1981. - 1990.
1981.- 1990. gadā publicētie raksti
1990
Veselība 01.09.1990 Ernests Gaudiņš, Ausma Rudens
Dzirdes traucējumi zīdaiņiem un agrīna vecuma bērniem
Kurlumu vai izteiktu vājdzirdību izraisa iekšējās auss (“dzirdes nervu”) bojājums. Tā cēlonis var būt nelabvēlīga iedzimtība, kuru parasti pārmanto netiešā ceļā, slimībai parādoties atkārtoti pēc 3-4 paaudzēm. Pārmantotie dzirdes traucējumi jāuzskata par liktenīgiem, jo tos paredzēt, novērst un izārstēt pagaidām nav iespējams.
Ārkārtīgi postošu iedarbību uz embrija attīstību atstāj vecāku alkoholisms, kā arī apkartējās vides (gaisa, ūdens) piesārņojums. Attīstību var traucēt arī grūtniecības toksikozes un mātes hroniskas slimības. Agrīnā vecumā dzirdi var bojāt vīrusu infekcijas slimības. Dzirde jāpārbauda pēc galvas traumām.
Kurluma un izteiktas vājdzirdības ārstēšanas iespējas ir stipri ierobežotas. Sekmīgi var izārstēt vidusauss bojājumu. Turpretī tā sauktos nervu bojājumus var labot tikai akūtā stadijā, ja ārstēšanu uzsāk dažu dienu laikā pēc pēkšņa dzirdes zuduma. Diemžēl dzirdes nervu ārstēšanai nekādu brīnumzāļu nav. Tāpēc visā pasaulē vājdzirdīgos bērnus jau no mazotnes radina pie dzirdes aparātiem.
https://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:615767|page:18
1989
Padomju Jaunatne 1.08.1989. Margarita Ozernova
Lai palīdzētu nedzirdīgajiem bērniem
No 4. maija līdz 9. maijam Maskavā, Ļihačova automobiļu rūpnīcas kultūras pilī, notika Vissavienības nedzirdīgo bērnu vecāku zinātniski praktiskā konference, kas bija veltīta šo bērnu rehabilitācijai pēc pedagoģijas zinātņu kandidātes E. Leongardes metodikas. Milzīgā zāle bija pārpildīta. Vecāki sēdēja un stāvēja uz pakāpieniem, ejās. visās hallēs un vestibilā, kur pa radio tika translēta konferences gaita. Daļa vecāku bija izvietoti gluži vienkārši uz skatuves.
Pedagoģijas zinātņu kandidāte E. Leongarde
nolasīja referātu par to, cik sociāli nozīmīga ir nedzirdīgo bērnu rehabilitācija
un integrācija normāli dzirdošo cilvēku vidē. Konferences gaitā viņa uzstājās
ar vairākiem referātiem par pašu metodiku. Pirmo reizi 21 gada laikā bija
radusies iespēja tik lielai auditorijai nodemonstrēt, kādus rezultātus dod
katra no abām nedzirdīgo bērnu apmācības sistēmām, no abām surdopedagoģijā
valdošajām ideoloģijām. Viņa iepazīstināja ar saviem jau pieaugušajiem
audzēkņiem, augstskolu un tehnikumu studentiem, dažādu mācību iestāžu
absolventiem. Šie jaunieši, kuriem ir stipri bojāta vai pat galīgi zaudēta
dzirde, brīvi saietas un biedrojas ar dzirdīgajiem.
