rakstā minēti vairāki secinājumi, ko izdarījusi doktora Bebidža vadītā komisija, kura pārbaudījusi stāvokli ASV un savā aktā atzīmējusi, ka amerikāņu tauta nevar būt apmierināta ar tik Ierobežotiem panākumiem nedzirdīgo bērnu audzināšanā un sagatavošanā pilnvērtīgai dzīvei sabiedrībā.

...Aktīvās rehabilitācijas piekritēji apsūdz tos darbiniekus, kuri «sludina filozofiju», ka nedzirdīgie esot «jāattālina» no normāli dzirdošajiem; viņi pauž cerību, ka tautas reakcija uz Bebidža ziņojumu var dot vēl daudz pozitīvu rezultātu. Galvenais uzdevums ir «sagraut bezrūpību un paskubināt ikvienu», lai tiktu gūti labāki rezultāti to bērnu apmācībā, kuriem traucēta dzirde.»

Tāds ir stāvoklis Amerikā. Kāds tas ir pie mums — arī to tagad daļēji zinām. Un vēl ir zināms, ka šobrīd valstī pret E. Leongardes metodiku atkal ceļas kārtējais reakcionārais vajāšanas vilnis.

Lai cik bēdīgi, bet situācija ļoti atgādina citu absurdu — pedagogu novatoru pieredzes noklusēšanu. Kurš gan šodien mūsu valstī nezina Šatalova vai Volkova vārdu? Mēs jūsmojam par viņiem un vienlaikus jūtam sašutumu, uzzinājuši, ka gadu desmitus šiem ārkārtīgi talantīgajiem cilvēkiem vajadzējis lauvas tiesu savas enerģijas veltīt cīņai ar birokrātismu.

Vēsture atkārtojas. E. Leongarde, maza auguma sieviete (tie, kas viņu pazīst, uzsver viņas trauslo miesas būvi), ir izdarījusi revolūciju nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu apmācībā. Viņas metodikas rezultāts — skaidra, izvērsta valoda, bagāts vārdu krājums, pilnvērtīga saskarsme. Un to var teikt par tiem, kuri nedzird nemaz, kur nu vēl par vājdzirdīgajiem!

1987. gada janvārī beidza darbu PSRS PZA komisija, kas izvērtēja eksperimenta rezultātus. Ekspertu grupu atkal veidoja Defektoloģijas ZPI speciālisti. Un kaut arī Andreja Voronovska (tobrīd masu mācību iestādes — Rīgas 70. vidusskolas — 1.g klases audzēkņa) runas attīstībā sasniegto rezultātu novērtējums bija ļoti augsts — bērns runā, dzird 8 metru attālumā, tāpat kā citi bērni, kas līdz ar viņu no dažādām Savienības pilsētām stājās komisijas priekšā —, tomēr komisijas lēmums nebija vienbalsīgi pozitīvs. Kā allaž, izplatījās netīras baumas, līdz pat tādām, ka bērnu atrādīšana bijusi inscenēta un neatspoguļojot reālos eksperimenta rezultātus. Bet kādi gan pierādījumi vēl vajadzīgi, ja jūsu acu priekšā nedzirdīgi un stipri vājdzirdīgi bērni brīvi runā, skaita dzejoļus, spēlē uz klavierēm Mocartu un Vāgneru! ...

P. S. Raksts jau bija nodots salikšanai, kad manās rokās nonāca nedzirdīgo biedrības žurnāls «В едином строю» (1988. g. 3. nr.). Tajā es atradu I. Ļvova publikāciju «Audzināšana pēc Leongardes metodikas», kurā pirmoreiz visu šo ilgo gadu laikā objektīvi novērtēta padomju zinātnieces varonība.

M. K.

Autors: Marina Kosteņecka (tulkojusi Una Jaunslaviete)

Datums: 24.05.1988

Izdevums: Padomju Jaunatne

Rubrika: «Žēlsirdība» klausās

«Lai mūs nesarūgtina grūtības, jo bez grūtībām nav arī sasnieguma. Un vienmēr cieši paturēsim prātā, ka visiem darbiem jābūt patiesi noderīgiem cilvēcei. Tāpēc arī šo darbu kvalitātei jābūt augstai. Tāpat jābūt augstai savstarpējā sirsnīguma kvalitātei, jo sirds un kultūra nav šķiramas.»

(N. Rērihs, «Vārti uz Nākotni», 1936. g.)

Kultūras nama «Rītausma» elektriķis, kas atbild par zāles apgaismojumu un mikrofonu uzturēšanu kārtībā, pēc pasākuma vākdams kopā vadus, uztraukts man teica: — Savu mūžu neesmu redzējis tik bezjēdzīgu konferenci! Runā katrs, kas grib, ko grib, cik ilgi grib ... Rezolūcija nav pieņemta. Nu, vai tad tā var?

Var. Vēl vairāk, pārkārtošanās un atklātuma laikmetā tieši tā arī jānotiek konferencēm, kurās izlemj vitāli svarīgus jautājumus, nevis pieņem jau nedēļu iepriekš uzrakstītas izvairīgas rezolūcijas. Cita lieta ir tā, ka mums visiem vēl jāmācās pareizi izmantot atklātumu un demokrātiju. Dažkārt mēs neprotam apmainīties domām bez savstarpējiem apvainojumiem, neprotam cienīt pretinieka uzskatus. Pārliecība, ka «ir tikai divi uzskati — manējais un nepareizais», principiālā strīdā ir ļoti bīstama. Jo mierīgāk un bezkaislīgāk oponentam tiks izklāstīti argumenti, jo drīzāk tas, ja ne pieņems pretinieka viedokli, tad vismaz sāks ar to rēķināties.

Neintriģēšu ilgāk lasītājus un paskaidrošu, ka runa ir par vecāku konferenci, kura notika Rīgā 7. maijā un kuru bija organizējušas laikraksta redakcija un Latvijas PSR nedzirdīgo biedrība sakarā ar mana raksta «Maize, kurā grūti dalīties» publikāciju 12. aprīlī avīzēs «Padomju Jaunatne» un «Sovetskaja molodež».

Tā kā rakstā bija runa par divām konkurējošām nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu apmācīšanas sistēmām — viena no tām, kaut arī efektīva, līdz šim vēl ir maz pazīstama —, tad konferences rīkotāji nosūtīja uz Maskavu ielūgumus abu nometņu pārstāvjiem: Pedagoģijas zinātņu akadēmijas Defektoloģijas zinātniskās pētniecības institūtam (pēc šā institūta programmas un metodikas mūsu valsts speciālajās mācību iestādēs praktiski tiek mācīti visi bērni ar bojātu dzirdi) un Pirmsskolas audzināšanas zinātniskās pētniecības institūtam (pēc šā institūta zinātnieku grupas programmas un metodikas mūsu valstī nu jau vairāk nekā divdesmit gadus vēl joprojām notiek tikai eksperiments).

Defektoloģijas ZPI speciālisti uz konferenci Rīgā neieradās. No Pirmsskolas audzināšanas ZPI atbrauca divi cilvēki: institūta vecākā zinātniskā līdzstrādniece Jekaterina Ivanova un eksperimentālās nedzirdīgo bērnu klases skolotāja Tatjana Antipova. Konferencē demonstrētie viešņu darba rezultāti bija pārsteidzoši un neapstrīdami. Bet par to mazliet vēlāk.

Vispirms atļaušos citēt atsauksmi, ko sakarā ar rakstu «Maize, kurā grūti dalīties» redakcijai atsūtījis profesors, ausu, kakla un deguna slimību speciālists E. Gaudiņš:

«Šā gada septembrī Rostokā (VDR) notiks Baltijas valstu otolaringologu kongresa, kas speciāli būs veltīts nedzirdības un vājdzirdības agrīnai diagnostikai un rehabilitācijai bērnu vecumā.

. . . Paredzēts komandēt pārstāvjus no Rīgas, kas uzstāsies ar referātu par vājdzirdīgu un nedzirdīgu bērnu ārstēšanas un mācīšanas metodēm, kas izstrādātas Rīgas klīnikās. Šeit jāpiebilst, ka raksta autores sauklis «mums savā republikā šī problēma jārisina pašiem» tiek realizēta vairākus desmitus gadu.

. . . Nobeigumā dažas piezīmes par žurnālista ētiku. Rakstā lietoti stipri vārdi par «šķēršļiem», ko liek «ienaidnieki», par «noziedzniekiem» un par «noziegumu, ko metodiski veic defektoloģija». Pat slepkavu pirms tiesas sprieduma nedrīkst saukt par noziedznieku. Rakstā minētajos jautājumos tiesa gan nekad nenotiks.

Uzskatu, ka raksts neveicinās tālāku auglīgu sadarbību starp vecākiem, pedagogiem un ārstiem, lai palīdzētu tiem dzīves grūtdieņiem.»

Citēšu visā pilnībā to sava iepriekšējā raksta fragmentu, kura atsevišķus vārdus izmantojis mans oponents E. Gaudiņš.

Aprakstā M. Ozernova, vājdzirdīgā Andrjušas vecmāmiņa, piedzīvojusi neiedomājamas grūtības vispārpieņemtajā mazdēla apmācības ceļā, kurš galu galā nav devis nekādus pozitīvus rezultātus, gluži nejauši «atklājusi» Leongardes metodi un pēc šīs metodes patstāvīgi sagatavojusi zēnu mācībām parastajā masu skolā, emocionāli izsaucas: «Ar manu mazdēlu tagad viss kārtībā, viņš ir glābts. Taču es nevaru dzīvot mierīgi, zinādama, ka gluži tāpat varētu izglābt desmitiem tūkstošu citu nelaimīgu bērnu, ja vien visu nosauktu īstajā vārdā: noziedzniekus, kuri aizstāv disertācijas uz bērnu nelaimes rēķina, — par noziedzniekiem un noziegumu, ko mūsu valstī metodiski veic defektoloģija, - par noziegumu.»

Jā, profesor, es piekrītu, ka profesionālā ētika ir jāievēro. Starp citu, arī medicīnā. Nu labi, nosauksim aprakstīto parādību kaut kā citādi, ne par noziegumu. Teiksim — par gadiem ilgi apzināti kultivētu nesaprašanos zinātnē. Vai no tā kļūs vieglāk to nedzirdīgo pusaudžu vecākiem, kuriem savulaik nebija iespējas izvēlēties apmācības metodiku? Pēc Leongardes metodes, atgādināšu vēlreiz, nedzirdīgie bērni (tieši nedzirdīgie, par vājdzirdīgajiem nemaz nav ko runāt) mūsu valstī tiek apmācīti diemžēl bezmaz vai nelegāli nu jau vairāk nekā divdesmit gadus. Visā E. Leongardes zinātnieku grupā — ieskaitot arī vadītāju un laborantus — ir tikai deviņi cilvēki. Šie deviņi zinātnes bruņinieki mitinās eksperimentam pielāgotā pagrabā Pedagoģijas zinātņu akadēmijas Pirmsskolas audzināšanas ZPI paspārnē. Tai pašā laikā no tās pašas akadēmijas solīdās atsevišķās ēkas, kur izvietojies Defektoloģijas ZPI (bet tieši šis institūts, atkārtoju, kā izriet jau no paša nosaukuma, nodarbojas ar slimajiem bērniem!), citi zinātnieki diktē visai valstij savas kanonizētās nedzirdīgo bērnu apmācības metodes, paralēli vedot aktīvu karu pret konkurentiem no Pirmsskolas audzināšanas ZPI, un, izmantodami savu juridisko prioritāti, noklusē Leongardes metodi. Starp citu, diez vai nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu vecākus interesē šīs ilggadējās netīrās ķildas, viņiem daudz svarīgāk ir uzzināt, kāda tad īsti ir tā «slepenā» Leongardes metode.

Nešaubos, ka daudzi zinātnieki Latvijā gadu desmitiem nodarbojas ar nedzirdīgo un vājdzirdīgo problēmām. Esmu ar mieru ticēt, ka pēc daudziem rādītājiem viņi šai jomā guvuši ievērojamus panākumus, taču, profesor, jums būs jāpiekrīt, ka Leongardes metode mūsu republikā līdz šim plaši zināma nav bijusi. Jautājums par šīs metodes legalizāciju mums savās mājās jārisina pašiem (šaubos, ka Defektoloģijas institūts tuvākajos gados mums no Maskavas piesūtīs šādu norādījumu!), un tieši tāpēc laikraksta redakcija kopā ar nedzirdīgo biedrību uzdrīkstējās pēc raksta «Maize, kurā grūti dalīties» publikācijas sarīkot Rīgā vecāku konferenci.

