Sadzirdēt nedzirdamo

Vai nedzirdīgie cilvēki nedzird mūziku? Vai tas nozīmē, ka viņi var bez tās iztikt?

Es esmu dzirdīgais. Man nav ne mazāko iespēju uzzināt, kā jūtas nedzirdīgs cilvēks, kā viņš spēj vai nespēj klausīties mūziku. Patlaban, rakstot šo tekstu, es klausos mūziku, nespēju pat iedomāties, ka es varētu darīt citādi. Atņemiet man šo spēju un, visticamāk, nebūs nekāda raksta.

Tas kā cilvēks dzird un apstrādā gaisa vibrācijas ir īsts brīnums. Mēs spējam dzirdēt simtiem, tūkstošiem skaņu vienlaicīgi, un atšķirt atsevišķas skaņas tik precīzi, ka ļaužu pūlī varam pazīt drauga vai tuvinieka balsi. Bērnu dārza rotaļu laukuma “lapseņu pūznī” nekļūdīgi atpazīstam sava lolojuma spiedzienu.

Mēs ierakstām veselu orķestri, samiksējam visas skaņas vienā “putrā”, palaižam tās caur diviem skaļruņiem un joprojām dzirdam orķestri. Ja redze darbotos līdzīgi, tad visi priekšmeti mums apkārt izskatītos daļēji caurspīdīgi un mēs tos visus redzētu vienlaicīgi. Skaņa ir vesela dimensija, kuru nedzirdīgie uztver daļēji vai zaudē pavisam.

Vai tiešām viņi dzīvo bez mūzikas?

NEDZIRDĪGIE MŪZIĶI

Ikviens ir dzirdējis slaveno stāstu par Bēthovenu, kurš, pilnībā zaudējis dzirdi, sacerēja savu 9. simfoniju. Nespēdams vairs dzirdēt instrumentus, viņš spēlēja un spēja komponēt. Taču, šis stāsts šķiet brīnums tikai līdz brīdim, kad izdzirdam daudzus citus stāstus par to, kā nedzirdīgi vai vājdzirdīgi cilvēki iemācās mūziku, iemācās spēlēt instrumentus un sniegt priekšnesumus, kas spēj aizraut arī dzirdīgos.

Piemēram Evelīna Glennija (Evelyn Glennie), būdama nedzirdīga, ne tikai spēlē visdažādākos sitamos instrumentus, bet arī māca to darīt dzirdīgajiem. Un tās nav tikai bungas, tikai ritms. Viņa spēlē melodijas uz ksilafona, un nezinātājam par viņas nedzirdību pat aizdomas nerodas. Evelīna piedzimai muzikālā ģimenē, zaudēja dzirdi 12 gadu vecumā, un ir izdevusi 25 solo albūmus, pat saņēmusi Grammy mūzikas balvu. Viņa stāsta, ka jūt vibrācijas ar pirkstu galiem, ar visu savu ķermeni.

Šons Forbs (Sean Forbes), hip-hop stila izpildītājs, nedzirdīgs jau no dažu mēnešu vecuma. Taču, pateicoties viņa neizsīkstošajām alkām pēc mūzikas, Šons šobrīd ir viens no pazīstamākajiem nedzirdīgajiem mūziķiem pasaulē.

Kādā intervijā žurnālam Ability Magazine viņš stāsta, ka mājās viņi esot skatījušies MTV, viņš esot turējis kājas pie tumbām, lai justu ritmu, bet brāļi imitējuši dziedāšānu, ģitāras un bungu spēlēšanu. Šons agri iemācījies lasīt no lūpām, tāpēc varējis “saskatīt” dziesmas vārdus.

1971.gadā tika dibināta joprojām vienīgā rokenrola grupa Beethoven`s Nightmare, kuras sastāvā ir tikai nedzirdīgi un vājdzirdīgi mūziķi.

Spēja vai nespēja muzicēt ir atkarīga no daudziem faktoriem - no nedzirdības pakāpes, cilvēka rakstura, veida kā viņš attiecas pret savu stāvokli. Vairums piemēru, kuros nedzirdīgie muzicē, parasti saistīti ar ļoti ritmisku mūziku.

Nedzirdīgie tiešām nedzird ļoti niansētas, klusinātas skaņu modulācijas, taču ritma izjūta viņiem piemīt tādā pašā mērā kā dzirdīgajiem. Protams, kā atzīmē Šons Forbs minētajā intervijā, daudzi jaunieši meklē polulāro mūziku, jo jūt, ka tā lielā mērā nosaka dzirdīgo uzvedību un ģērbšanās stilu. Arī viņi tajā vēlas piedalīties, tāpēc cenšās saprast mūziku jebkādām metodēm.

