Iluta Bembere

Mans iedvesmas stāsts par vājdzirdību!

Kopš bērnības esmu vājdzirdīga, abās ausīs nēsāju dzirdes aparātus, esmu augusi un dzīvojusi tikai un vienīgi dzirdīgo vidē, zīmju valodu neesmu iemācījusies (lai gan apsveru šādu iespēju – iemācīties). Ļoti daudzi paziņas nemaz nenojauš, nav ievērojuši, ka man vispār kaut kas ausīs ir. Mati ir perfekta rota, vienmēr esmu staigājusi ar izlaistiem matiem un vienmēr kautrējos iziet sabiedrībā ar sasietiem matiem. Tautisko deju koncerti man deva tik lielu adrenalīnu, eiforiju un prieku, ka pamazām veidojās lielāka pašpārliecība iziet sabiedrībā arī ar savāktiem sasietiem matiem.

Un tomēr, kopš bērnības esmu augusi ar diviem neaizvietojamiem palīgiem, tie man palīdzēja vienmēr dzirdēt, man un cilvēkiem man apkārt tas viss bija dabiski, neviens tam uzmanību nepievērsa un arī es jutos ļoti labi. Vājdzirdības slieksnis vienmēr turējies plus mīnus vienādi visus gadus, nebija ne uzlabojumi, ne pasliktinājumi, un tomēr, kādā reizē aizejot pie dzirdes akustiķes pieregulēt savus aparātiņus, viņa teica “Ilut, tu jau zini, tev tā labā auss ir tāda, ka vēl drusciņ, un tu vairs nedzirdēsi arī ar dzirdes aparātiņu”! 

Pēc gada notika šis drusciņ - Covid laiks, ierobežotas iespējas tikt pie ārstiem, meklējumi, jautājumi, ko darīt tālāk, visam cauri bija jāizrokas pašai, līdz visi ceļi veda pie Stradiņu LOR un tur man paziņoja – Tev ir divas iespējas – veikt operāciju un ievietot kohleāro jeb dzirdes implantu, vai otra iespēja -  turpināt dzīvot, kā ir. Dziļi sirdī man jau pirms tam bija nojauta, ka būs tikai šādas iespējas un izejot no ārsta kabineta, šoreiz gribējās apraudāties man - tā neziņa, sajūta, ka viss ierastais ir sabrucis, daudz jautājumu, satraukums. Mans vislielākais psiholoģiskais atbalsts ir sieviete, kura strādā par speciālo pedagogu cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, pateicoties viņas atbildēm es esmu mierīga, tik daudz, ko esmu prasījusi un uzzinājusi.

Agrāk man viss par un ap vājdzirdību šķita tik pašsaprotami, ka man nebija ne mazākās nojausmas, ka patiesībā par vājdzirdību Latvijā ir tik maz informācijas. Daži raksti par bērniem un kādu pieaugušo atrodami avīzēs, žurnālos, un internetā, ir sociālā medija Facebook grupa “Sadzirdi.lv”, kura agrāk rīkojusi satikšanās dienas ar speciālistiem un diskusiju dienas cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, vecākiem. Šajā sfērā darbojas dažādi speciālisti un pedagogi, bet šķiet, ka tā īsti nav pieejams atbalsta personāls, pie kura griezties tieši psiholoģisko atbalstu un papildus informāciju meklējot. Es esmu uzsākusi pedagoga karjeru, un kas to lai zina, varbūt es nākotnē spēšu būt šis atbalsta personāls?

Šobrīd es varu citiem dot savu pozitīvo pieredzi un atklāti par to runāt. Bērnībā man bija ļoti smagi jāstrādā, jātrenējas dzirdēt, runāt un komunicēt ar apkārtējiem. Arī visus skolas gadus, mācoties “parastā” skolā, man vienmēr bija ļoti jākoncentrējas un uzmanīgi jāklausās tajā, ko skolotāji stāsta, arī diktātus rakstīju tieši tāpat kā visi pārējie manā klasē.

Atmiņu stāsts

Agrāk strādāju beķerejā par pārdevēju, apkalpoju jaunu māmiņu ar mazu meitiņu uz rokām. Sākumā šķita, ka šī sieviete ir parasts klients, bet tad šī māmiņa aizgāja uz automašīnu, iesēdināja tur meitu, atgriezās atpakaļ beķerejā un nedroši man jautāja “Es drīkstu Jums kaut ko pajautāt?”, es, būdama komunikabla un optimistiska, atbildēju: “Jā, protams, kā varu palīdzēt?”

M: - Es ievēroju ka Jums ir dzirdes aparātiņi, kā Jūs dzīvojat ar tiem?

Es: - Viss kārtībā, tāpat kā jebkurš parasts cilvēks, man ir dzirdīgi draugi, es strādāju, es mācījos parastā skolā, kuru esmu pabeigusi, dejoju tautiskās dejas, skolā gāju uz citiem deju pulciņiem, es ballējos, es apmeklēju kultūras pasākumus utt.

Un tad māmiņa kautrīgi prasa: “Un kā ar puišiem?”

Uz ko es nomierināju viņu, ka viss ir kārtībā, viss notiek, gāju uz randiņiem, draudzējos, veidoju attiecības.

Tā kā jau iepriekš sapratu, ka viņas tajā dienā bijušas Latvijas Bērnu Dzirdes centrā, mani šie jautājumi nesamulsināja, jo biju ievērojusi ka meitiņai ir dzirdes aparātiņi uz ausīm un ļoti labi sapratu māmiņas satraukumu, neziņu un mazliet izmisumu, jo nav jau īsti kam pajautāt, kā saņemt sevi rokās, kā pielāgoties pārmaiņām, un tik daudz to jautājumu pa galvu jož. Sarunas laikā redzēju, cik ļoti viņa centās apvaldīt asaras, pēc sarunas viņa apraudājās, es labprāt būtu ar viņu turpinājusi sarunu, bet ceru ka toreiz man izdevās mazliet viņu nomierināt un iedrošināt ka vājdzirdība nav tā sliktākā “kaite” dzīvē.

---

Ir pagājuši apaļi divi gadi, kopš man ir kohleārais implants un esmu ļoti laimīga, ka joprojām ir iespēja dzirdēt pasauli, būt dzirdīgo cilvēku aprindās un strādāt par pedagogu ar bērniem. Esmu arī aktīva dejotāja un motocikliste un implanta dēļ bija jāpērk jauna ķivere. 

Šogad es pabeidzu 1. līmeņa augstāko izglītību Latvijas Universitātē, Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē "Pirmsskolas skolotājs". Strādāju Pirmsskolas izglītības iestādē "Piejūra" Ādažu novadā.