http://www.sadzirdi.lv/vesture/params/post/4590880/ka-organizejas-vajdzirdigo-bernu-vecaki-astondesmito-gadu-otraja-puse-marin
Padomju Jaunatne 19.05.1989. Margarita Ozernova
Esam sadzirdēti
Ļoti īsā laika sprīdi tika pārtulkots latviešu valodā palīglīdzeklis vecākiem. Tas pavairots 1000 eksemplāros abās valodās. E. Leongardes laboratorijā stažējušies 10 pedagogi no parastajiem bērnudārziem. 1988. gada 1. oktobrī sāka darboties speciālas grupas — krievu un latviešu — divos Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajona bērnudārzos. izveidots konsultāciju punkts, kas palīdz vecākiem apgūt metodiku. Tur darbojas entuziasti — nedzirdīgo bērnu vecāki. Viņi stažējušies Maskavā un, turpinot vēl paši mācības, jau sniedz nopietnu palīdzību pārējiem vecākiem. «Rītausmā» rīkoti 7 ikmēneša republikāniskie semināri, kuros piedalījušies vecāki no visām Latvijas malām. Republikāniskā vecāku komiteja ir uzņemta Bērnu fonda Latvijas nodaļā. Tika noslēgts darījums ar kooperatīvu «Inženieris» un firmu «Philips» par 7000 dzirdes aparātu piegādi apmaiņā pret stikla lauskām. Bērnu fonda Latvijas nodaļas priekšsēdētāja J. Razguļajeva ir «sagādājusi» šo otrreizējo izejvielu, bet pa to laiku šāda veida darījumi ar ārzemju firmām jau tikuši aizliegti, un, ja sabiedrība nepalīdzēs, tad dzirdes aparātus republika nesaņems. Apvienības «Sojuzmedtehņika» Latvijas pārvalde var piedāvāt tikai Maskavas rūpnīcas «Ritm» ražotos dzirdes aparātus — katram bērnam tikai vienu aparātu uz diviem gadiem. Aparāti drīz vien sabojājas, bērni ir bērni, un, tikko sākuši dzirdēt, viņi rezerves aparāta trūkuma dēļ atkal kļūst nedzirdīgi. Dzirdes aparātu veikalā bieži trūkst bateriju, un arī tādējādi bērniem liegta iespēja dzirdēt. Apvienības «Sojuzmedtehņika» vadība paskaidro: «Pēdējā gadā pēc M. Kosteņeckas raksta, Latvijā stipri palielinājies pieprasījums pēc dzirdes aparātiem, bet pieteikumi jāiesniedz divus gadus iepriekš.»
Padomju Jaunatne 18.01 1989 Marina Kosteņecka
Žēlsirdība ir mīlestība darbībā
Kas noticis gada laikā kopš pirmā raksta publicēšanas? Vecāki saorganizējušies, nodibināta vājdzirdīgo bērnu vecāku komiteja. Atvērtas eksperimentālās grupas Rīgas 65. un 234. bērnudārzā. Uz tiem bērnus ved pat no Valmieras un Jelgavas. Leongardes metodes pielietošana vēršas plašumā. Lai glābtu bērnus, divas māmiņas – Jeļena Mora un Inta Orniņa - ir nolēmušās mainīt profesiju
Kopsolī Nr.11 19.09.1988. B.Kubuliņa
Paskaidro Tautas izglītības ministrija
Ministrija paskaidro, ka nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu vecāku konferencē izvirzīto priekšlikumu izpildei izstrādāts konkrēts pasākumu plāns. Republikas Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūta defektoloģijas kabinetā pieredzes bagāti surdopedagogu, medicīnas darbinieki sniegs konsultācijas vecākiem, interesentiem un pedagogiem. Izstrādāts konsultāciju plāns, kā arī tiks apkopoti pieredzes materiāli, kas būtu pieejami vecākiem. No 1.septembra atvērtas 2 speciālas bērnudārzā grupas nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem bērniem, kurās notiek bērnu apmācība saskaņā ar eksperimentālo programmu.
Kopsolī Nr. 7 06.27.1988 J.Bariss
Nevis atrauties, bet palīdzēt
Atsaucoties uz rakstnieces Marinas Kosteņeckas rakstu, Latvijas Nedzirdīgo biedrības priekšsēdētāja vietnieks Jānis Bariss, kurš pats ir vājdzirdīgs, pastāsta par savu skolas gadu pieredzi, kad masu vidusskolā stundas tikai "atsēdējis", jo sekot skolotāja teiktajam nav varējis. Taču vēlāk viņš beidza LVU Ekonomikas fakultāti. Viņš uzskata, ka ar vājdzirdīgu vai nedzirdīgu bērnu ļoti daudz vajag nodarboties tieši pašos pirmajos dzīves gados. Lai izglītotu vecākus, LNB jau noorganizējusi vairākas vecāku konferences. Lai palīdzētu vecākiem un citiem tuviniekiem, LPSR Izglītības ministrijai vajadzētu Rīgā nodibināt konsultāciju punktu, kur vecāki saņemtu augsti kvalificētu speciālistu - surdopedagogu konsultācijas un visādā veidā metodiskos materiālus. Bez tam pašlaik vairāk nekā 30 bērnu nav iespējams iekārtot bērnudārzos, tāpēc nekavējoties papildus jāatver vismaz divās grupas.