ZĪMJU MŪZIKA - MELODEKLAMĀCIJA

Visi minētie piemēri ir saistāmi ar nedzirdīgiem cilvēkiem, kuru dzīves apstākļi ievērojami atvieglo mūzikas klausīšanos un muzicēšanu. Muzikāla ģimene, spēcīgi vecāki, atrašanās dzirdīgo vidē.

Taču ir nedzirdīgie, kuri iet mazliet citu ceļu. Viens no tādiem ir melodeklamēšana, kad dziedāšanas vietā tiek izmantota zīmju valoda. Pētot šo tēmu, nonācu Latvijas nedzirdīgo savienības kultūras centrā “Rītausma”, kur sastapu Maigu, Birutu un Juri - citu par citu nedzirdīgākus cilvēkus, kuri nodarbojas ar dejošanu un melodeklamēšanu jau vairāk nekā divdesmit gadus. Viņu priekšnesums ir deja, skanot dziesmai, kuras vārdi tiek attainoti ar rokām - zīmju valdodā. Lai iemācītos vienu deju, var paiet pat mēnesis vai divi. Juris stāsta, viņam ir nepieciešama apmēram nedēļa, lai iemācītos no galvas dziesmas ritmu, lai izpētītu tās vārdus un saprastu, tieši kurā brīdī skan vārdi kurus viņš nekad nav dzirdējis. Bieži nākas saukt palīgā kādu dzirdīgo. Mācoties priekšnesumu, viņi mēdz pieliekt rokas pie tumbām vai nogulties uz grīdas, lai sajustu ritmu. Tad, “ņemot ritmu atmiņā”, var iet uz skatuves. Un kaut arī es, veroties viņu priekšnesumā, dzirdu skaļu, pat pārāk skaļu mūziku, man stāsta, ka dejas brīdī paši dejotāji nedzird gandrīz neko. Ja nu vienīgi pašu pamata ritmu.

Taču surdotulks Brigita Aldersone, kura daudz kontaktējas un strādā ar vājdzirdīgajiem, stāsta, ka šie priekšnesumi kultūras centrā pulcē daudz skatītājus un aizkustina arī dzirdīgos.

ZĪMJU POĒZIJA

Otrs, melodeklamācijai līdzīgs, bet ar mūziku mazāk saistīts izpausmes veids ir zīmju poēzija jeb sign language poetry. Meklējot internetā ar šiem atslēgas vārdiem, var atrast, piemēram Janu Sanbornu (Ian Sanborn), kurš demonstrē satriecošus zīmju valodas priekšnesumus. Dzirdīgam cilvēkam tas vairāk izskatās pēc pantomības, taču zīmju valoda ienes šajās kustībās papildus dimensiju. Visticamāk, zīmju poēzija nekad nebūtu radusies uz šīs planētas, ja nebūtu bijuši nedzirdīgi cilvēki.

Jans Sanborns ir Nacionālā Nedzirdīgo teātra dalībnieks. Tas ir jau 1967.gadā izveidots teātris, kura mākslinieki ar savām izrādēm ir apceļojuši visu pasauli. Bieži vien zīmju poēzijas priekšnesumos tiek piesaistīti dzirdīgi mūziķi, kas veido pavisam savdabīgu mākslas veidu. Tad tas ir saprotams gan nedzirdīgajiem, gan arī dzirdīgajiem, kuri neprot zīmju valodu, bet var izbaudīt savdabīgo zīmju deju, ik pa laikam nojaušot tajā pausto saturu. Šis ir lielisks mākslas veids, kurā nedzirdīgo pasaule viegli saplūst ar dzirdīgo.

Starp citu, Jans Sanborns ir līdzdibinātājs Profesionālo nedzirdīgo mākslinieku apvienībai (Deafs Proffesional Arts network), kuras interneta resursā d-pan.com var atrast ļoti daudz interesantus nedzirdīgos māksliniekus. Vieni no pionieriem zīmju valodas izmanotšanai mākslā ir Sign Dance Collective, kuri apvieno gan dzirdīgos mūziķus, gan dejotājus, gan zīmju valodu.

TEHNOLOĢIJAS

Vājdzirdīgajiem dzirdes uzlabošanai ir pieejami dzirdes aparāti, kas spēj pastiprināt apkārtējos trokšņus līdz pat 80dB skaļumam. Taču šie aparāti neko nedod ja vājdzirdība ir vēl lielāka vai arī cilvēks nedzird vispār. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados pasaulē tika veikta pirmā operācija, kuras laikā bērnam tika ievietos tā dēvātais kohleārais implants.

