1991. - 1995.
1991. - 1995. gadā publicētie raksti
1995
Izglītība 12.10.1995. Māra Bārzdiņa
Es tevi mīlu
Šovasar jūlijā Latvijas pārstāvji pirmo reizi piedalījās Starptautisko nedzirdīgo izglītības kongresā. Šādas zinātnieku, ārstu, valodas terapeitu, pedagogu – gan dzirdīgu, gan nedzirdīgu – un vienkārši vājdzirdīgu vai nedzirdīgu cilvēku tikšanās notiek ik pēc 4-5 gadiem. Šogad par 18. kongresa darba vietu bija izraudzīta Izraēla.
Dienas Bizness 25.09.1995 Rudīte Šmite
Valmierā aprūpes centrs palīdz cilvēkiem ar dzirdes defektiem
Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātskolā darbojas Dzirdes aprūpes centrs, kurā pēc palīdzības var griezties kā bērni, tā pieaugušie ar dažādas pakāpes dzirdes zuduma problēmām. Pacientiem ir iespēja saņemt ārsta speciālista konsultāciju, izdarīt dzirdes līmeņa pārbaudi un iegādāties igauņu firmas Tondi electronics individuālos dzirdes aparātus. Centrs ir vienīgā vieta Latvijā, kur izgatavo individuālos ausu ieliktņus.
Dzirdes aprūpes centra ģeogrāfiskās atrašanās vietai Valmierā ir savs pamats - rajons ir vadošā vietā Vidzemē dzirdes defektu izplatības ziņā, daudz pacientu ir arī Limbažu rajonā.
Diena 15.08.1995. Anija Pelūde
Arī nedzirdīgie un neredzīgie pasaulē dzīvo
Mārtiņš Norai Jansonei ir vienīgais dēls. Kad viņam palika divi gadi un astoņi mēneši, dakteri ieteica puiku nodot psihoneiroloģiskajā zīdaiņu namā. Taču Mārtiņš dzīvo pie mammas, kura nesen nodibināja asociāciju "Palīdzība nedzirdīgajiem un neredzīgajiem cilvēkiem". Nora lūdz atsaukties visus, kam zināmi cilvēki ar līdzīgām problēmām. Tāpat asociācija būtu priecīga par ziedojumiem.
Rūpju Bērns 1995. Baiba Bicēna
Izdevumi nedzirdīgo bērnu vecākiem
Brošūra "Rehabilitācijas principi cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem" sagatavota, sadarbojoties Pasaules Veselības organizācijas Rehabilitācijas nodaļai Ženēvā, Maltas palīdzības dienestam Latvijā, Latvijas Kristīgajam un Ģimenes centram, Labklājības ministrijas Sociālās nodrošināšanas departamentam. Teksts ir viegli lasāms. Ar to ieteicams iepazīties gan vecākiem, gan skolotājiem, ja viņu klasē mācās kāds bērns ar dzirdes traucējumiem. Brošūru no angļu valodas tulkojusi Maija Sosāre, ilustrējusi Antra Jāņkalna, poligrāfisko apdari veidojis Māris Pavasars.
Brošūru "Runas attīstībā bērniem ar dzirdes traucējumiem" izdevis Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības attīstības institūts. Tajā atrodamas metodiskās rekomendācijas vecākiem Maskavas pazīstamās surdopedagoģes Emīlijas Leongardes redakcijā.
Kopsolī Nr.7 un Nr.8 1995. Baiba Bicēna
Mūsu likteņbiedre
Baibas mamma pazina Ilāriju Lūkinu – rakstnieces un sabiedriskās darbinieces Ivandes Kaijas radinieci. Tādā veidā pie viņas nonāca rakstnieces dienasgrāmatas. Pārsteidza, ka Ivande Kaija, kura nodibināja Latviešu sieviešu Zelta fondu, arī bija vājdzirdīga. Kā viņai izdevās savienot vājdzirdību ar aktīvu sabiedrisko darbu?