Ar to, ka Latvijas speciālisti piedalīsies starptautiska simpozija darbā, droši vien ir jālepojas. Es vismaz būšu tikai priecīga, ja arī turpmāk manas dzimtās republikas pārstāvji dosies uz ārzemēm ar zinātniskiem referātiem. Un tomēr nespēju paturēt pie sevis to faktu, ka arī E. Leongarde, neraugoties uz vajāšanām savā valsti, ir ņēmusi dalību astoņos starptautiskajos simpozijos (vismaz līdz konflikta galējam saasinājumam) un piecos no tiem uzstājusies ar referātiem. Viņas zinātniskie darbi tulkoti vācu un angļu valodā, viņas metodi studē civilizētajās pasaules valstīs, un baidos, ka aiz robežām viņas vārdam ir labāka skaņa nekā pie mums. Šī zinātniece publicējusi desmitiem zinātnisku un populārzinātnisku rakstu. To vidū arī monogrāfiju «Nedzirdīgo pirmsskolas vecuma bērnu mutvārdu valodas veidošana un dzirdes uztveres attīstīšana».

Neviļus prātā nāk vārdi un jēdzieni, kas pēdējā laikā tā vien zib padomju preses izdevumu lappusēs: Vavilovs, Lisenko, ģenētika, noziegums pret Tēvzemes zinātni, neatsverams zaudējums utt. Tur varbūt skartas citāda mēroga problēmas nekā šai rakstā, taču būtība diemžēl ir tā pati...

Nu, ja jau runa ievirzījusies par Staļina personības kulta sekām padomju zinātnē, tad, domāju, lasītājiem būs interesanti uzzināt dažus datus no E. Leongardes biogrāfijas. Viskrievijas nedzirdīgo biedrības žurnāla «Vienotā ierindā» («V jedinom stroju») šā gada 3. numurā I. Ļvova rakstā «Audzināšana pēc Leongardes metodes» lasām:

«Viņas tēvs — Ivans Kondratjevičs Leongards, partijas biedrs kopš 1907. gada, revolūcijas un pilsoņu kara dalībnieks, pēc tam ievērojams saimnieciskais darbinieks — tika arestēts 1937. gadā uz melīgas apsūdzības pamata. I. K. Leongards pēc nāves reabilitēts.

... «Tautas ienaidnieka» meitai nācās izbaudīt greizus skatienus un neuzticību, taču viņa visu izturēja, jo stingri ticēja tēva godīgumam. Spoži pabeigusi skolu, Leongarde nolēma iestāties MVU Bioloģijas un augsnes zinātnes fakultātē. Kalendārs rādīja 1951. gadu, un Emīlija Leongarde uzskatīja, ka viņas vieta ir starp tiem, kas izrotās zemi ar dārziem. Anketā viņa uzrakstīja visu patiesību par tēva likteni. Viņu uzaicināja ierasties dekanātā un ļoti laipni, taču pietiekami neatlaidīgi ieteica, ja viņa, protams, vēloties iekļūt universitātē, pārrakstīt anketu. Leongarde kategoriski atteicās:

— Es nenodošu savu tēvu.

Aizritēja gadi, un viņai tikpat laipni un neatlaidīgi ne reizi vien ieteica atteikties no nedzirdīgo apmācības masu skolā, no speciālajām klasēm vispārizglītojošas skolās, atteikties no daudzām savām idejām. Un, tāpat kā pirmo reizi nebija pieļāvusi kompromisu sev par labu, tā arī turpmāk viņa nedzirdīgo bērnu intereses allaž turēja augstāk par jebkuru personisko labumu.

Taču turpināsim. Tātad Leongardi neuzņēma MVU. Un tad viņa iestājās V. I. Ļeņina Maskavas Pedagoģiskā institūta Defektoloģijas fakultātē.

Es nezinu, ko pazaudēja mūsu zemes augsnes zinātne, bet mūsu zemes surdopedagoģija E. Leongardes personā ieguva «entuziasti un pašaizliedzīgu, labu, dziļi domājošu metodisti».

Tieši tā televīzijas kameras priekšā E. Leongardi raksturoja PSRS PZA viceprezidents A. Bodaļevs.»

Tiesa, šādu raksturojumu E. Leongarde saņēmusi tikai tagad, pārkārtošanās un atklātuma laikmetā. Samērā nesen klajā nācis arī vēsturiskais dokuments, kura realitātei daudzcietušie Leongardes grupas līdzstrādnieki baidās noticēt vēl tagad. Dokumenta nosaukums ir «Izraksts no PSRS Pedagoģijas zinātņu akadēmijas prezidija 1987. g. 17. jūnija sēdes protokola Nr. 15» un tajā melns uz balta rakstīts:

«Rekomendēt b. E. I. Leongardes izstrādāto valodiskās dzirdes un valodiskās saskarsmes veidošanas un attīstīšanas metodiku izmantot eksperimentālajās iestādēs bērniem ar dzirdes traucējumiem, pakāpeniski paplašinot to loku, izvēršot kadru sagatavošanu, programmu un metodisko materiālu izlaidi.

. . . lesniegt PSRS Izglītības ministrijai priekšlikumu organizēt Vissavienības nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu valodiskās saskarsmes veidošanas zinātniski praktisko centru: lūgt PSRS Izglītības ministriju gādāt par to, lai PSRS Veselības aizsardzības ministrija un Viskrievijas nedzirdīgo biedrības Centrālā valde nodrošinātu šo centru ar kadriem un materiālajiem līdzekļiem . . .»

Tāds ir šis dokuments. Es savā naivumā iedomājos, ka desmit aizvadītajos mēnešos ar šo dokumentu būtu vajadzējis tikt iepazīstinātam ja ne katram mūsu valsts surdopedagogam, tad vismaz katras atsevišķas republikas izglītības ministrijai! Ministrijas savukārt šo surdopedagoģijā notikušo revolūciju būtu darījušas zināmu nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu skolām. Vismaz Latvijā tas nebūtu bijis pārāk grūti izdarāms. Mums ir tikai dažas šādas skolas un vēl dažas specializētās klases Rīgas 51. vidusskolā, kur mācības notiek krievu valodā.

Dzīve kārtējo reizi izdarīja manā naivitātē stingrus labojumus.

Laikraksta «Padomju Jaunatne» redakcija saņēma vēstuli, kas bija rakstīta uz Rīgas nedzirdīgo bērnu internātskolas veidlapas:

«Pēc M. Kosteņeckas raksta «Maize, kurā grūti dalīties» izlasīšanas un apspriešanas skolas pedagogu kolektīvs lūdz publicēt rakstu par nedzirdīgo bērnu apmācības problēmām republikā. Ja rodas neskaidrības vai jautājumi par rakstā dotajiem materiāliem, esam ar mieru sniegt papildu informāciju.

Skolas direktore (A. Karlsone)

Partijas pirmorganizācijas sekretāre (I. Dilane)

AK priekšsēdētāja (V. Dzalbe)

dzirdes kabineta vadītāja (Z. Zagurilo).»

Jautājums par to, ir vai nav vērts publicēt skolas kolektīva piedāvāto rakstu visā pilnībā, nav manā kompetencē, taču citēt atsevišķas vietas, kas spilgti raksturo vēršanos pret manu rakstu, varu ar pilnām tiesībām. «Domājam, ka jāsāk ar to, ka, jau iekļaujot nedzirdīgo un vājdzirdīgo problēmas risinājumu «Žēlsirdības» kustības uzmanības lokā, publiciste nonāk pretrunā. «Žēlsirdība» — mēs to saprotam kā rūpes par vientuļajiem, vecajiem, pamestajiem, vājajiem, slimajiem — tātad arī par invalīdiem, bet, ja nedzirdīgos un vājdzirdīgos var tik viegli rehabilitēt, iekļaut dzirdīgo vidē, kā tas saprotams pēc publikācijas, tad jau viņiem žēlsirdīgās rūpes nemaz nav nepieciešamas. Atliek tikai visiem defektologiem strādāt pēc Leongardes «metodes» un dzirdes invalīdu vispār vairs nebūs (vismaz mūsu valstī ne)!

Ak vai, ja tas būtu tik vienkārši!»

Te uz brīdi apstāsimies. Pirmkārt, kas teicis, ka rehabilitēt nedzirdīgos pēc Leongardes metodes ir «tik viegli»?! Darbu, kuru M. Ozernova veltījusi nedzirdīgā mazdēla rehabilitācijai, es savā rakstā nosaucu par varoņdarbu. Patiesi, tas ir milzīgs darbs. Tas būtu varējis veikties daudz vieglāk, ja Ozernova savlaicīgi būtu uzzinājusi par Leongardes metodi un audzinājusi pēc tās Andrjušu jau kopš pirmajiem dzīves gadiem. Taču viņai bija ne tikai jāmāca, bet arī no jauna jāiemāca tas, ko zēns nebija apguvis tradicionālās, mūsu valstī pieņemtās apmācības laikā. Otrkārt, nav saprotama Rīgas surdopedagogu ironija, ar kādu viņi ielikuši pēdiņās vārdu «metode» pēc Leongardes uzvārda. Starp citu, kā jūs, cienījamie lasītāji, tūdaļ varēsit pārliecināties, šīs skolas speciālisti par Leongardes metodi visu zina daudz labāk nekā zinātnieki PSRS Pedagoģijas zinātņu akadēmijas prezidijā. Citēju rokrakstu:

«Un tagad gribam pateikt dažus vārdus par pašaizliedzīgajiem vecākiem, kuri, nežēlodami savu laiku, atteikušies no daudzām personiskām interesēm, mainījuši darbu, dzīves vietu, bet, neafišējot to laikrakstu slejās vai arī nemeklējot palīdzību pie iespaidīgiem cilvēkiem, veikuši milzīgu darbu savu bērnu labā.

Roberta vecāki. Roberts, nedzirdīgs — beidzis masu skolu, pēc tam lietišķās mākslas vidusskolu, strādā kombinātā «Māksla», šeit vietā ir piebilde, ka neviens nedzirdīgs skolēns no Leongardes apmācības grupas šādu līmeni dzirdīgo sabiedrībā nav sasniedzis.» (Retinājums mans. M. K.)

Pamatīgi!

lekams minu pēc Leongardes metodes rehabilitēto bērnu statistikas datus, pateikšu, ka zem nedzirdīgo skolas pedagogu kolektīva raksta ir . . . četrdesmit divi paraksti. Visa Leongardes zinātnieku grupa, kas klātienē un neklātienē konsultē mūsu valsti no Baltijas līdz Kamčatkai un no polārās joslas līdz Vidusāzijai, sastāv no deviņiem cilvēkiem, bet vienā pašā Rīgas nedzirdīgo skolā šiem viņas vadītajiem zinātniekiem ir četrdesmit divi pārliecināti, augsti kvalificēti pretinieki.

Es noliecu galvu Roberta mātes un visu pārējo vecāku priekšā, kuri vīrišķīgi un pacietīgi nesuši kolosālus upurus personiskajā dzīvē, lai glābtu savus bērnus. Viņi devuši saviem bērniem labāko, kas tobrīd bija iespējams. Taču es pašos pamatos nepiekrītu nostājai «...neafišējot to laikrakstu slejās, vai arī nemeklējot palīdzību pie iespaidīgiem cilvēkiem . . .». Jo ne Andrjušas vecmāmiņa, ne Ivara māmiņa negriezās pie manis pēc palīdzības viņu bērniem — ar saviem bērniem viņas tagad tiks galā pašas, bez manas palīdzības. Pret Ivara Vaivoda vecākiem es sāku just vēl lielāku cieņu, kad tēvs pēc konferences man klusām pateica: «Mēs esam nokavējušies par septiņiem gadiem, mums tagad Ivars jāmāca no jauna, tas ir grūti. Bet nāk taču atkal citi, katru dienu dzimst. Lai vismaz viņu vecāki laikus uzzina, ka ar šo nelaimi var cīnīties, izmantojot arī šādu metodi.»

Jā, dzīve nestāv uz vietas, zinātne attīstās. Visas pasaules zinātnieki intensīvi meklē iespējas, kā rehabilitēt nedzirdīgos bērnus sabiedrībā. Ar milzīgiem pūliņiem, reizēm kļūdoties, taču ne mirkli nešauboties, ka ilgotais mērķis tiks sasniegts, un galu galā to arī sasniedz!

E. Leongardes un viņas oponentu uzskati galvenokārt atšķiras tieši ar to, ka viņa ir stingri pārliecināta: nedzirdīgs cilvēks var attīstīties un viņam ir jāattīstās tāpat kā dzirdīgajiem, vienalga, vai attiecībā uz valodu, vai personību kopumā. Ne Leongarde pati, ne viņas līdzstrādnieki nekādā ziņa nevienam savu metodi neuztiepj. Viņi cīnās tikai par to, lai vecākiem, kuru mājā ienākusi šī nelaime, būtu iespēja izraudzīties sava nedzirdīgā vai vājdzirdīgā bērna apmācības metodiku.

Ja palūkojas reāli, bez aizspriedumiem un ambīcijas, — nemaz jau tik daudz viņi negrib! Tikai atklātumu savai metodei līdzās tradicionālajai žestu valodai, kuru cilvēce izgudrojusi nedzirdīgo vajadzībām pirms vairākiem gadsimtiem. Bet mēs dzīvojam divdesmitajā gadsimtā. Lidojam kosmosā, pārstādām sirdi ...