Tajā īpašs procesors pārveido skaņu elektriskajos signālos, kas tiek novadīti uz dzirdes nervu, tādējādi saslēdzot ķēdi starp dzirdes aparātu jeb skaņas uztvērēju un smadzenēm.

Šī metode ļāva domāt, ka nu dzirdes problēmas būs atrisinātas uz visiem laikiem un ikviens, kurš līdz šim dzīvoja piespiedu klusumā, atkal varēs baudīt mūziku, dabas skaņas un pilsētas torkšņus visā to krāšņumā.

Taču izrādījās, ka viss nav tik vienkārši un cilvēki ar dzirdes traucējumiem izturas pret šiem implantiem nebūt ne viennozīmīgi.

DZIRDE IR TROKSNIS

Nav iespējams precīzi noteikt, ko tieši dzird nedzirdīgais pēc implanta ievietošanas. Taču to var nojaust, ja paskatāmies uz skaņu tās grafiskā izpildījumā - uz mūzikas kompozīcijas sinosoidālo līkni. Tur ir vijole, bungas, trompete, solista balss - viss vienā biezā masā, kurā nav iespējams izšķirt nedz instrumentus, nedz skaņas augstumus.

Līdzīgi jūtas nedzirdīgais tūlīt pēc implanta ievietošanas.

Dana Dombrovska bija viena no pirmajiem cilvēkiem Latvijā, kurai 27 gadu vecumā ievietoja implantu. Sešu gadu vecumā, slimības rezultātā viņa parktiski pavisam zaudēja dzirdi, vienai ausij varēja lietot dzirdes aparātu. Viņa nedzirdēja melodiju, cilvēka runu, nevarēja skatīties televīzijas pārraides bez titriem.

“Kad ielika implantu”, viņa stāsta, “sākumā staigāju kā dulla. Es lietoju abus aparātus, jo jaunais radīja kaut kādu nepārtrauktu troksni, kurā nevarēja izšķirt atsevišķas skaņas. Tā tas turpinājās apmēram gadu, līdz sākās “atklāsmes”, laimes brīži, kad es pirmo reizi dzirdēju kā muša palido garām, kā čurkst speķis uz pannas.”

Šobrīd Dana var sarunāties pa telefonu, ļoti labi runā pati, dzird mūziku un var doties kur vēlas, darīt, ko vēlas. Dzirdes problēma pat radījusi ironisku pievienoto vērtību: “Manam vīram patīk pa vakariem kaut ko zāģēt un vīlēt, man netraucē. Es izslēdzu aparātu un mierīgi guļu.” Ir vēl kāds labums, ko iegūst cilvēki ar moderniem dzirdes aparātiem vai implantiem. Viņiem nav nepieciešama telefona handsfree sistēma. Ierīces var savienot ar telefonu, izmantojot mobilās aplikācijas.

Taču ir arī citas situācijas. Sergejs, kuru sastopu kultūras centrā Rītausma, zaudēja dzirdi 10 gadu vecumā un lieto implantu no 13 gadu vecuma. Taču viņam joprojām ir grūti saklausīt otra cilvēka teikto, papildus jālasa no lūpām. “Es labi dzirdu, ko runā mani ģimenes locekļi, jo esmu pie viņu balsīm pieradis,” viņš stāsta.

Sergejs vairāk uzturas nedzirdīgo vidē, sazinās ar zīmju valodas palīdzību. “Es dzirdu skaļu, spēcīgu mūziku. Varu atšķirt instrumentus, taču nedzirdu melodiju. Es neatšķiru skaņu augstumus” .

Sergejs sūdzās par galvas sāpēm pēc tam, kad ir kaut ko intensīvi klausījies. Šādas sāpes pazīst daudzi nedzirdīgie ar implantiem un bieži vien vispār pārstāj tos lietot.

SMAGAIS DARBS

Mediķi un dzirdes speciālisti jau sākotnēji zināja, ka kohleārais implants pats par sevi problēmu nerisina. Tas ir tikai mehānisms, kas tiek nodots smadzeņu rīcībā un rezultāts ir atkarīgs tieši no tā, kā un vai smadzenes mācās interpretēt iegūto informāciju. Bērns sāk to mācīties jau mātes miesās. Nedzirdīgam pieaugušajam viss tas darbs, ko daba izdara mūsu vietā, jāpaveic pašam.