1994
Kopsolī 15.08.1994 un 01.10.1994. Aleksandrs Suvorovs
Esmu akls un nedzirdīgs
Šī grāmata ir otrā, kuru Krievijā uzrakstījis akls un nedzirdīgs cilvēks. Uzskata, ka Sašam un vēl trim bērniem no Sergijevas-Posadas (bijušās Zagorskas) bērnunama paveicās - ar viņiem 60.-70.gados nodarbojās vesela zinātnes spīdekļu grupa, to skaitā ievērojamais filozofs Ēvalds Iljenkovs. Aleksandrs grāmatā stāsta par savu dzīves pieredzi.
Rūpju bērns Nr. 8 1994 Baiba Bicēna
Tā ir mana pieredze
Dažreiz, lasot preses izdevumus, var likties, ka laikam tikai tagad rūpju bērni ir sākuši apmeklēt parastās skolas un ka agrāk tas noticis ārkārtrīgi reti. Bet tādu gadījumu ir daudz. Arī vājdzirdīgie bērni parastajās skolās ir mācījušies gan piecdesmitajos, gan sešdesmitajos gados, gan vēlāk. Te var pieminēt gan pensijas vecuma esošo ekonomistu Jāni Barisu, kurš teic, ka skolā esot vienkārši “atsēdējis”, gan Jāni Zandovski, kurš trešajā klasē par “sliktu mācīšanos” atstāts uz otru gadu (vēlāk viņš beidza LVU Juridisko fakultāti), gan literātu Zigmāru Unguru, kurš skolas gadus pat atcerēties negribot. Pieredzes daudz, un tā nav patīkama, taču arī negatīvā pieredze ir pieredze, tāpēc uzrakstīju “Biedinājumus” vecākiem, kuri nolēmuši vājdzirdīgu bērnu sūtīt parastajā skolā.
Rūpju bērns Nr. 7 Sandra Kušķe
Nāciet pie mums – palīdzēsim!
Republikāniskais rehabilitācijas centrs bērniem ar dzirdes traucējumiem tika izveidots 1992. gada maijā un atrodas Lielvārdes ielā 68/1. Šajā laikā centru apmeklējuši nepilni divi tūkstoši bērnu ar dzirdes traucējumiem. Centrā strādā ārsti audiologi, neirologs, psihologs, audiometristi, logopēdes – dzirdes rehabilitoloģes un dzirdes tehniķis – akustiķis, kurš patlaban ir viens no nedaudzajiem šāda veida speciālistiem Latvijā.
Jo savlaicīgāk atklāts bojājums un agrāk tiek lietots dzirdes aparāts, ka arī uzsākta valodas apmācība, jo labākus rezultātus varam sagaidīt, tāpēc iemācīt runāt mazuli ir daudz vieglāk nekā pieaugušo.
Diena 16.04.1994. Gaida Liepiņa
Valmieras vājdzirdīgo internātskolas audzēkņiem uzdāvināti dzirdes aparāti
Skolas gandrīz 120 gadu pastāvēšanas laikā tagad pirmo reizi visiem tās audzēkņiem ir individuālie dzirdes aparāti. Tos 146 skolēniem uzdāvināja Valmieras rajona sadraudzības partneri no Giterslo apgabala Vācijā. Skola saņēma arī vienu Phonak firmas skaņu pastiprinošo iekārtu bērnu grupas kolektīvai apmācīšanai. Ciemiņi atveda arī dārgu frēzi ausu ieliktņu izgatavošanai. Daudzi bērni šopavasar pirmo reizi izdzirdēja putnu dziesmas, par ko viņi bija tikai grāmatās lasījuši.
1993
Izglītība 17.11.1993. Vizma Lejstrauta
No klusuma - skanošā pasaulē
Oktobra nogalē Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātskolā notika starptautiska zinātniski praktiska konference, veltīta darbam ar nedzirdīgiem un vājdzirdīgajiem bērniem, kā arī ar bērniem ar runas traucējumiem.