Taču atgriezīsimies pie to rezultātu statistikas, kuri sasniegti ar Leongardes metodiku. Pēc PSRS Izglītības ministrijas pieprasījuma Leongardes zinātnieku grupa 1986. gadā sagatavoja vispusīgu pārskatu. Līdz tam laikam surdopedagogi pilsētu un apgabalu surdopedagoģijas kabinetos bija snieguši 1490 bērnu vecākiem konsultācijas, kā izmantojama Leongardes metodika. Pirmsskolas audzināšanas ZPI speciālajās iestādēs pēc šīs metodikas bija apmācīti 334 cilvēki (bērnudārzi, nedzirdīgo klases masu skolās, bērnu nams). Vietas mūsu valstī, kur izplatījies šis eksperiments: Maskava, Leņingrada; Maskavas, Ļeņingradas, Arhangeļskas, Smoļenskas, Gorkijas, Brjanskas, Sverdlovskas, Čeļabinskas, Tomskas un daudzi citi apgabali; Piejūras novads; Baltkrievijas, Lietuvas, Latvijas, Moldāvijas, Kazahijas, Azerbaidžānas un Uzbekijas PSR. Vecāki, kas savus bērnus mācījuši pēc valodiskās dzirdes un valodiskās saskarsmes veidošanas un attīstīšanas metodikas, ieņem dažādu sociālo stāvokli: 69,6 procenti no viņiem ir kalpotāji, 22 procenti — strādnieki, 7,8 procenti — pakalpojumu sfēras darbinieki, 0,6 procenti — kolhoznieki. Augstākā izglītība ir 58 procentiem vecāku, tikai 13 procentu no tiem ir pedagogi. No visu to vecāku kopskaita, kuri nodarbojas ar bērniem pēc Leongardes metodikas, strādā 94 procenti, nestrādā 6 procenti (mātes, vecmāmiņas).

Par bērniem, kas tiek apmācīti pēc Leongardes sistēmas, klīst fantastiskas leģendas. Viena no visvairāk izplatītajām — Leongarde savās grupās pieņemot tikai pilnīgi veselus bērnus (izņemot kurlumu). Taču pārskatā teikts, ka 30 procentiem bērnu, kas iesaistīti eksperimentālajā apmācībā, bijuši vēl citi fiziskās attīstības defekti. Psihiskajā ziņā, tiesa, šiem bērniem jābūt veseliem. Tiek pieļauta attīstības aizkavēšanās, taču ne debilitāte. Sevišķi lielus rezultātus (piemēram, iespēju mācīties masu skolā) garīgi nepilnvērtīgie bērni taču negūst arī tradicionālās apmācības aizstāvju vadībā!

Otra ļoti populāra leģenda — visiem bērniem, kas tiek mācīti pēc eksperimentālās metodes, obligāti esot nepieciešami importa dzirdes aparāti. Nav taisnība. Andrejs Voronovskis, mana iepriekšējā raksta varonis, lietoja mūsu zemē ražoto aparātu K-11. Arī visi Leongardes bērni, kuru vecāki nevar iegādāties importa aparātus, sekmīgi mācās, lietojot mūsu pašu, padomju aparātus. Cita lieta, ka kvalitātes ziņā tie tiešām atpaliek no importa aparātiem.

Vēl mēdz apgalvot, ka eksperimentālo metodi nevarēšot plaši ieviest, jo apmācība pēc Leongardes sistēmas valstij izmaksāšot daudz dārgāk nekā tradicionālā apmācība. Un atkal eksperimenta aizstāvji pārliecinoši pierādīja, ka galu galā ekonomiskajā ziņā apmācība pēc jaunās metodes izmaksās daudz lētāk. Neieslīgstot sīkumos, minēšu tikai vienu argumentu. Pēc tradicionālās sistēmas vispārizglītojošās skolas 8 klašu programmas apgūšana speciālajās nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu mācību iestādēs ilgst 12 gadus, bet pēc Leongardes sistēmas (masu skolā) nedzirdīgie bērni to apgūst tāpat kā visi pārējie — 8 gados.

Saskaņā ar vienu no aptaujām 41 cilvēks (53 procenti) no 77 nedzirdīgajiem bērniem, kas pirmsskolas vecumā apmācīti tikai ģimenē, aizgājuši mācīties uz vispārizglītojošo skolu. 29 cilvēki (38 procenti) — uz vājdzirdīgo bērnu skolu un tikai 7 cilvēki (9 procenti) — uz nedzirdīgo bērnu skolu. Augstākajās mācību iestādēs no šīs grupas iestājušies 3 cilvēki, tehnikumos — arī 3 cilvēki, un vēl 3 jaunieši apvieno mācības ar darbu.

64 cilvēki (80 procentu) no otras kontrolgrupas 80 vājdzirdīgajiem bērniem aizgājuši mācīties uz vispārizglītojošo skolu. 16 cilvēki (20 procentu) — uz vājdzirdīgo skolu un neviens pats nav nokļuvis nedzirdīgo bērnu skolā.

Diemžēl, mācoties pēc tradicionālās metodikas, vājdzirdīgie bērni nereti ir nepietiekami sagatavoti mācībām savā skolā un automātiski nokļūst nedzirdīgo kolektīvā.

Nemocīšu lasītājus ilgāk ar skaitļiem (informācijas ticamību, ja tā kādu interesē, var pārbaudīt PSRS Izglītības ministrijā), pateikšu tikai to, ka divdesmit gadu laikā Leongardei izdevies sasniegt unikālus rezultātus: viņas audzēkņu vidū ir nedzirdīga meitene, kas vispārizglītojošo masu skolu beigusi ar zelta medaļu; viņas audzēkņi ļoti sekmīgi, apsteidzot vienu otru no veselajiem klases biedriem, mācās mūzikas skolās; pēc Leongardes metodes audzināta nedzirdīga jauniete — Maskavas Valsts universitātes Filoloģijas (tātad valodnieciskas!) fakultātes studente, un vēl kāds . . .

Nē, tik un tā visus nevar uzskaitīt! Labāk citēšu dažas pateicīgo vecāku vēstules, kas adresētas E. Leongardei:

«Antona mīļākie priekšmeti skolā ir vēsture un angļu valoda. Vai es kādreiz varēju domāt, ka mans nedzirdīgais dēls saņems tikai piecniekus angļu valodā?» (No 4. klases audzēkņa Antona Kulakova vecāku vēstules; Sverdlovskas apg.)

«Sekoju Jūsu grūtajai cīņai ar tiem, kuri pretojas jaunajam nedzirdīgo bērnu apmācībā, vienmēr priecājos par Jūsu panākumiem un ceru, ka veselais saprāts uzvarēs. Jūsu taisnība ir neapstrīdama, un pret Jums ir tikai vispārējais slinkums, nevēlēšanās apgūt metodiku, kas ir darbietilpīgāka, spraigāka un prasa nemitīgu izdomu. Nemaz nerunājot par visu citu...» (No 1973. g. dzimušā Žeņas Hatovska mātes vēstules)

«Pateicoties Jūsu uzdevumiem, Ļena ir kļuvusi par to, kas viņa ir tagad, tāpēc esam Jums ļoti pateicīgi par palīdzību. Slikti, ka mēs zaudējām tik daudz laika, nezinājām, ar ko sākt, tas ir, laikus neviens nepateica, ka vajag griezties pie Jums.» (No 1979. g. dzimušās Ļenas Rutkovskas mātes vēstules: Ulanude)

«Māmiņ, es būšu liela — tante Ļena. Man būs meitiņa. Vai viņa runās ar rokām, vai nē? Es negribu runāt ar rokām.» (Vājdzirdīgo bērnu skolas 4. klases audzēknes Ļenas Pogoņecas izteikums mātes vēstulē; Uraļska)

Vēlreiz apliecinot cieņu vecākiem un pedagogiem, kuri spējuši panākt, ka nedzirdīgais Roberts Rīgā pabeidz lietišķās mākslas skolu, es tomēr nevaru noturēties pretī kārdinājumam daļēji citēt 1966. gadā dzimušās Jeļenas Jarovajas raksturojumu (viņa mācījās Kišiņevas tehnoloģiskajā tehnikumā tikai uz 4 un 5):

«Pildīja sabiedriskos uzdevumus: 1. un 2. kursā bija atbildīgā par sadarbību ar vecākiem, 3. un 4. kursā — par darba sektoru; veica šos pienākumus pēc labākās sirdsapziņas. Mīl savu izraudzīto profesiju. Specialitātē piešķirta trešā kategorija.»

Papildu ziņas: nedzirdīga, nodarbības ar viņu pēc Leongardes metodikas sāktas 2 gadu vecumā; aparātu lieto kopš 2,6 gadu vecuma; ar viņu nodarbojusies māte — mūrniece, krāsotāja.

Nu, bet kā tad īsti beidzās mūsu 7. maija «anarhistiskā» vecāku konference?

Visā visumā optimistiski. Apkopojot visu dzirdēto un redzēto (konferencē tika demonstrēti bērni, kas tiek apmācīti pēc Leongardes metodikas), Latvijas PSR Izglītības ministra vietniece Biruta Kubuliņa apsolīja visiem klātesošajiem, ka tuvākajā laikā eksperimentālās metodes izmantošanas palīglīdzeklis vecākiem tiks ne vien pavairots krievu valodā, bet arī pārtulkots latviešu valodā, lai pēc šīs metodes varētu mēģināt strādāt ikviena ģimene, kurā aug nedzirdīgs vai vājdzirdīgs bērns. Ministra vietniece apsolīja arī to, ka republikā tiks atvērtas eksperimentālās grupas bērnudārzos (krievu un latviešu valodā) un eksperimentālās klases skolās. Pašlaik jautājuma risināšanu kavē tas, ka trūkst pedagogu, kuri būtu godīgi ieinteresēti metodes ieviešanā Latvijā un gatavi doties uz Maskavu, lai stažētos Leongardes grupā, taču, jādomā, daži šādi entuziasti mūsu republikā tagad tomēr atradīsies. Jau tagad jāsāk domāt par īpašu surdopedagoģljas speciālistu grupu izveidošanu republikas pedagoģisko augstskolu defektoloģijas fakultātēs, lai to absolventi varētu strādāt Latvijā tieši pēc Leongardes metodes.

Cerēsim, ka Izglītības ministrija solīto pildīs!

Sēdot konferences prezidijā, es negaidīti uzzināju, ka mūsu viešņas brauc prom tikai rītvakar, bet pulksten 11 viņas jau būs šeit, kultūras nama telpās, un sniegs ieinteresētajiem vecākiem konsultācijas, tā ka — lūdzu, nāciet, kas vēlas, kopā ar bērniem.

Man nākamā diena bija aizņemta, es nevarēju aiziet paskatīties, kā notiek šīs konsultācijas, bet man vēlāk pastāstīja, ka Maskavas speciālistes bez pusdienas pārtraukuma nosēdējušas ieinteresēto personu ielenkumā gandrīz līdz pašai vilciena atiešanai — paguvušas tikai iegriezties pēc mantām — un aizvedušas uz Maskavu milzīgus puķu pušķus, un ka uzzināt kaut ko tuvāk par viņu metodi neesot ieradies neviens pats Rīgas surdopedagogs. Tā sakot, speciālistiem pietrūcis zinātkāres . . .

Mediķi šoreiz bijuši mazāk konservatīvi. Rīgas Bērnu surdoloģijas kabineta vadītāja ārste R. Orehovska atrada par iespējamu arī otrā dienā atnākt, lai iepazītos ar maskaviešu darbu.

No profesora E. Gaudiņa atsauksmes uz rakstu «Maize, kurā grūti dalīties»: «Rakstā ir dažas medicīniskas un faktuālas neprecizitātes.»

Pilnīgi iespējams, nenoliedzu. Bet es taču neesmu mediķe un raksts nekādā ziņā nepretendē uz zinātniska opusa statusu! Un tomēr, ja rīt es uzzināšu, ka kaut kur mūsu valstī ārstē, teiksim, neredzīgus bērnus un kāds no šīs pasaules varenajiem jauno metodi gadiem ilgi ir noklusējis, es atkal rakstīšu rakstu. Nav izslēgts, ka atkal pieļaušu kādas neprecizitātes medicīnas terminoloģijā, toties vecāki saņems viņiem ļoti svarīgu sākotnējo informāciju. Un mana profesionālā rakstnieces, publicistes, sirdsapziņa būs tīra, es varēšu mierīgi naktīs gulēt.

Dalīšanās sāpju maizē

Kopsolī, Nr.5 (30.05.1988) 

Ilze RUDUSA,

Nedzirdīgo biedrības laikraksta «Kopsolī» redaktore

Tas bija republikā pazīstamās rakstnieces publicistes, žēlsirdības kustības iniciatores un vadītājas M. Kosteņeckas raksts «Maize, kurā grūti dalīties» laikraksta «Padomju Jaunatne», 12 .IV 1988), kas uzvilnīja kaislīgu domu apmaiņu visu to cilvēku vidū, kuri tieši vai netieši saistīti ar nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu audzināšanu. Radās gan piekritēji, gan oponētāji, tapa vēstules raksta autorei, raksti avīzēm un — ideja sarīkot vecāku konferenci nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu audzināšanas izglītošanas jautājumos. Šāda aktīva reakcija uz minēto publikāciju liecināja par to, ka sakrājušies daudzi neatrisināti jautājumi, kurus vairs nevar atlikt.