Varat būt droši - ja sastopat nedzirdīgu cilvēku, kurš ar jums, kaut arī jocīgi, tomēr sarunājas, kurš kaut kādā veidā dzird mūziku, kurš dejo vai melodeklamē - visi šie cilvēki ir ieguldījuši milzīgu, prātam neaptveramu darbu. Visi augšminētie piemēri ar nedzirdīgiem mūziķiem tā vai citādi ir saistīti gan ar gribasspēku un motivāciju, gan vidi, kurā cilvēks atrodas.

Danas Dombrovskas māmiņa, pēc tam, kad meita zaudēja dzirdi, darīja visu iespējamo, lai Dana nezaudētu interesi par šo maņu. Viņa mācījās dzirdīgo skolā, tikās ar dzirdīgiem bērniem. Māmiņa bijusi pat tik stingra, ka atteikusies sarunāties, ja Dana savu vēlmi nepateiks balsī pietiekami skaidri. Balsī, kuru viņa pati gandrīz nemaz nedzirdēja.

Līdzīgu stāstu stāsta vājdzirdīgā dzejniece Rūta Mežavilka savā interneta blogā Izvēle Dzirdēt, kuras vecāki vēl padomju gados spītīgi pastāvēja uz savu - Rūta mācīsies dzirdīgo skolā!

Lai no implanta, kas tiek ievietots mazam bērnam, būtu jēga, speciālisti pastāv uz to, ka vismaz vienam vecākam ģimenē ir jāspēj ziedot savu laiku katru dienu vairāku gadu garumā, lai vingrinātos, palīdzētu apgūt pasaules skaņas.

Daudzās valstīs pasaulē, tostarp Latvijā ir kohleāro implantu programmas, jo tās ir ļoti dārgas iekārtas. Taču ir valstis, piemēram, Čehija, kur speciālisti atsakās ievietot implantu bērnam, ja nav pārliecināti, ka būs kāds, kas ar viņu strādās.

NETVERAMĀ DIMENSIJA

Pilnībā nedzirdīgu cilvēku var salīdzināt ar kosmonautu uz svešas planētas, kuras iedzīvotāji dzīvo nevis četrās dimensijās, bet piecās. Kosmonauts nespēj to uztvert, taču, veroties vietējo iedzīvotāju reakcijās un darbībās, viņš nojauš, ka šī dimensija eksistē. Un lēnām viņš iemācās “uztvert” jauno dimensiju, veroties tikai kustībās, kuras šī dimensija izraisa. Vēl to var salīdzināt ar fiziķi, kurš zina par tumšās matērijas eksistenci tikai tāpēc, ka to saka priekšā pārējās, izmērāmās matērijas uzvedība.

“Kad es biju maza,” savā lekcijā TED.com stāsta nedzirdīgā māksliniece Kristīne San Kima (Christin San Kim), “man pieaugušie teica - netrokšņo tik skaļi. Bet kā es varēju netrokšņot, ja nezināju, kas ir troksnis? Un ar laiku es sāku ievērot, ka apkārtējie kaut kā reaģē uz manām darbībām. Uz kurpju papēžiem, plaukstu sasišanu, deguna šņaukšanu. Tā apkārtējie kļuva par maniem skaļruņiem. Vērojot viņu reakcijas, es sāku saprast kādas un cik skaļas skaņas es radu.”

Gluži kā apmāta Kristīne San Kima savās performancēs cenšas transfomēt skaņu citos, viņai uztveramos veidos. Kādā no darbiem viņa izvietoja virkni lielu skaļruņu un, liekot uz tiem dažādus priekšmetus - papīra strēmeles, diegus, krāsas pulveri, vēroja, kā uz tiem iedarbojas pilsētas trokšņi, cilvēku balsis un citas skaņas. Tādējādi skaņa viņas apziņā kļūst saredzama, pat sataustāma.

ĶERMENIS KĀ AUSS

Neredzīgs cilvēks spēj tā uztrenēt savu dzirdi, ka, dauzot ar spieķīti pa ceļu sev priekšā, burtiski “redz” priekšmetus, gluži kā sikspārnis, izmantojot ultraskaņu. Kaut ko līdzīgu var panākt arī nedzirdīgs cilvēks, trenējot sava ķermeņa jutīgumu pret gaisa svārstībām.

Minētā perkusioniste Evelīna Glenija stāsta, ka instrumentus sajūt ar ādu, ar pirkstiem, ar visu savu ķermeni un tādējādi atšķir to skaņas.

