Perkusioniste Evelīna Glenija

2016. gada 26. maijā simfoniskās mūzikas cienītāji Lielajā ģildē Rīgā varēja baudīt "Sinfonietta Riga" 10 gadu jubilejas koncertu ar pasaulslavenās perkusionistes Evelīnas Glennijas (dzimusi 1965. gadā) līdzdalību. Viņa izpildīja vienu no slavenākajiem saviem skaņdarbiem – Džeimsa Makmilana episko opusu sitaminstrumentiem un orķestrim "Veni, veni, Emmanuel". Šis skaņdarbs ir gandrīz pusstundu garš un sacerēts speciāli viņai.

---

Evelīna Glennija ir trīskārtēja mūzikas balvas "Grammy" ieguvēja. Slavenā perkusioniste piedalījās arī Londonas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā. Evelīnas kolekcijā ir vairāki tūkstoši neparastu sitaminstrumentu, jo skaņas viņa izdabū no visa kā: pat no glāzēm un uzgriežņu atslēgām.

Ir daudz pasaulslavenu mūziķu, bet Evelīna ir īpaša, jo ir… nedzirdīga. 12 gadu vecumā viņa pilnībā zaudēja ārējo dzirdi. Kad tas noticis, viņas ķermenis adaptējies un pārkārtojies tādējādi, ka atklājušās citas uztveršanas iespējas. Dzirdes zaudēšanas laikā Evelīna jau prata spēlēt klavieres un viņas mūzikas skolotājs pievērsis meitenes uzmanību instrumentu un ķermeņa vibrācijām. Talantīgā jaunā mūziķe secināja: skaņu var sajust!

Evelīna izdarīja ļoti veiksmīgu izvēli, pievēršoties tieši sitaminstrumentu (perkusiju) spēlei, un ar panākumiem absolvēja Karalisko mūzikas akadēmiju. Viņas pašas stāsts:

"Es zaudēju dzirdi 12 gadu vecumā un tieši tad sāku spēlēt sitaminstrumentus. Par laimi, skolā man to ne tikai atļāva, bet arī visādi veicināja un atbalstīja. Tas bija izšķiroši svarīgi, ka man ļāva piederēt pie mūsu skolas muzikālās ģimenes. Es drīz sajutu, ka cilvēks uztver skaņu, vibrācijas ar visu ķermeni. Daudzi joprojām uzskata, ka kurls cilvēks nevar būt mūziķis. Skolā, kurā mācījos, gan viss bija iespējams. Skolas direktors vienmēr atkārtoja, ka ikvienam bērnam ir savs stāsts un spējas. No viņa var iznākt izcils ārsts, vadītājs, mūziķis, matemātiķis, gleznotājs, pavārs, futbolists. Viņiem tikai jādod iespēja. Kad atklājās, ka man patīk mūzika, skola darīja visu iespējamo, lai man piedāvātu šo iespēju

Dzirdes zaudēšanas laikā Evelīna jau prata spēlēt klavieres un viņas mūzikas skolotājs pievērsis meitenes uzmanību instrumentu un ķermeņa vibrācijām. Talantīgā jaunā mūziķe secināja: skaņu var sajust! Evelīna izdarīja ļoti veiksmīgu izvēli, pievēršoties tieši sitaminstrumentu (perkusiju) spēlei, un ar panākumiem absolvēja Karalisko mūzikas akadēmiju. Evelīna Glenija

Citāda attieksme bija tad, kad devos studēt uz mūzikas mācību iestādi. Mani negribēja uzņemt Karaliskajā mūzikas akadēmijā. Kāds vīrietis uzņemšanas komisijā jautāja – kā uzskaņosiet instrumentus un iekļausieties orķestrī? Viņi jūs nepieņems darbā! Es atbildēju, ka nemaz negrasos spēlēt orķestrī, mans mērķis ir būt solistei. Kur te problēma? Ja reiz cilvēks spēj izpildīt uzņemšanas prasību standartus – instrumentu spēlē, nošu lasīšanā no lapas, praktiskos teorijas uzdevumos utt., nedrīkst viņu atstumt tikai tāpēc, ka viņš nēsā brilles, viņam ir viena kāja vai gaiši mati. Es panācu, ka notiek vēl viena noklausīšanās, izdarīju visu, un man uzreiz pateica: varat septembrī sākt studijas. Tā arī notika.

Akadēmijā man arī teica, ka solisti sitaminstrumentālisti vienkārši neeksistē. Es atbildēju, ka eksistē gan, jo tas jau bija manā galvā. Garāmejot izdzirdējis, kā akadēmijas gaitenī es spēlēju Bahu, mans profesors pat jautāja, kādēļ es tam tērēju laiku. Tāpēc, ka šī ir brīnišķīga mūzika! Bet neviens jūs neaicinās šo mūziku spēlēt uz skatuves. Aicinās gan, un es spēlēšu! Šis komentārs man iesēdās atmiņā. Šo skaņdarbu esmu atskaņojusi savos koncertos jau neskaitāmas reizes. Visu, ko esmu izdarījusi un paveikusi studiju gados, es paveicu pati, jo profesoru tas neinteresēja. Viņš vienkārši neticēja perkusionistes solistes nākotnei."