Ar biedrības Centrālās valdes aktīvu līdzdalību, sadarbībā ar bērnu vecākiem un rakstnieci M. Kosteņecku samērā īsā laikā izdevās noorganizēt plašu pasākumu — vecāku konferenci kultūras namā «Rītausma».

Jāgaida bija ilgi

Konferences norise vēlreiz apliecināja, ka nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu audzināšanā un izglītošanā ir ļoti daudz nepateikta. nenokārtota un vairs neatliekama darāmā. Vecākus satrauca vienas un tās pašas problēmas, kas briedušas gadiem ilgi-un nu izlauzušās uz āru —piedosim, ja arī visai neapvaldītā veidā, jo gaidīts ir ilgi. Pat tik ilgi, kamēr bērni izaug lieli…

Un tā par pašas sarunas ievirzi un būtību. Uzreiz jāsaka, tā zināmā mērā bija vienpusēja — vērsta uz vienas t. s. Leongardes metodes (skat. paskaidrojumu) ieviešanu bērnu mācībā. Tāda bija M. Kosteņecas raksta tēma, un tāda bija vecāku konferences dalibnieku galvenā interese: kāda tad ir būtība, un kāpēc tā netiek popularizēta, bet tieši otrādi — ir noklusēta? Un tomēr, runājot par šo vienu jautājumu, atklājās vēl daudzi citi notikumi gan mediciniskajā apkalpošanā, gan audzināšanas un izglītošanas darbā. No šī viedokļa raugoties, cerams, tiks iekustināts sastingums, kas līdz šim valdīja gan LPSR Veselības aizsardzības, gan Izglītības ministrijas darbinieku attiecībā uz nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu vajadzībām.

Atbildes nav saņemtas

Tātad — vispirms par medicīniskās apkalpošanas uzlabošanu. Tika izteikti pelnīti pārmetumi pat to, ka mūsu zemē ražotie dzirdes aparāti ir nekvalitatīvi, slikti noregulēti, praktiski neremontējami, - importa aparātus nav iespējams iegādāties, netiek izgatavoti-individuālie ausu ieliktņi, nenotiek regulāras profilaktiskās apskates, nav iespējams iegādāties nepieciešamās zāles bērnu ārstēšanai, republikā nav nodibināts surdoloģiskais centrs un pastāvošie surdoloģioģiskie kabineti pie poliklīnikām nespēj sniegt pietiekami efektīvu, regulāru palīdzību. Arī biedrība vairākkārt griezusies republikas Veselības aizsardzības ministrijā un pie veselības aizsardzības ministra V. Kaņepa (1987. g. 25.VI, 1988. g. 3. V), taču atbildes nav saņemtas un nekas arī nav veikts sasāpējušo problēmu atrisināšanā.

Lūk, tikai daļa no tām —visaktuālākajām, par kuram tika spriests 1987. gada maija LNB Centrālās valdes plēnumā, kasbija veltīts dzirdes invalidu rehabilitācijas un sociālo jautājumu risināšanai Nedzirdīgo biedrībā.

Rīgā nepieciešams organizēt republikānisko surdoloģisko un dzirdes protezēšanas centru, kādā no pilsētas poliklīnikām jārod iespēja nedzirdīgo ārstēšanai visās slimībās (ar tulka daktiologa klātbūtni). Daugavpilī šādu koncentrētu medicīniskas palīdzības punktu vajag izveidot mācību un ražošanas uzņēmumā, jānokārto individuālo ausu ieliktņu izgatavošana. Atsevišķs jautājums ir arī par nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu pilnīgu uzskaiti, lai neviens nepaliktu malā no ārstnieciskās palīdzības, audzināšanas un izglītošanas darba. Republikas ārstniecības iestādēm jānodrošina sniegto ziņu precizitāte uzskaites materiāliem.

Uzziņa: LPSR Ministru Padomes un Latvijas Republikāniskās arodbiedrību padomes 1986. g.9. VII lēmumā Nr. 253 «Par pasākumiem, kas veicami, lai tālāk uzlabotu dzīves apstākļus invalīdiem kopš bērnības» jau lielā mērā formulēti visi uzdevumi minēto jautājumu atrisināšanā. LPSR Veselības aizsardzības ministrijai šis lēmums būtu neatlaidīgi jāīsteno. Turklāt biedrība sniegtu finansiālu palīdzību, kur tas būtu nepieciešams attiecībā uz dzirdes invalīdu medicīniskās apkalpošanas uzlabošanu.

Ko uz šiem vecāku izteiktajiem pārmetumiem konferencē atbildēja LPSR Veselības aizsardzības ministrijas pārstāve —Mātes un bērna ārstnieciskās un profilaktiskās palīdzības pārvaldes priekšnieka vietniece M.Megļicka? Neko daudz vairāk par attaisnojuma meklējumiem konferences dalībnieki nedzirdēja: nav materiālās bāzes surdoloģiskā centra dibināšanai, nav iespēju (valūtas) importa aparātu un zāļu iegādei, nav kvalitatīvu pašmāju dzirdes aparātu, jo .. .nav saņemtas vecāku reklamāci-jas (!). utt. Pašās beigās gan mazs cerību stariņš vienas problēmas risinājumā — beidzot mūsu republikā sāks izgatavot individuālos ausu ieliktņus. Kooperatīvā uzņēmuma ietvaros pie P. Stradiņa republikāniskās slimnīcas šo darbu velks dr. Ustiņina vadītā mediķu grupa — jau no šī gada maija. Secinājums īss: daudz par maz!

Nodarboties ar bērnu kopš dzimšanas

Līdztekus bērna veselības nodrošināšanai ne mazāk svarīga ir viņa izglītošana, audzināšana, sagatavošana pilnvērtīgai dzīvei un pēc iespējas pilnīgākai sociālajai rehabilitācijai — tas ir, iekļaušanai visās mūsu dzīves sabiedriskajās norisēs.

Cik vecāku, cik bērnu — tik arī savu, atšķirīgu dzīvesstāstu.Un daudzi no tiem izskanēja šai dienā gan no oficiālās tribīnes,gan no zāles. Šķiet, visiem vecākiem bija skaidrs, ka pirmām kārtām no viņu attieksmes, spējas un mākas nesavtīgi, neatlaidīgi un pacietīgi nodarboties ar savu bērnu kopš dzimšanas atkarīgi visi tālākie rezultāti — vienalga kāda metode būtu mācību pamatā. To vismaz varēja teikt par pasākumā sanākušajiem, jo vienaldzīgo nebija. Toties atkal bija daudz pārmetumu: vecāku rīcībā nav speciālās metodiskās literatūras, netiek izdotas mācību grāmatas, arī preses izdevumos šādi materiāli nav publicēti, bērnudārzos un skolās nav nodibinātas eksperimentālās grupas un klases bērnu apmācībai pēc progresīvās metodes, daudzkārt nākas braukt uz Maskavu individuāli, lai uzzinātu kaut ko jaunu, trūkst attiecīgi sagatavotu speciālistu utt.

Ņemot vērā daudzos priekšlikumus, izglītības ministra vietniece B. Kubuliņa savā runā bija konstruktīvāka par Veselības aizsardzības ministrijas pārstāvi un izteica vairākus iespējamos risinājumus, kurus šī ministrija liks turpmākas darbības pamatā. Jau šogad tiks komplektēta pedagogu grupa kvalifikācijas celšanai Maskavā — tieši lai iepazītos ar minēto metodi un to ieviestu eksperimentālās apmācības veidā speciālās grupās bērnudārzos un skolās. Tādas grupas no piemērotiem bērniem tiks komplektētas nākamajā gadā. Turpmāk kadru — surdopedagogu regulāru sagatavošanu jāuzņemas augstskolai Liepājā vai Rīgā. Republikas Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūtā varētu nodibināt konsultāciju punktu nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu apmācības jautājumos ar pieeju metodiskajai literatūrai un speciālistu padomiem. Tuvākajā laikā latviešu valodā tiks iztulkots un izdots metodisko materiālu krājums par Leongardes metodi, regulāru informāciju ievietos «Skolotāju Avīze» un žurnāls «Skola un Ģimene». Derētu nodibināt arī nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu Vecāku universitāti. Izglītības ministrija izskatis iespējas bērniem iegūt astoņgadīgo izglītību īsākā laikā nekā līdz šim.

Vadošo iestāžu darbinieku uzstāšanos vairākkārt pārtrauca vecāku pat visai nesavaldīgās replikas no zāles:  «Kad? Nosauciet termiņu! Pēc kāda laika? Kur?»Cilvēkiem ļoti gribējās dzirdēt konkrētas atbildes, sajust segumu solījumiem un atbalstu savam sāpju, šaubu, neziņas un pārdzīvojumu pilnajam bērna audzināšanas un veidošanas darbam. Tā notiek brīžos, kad sāk zust ticība teiktajam.

Biedrība gaida atbalstu

Jādomā, ka arī biedrībai turpmāk veidosies labāka sadarbība ar jau minētajām ministrijām un tiks saņemta pretimnākšana daudzu jautājumu risināšanā. Līdz šim vēl nav panākta vienošanās ar LPSR Izglītības ministriju par nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu pilnīgu nodrošināšanu ar vietām bērnudārzos, par patstāvīgas pionieru nometnes izveidošanu, internāta nodrošināšanu Rīgas 51. vidusskolas audzēkņiem ar dzirdes traucējumiem, regulāru mācību literatūras izdošanu speciālajām skolām, par Rīgas NBI jauna kompleksa celtniecību, par pedagogu kadru paplašināšanu skolās un bērnudārzos individuālā darba veikšanai, jauniešu profesionāli tehnisko apmācību u. c.

Neesam saņēmuši arī atbildi no LPSR Augstākās un vidējas speciālās izglītības ministrijas uz saviem 1987. g. augustā izteiktajiem priekšlikumiem par surdopedagogu kadru gatavošanu republikā.

Izziņai: Rīgas nedzirdīgo unValmieras vājdzirdīgo bērnu internātskolās, kā arī Rīgas 37.specializētajā pirmsskolas bērnu iestāde kopskaitā 33 audzinātāji un skolotāji vēlas neklātienē iegūt augstāko surdopedagoģisko izglītību, lai celtu mācību darba efektivitāti. Republikas skolās strādā daudz vecāka gadagājuma skolotāju, kuriem savlaicīgi jāgatavo kvalificēta maiņa. Surdopedagogu trūkums nejauj atvērt jaunas grupas arī minētajā bērnudārzā.

Atgādne: Ar jau minēto lēmumu Nr. 253 Izglītības ministrijai uzdots paplašināt speciālo internātskolu un pirmsskolas iestāžu tīklu, lai tajā ietvertu visus bērnus, kam ir trūkumi garīgajā un fiziskajā attīstībā.

Republikas Valsts plāna komitejai jāizskata iespējas uzcelt jaunu nedzirdīgo bērnu internātskolu ar 320 vietām, Veselības aizsardzības ministrijai jāizveido speciālas veselības nostiprināšanas iestādes bērniem invalīdiem, nodrošinot tās ar mūsdienīgām iekārtām, augstvērtīgiem medicīnas preparātiem, kvalificētiem kadriem utt.

Ceļā uz kopīgo mērķi

Vecāku konference turpinājās- vēl nākošajā dienā — individuālo pārrunu veidā ar vadošajiem speciālistiem un viesiem no Maskavas — no PSRS Pedagoģisko zinātņu akadēmijas Bērnu audzināšanas institūta un 174. vidusskolas, kurā bērni ar dzirdes traucējumiem mācās eksperimentālajās klasēs. Vecāki izteica cerību, ka šādā vai citādā veidā viņiem arī turpmāk tiks dota iespēja tikties un apmainīties pieredzē bērnu audzināšanā, saņemt sabiedrības palīdzību un izpratni savu problēmu risināšanā.

Rakstniece M. Kosteņecka aicināja konferences dalībniekus uzmanīgāk ieklausīties citam citā, balstoties uz kopīgo mērki grūtā uzdevuma veikšanā — nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu pilnīgākā sociālajā rehabilitācijā.

Biedrības Centrālā valde nekavējoties izanalizēja konferences materiālus un ķērusies pie tās kompetencē ietilpstošo jautājumu risināšanas. Tā, piemēram, CV prezidija maija sēdē tika apstiprināta kārtība, kādā LNB biedriem, bērnudārzu un skolu audzēkņiem apmaksās izdevumus par dzirdes aparātu ausu ieliktņu iegādāšanos.