Protams, vieglāk ir sajust zemās frekvences, taču ir gadījumi, kad nedzirdīgais iegūst gluži vai sesto maņu, īpašu uztveri, kas dzirdīgam cilvēkam parasti nav attīstīta.

Dana Dombrovska atceras, ka pirms dzirdes implanta ievietošanas, ārsti viņu dažādi pārbaudījuši, lai precīzi noskaidrotu viņas dzirdes spējas. Audiogrammas rādījušas, ka Dana ir tikai par naga tiesu no pilnīga kurluma. Taču uzdodot viņa jautājumus neredzot, aizsedzot muti vai pat aizgriežoties, Dana uz gandrīz visiem atbildējusi pareizi.

“Nezinu, kā tas notiek,” viņa stāsta. “Tā laikam ir, kad iet dzirdīgo skolā, atrodies dzirdīgo sabiedrībā. Tas ir it kā dzivot vilku barā - viena tava kļūda un ar tevi ir cauri. Tad strādā visi iespējamie mehānismi. Smadzenes uzkrāj visu informāciju - par reakcijām un situācijām, par fiziski jūtamu pieredzi, par sejas, roku, visa ķermeņa mīmiku. Tiesa, tā nemitīgā koncentrēšanās dara savu, rada stipru nogurumu un tad nepieciešama atpūta no tās nemitīgās pierādīšanas, ka es esmu tāda pati kā citi. Implants priekš manis ir kā balzāms nerviem, vairs nav tik ļoti jāsaspringst.”

Dana stāsta, ka mūziku vislabāk esot klausīties uzliekot roku uz dziedātāja krūtīm, vai apķert ģitāru, pašai tad kļūstot par skaņu.

DZIRDĪGO PASAULĒ

Tiekoties ar melodeklamētājiem kultūras centrā Rītausma, mūsu sarunu, protams, tulkoja Brigita Aldersone. “Kāpēc jūs nerunājat ar mani balsī?”, es jautāju, zinot, ka daudzi nedzirdīgie spēj to darīt. “Liecieties mierā, neies taču pasauli smīdināt”, met ar roku melodeklamētāja Biruta, kaut vēlāk tomēr atveras un saka vārdus balsī. Tā ir savāda, modulācijas ir īpatnējas, taču es skaidri varu saprast, ko viņa saka.

Kāpēc šie cilvēki nerunā?

Marika Čerņavska, režisore, kura strādā ar nedzirdīgajiem un ir izstrādājusi doktora disertāciju par nedzirdīgo teātra tēmu, stāsta par kādu eksperimentu, ko Čehijā veicis nedzirdīgs aktieris. Viņš ar slēpto kameru gājis ielās un, turot rokās pilsētas karti, jautājis ceļu. 80% no sastaptajiem cilvēkiem esot atraduši veidu, kā no šīs situācijas “aizbēgt”. Izrādās, ka mēs, dzirdīgie, baidoties paši no savas reakcijas no savas nesagatavotības šādām situācijām, nodarām pāri nedzirdīgajiem, kuri šādu attieksmi bieži tulko kā nevērību vai pat nicinājumu.

Bet tas taču ir tik vienkārši - atbildēt nedzirdīgajam. Viņiem parasti līdzi ir papīrs un pildspalva - var taču atbildi vai jautājumu arī uzrakstīt.

Tāpēc nobeigumā nespēju sevi atturēt no nelielas aģitācijas - pameklējiet internetā nedzirdīgo, nē arī neredzīgo un citādi “invalīdo” cilvēku darbus, un jūs būsiet pārsteigti, kā, trūkstot dažādām maņām vai spējām, kas pārējiem šķiet pašsaprotamas, ir iespējams radīt tik lieliskus darbus. Var pietrūkt roku vai kāju, acu vai ausu, taču, šķiet ir kaut kas, kas nepakļaujas nekāda veida “invaliditātei”.

Tā ir vēlme radīt!

Raksta veidošanā pateicamies surdotulkotājai Brigitai Aldersonei , režisorei Marikai Čerņavskai, psiholoģei Sandrai Freimanei, tērpu māksliniecei Danai Dombrovskai, dejotājam Sergejam Soklakovam, horeogrāfei Danai Kalpiņai Geidai, melodeklamētājiem Maigai Elbortei, Birutai Lasmanei un Jurim Elbortam, Latvijas Vājdzirdīgo asociācijas “Sadzirdi.lv” pārstāvei Baibai Bicēnai, otorinolaringologam, dr.Kasparam Peksim, dzejniecei Rūtai Mežavilkai.

Guntars Graiksts, žurnālam Figaro