Darbam ar vājdzirdīgo bērnu jābūt zinātniski virzītam jau no bērna dzimšanas brīža. Ja viņam divu mēnešu vecumā tiek piemērots dzirdes aparāts, bērns pierod pie tā. Diemžēl Latvijā nav šī darba koordinācijas. Vispirms jau tas attiecas uz dzirdes aparātu iegādi un izmantošanu. Cik bērnu, tik aparātu veidu - gandrīz tā varētu teikt. Daudzu firmu aparāti ieplūst Latvijā caur daudzajām labdarības organizācijām. Šī nekoordinētā pašdarbība rada tikai haosu: aparāti ir standarta, tie iegādāti, nerēķinoties ar bērna individuālajām prasībām, aparātus nevar izmantot kopējā akustikas tīklā, par to remontu, ausu ieliktņu gatavošanu nemaz nerunājot. Labklājības departaments piešķir prāvus līdzekļus Latvijas nedzirdīgo savienībai, un savienības funkcionāri pērk dzirdes aparātus, tostarp arī bērniem. Vienkārši ņem un nopērk, pēc tam nodod Latvijas bērnu dzirdes centram, kura ārsti galvas vien groza, jo puse no tiem nav bērniem piemērojami. Valsts stratēģijas veidošana bērnu dzirdes aparātu iegādē un piemērošanā individuāli katram bērnam būtu jāuztic tikai un vienīgi bērnu dzirdes centram.
Problēmu vājdzirdīgo bērnu mācīšanā ir tik daudz, ka speciālisti, kas ar to nodarbojas, aicina "Izglītību" veidot speciālus pielikumus surdoloģijas pedagogiem.
Izglītība 23.09.1993. Mārīte Blicsone
Vājdzirdīgo uzskaites saraksts aug
Rīgas 218. bērnudārzā palielinās vājdzirdīgo audzēkņu skaits. Plaši izplatīta iedzimtā un iegūtā nedzirdība un vājdzirdība. Daudziem audzēkņiem ir arī citas veselības problēmas, piemēram, garīgā atpalicība.
Latvijas Jaunatne 10.08.1993 Baiba Bicēna
Nedzirdēt? Nav jau sevišķi traģiski, bet traucējoši gan
Informācijas trūkums radījis ne mazumu aizspriedumu. Viens no tiem: nedzirdīgie ir cilvēki, kuri savos bariņos plātās ar rokām un nerunā. Nekā nebija, runā gan. Daudzi vājdzirdīgie runā ne sliktāk par normāli dzirdošajiem. Un, atšķirībā no Gorbunova, Birkava un vēl dažiem kungiem, "ka" un "kad" nesajauc. Runāšanas dēļ ne viens vien ticis uzskatīts par simulantu, jo cilvēki bieži nevar saprast, kā tas var būt, ka sarunu biedrs pats runā, bet nesaprot, ko viņam saka. Domā, ka viņš ir stulbs, muļķis, utt. Daudziem rodas nepatikšanas darbā un mācību iestādēs. Sabiedrībā trūkst priekšstata, ko kas ar tiem slikti dzirdošajiem īsti jādara: jābļauj uz viņiem, vai vispār jāsūta malā, lai nemaisās pa kājām.
https://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:220795|page:6
Latvijas Jaunatne 3.08.1993. Dina Vjatere
Vienam privātārstam klājas tā
Ārsts Uldis Ķelle pirms diviem mēnešiem ir saņēmies un atvēris savu ausu, kakla un deguna ārsta kabinetu. Privāti strādāt viņš gribējis jau sen. Aizņēmies naudu, noīrējis telpas, pats maksājis par remontu un iekārtošanu. Tad iegādājies nepieciešamo aparatūru, kas esot nedaudz augstāka līmeņa nekā ierindas poliklīnikā. Viņš domā, ka šādām privātpraksēm ir laba perspektīva, jo ar pacientu strādā viens ārsts. Konsultē, ārstē, ja vajag, pats arī operē, veic procedūras atveseļošanās periodā. Šis ārsts ir uzņēmies atbildību par slimnieka izārstēšanu no sākuma līdz beigām.