Autors: Marina Kosteņecka (tulkojusi Una Jaunslaviete)

Datums: 18.01.1989

Izdevums: Padomju Jaunatne

Rubrika: Atgriežoties pie publicētā

Pusgadu vecā piezīmju grāmatiņā es tagad pārlasu citātu, ko izrakstīju pavasarī, gatavodamās republikāniskajai vecāku konferencei, kura bija veltīta nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu attīstības un rehabilitācijas jautājumiem. Surdologi, medicīnas zinātņu doktori Ļaha un Maruse savā grāmatā «Audioloģiskie pamati to bērnu rehabilitācijai, kuriem ir neirosensoriskā vājdzirdība» raksta: «Mums praksē nācies saskarties ar dažāda veida vecākiem. Viņu vidū bijuši tādi, kas ir gatavi ziedot pilnīgi visu — laiku, darbu, līdzekļus —, lai tikai glābtu bērnus. Šīs kategorijas vecāki sagādā ārstiem un pedagogiem ne mazumu rūpju. Bet visumā ņemot, tieši šīs kategorijas cilvēki ir tie, kas gūst reālus rezultātus.

Otrajā kategorijā ir vecāki, kas izturas vienaldzīgi pret bērna likteni un uzskata, ka pilnīgi pietiek ar ārstu un pedagogu pūliņiem speciālajās nodarbībās.

Šo abu kategoriju vecāki ir mazākumā, bet galveno masu veido cilvēki, kuri gluži vienkārši ir nepietiekami informēti par to, kas ar bērnu notiek, kādi pasākumi jāveic, kādus rezultātus var gaidīt utt.»

Atsaucot atmiņā 1988. gada 7. maiju, dienu, kad nedzirdīgo biedrības kultūras nama «Rītausma» zālē notika minētā konference, es atkal no savas vietas pie prezidija galda redzu pirmajās rindās satrauktu jaunu sievieti, dzirdu viņas izmisuma pilno balsi: «Kad gan Leongardes metode Latvijā kļūs reāli pieejama ikvienam, kas ir gatavs riskēt? Te taču no svara katra diena, bet mums, paskat, iešūpošanās vien prasījusi vairāk nekā divdesmit gadu. Kas tas par noslēpumainu eksperimentu aiz septiņiem zieģeļiem? Varbūt rīt manam dēlam jau būs par vēlu sākt pārmācīties pēc jaunās metodes? Es esmu gatava sākt šodien, palīdziet!»

Ņemot vērā mūsu resoriskās jautājumu kārtošanas, saskaņošanas, sarakstīšanās pieredzi, var teikt, ka šoreiz republikā notika brīnums. Balss no zāles tika sadzirdēta. Tagad piecgadīgais Žeņa apmeklē parasta Rīgas bērnudārza speciālo grupu, kur notiek nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu rehabilitācija pēc Maskavas pirmsskolas audzināšanas ZPI pedagoģes novatores Emīlijas Leongardes eksperimentālās programmas. Šis brīnums notika ar tiešu, aktīvu Latvijas PSR Izglītības ministrijas līdzdalību, taču, pirms izsakām ministrijai pelnīto pateicību, pievērsīsimies nesenajai problēmas risināšanas hronikai.

Atgādināšu lasītajiem 1988. gada 12. aprīlī laikrakstos «Sovetskaja molodez» un «Padomju Jaunatne» publicētā raksta «Maize, kurā grūti dalīties» saturu. Runa tajā bija par to, ka deviņus gadus vecais Andrejs Voronovskls, kopš agras bērnības sirdzis ar smagu vājdzirdību, tika pilnīgi rehabilitēts un atgriezis savu normāli dzirdošo vienaudžu vidū. Lietodams dzirdes aparātu, kuru zēns tagad noņem tikai pa nakti, pateicoties pedagoģijas zinātņu kandidātes E. Leongardes izstrādātajai metodikai un māmiņas un vecmāmiņas pacietīgajam, pašaizliedzīgajam darbam pēc šīs metodikas, Andrejs sekmīgi mācās parastā masu skolā. Ir līdzvērtīgs saviem vienaudžiem gan viņu blēņās, gan priekos, īsāk sakot, kopīgiem pūliņiem zēns tika izrauts no tā apburtā loka, kuru novilkuši tradicionālās (gadsimtiem pastāvējušās!) vājdzirdīgo bērnu apmācības metodes piekritēji, pasludinādami bargu likteņa spriedumu izstumtajiem: līdzīgais — starp līdzīgajiem, kurlais — starp kurlajiem. Starp citu, A. Voronovskis nepavisam nav pirmais, kam palaimējies nokļūt E. Leongardes redzeslokā. Vairāk nekā divdesmit gados, nepārtraukti meklēdama un slīpēdama arvien jaunas šķautnes savai sūri grūti tapušajai metodei, E. Leongarde izglābusi simtiem nelaimīgu bērnu.

Vecāku konferencē 7. maijā «Rītausmā» izglītības ministra pirmā vietniece B. Kubuliņa savā galavārdā klātesošajiem apsolīja, ka tuvākajā laikā eksperimentālās metodes izmantošanas palīglīdzeklis, kas domāts vecāku nodarbībām ar slimajiem bērniem mājas apstākļos, tiks ne vien pavairots krievu valodā, bet arī pārtulkots latviešu valodā, ka republikas bērnudārzos tiks atvērtas eksperimentālās grupas krievu un latviešu valodā, ka ministrija sūtīs pedagogus, ko ieinteresējušas jaunās metodes iespējas, uz Maskavu stažēties Leongardes grupā; esot jāsāk domāt arī par pastāvīgo konsultāciju punktu, kur surdopedagogi varētu palīdzēt vecākiem un bērniem pārvarēt grūtības, kas sākumā noteikti radīsies katrā ģimenē.

To visu es sīki izklāstīju lasītājiem (diemžēl krietni vien šaubīdamās par dāsni doto solījumu izpildes perspektīvu) raksta «Es negribu runāt ar rokām!», kurš pēc konferences 1988. gada 24. maijā tika publicēts abos republikas jaunatnes laikrakstos.

Šis raksts, tāpat kā, starp citu, arī iepriekšējais, radīja sašutuma vētru Leongardes metodes pretinieku nometnē. Skumji bija, lasot Maskavas speciālistu emocionālos vēstījumus, kur visai apšaubāmā tieksme nedarīt kaunu savam mundierim ņēma virsroku pār slimo bērnu vitālajām interesēm. Viena no šīm redakcijai adresētajām vēstulēm sākas ar vārdiem «kopija — Latvijas tautas izglītības nodaļai». Republikas tiesības uz savu ministriju, nemaz jau nerunājot par pašu domām sakarā ar šo problēmu, tika noraidītas ar patiesu galvaspilsētas snobismu! Tomēr — kopš senseniem laikiem zināms: kur gaisma, tur arī tumsa. Tai pašā Maskavā līdzās speciālistiem, kuri visžēlīgi pamāca «provinci», tas ir, patiesībā visu valsti, dzīvo un strādā īsti Čehova laika inteliģenti, cilvēki, kas allaž ir gatavi bez atlīdzības dalīties savās zināšanās un priecājas par kolēģu sasniegumiem citos valsts reģionos. Viņu pulkā noteikti ir arī Leongardes zinātnieku grupa — vismaz tie, ar kuriem pati esmu tikusies. Domāju, ka arī uz šiem cilvēkiem, kuri nav kļuvuši sekli, dzīdamies pēc slavas, naudas un varas mūsdienu merkantilajā pasaulē, var attiecināt francūža Arpiņī vārdus: «Mans bērns, galu galā vienmēr izrādās, ka tev bijusi taisnība, — galvenais tikai ir nenosprāgt pirms laika.»

Pēc raksta «Es negribu runāt ar rokām!» publicēšanas pagājis pusgads, un peltā un slavētā Leongardes metode ieguvusi legālu, pastāvīgu «pierakstu» Latvijā. Lai par to pārliecinātos pati savām acīm, decembrī apmeklēju Rīgas pilsētas Leņingradas rajona TIN 234. krievu bērnudārza speciālo grupu. Eksperimentālā grupa, kurā audzina pēc Leongardes metodes, izveidota arī latviešu bērniem — Rīgas 65. bērnudārzā. Krievu bērnudārzā mani interesēja divi cilvēki: vadītāja Svetlana Ovčiņņikova un surdopedagoģe Ludmila Paradejeva. Tieši šajā parastajā masu bērnudārzā, pateicoties tieši šo abu cilvēciskai atsaucībai, tika sociāli rehabilitēts savu veselo vienaudžu vidū Andrejs Voronovskis.

Kas viņām tagad licis izveidot veselu grupu bērniem ar bojātu dzirdi? Kāds spēks dzina L. Paradejevu kopā ar kolēģi Zusjko braukt uz Maskavu un mēnesi stažēties Leongardes speciālajā bērnudārzā? Šo mūsdienu racionālajā pasaulē grūti izskaidrojamo spēku sauc — Žēlsirdība. Pēc Dāla vārdnīcas — sirdssiltums, gatavība darīt labu ikkatram, mīlestība darbībā. Tagad, kad vārds «žēlsirdība» no anahronisma draud pārvērsties par ikdienā lietotu žurnālistikas štampu (žēlsirdības biedrības, gan formālas, gan neformālas, aug mūsu valsti kā sēnes pēc lietus!), man gribas precizēt attiecībā uz visiem pieaugušajiem, ar kuriem tikos 234. bērnudārzā: liktenis te savedis kopā cilvēkus, kam sveša vienaldzība pret cita sāpi. Minēto pedagogu vidū var ierindot arī audzinātājas palīdzi Nadeždu Kravčenko un, saprotams, pilnīgi visus vecākus. Tie ir neparasti vecāki. Viņu mīlestību uz saviem slimajiem bērniem var nosaukt par pašaizliedzīgu šā vārda viscēlākajā un tiešākajā nozīmē. Kāda no šīm māmiņām man teica: «Pašai savas labklājības ziedošana bērna labā — tas mātei ir normāls stāvoklis. Visi citi varianti ir atkāpe no normas.»

Tā var būt. Tikai ievērot šo normu nepavisam nav viegli! Spriediet paši. Divas māmiņas savus bērnus uz Rīgas bērnudārzu ved no Valmieras, viena — no Jelgavas. Valmierietes gan īrē Rīgā dzīvojamo platību, toties ar vīru un pārējiem ģimenes locekļiem tiekas vienīgi sestdienās un svētdienās. Bet jelgavniece savu meitiņu vadā uz Rīgu katru dienu. Unikāli ir arī šo bērnu tēti. Tā, piemēram, Marinas Hodunovas tētis vairākkārt braucis šurp no Valmieras, lai piedalītos sestdienas talkās — sagatavotu grupas telpas nodošanai ekspluatācijā pēc remonta; Žeņas Tukiša tētis — arī no Valmieras — sūta paša rokām izgatavotus vingrošanas rīkus slimajiem bērniem un piecas dienas nedēļā viens, bez sievas, audzina vecāko dēlu, skolnieku.

Pirms Jaunā gada Marina ar māmiņu devās uz Maskavu konsultēties pie speciālistiem. Bērnudārzā viņas atgriezās ar smagu kasti, kurā bija divpadsmit ar baterijām darbināmi rotaļu telefoni — Jaungada dāvana katram speciālās grupas bērnam. Uz manu izbrīna pilno «Kā?! Jūs pirkāt un vedāt tos no Maskavas visai grupai?!» Marinas māmiņa ar atbruņojošu vienkāršību atbildēja: «Šie telefoni jau tieši viņiem domāti. Kad nospiež taustiņu, atskan zvans un iedegas spuldzīte. Mūsu bērnu attīstībai tādas rotaļlietas ir ļoti vajadzīgas, bet Rīgā es neko tamlīdzīgu neesmu redzējusi.»

Taču atcerēsimies izglītības ministra vietnieces Birutas Kubuliņas solījumus no vecāku konferences tribīnes maijā. Kā publicistei man ne vienreiz vien nācies saskarties ar šā resora birokrātismu, tā ierēdņu vienaldzību. Ne reizi vien ar rūgtumu esmu arī rakstījusi par to avīzēs. Taču būtu tendencioza netaisnība, ja noklusētu to faktu, ka šoreiz visus savus solījumus ministrija tiešām ir izpildījusi. Metodiskais palīglīdzeklis vecākiem par vājdzirdīgo bērnu runas attīstību ģimenē izdots republikas vajadzībām pietiekami lielā skaitā krievu un latviešu valodā, astoņi pirmsskolas audzināšanas pedagogi vienu mēnesi stažējušies Maskavā, kopā ar republikas Nedzirdīgo biedrību atrisināta problēma par divu konsultantu (krievu un latviešu) atalgojumu kultūras nama «Rītausma» surdopedagoģlsko konsultāciju punktā, uz speciālajiem vecāku semināriem vairākkārt ieradušies zinātnieki no Maskavas, no Leongardes grupas. Starp citu, par konsultantēm kultūras namā «Rītausma» strādās divas vājdzirdīgo bērnu māmiņas — Jeļena Mora un Inta Orniņa. Abām ir augstā kā izglītība, abas izlēmušas mainīt augstskolā iegūto profesiju, lai glābtu bērnus. Savējos un citu. Arī Mora un Orniņa nesen atgriezušās no Maskavas, kur vienu mēnesi ar prātu un sirdi apguva šo mūsu republikā līdz šim maz pazīstamo metodi.