Kopsolī Nr.5 (30.05.1988) Ilze Rudusa
Dalīšanās sāpju maizē
Ar biedrības Centrālās valdes aktīvu līdzdalību, sadarbībā ar bērnu vecākiem un rakstnieci M. Kosteņecku samērā īsā laikā izdevās noorganizēt plašu pasākumu — vecāku konferenci kultūras namā «Rītausma». Konferences norise vēlreiz apliecināja, ka nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu audzināšanā un izglītošanā ir ļoti daudz nepateikta. nenokārtota un vairs neatliekama darāmā. Vecākus satrauca vienas un tās pašas problēmas, kas briedušas gadiem ilgi-un nu izlauzušās uz āru —piedosim, ja arī visai neapvaldītā veidā, jo gaidīts ir ilgi. Pat tik ilgi, kamēr bērni izaug lieli…
Padomju Jaunatne 24.05.1988 Marina Kosteņecka
Es negribu runāt ar rokām!
Par vecāku konferenci, kura notika Rīgā 7. maijā un kuru bija organizējušas laikraksta redakcija un Latvijas PSR nedzirdīgo biedrība sakarā ar raksta «Maize, kurā grūti dalīties» publikāciju 12. aprīlī avīzēs «Padomju Jaunatne» un «Sovetskaja molodež».
Rakstā bija runa par divām konkurējošām nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu apmācīšanas sistēmām. Kura labāka? Abām metodēm Latvijā ir savi piekritēji un noliedzēji – un bieži naidīgi noskaņoti. Divas mammas kursos Maskavā apguvušas apmācību metodiku pēc Leongardes sistēmas un strādās par konsultantēm. Tiek meklēta vieta bērnu surdocentram.
1988
Padomju Jaunatne 12.04.1988 Marina Kosteņecka
Maize, kurā grūti dalīties
Raksts par Margaritu Ozernovu un viņas mazdēlu Andreju Voronovski, kuru iemācīja runāt, izmantojot pedagoģes Emīlijas Leongardes ieteikto metodi. Par divām konkurējošām apmācību metodēm: vienu, kuru nedzirdīgo un vājdzirdīgo bērnu apmācībā izmanto jau sen, un otru, kad ar dzirdes aparatu palīdzību iemāca bērnu klausīties un runāt.
1987
1986
1985
Jūrmala 7.11.1985. V. Nazarova
Iespēja novērst dzirdes traucējumus
Mūsdienu ķirurģiskās un medikamentozās ārstēšanas metodes dod iespēju uzlabot vai pat pilnīgi atjaunot dzirdi lielākajai daļai slimnieku, kas sirgst ar vidusauss iekaisumu. Ja ģeniālais komponists Ludvigs van Bēthovens, kurš agri zaudēja dzirdi otosklerozes dēļ, dzīvotu mūsu dienās, tad ar jaunākajām ārstēšanas metodēm būtu iespējams viņam palīdzēt dzirdi atgūt.
Prakse liecina, ka modernie dzirdes aparāti uzlabo dzirdi par 60-70 procentiem.
Sasniegumi, kas gūti mikroķirurģijā, biofizikā, elektronikā un akustikā, radīja iespēju novērst dzirdes traucējumus lieliem cilvēkiem. Darbs šajā jomā rit divos virzienos.
Pirmais no tiem saistīts ar dzirdes sistēmas elektrostimulēšanas līdzekļu un metožu izstrādāšanu, izmantojot elektrodus, ko ievada iekšējās auss spraugā. Elektrodi skaņu signālus pārraida ar dzirdes nerva palīdzību. Otrs virziens - skaņu informācijas pārraidīšanas jaunu metožu izstrādāšana un pilnveidošana, izmantojot analizatoru - redzes, maņu un dzirdes sistēmu sadarbības mehānismus.
Daudzās valstīs, arī Padomju Savienībā, īpašu uzmanību izpelnījusies ideja atgriezt lielajiem cilvēkiem dzirdi, ievietojot mazus elektrodus ausī, kur atrodas jūtīgās dzirdes šūnas, kas veido dzirdes nervu. Šo metodi sauc par kohleāro implantāciju.