https://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:262247|page:5
Latvijas Jaunatne 5.05.1993 Baiba Bicēna
Laika nav, ir kustība - mūža nav, ir dzīve
Saruna ar aforismu grāmatas "Domu zīmes" autoru Zigmāru Unguru. Kaut gan vājdzirdīgs, viņš mācījies parastajā skolā Zvejniekciemā. Desmitajā klasē sācis publicēties rajona laikrakstā "Darba Balss", darbojies arī Rīgas rajona jauno literātu apvienībā. Bijušas arī dzejoļu publikācijas žurnālā "Liesma" un citur. Bet pašam vistuvākā esot 1984. gada "Dzejas dienās" publicētā poēma "Bēthovens". Laikam tāpēc, ka paša liktenī daudz līdzības ar šī mūziķa traģisko likteni.
https://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:21727|page:5
Kopsolī 1993. Preses apskats
Nedzirdīgie savā un dzirdīgo pasaulē
Austrālija. Vēl līdz šim netiek nošķirti jēdzieni - nedzirdīgais un vājdzirdīgais. Politiķi, speciālisti, ierēdņi, kuri saskaras savā darbā ar šo abu grupējumu pārstāvjiem, nereti brīnās - kāpēc gan nepieciešama šāda šķirošana.
Taču atliek rūpīgāk pavērot šos cilvēkus ar dažādām dzirdes traucējumu pakāpēm, lai saprastu: nedzirdīgie un vājdzirdīgie krietni vien atšķiras un tie izvirza dažkārt tik dažādus mērķus un vajadzības. Tāpēc, lietojot termiņu "dzirdes zaudējums", tomēr vienmēr būtu jāprecizē, par kādiem cilvēkiem ir runa - par nedzirdīgajiem vai vājdzirdīgajiem. Šo slēdzienu vienādošanas var nodarīt ļaunumu gan vieniem, gan otriem, jo valdības līmenī atbalsta programmas jāizstrādā, ievērojot katra grupējuma īpašās prasības.
https://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:271075|page:3
Veselība Nr.8 10.08.1093 Ausma Rudens
Dzirdes traucējumi bērniem
Pēdējā desmitgadē Latvijā pieaug to bērnu skaits, kuriem ir dzirdes traucējumi. Šobrīd vidēji katriem 2 no 1000 bērniem ir vieglāks vai smagāks dzirdes bojājums. Šādu bērnu skaits dažādos Latvijas rajonos ir dažāds. Pastāstīts, kādas iespējas ir bērnu ar dzirdes traucējumiem rehabilitēt, jo kopš 1992. gada Dzelzceļa bērnu poliklīnikā Lielvārdes ielā 68. darbojas centrs bērniem ar dzirdes traucējumiem.
Veselība Nr. 8. 1.08.1993 Ausma Rudens
Kā mēs dzirdam?
Ilustrēts raksts par to, kā auss funkcionē.
Veselība Nr. 7 1993. Guntis Feldmanis
Cilvēks nav vientuļa sala
Par vājdzirdīgo meiteni Andu Ždanovu un viņas mammu. Andu mācīja runāt pēc Leongardes metodes.
https://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:615787|page:4
Veselība Nr.7 1.06.1993
Kur ņemt 100000 dolāru dzirdes aparātu ražošanai?
Rūpnīcas VEF eksperimentālās ražotnes konstruktoru biroja vadītāja Andreja Muižnieka komentārs. Pēc aptuveniem datiem, Latvijā ik gadus 3-5 tūkstošiem cilvēku nepieciešams iegādāties dzirdes aparātus. Šis pieprasījums netiek nodrošināts, tādēļ jau ilgāku laiku cenšamies iekļauties attiecīgā servisa izveidošanā. Meklējam investorus, vajadzīga dotācija- 100000 ASV dolāru. No valsts budžeta šim mērķim līdzekļi netika atvēlēti. Kamēr nav investīciju, esam uzņēmušies dzirdes aparātu ražošanu. Invalīdu tehnikas ražošana peļņu nenes. Ārvalstu firmas nav ieinteresētas izmantot mūsu lēto darbaspēku, šī produkcija ir pārāk specifiska. Firmas tiecas šeit izvērst tirdzniecības tīklu. Igaunijā jau iespiedusies firma Otikon, Baltijā grib ienākt arī Philips, Siemens un citas. Taču šo firmu ražojumi ir ļoti dārgi.