Un tomēr — zem gulošas siekstas ūdens netek! Viss par ko es tagad ar tādu prieku stāstu lasītājiem, ir vecāku un ministrijas darbinieku kopīgo pūliņu auglis. Pēc mūsu konferences noorganizējās vājdzirdīgo bērnu vecāku komiteja, kuru sāka vadīt Andreja Voronovska vecmāmiņa Margarita Ozernova. Tagad šajā komitejā ir 62 locekļi, kas dzīvo visai plašā teritorijā: Rīgā, Krāslavā, Jelgavā, Liepājā, Daugavpilī, Balvos, Ogrē, Stučkas, Valmieras, Gulbenes un Ventspils rajonā. Uz semināriem, kurus vecāku komiteja rīko Rīgā regulāri reizi mēnesi, cilvēki ierodas pat no kaimiņu republikām — Lietuvas un Baltkrievijas.

Ministriju un resoru durvis virināt šie vecāki tagad dodas ne vairs pa vienam, bet veselā kaujas vienībā un panāk daudz ko tādu, ko pa vienam nekad nespētu panākt. Savu problēmu risināšanā viņi iesaistījuši arī V. I. Ļeņina Bērnu fonda Latvijas nodaļu: šī organizācija jau nosūtījusi uz VFR pieprasījumu pēc  1500 firmas «Philips» dzirdes aparātiem republikas bērnu vajadzībām. Bērnu fonds ir ar mieru uzņemt kinofilmā mācību programmu pēc Leongardes metodikas, lai kultūras nama «Rītausma» konsultāciju punkta vecāki varētu iepazīties ar nesagrozītiem pirmavotiem. Finansēt filmēšanu un gādāt par video tehniku apņēmusies republikas Nedzirdīgo biedrība.

Tādējādi jaunā metode pamazām izcīna tiesības pastāvēt līdzās tradicionālajai metodei. Vietējo speciālistu vidū šī ielaušanās rada nesaprotamu uztraukumu. Neviens taču netīko ne pēc viņu algas, ne pēc viņu prestiža! Veselīga konkurence nāks lietai tikai par labu. Ir taču lieliski, ka vecākiem dotas tiesības izvēlēties starp veco un jauno. Vismaz tiem vecākiem, par kuriem medicīnas zinātņu doktori Ļahs un Maruseva apgalvo, ka viņi sagādā ārstiem un pedagogiem ne mazumu rūpju, bet galu galā tiešām gūst reālus rezultātus. Mūsu dogmatiskās domāšanas stereotips, nudien, ir drausmīgs! Patiesu zinātnes progresu veicinātu iespēja izvēlēties ne tikvien no divām, bet no divdesmit rehabilitācijas metodēm.

Ledus ir sakustējies. Izglītības ministrijas inspektore Larisa Ogriņa jau runā par to, ka grupas, kur bērnus ar dzirdes traucējumiem audzina pēc Leongardes metodes, derētu izveidot vairāku republikas rajonu masu bērnudārzos.

Viens no pamatnoteikumiem, lai Leongardes metode dotu panākumus, ir tas, ka bērnam nepieciešams kvalitatīvs dzirdes aparāts. Importa manta nav obligāta. Liels daudzums bērnu mūsu valsti sekmīgi izmanto arī pašu zemē ražotos aparātus, tikai speciālistiem tie jāpielāgo katram bērnam individuāli (atkarībā no dzirdes bojājuma pakāpes), laiku palaikam pareizi jānoregulē, jāizgatavo individuālie ieliktņi. Par dzirdes atjaunošanu visos sīkumos šai rakstā runāt nav jēgas, svarīgi atklāt pašu problēmas būtību. Un būtība ir tāda, ka pasaules civilizētajās valstīs cilvēkiem ar traucētu dzirdi pastāv surdocentri, kur nedzirdīgo rehabilitācijas jautājumi tiek risināti kompleksi. Pašlaik reāla ir šāda surdocentra izveidošana arī mūsu republikā. Pēc Veselības aizsardzības ministrijas apstiprinātā projekta tur paredzēti surdologa, psihoneirologa, otolaringologa kabineti, dzirdes protezēšanas laboratorija un audiometrijas kabinets. Tikai neliels kavēklis: kabinetam vajadzīgas telpas. Telpu pa gaidām nav.

Āpšu ielā 24 nesen atbrīvojās četrstāvu māja ar 1300 kvadrātmetru lielu izmantojamo dzīvojamo platību — bijusi internātpalīgskolas ēka. Veselības aizsardzības ministrija, iepriekš vienojušies ar Rīgas pilsētas izpildkomiteju, plānoja uz šejieni pārcelt 8. bērnu poliklīnikas filiāli, kas patlaban atrodas zem viena jumta ar Republikas bērnu klīniskās slimnīcas konsultatīvo poliklīniku. Bijušā internāta ēkā atrastos vieta arī republikas surdocentram. Taču šī tukšā ēka acīmredzot bija iepatikusies kādai citai (rentablākai?) organizācijai — pilsētas varasvīri pēkšņi paziņoja, ka visīsākajos termiņos uzcelšot jaunu poliklīniku un problēma tikšot atrisināta itin cildeni. Ko mūsu reālajā dzīvē nozīmē celtniecības «visīsākie termiņi», to mēs visi ļoti labi zinām. Taču pat tad, ja notiktu kārtējais brīnums un pēc pusotra gada Rīgā būtu uzcelta jauna, ultramoderna Republikas bērnu konsultatīvās poliklīnikas ēka, un vecā nodota citas medicīniskās iestādes rīcībā, šo pusotru gadu slimie bērni varētu savu gaišo nākotni gaidīt samērā normālos apstākļos Āpšu ielā 24. Un Andreja nerimtīgā vecmāmiņa Margarita Ozernova jau atkal ceļ kājās vecāku karapulku, lai dotos iekarot jaunas barikādes.

Daudzi — cits ar dziļu cieņu, cits ar tikpat dziļu sašutumu — par Margaritu Petrovnu saka: «Šo vecmāmiņu pazīst visa valsts!» Bet vai visa valsts nevarētu uzzināt arī to, ka tieši pie mums,  izveidots centrs, kur vājdzirdīgie bērni mācās saskarsmi ar runas palīdzību? PSRS Pedagoģijas ZA prezidijs atbalstījis ideju par šāda centra organizēšanu Maskavā. Taču tas droši vien būs kaut kas grandiozs, visai mūsu plašajai valstij paredzēts. Rīgā varētu būt līdzīgs, bet pieticīgāks centrs. Republikas vajadzībām. Ideja jau praktiski lr gandrīz īstenota, atlicis pavisam maz — pilsētas tēviem tikai būtu jāpiekrīt aksiomai, ka šobrīd modē nākušā vārda «žēlsirdība» sākotnējā nozīme ir — mīlestība darbībā.

Autors: Margarita Ozernova

Datums: 19.05.1989

Izdevums: Padomju Jaunatne

Pirms gada, 1988. gada 12. aprīlī, laikrakstos «Sovetskaja molodež» un «Padomju Jaunatne» bija publicēts M. Kosteņeckas raksts «Maize, kurā grūti dalīties», kur bija runa par vājdzirdīgo bērnu likteni. Šī publikācija radīja lielu emocionālo rezonansi, lika republikas sabiedrībai pievērsties to simtiem ģimeņu traģēdijai, kurās aug šādi bērni. 1988. gada 23. maijā šajās pašās avīzēs parādījās otrs raksts — «Es negribu runāt ar rokām! » — par nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu vecāku pirmo konferenci Latvijā. To bija organizējusi Latvijas PSR Nedzirdīgo biedrība. Konferences gaitā noskaidrojās gan bērnu dzirdes rehabilitācijas metodikas piekritēju, gan tās pretinieku viedoklis. Pēdējo diemžēl bija daudz vairāk. Viņu vidū ir speciālo bērnudārzu un skolu surdopedagogi, pilsētas un republikas surdokabinetu pedagogi, ārsti un pat Veselības aizsardzības ministrijas galvenie speciālisti. Šāda jaunāko zinātnes atzinumu totāla noraidīšana mūsu valstī diemžēl ir parasta parādība, un visdārgāk tā izmaksā tautai.

Konferencē piedalījās Latvijas PSR tautas Izglītības ministra pirmā vietniece Biruta Kubuliņa, un šis fakts bija izšķirīgais.

Biruta Kubuliņa — cilvēks ar augstu kultūras līmeni un lielu pedagoģisko intuīciju — nenoraidīja surdopedagoģijas jaunās idejas, viņu ieinteresēja rezultāti, ko dod apmācība pēc jaunās metodes, un Tautas Izglītības ministrijas palīdzība nebija ilgi jāgaida. Ministrijas metodiķei inspektorei Larisai Ogriņai tika uzticēta atbildība par šo eksperimentu mūsu republikā. Viņa izvērsa lielu patstāvīgu darbību. Sākās sadarbība ar PSRS PZA Pirmsskolas audzināšanas ZPI zinātniekiem. Pirmoreiz uz Latviju tika uzaicināti šā institūta zinātnieki, kuri pedagoģijas zinātņu kandidātes E. Leongardes vadībā izstrādā pilnīgas bērnu dzirdes un runas rehabilitācijas metodiku. Desmit dienas notika vecāku un bērnu konsultācijas, kas daudziem vecākiem deva iespēju tepat Rīgā iepazīt tuvāk šo metodiku, negaidot gadu un ilgāk uz pierakstīšanos pie šiem pašiem speciālistiem Maskavā.

Ļoti īsā laika sprīdi tika pārtulkots latviešu valodā palīglīdzeklis vecākiem. Tas pavairots 1000 eksemplāros abās valodās.

E. Leongardes laboratorijā stažējušies 10 pedagogi no parastajiem bērnudārziem.  1988. gada 1. oktobrī sāka darboties speciālas grupas — krievu un latviešu — divos Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajona bērnudārzos. Par materiālo bāzi šim grupām gādāja Ļeņingradas rajona TIN un Nedzirdīgo biedrība. Ļeņingradas rajona TIN vadītāja N. Jegorova jau sen pārliecināti aizstāv rehabilitāciju pēc E. Leongardes metodes. Par šo cilvēku gribas pastāstīt ko vairāk. Pirms 6 gadiem Natālija Jegorova man palīdzēja, kad manam mazdēlam Andrjušam Voronovsklm bija nepieciešama sociālā adaptācija. Par spīti visām instrukcijām viņa toreiz paņēma vēl nedzirdīgo, sakarīgi nerunājošo zēnu pie normāli dzirdīgajiem bērniem. Šogad viņš beidz parastās skolas trešo klasi. Nedzirdīgo biedrības kultūras namā «Rītausma» izveidots konsultāciju punkts, kas palīdz vecākiem apgūt metodiku. Tur darbojas entuziasti — nedzirdīgo bērnu vecāki. Viņi stažējušies Maskavā un, turpinot vēl paši mācības, jau sniedz nopietnu palīdzību pārējiem vecākiem. «Rītausmā» rīkoti 7 ikmēneša republikāniskie semināri, kuros piedalījušies vecāki no visām Latvijas malām. Latvijas PSR Nedzirdīgo biedrības priekšsēdētāja vietnieks A. Paviļins pret mūsu problēmām izturas ar lielu izpratni. Biedrība mums sniedz gan morālo, gan materiālo palīdzību.

Republikāniskā vecāku komiteja, kas tika nodibināta pēc manas iniciatīvas, ir uzņemta Bērnu fonda Latvijas nodaļā. Mani ievēlēja par priekšsēdētāju.

Bērnu fonda priekšsēdētāja vietniece O. Rodina veica lielu darbu, lai iegādātos dzirdes aparātus bērniem. Tika noslēgts darījums ar kooperatīvu «Inženieris» un firmu «Philips» par 7000 dzirdes aparātu piegādi apmaiņā pret stikla lauskām. Bērnu fonda Latvijas nodaļas priekšsēdētāja J. Razguļajeva ir «sagādājusi» šo otrreizējo izejvielu, bet pa to laiku šāda veida darījumi ar ārzemju firmām jau tikuši aizliegti, un, ja sabiedrība nepalīdzēs, tad dzirdes aparātus republika nesaņems. Varbūt atļauja tiks dota vismaz attiecībā uz slimajiem bērniem — 7000 aparātu nodrošinātu uz vairākiem gadiem dubultkomplektu, kas nepieciešams katram bērnam, kuram ir dzirdes traucējumi, un sabiedrība saņemtu nevis invalīdus, bet daudzus normāli dzirdīgus pilsoņus. Rehabilitācijas metodika taču balstās uz dzirdes palieku attīstību, tātad moderna, izturīga dzirdes atjaunošanas aparatūra ir nepieciešama. Apvienības «Sojuzmedtehņika» Latvijas pārvalde var piedāvāt tikai Maskavas rūpnīcas «Ritm» ražotos dzirdes aparātus — katram bērnam tikai vienu aparātu uz diviem gadiem. Aparāti drīz vien sabojājas, bērni ir bērni, un, tikko sākuši dzirdēt, viņi rezerves aparāta trūkuma dēļ atkal kļūst nedzirdīgi. Dzirdes aparātu veikalā bieži trūkst bateriju, un arī tādējādi bērniem liegta iespēja dzirdēt. Apvienības «Sojuzmedtehņika» vadība paskaidro: «Pēdējā gadā pēc M. Kosteņeckas raksta, Latvijā stipri palielinājies pieprasījums pēc dzirdes aparātiem, bet pieteikumi jāiesniedz divus gadus iepriekš.»