Kohleārā implantācija pašlaik ir attīstības sākuma stadijā, tāpēc vēl jāatrisina daudzi jautājumi un problēmas.
https://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:479255|page:6
1984
1983
1982.
1981
Padomju Jaunatne 29.09. 1981 Māra Kārkliņa (Ruva)
Labdien, redakcija!
«Izlasīju «Padomju Jaunatnē» (1981. gada 17. augusta numurā) I. Molas rakstu par vājdzirdīgo meiteni DaugavpilĪ. Mani ļoti satrauca klases biedru nevērīgā un ļaunprātīgā attieksme pret viņu. Es pati esmu vājdzirdīga, mācos parastā skolā kopā ar dzirdīgajiem bērniem. Par laimi, neviens klasē nav nievājoši noskaņots pret mani. Viņi saprot mani un izturas kā pret līdzīgu. Arī skolotāji neliek manīt, ka es nebūtu tāda pati kā visi citi.
Sākums tam, ka esmu iejutusies šādā sabiedrībā, kur visi dzird normāli, ir tas, ka vecāki jau kopš agras bērnības mani veduši pie logopēda. Pie viņa es iemācijos nolasīt no lūpām vārdus, un tas ir pats galvenais manā saskarē ar cilvēkiem. Dažam labam uz ielas, ar kuru pārmiju pāris vārdus, pat prātā neienāk, ka es būtu vājdzirdīga.
https://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:217186|page:4
Padomju Jaunatne 29.08.1981 S.V.
Par labiem cilvēkiem krustcelēs
Izlasīju Ineses Molas rakstu «Kā, lūdzu?». Mūsu ģimenē tas izraisīja pārrunas un emocijas, jo mums ir 17 gadus veca vājdzirdīga meita. Korespondentam savākt materiālu un rakstīt ir viens, bet visu pārdzīvot — to jau nav iespējams aprakstīt...
Speciālisti saka, ka bērns ar tādām dzirdes atliekām kā mūsu meitenei ir kurlmēms. Mūsu meitene runā, mācās parastā skolā 10. klasē, sekmes ir labas. Citu cilvēku runu viņa uztver, nolasot no lūpām. Mani darba biedri un draugi pat netic, ka viņai tik slikta dzirde.
Divarpus gadu vecumā mēs ar bērnu sākām apmeklēt logopēdijas kabinetu divas reizes nedēļā, tur mūs (mani un vīru) apmācīja, kā ierādīt bērnam pirmos balsienus — katrā apmeklējumā vienu balsienu. Pēc tam mājā divas trīs reizes dienā bērnam to vajadzēja iemācīt. Vēlāk jau mācījāmies izrunāt veselus vārdus. Pēc tam teikumus. Un tā piecus gadus līdz skolai. Pamazām bērns no lūpām spēja nolasīt runāto. Piecu gadu vecumā meitene jau lasīja grāmatu un sešu gadu vecumā no slimnīcas rakstīja pirmās vēstules.
Sadzirdi.lv piezīme. Šis ir Māras Ruvas mammas raksts. Mums ir zināms, ka redakcija tekstā ir izdarījusi grozījumus, piemēram, “simt reižu dienā” vietā nodrukāts “divas trīs reizes dienā”.
https://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:306444|page:4
Padomju Jaunatne 17.07.1981 Inese Mola
Kā, lūdzu?
Redakcijas pastā nereti parādās vēstules ar lūgumu palīdzēt tiem vecākiem, kuru ģimenēs aug bērni ar fiziskās attīstības traucējumiem. Kā palīdzēt vājdzirdīgiem bērniem?
Kad vecāki atklāj, ka bērnam ir defekts, viņus pārņem izmisums. Rodas neizdibināma vainas apziņa. Seko strīdi, savstarpēji apvainojumi. Saprotams, ka bērna nepilnvērtība sarūgtina vecākus. Bet vai tad bērns ir vainīgs? Nevajag slēpt savu bērnu no cilvēkiem, nevajag sarkt viņa dēļ. Laikā sniegta palīdzība var daudz ko vērst par labu.
https://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:278865|page:4