https://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:615787|page:5
Rūpju Bērns Nr. 4 1993. Elza Gžibovska
Jāapzinās lielā atbildība
Eiropas kopiena un Latvijas Bērnu fonds sponsorē divu nozīmīgu projektu īstenošanu rehabilitācijas centrā “Vaivari” un Rīgas 218. bērnudārzā. Surdoloģijas speciāliste Onerva Meki no Somijas izteica konkrētus priekšlikumus, kā mērķtiecīgāk strādāt ar vājdzirdīgiem bērniem.
Izglītība 17.11. 1993. Vizma Lejasstrauta
No klusuma – skanošā pasaulē
Oktobra nogalē Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātskolā notika starptautiska zinātniska konference, veltīta darbam ar nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem bērniem.
Problēmu vājdzirdīgo bērnu mācīšanā ir tika daudz, ka speciālisti, kas ar to nodarbojas, aicina “Izglītību” veidot speciālus pielikumus surdoloģijas speciālistiem.
Rūpju bērns ? Valdis Folkmanis
45 minūšu lidojums
Ar Eiropas kopienas svētību un Latvijas Bērnu fonda pūliņiem tapis projekts, kas ietver vājdzirdīgo un nedzirdīgo bērnu agrīnu medicīnisko izvērtēšanu, finansiālu palīdzību nepieciešamās aparatūras iegādei un konkrētu rekomendāciju izstrādāšanu pedagogiem. Šī projekta ietvaros arī ar Latvijas vājdzirdīgo un nedzirdīgo bērnu rehabilitāciju nodarbinātu cilvēku grupai septembrī bija iespēja doties uz Somiju, lai vienu nedēļu mācītos Helsinku vājdzirdīgo un nedzirdīgo cilvēku rehabilitācijas centrā, Helsinku universitātes klīnikas surdoloģijas nodaļā un Kuopio Universitātes klīnikas foniatrijas un surdoloģijas nodaļās.
1992
Izglītība 20.06.1992. Baiba Bicēna
Vai skolotāju nesagatavotība?
“Tā ir nevis skolēnu, bet skolotāju attieksme,” – raidījumā Skabarga sacīja četrpadsmitgadīgā vājdzirdīgā meitene Dana. Precīzi citēt nevaru. Jo arī es gluži visu nesadzirdēju. Mums abām līdzīgs liktenis. Baibas stāsts par skolotāju attieksmi savā skolā, kas ir tālu no tā, kā tam vajadzēja būt.
Diena 06.06.1992. Uldis Tīrons
Lieldienas Zagorskas aklikurlmēmo bērnu internātskolā
Krievijā, Zagorskā ir skola, kurā apmāca nedzirdīgi neredzīgus bērnus no visas valsts. Sākotnēji šie bērni jāmāca ēst ar karoti, iet uz podiņa, gulēt gultā. Lielākoties gan bērniem saglabājušās nelielas redzes un dzirdes atliekas, tāpēc tiek izmantotas brilles un dzirdes aparāti. Kad nav nodarbību, briļļainie audzēkņi joņo pa gaiteni kā parastā skolā. Bērni apgūst klausīšanos, turot pirkstus uz sarunu biedra balsenes. Bet ko pēc skolas beigšanas? Visi nekļūst par Olgu Skorohodovu vai psiholoģijas studentiem (70-gados četri šīs skolas audzēkņi beidza Maskavas universitāti), lielākoties absolventi paliek turpat Zagorskā, kur viņiem ir speciāls ražošanas uzņēmums un kopmītne.
1991