Tas, ka audzis pieprasījums pēc dzirdes aparātiem, ir ļoti nopietns rādītājs par labu dzirdes attīstīšanas metodikai un ļoti nopietns pārmetums ārstiem surdologlem, kuri uzskata par savu nopelnu agrīnu dzirdes patoloģijas atklāšanu, bet nesniedz vienīgo palīdzību, kāda iespējama neirosensoriskā daļējā dzirdes zuduma gadījumā, — neatbalsta pareizu dzirdes atjaunošanu un apmācību pie surdopedagogiem. Pirms 8 gadiem toreizējais docents, tagad profesors E. Gaudiņš man teica: «Dzirdes nerva neirītu neārstē ne pie mums, ne Maskavā, nekur visā pasaulē.» Esmu viņam par to pateicīga. Uzzinājuši patiesību, mēs nevadājām Andrjušu no viena ārsta pie otra un saglabājām viņam veselību, taču aparātu viņam pirmoreiz uzlika nevis Rīgā, bet Maskavā piecarpus gadu vecumā, sakarā ar dzirdes un runas attīstīšanas nodarbību sākumu. Tādējādi bija laists zudumā laiks, kas nepieciešams normālai personības attīstībai. Robu aizpildīšana prasīja gan no manis, gan bērna daudz spēka un veselības. lemācīt runāt un dzirdēt jau bija daudz vieglāk.

Republikā joprojām nav modernas audiometriskās aparatūras, un, lai iegūtu audiogrammas, mums jābrauc uz Maskavu, tāpat arī, lai izgatavotu ausu ieliktņus un noregulētu aparātu. Gandrīz visi vecāki savu bērnu dzirdes attīstīšanas nodarbības sāk Maskavā. Republikas Veselības aizsardzības ministrija ierādījusi telpas republikāniskajā bērnu slimnīcā, pašlaik tur notiek kapitālais remonts, un varbūt uz gada beigām Rīgā sāks darbu republikāniskais surdoloģijas centrs. Bērniem un mātēm sniedzamās ārstnieciski profilaktiskās palīdzības galvenās pārvaldes priekšniece S. Hartmane darījusi visu iespējamo, lai uz citurieni pārvietotos pilsētas poliklīnikas filiāle, kas atradās šajās telpās, — ilgus gadus to nevienam nebija izdevies panākt. Ārste S. Hartmane un veselības aizsardzības ministra vietnieks K. Platkājs palīdzēja bērniem iegūt vismaz pa vienam mūsu zemē ražotam aparātam, kaut gan Latvijas «Medtehnika» izrādīja lielu pretošanos.

Maskavas rūpnīcai «Ritm» ir aparātu ražošanai nepieciešamās platības, bet trūkst komplektējamo detaļu. Elektronikas rūpniecības ministrija, kurā mēs griezāmies, negrib piegādes palielināt.

Šā gada 7. maijā notika II republikāniskā vecāku konference. Tajā piedalījās pārstāvji no Veselības aizsardzības ministrijas, Latvijas «Medtehnikas», Nedzirdīgo biedrības, Bērnu fonda Latvijas nodaļas priekšsēdētāja, Latvijas PSR tautas Izglītības ministra pirmā vietniece, surdopedagogi, ārsti, daudzu republikas pilsētu un rajonu TIN vadītāji un inspektori. B. Kubuliņa informēja vecākus par nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu speciālās apmācības attīstības iecerēm republikā. Paredzēts: organizēt skolotāju — surdopedagogu sagatavošanu, dodot viņiem papildus defektologa specialitāti; organizēt ikgadējus surdopedagogu un audzinātāju kvalifikācijas celšanas kursus un seminārus Latvijas PSR Tautas izglītības ministrijas Skolotāju kvalifikācijas celšanas Institūtā; tālāk attīstīt speciālo grupu tīklu parastajos bērnudārzos Jelgavā, Rēzeknē, Liepājā, Ventspilī, Valmierā un Rīgās sākot ar 1989. gadu un trīspadsmitajā piecgadē; skolās atvērt speciālās klases bērniem, kas apmācīti pēc Leongardes metodikas; 1989. gadā noorganizēt defektoloģijas sektoru Latvijas PSR Tautas izglītības ministrijas Pedagoģijas ZPI vai arī reorganizēt pedagoģiskās psiholoģijas laboratoriju;  trīspadsmitajā piecgadē uzcelt Rīgā speciālo skolu bērniem ar dzirdes traucējumiem.

Viena no Latvijas PSR tautas izglītības koncepcijas pamatidejām ir — ģimenes pedagoģisko iespēju un tās lomas un atbildības palielināšana bērnu audzināšanā ģimenē līdz 3 gadu vecumam. Es ļoti ceru, ka šīs idejas īstenojums dos iespēju vecākiem, kas apguvuši E. Leongardes metodiku, ievest bērnu dzirdīgo cilvēku pasaulē un sagatavot tālākai apmācībai speciālajās bērnudārzu grupās un skolās.

Kā redzat, tikai viena gada laikā radikāli mainījusies attieksme pret vājdzirdīgo bērnu apmācības arhaisko metodi un jauno, progresīvo metodiku. Grūti par augstu novērtēt preses lomu — tā mums visnotaļ aktīvi palīdzējusi gan ar rakstiem, gan ikmēneša paziņojumiem. Pateicoties atklātībai, kas beidzot skārusi arī nedzirdīgo bērnu apmācības problēmu, mūsu bērni vairs nav kaut kādi dīvaiņi, kas izraisa neveselīgu interesi mietpilsoņos, bet pati problēma izlauzusies ārpus ierobežotā speciālistu loka, kurā mūsu bērnu likteņi tika izlemti pēc šo ierēdņu ieskatiem un saprašanos. Daudziem kļuvis skaidrs, ka arī nedzirdīgam bērnam ir tiesības mācīties parastajā skolā, ja vien viņš attiecīgi sagatavots.

Beigās es gribētu vērsties pie vecākiem: ir vajadzīga jūsu aktīva palīdzība. Es esmu darījusi visu, kas bija manos spēkos, lai izkustinātu sabiedrisko domu no sastinguma stāvokļa. Ir jārīkojas tūliņ, neatliekot uz rītu.

M. OZERNOVA

Pēc Vissavienības konferences

Autors: Margarita Ozernova

Datums: 01.08.1989.

Izdevums: Padomju Jaunatne

No 4. maija līdz 9. maijam Maskavā, Ļihačova automobiļu rūpnīcas kultūras pilī, notika Vissavienības nedzirdīgo bērnu vecāku zinātniski praktiskā konference, kas bija veltīta šo bērnu rehabilitācijai pēc pedagoģijas zinātņu kandidātes E. Leongardes metodikas.

Milzīgā zāle bija pārpildīta. Vecāki sēdēja un stāvēja uz pakāpieniem, ejās. visās hallēs un vestibilā, kur pa radio tika translēta konferences gaita. Daļa vecāku bija izvietoti gluži vienkārši uz skatuves.

Konferencē piedalījās PSRS Pedagoģijas ZA Pirmsskolas audzināšanas ZPI zinātnieki un Defektoloģijas ZPI darbinieki, PSRS un savienoto republiku tautas Izglītības ministriju pārstāvji, zinātnisko surdocentru vadītāji, dzirdes aparatūras rūpnīcas vadība, VACP un sociālās nodrošināšanas ministrijas, PSRS un KPFSR veselības aizsardzības ministriju pārstāvji, dažāda virziena surdopedagogi, skolotāji, audzinātāji, psihologi un psihiatri, Vissavienības medicīnas tehnikas pārdošanas, montāžas un remonta apvienības pārstāvji un daudzi citi, kam sakars ar šo problēmu. Konferencē bija klāt izdevniecības «Prosveščenije» vadītājs, preses un televīzijas (programma «Večernaja Moskva») žumālisti.

Konferenci vadīja V. I. Ļeņina Vissavienības Bērnu fonda prezidija priekšsēdētāja vietnieks V. Ļebedevs un žurnāla «V jedinom stroju» redaktora vietnieks I. Gitlis.

Pedagoģijas zinātņu kandidāte E. Leongarde nolasīja referātu par to, cik sociāli nozīmīga ir nedzirdīgo bērnu rehabilitācija un integrācija normāli dzirdošo cilvēku vidē. Konferences gaitā viņa uzstājās ar vairākiem referātiem par pašu metodiku. Pirmo reizi 21 gada laikā bija radusies iespēja tik lielai auditorijai nodemonstrēt, kādus rezultātus dod katra no abām nedzirdīgo bērnu apmācības sistēmām, no abām surdopedagoģijā valdošajām ideoloģijām.

Vispirms E. Leongarde iepazīstināja ar saviem jau pieaugušajiem audzēkņiem, augstskolu un tehnikumu studentiem, dažādu mācību iestāžu absolventiem. Šie jaunieši, kuriem ir stipri bojāta vai pat galīgi zaudēta dzirde, brīvi saietas un biedrojas ar dzirdīgajiem. Darbs ar jaunāko klašu skolēniem un pirmsskolas vecuma bērniem bija ieplānots otrā dienā, un, aizsteidzoties uz priekšu, jāteic, ka visi klātesošie bija gluži vienkārši pārsteigti par to, cik brīvi jutās šie bērni, par viņu intelekta attīstību, muzikālajām spējām.

Defektoloģijas ZPI - pats direktors b. Ļubovskls — demonstrēja divas 6-7 gadus vecas meitenes, kas labi noskaitīta dzejoļus, bet no valodiskas saskarsmes atteicās. Viņas tūda| aizveda prom no skatuves, dzirdes zuduma pakāpes audiogrammas uzrādītas netika. Šie bērni apmācīti, izmantojot daktilo valodu. Vecāko klašu skolēnus — Defektoloģljas ZPI audzēkņus — demonstrēja pedagoģijas zinātņu doktore I. Kuzmičeva. Arī šo jauniešu runa veidota mehāniski, dzirdes uztveres nav, kaut gan tie bijuši vājdzirdīgie bērni. Audiogrammas uzrādītas netika. Savā starpā viņi sazinājās ar pirkstu palīdzību, tas viņiem ir galvenais saskarsmes veids.

Kāda no Defektoloģijas institūta demonstrētajām jaunietēm sāka lasīt nedzirdīgo bērnu vārdā sacerētu protestu: viņus aizvainojot jau pats fakts, ka sasaukta konference, kuras mērķis Ir pedagoģijas zinātņu kandidātes Leongardes metodes propaganda, t. i., cīņa ar kurlumu, ka tas viņus pazemojot, ka skolēns ar dzirdes traucējumiem varot labi un mierīgi justies tikai sev līdzīgo vidū, tātad nedzirdīgo sabiedrībā, bet normāli dzirdīgo vidū viņi jūtot «dvēseles mokas»; ka nedzirdīgo rehabilitācijas un integrācijas metodika diskreditējot speciālo apmācību, kas tik sekmīgi notiek mūsu valstī, tāpēc to vajagot aizliegt.

Nolasīt līdz galam šo acīmredzami ne jau skolēnu uzrakstīto aicinājumu viņai neļāva (vēlāk viņa teica. «Uzrakstīja, bet nolasīt neļauj.»). Zālē sacēlās neiedomājams troksnis. Pedagoģijas zinātņu doktore Kuzmičeva, kas demonstrēja šos skolēnus, mēģināja tikt pie mikrofona, bet vadītājs to liedza. Jo vecāki pieprasīja nedot viņai vārdu, izbeigt provokāciju, saukdami: «Vācieties prom no konferencesl», «Mūsu bērnu ienaidnieki!» u.tml.

Defektoloģljas ZPI darbiniekiem nācās zāli atstāt. Visiem bija kļuvis skaidrs, kāpēc nedzirdīgo bērnu rehabilitācijas un integrācijas metodika, pastāvēdama jau 21 gadu, joprojām ir tikai eksperimenta līmeni un netiek ieviesta speciālajā apmācībā. Kas ir tie, kuri spītīgi nevēlas sagatavot jaunā virziena surdopedagogus, bet visiem līdzekļiem cenšas saglabāt savas privilēģijas un prioritātes surdopedagoģijā.

Konference noteikti parādīja, ka nav nekāda dažādu augstu instanču «zinātnieku strīda», par kura esamību mūs, vecākus, ilgus gadus centās pārliecināt.

Defektoloģijas ZPI šajā Vissavienības konferencē nespēja sniegt rehabilitācijas metodikai zinātnisku alternatīvu. Rit smaga, negodīga cīņa, par kuras upuriem pirmām kārtām kļūst mūsu bērni, kas zaudējuši dzirdi, un mēs, vecāki. Šie pseidozinātnieki, zinātņu kandidāti un doktori, mūsu vietā izlēmuši simtiem tūkstošiem bērnu un vecāku likteni, atraudami bērnu no ģimenes uz 14—16 gadiem, saraudami ģimenes saites. Pēc tik ilga pārtraukuma ģimenē atgriežas galīgi svešs cilvēks, kas nesaprot dzirdīgo cilvēku pasauli. Lai lekļautos sadzīvē un ražošanā, vienā pašā KPFRS vairāk nekā 40 000 speciālo skolu absolventu izmanto algotu tulku palīdzību. Apmācība pēc Leongardes metodikas ģimenē, parastā bērnudārza speciālajā grupā, masu skolā vai masu skolas speciālajā grupā valstij izmaksā 3-8 reizes lētāk nekā apmācība speciālajos bērnudārzos, bērnu namos un internātskolās.

Pēc E. Leongardes metodikas jau apmācīti vairāk nekā 8000 cilvēku. Leonqardes grupa mēnesī atbild uz 60 —80 vēstulēm un konsultē pāri par 50 cilvēkiem. Tomēr daudzi bērni konsultāciju gaida 1,5 — 2 gadus. Vaina tā, ka medicīniski pedagoģiskā konsultācija, kur notiek bērnu izmeklēšana un nodarbības ar tiem, atrodas neapdzīvojamo ēku fonda trīsistabu dzīvoklī, kurš ir avārijas stāvoklī, kur trūkst elementāro apstākļu darbam. Nav uzgaidāmās telpas, nav telpas, kur pārbaudīt dzirdi, trūkst mēbeļu — ir tikai viens skapis un divi galdi ar dažiem krēsliem, nākas izmantot pat palodzes. 3-4 m2 lielajā priekšnamā nav kur novietot pakaramo, tualete sapostīta, no griestiem tek ūdens, krīt nost apmetums, bērniem un zinātniekiem uz galvas birst putekļi. Tādas telpas Maskavas saimnieki ierādījuši mazajiem invalīdiem, kas ierodas no visām valsts malām, vairākas dienas pavadīdami ceļā. Daudzi spiesti nakšņot stacijā. Turpretī Defektoloģijas ZPI izvietots daudzstāvu celtnē ar vestibilu un garderobi. Viss trešais stāvs atvēlēts bāzes grupām. Lieliski iekārtotos kabinetos strādā pedagoģijas zinātņu kandidāti un doktori, kuri pat neizvirza par sava darba (ļoti labi samaksāta darba) mērķi tā galīgo rezultātu — sabiedrībai atdotus bērnus, t. i., cilvēkus, kas organiski iekļaujas dzirdīgo vidū. Viņu mērķis ir skaidrs — papildināt nedzirdīgo biedrības -, to viņi nekautrēdamies darīja zināmu konferencei, ielīkdami savu vēstījumu pašu apmānītās meitenes rokās. Šādi zinātnes parazīti eksistē tikai mūsu valstī, un tieši viņus es nosaucu par noziedzniekiem rakstā «Maize, kurā grūti dalīties». Cīnīdamies pret progresīvo rehabilitācijas metodiku, cīnīdamies par savām siltajām vietiņām, augstajiem nosaukumiem un algām, viņi nekautrējas ne no kādiem līdzekļiem. Desmit gadus, kopš 1980. gada, ilgst izcilās zinātnieces E. Leongardes vajāšana. šai cīņā tiek izmantots viss: krāpšana, apmelojumi, apsūdzības vēstuļu straumes no viņiem pakļautajiem vietējiem pedagogiem, komisiju sūtīšana, utt. Par šo konfliktu daudzkārt rakstījušas avīzes: «Izvestija» —1984. g. («Optimistiskā hipotēze»), 1985. g. («Kādas hipotēzes liktenis», «Cilvēks savā vietā», «Dzīva būtne», «Kurlums» u.c); «Moskovskaja Pravda»— «Dzirdošais sadzirdēs», «Dvēseles kurlums». Par šo konfliktu rakstīts avīzēs «Večerņij Omsk», «Gorkovskaja pravda»,«Komsomoļskaja pravda» un vēl daudzos jo daudzos mūsu zemes izdevumos. Žurnālisti profesionāli jūt, kam ir taisnība, -atšķirt ar aparāta palīdzību dzirdošu un runājošu bērnu no kurlmēma bērna nav grūti. Rīdzinieks Andrjuša Voronovskis uzskatāmi pierādījis, ka bērni, kas apmācīti pēc Leongardes metodikas, brīvi biedrojas ar jebkuru cilvēku. Viņi aktīvi palīdzēja konferences darbā — vāca kopā vecāku zīmītes un iznēsāja tās adresātiem, sarunājās ar visiem, kas vien to vēlējās. E. Leongarde nodemonstrēja zēna spēju uztvert skaņas, un rezultāts uz visiem atstāja lielu iespaidu. Turklāt viņš deklamēja Puškina dzejoļus un dzeju latviešu valodā. Tika parādīti arī daudzi bērni no citām pilsētām. Viņi visi brīvi sarunājās un sapratās ar dzirdīgajiem. Pārsteidza viņu intelekta attīstības līmenis, bagātā valoda. Daudzi no viņiem nodarbojas ar mūziku, dejo. Daudzi Ir teicamnieki masu skolās. Tāpēc zālē sēdošie nevarēja palikt vienaldzīgi.

No Latvijas konferencē piedalījās republikas speciālās apmācības inspektore L. Ogrlņa, Rīgas pilsētas TIN pirmsskolas audzināšanas inspektore S. Žuravļova un inspektore L. Kuzmina, Maskavas rajona TIN inspektore R. Fjodorova, Bērnu fonda Latvijas nodaļas republikāniskās vājdzirdīgo bērnu rehabilitācijai Izveidotās vecāku komitejas locekļi. Pēc Andrjušas demonstrējuma Lietuvas un Igaunijas bērnu vecāki lūdza mani palīgā, lai ieviestu Leongardes metodiku ari kaimiņu republikās. Mēs uzaicinājām viņus piedalīties mūsu semināros. Es kā vecāku komitejas priekšsēdētāja esmu gatava dalīties sava pieredzē.

Otrā dienā notika konferences «apaļais galds» ar ministriju un resoru pārstāvjiem. Vecākiem bija iespēja saņemt atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar sociālo nodrošināšanu, dzirdes aparātiem, vājdzirdīgo bērnu tiesībām mācīties parastajā skolā u. c. KPFSR Izglītības ministra vietnieks paziņoja, ka E. Leongarde tiek apbalvota ar nozīmīti «Tautas izglītības teicamnieks» un ka KPFSR Tautas izglītības ministrija izvirzīšot Leongardes darbu PSRS Valsts prēmijas piešķiršanai. Konferences dalībnieki, kājās stāvot, sarīkoja ovācijas, aplausi nerima vairākas minūtes.

KPFSR Tautas Izglītības ministrijai, kas vairāk nekā citas organizācijas atbalsta Defektoloģijas ZPI opozīciju, radot ārkārtīgi smagus apstākļus Leongardes zinātnieku grupas darbam, konferencē vajadzēja saņemt nopietnas vecāku pretenzijas. Taču pēc tik pozitīva (tiesa gan, nekādus pienākumus neuzliekoša) E. Leongardes darbības no vērtējuma izteikt pretenzijas likās tā kā neērti. Tā arī palika bez atbildes galvenais jautājums — par metodikas ieviešanu speciālajā apmācībā, par surdopedagogu masveida sagatavošanu pedagoģiskajās augstskolās. Netika izvirzīti konkrēti plāni un termiņi Vissavienības runas centra izveidošanai. Netika atrisināts konsultatīvā centra telpu jautājums un daudz kas cits.

Un tomēr konference deva vecākiem spēcīgu informācijas lādiņu. Izklīduši pa mājām, viņi katrs savā pusē organizēs vecāku asociācijas, apgūs apmācības metodiku.

Apmācība jāsāk pēc iespējas agrāk, kamēr bērna personība vēl nav deformējusies. No savas pieredzes varu teikt: «lemācīt runāt un dzirdēt daudz vieglāk nekā aizpildīt robus, ko radījis šādi uztveramās informācijas trūkums intelekta veidošanās laikā.»

Leongardes metodikas neatlaidīgā noklusēšana un diskreditācija, nepieciešamās informācijas trūkums pašā bērna dzīves sākumā nodara nelabojamu ļaunumu gan mums, vecākiem, gan mūsu bērnlem. Atbildība par to visu pirmām kārtām jāuzņemas poliklīniku surdologopēdijas kabinetiem. Ja konstatēts, ka bērns nedzird, šā kabineta surdologam un surdopedagogam ir obligāti jāiepazīstina vecāki ar rehabilitācijas metodiku. Poliklīnikas surdopedagogam ir jābūt pilnīgi apguvušam šo metodiku, jo viņš pirmais stājas kontaktā ar vecākiem, kuriem šī problēma ir jauna un traģiska.

Mūsu valstī ir kabineti, kur strādā šādi speciālisti. Citēšu vēstules, ko saņēmis laikraksts «Izvestija»: «Mēs, Kļinas pilsētas surdologopēdijas kabineta darbinieki, varam salīdzināt vispārpieņemto un eksperimentālo metodiku, jo esam lietojuši gan vienu, gan otru. Mēs pastāvam uz to, ka Leongardes metodika ir vieglāk pieejama gan pedagogam, gan bērnam.»

«Mēs, Maskavas apgabala bērnu konsultatīvās poliklīnikas surdoloģijas kabineta darbinieki, jau 10 gadus strādājam pēc šīs sistēmas. To mēs izvēlējāmies, iepazinušies ar bērniem, kas apmācīti pēc Leongardes metodes. Mūs pārsteidza šo bērnu attīstības līmenis, attīstītā runa, prasme saskarsmē izmantot atlikušo dzirdi. Rodas pat ilūzija, ka bērni nemaz nav kurli.»

Surdopedagoģe b. Podoļska: «Jau 10 gadus strādāju pēc Leongardes metodikas un esmu pārliecināta — tai pieder nākotne, jo tā dod iespēju sākt nodarbības nevis no 3 gadu vecuma, bet jau no gada vecuma un pat agrāk .. .»

Līdzīgas vēstules laikraksta «Izvestija» redakcija saņēmusi no Irkutskas, Voroņežas, Tulas Ļeņingradas, Ceļinoģradas. Mūsu, Latvijas, surdokabinetos var tikai uzņemt rindā uz speciālo bērnudārzu, tieši tāpēc Latvijā ir milzum daudz pedagoģiski ielaistu bērnu.

Par rehabilitāciju pēc Leongardes metodes vecāki uzzināja ar vairāku gadu novēlošanos — no mūsu publikācijām, nevis no surdokabinetu darbiniekiem.

Latvijas Veselības aizsardzības ministrijai jāveltī uzmanība surdokabinetu darbinieku profesionālajai sagatavošanai.

Līdz pat pēdējam laikam visi bērni tiek sūtīti uz speciālajiem bērnudārziem. Vairākumam bērnu vecumā līdz 6—7 gadiem vecāki vēl var palīdzēt, pārējie papildinās nedzirdīgo biedrību. Tiem, kuri aizstāv uzskatu, ka bērniem ar dzirdes traucējumiem jādzīvo savā «subkultūrā», derētu padomāt: vieglāk mācīties nedzirdīgajiem varbūt tiešām ir speciālajās skolās «sev līdzīgo» vidū, taču skola nav nekāds ilgais posms cilvēka dzīvē. Pēc skolas viņiem tik un tā būs jāatgriežas svešā pasaulē, jādzīvo starp dzirdīgajiem. Un, ja runājam par dvēseles mokām, tad cilvēkam, kurš «runā» ar pirkstu palīdzību, ir nesalīdzināmi grūtāk dzīvot nekā tādam, kurš gan zaudējis dzirdi, taču ir sociāli rehabilitēts un kopš bērnības dzīvojis dzirdīgo sabiedrība.

Šo galveno secinājumu bija izdarījuši visi vecāki, ar kuriem man Iznāca runāt konferences laikā.

Sadzirdi piebilde Nr. 2: Pirmajā rakstā daktere Ausma Rudene piemin, ka viņas uzskaitē ir vēl vairāki bērni, kurus vecāki iemācījuši runāt. Varam droši sacīt, ka tajā skaitā ir mūsu biedres Patrīcija Jansone, Rūta Mežavilka un Māra Ruva. Arī Māras vecāki brauca uz Maskavu mācīties.